33. pants
paredz, ka Ministru kabinets, ievērojot Valsts

pārvaldes iekārtas likuma, Administratīvā procesa likuma un citu

normatīvo aktu prasības, var izdot dažādus tiesību aktus, tostarp

administratīvos aktus.

Ministru kabineta 1996. gada

30. aprīļa noteikumu Nr. 160 "Ministru kabineta

iekšējās kārtības un darbības noteikumi" 100. punkts

noteica, ka Ministru kabineta tiesību akti tiek noformēti

noteikumu, instrukciju, ieteikumu, rīkojumu un Ministru kabineta

sēdes protokollēmumu veidā. Šo noteikumu 6. punkts

paredzēja, ka Ministru kabineta rīkojums kā ārējs administratīvs

akts tiek adresēts tikai rīkojumā minētajai fiziskajai vai

juridiskajai personai attiecībā uz konkrētu jautājumu.

Ministru kabineta kārtības rullī,

kas stājās spēkā iepriekš minēto Ministru kabineta noteikumu

vietā, konkrēti, tā 2. punktā ir noteikts, ka Ministru

kabinets atbilstoši savai kompetencei citastarp izskata Ministru

kabineta rīkojumu projektus. Rīkojuma projekts minēts kā

patstāvīgs Ministru kabinetā izskatāmo dokumentu veids, kas nav

pieskaitāms ne pie politikas dokumentiem, ne ārējiem tiesību

aktiem (starptautisks līgums vai tā projekts, likumprojekts,

Saeimas lēmuma projekts vai Ministru kabineta noteikumu projekts)

vai iekšējiem tiesību aktiem (Ministru kabineta instrukcijas,

protokollēmuma vai ieteikumu projekts).

Tādējādi

Ministru kabinetam ir tiesības rīkojumu formā izdot individuālus

tiesību aktus, tostarp administratīvos aktus.

13. Ministru kabinets,

īstenojot savu administratīvo funkciju, izdod individuālus

tiesību aktus. Izdodot administratīvo aktu, Ministru kabinetam

jāvadās pēc Valsts pārvaldes likuma un Administratīvā procesa

likuma, kas nosaka administratīvo aktu izdošanas kārtību un

prasības attiecībā uz administratīvā akta saturu un formu. Tāpat

ir jāievēro vispārējie tiesību principi, tostarp privātpersonas

tiesību ievērošanas princips, vienlīdzības princips, tiesiskuma

princips (Administratīvā procesa likuma 4. pants).

Administratīvajam aktam jāsatur vairākas obligātas sastāvdaļas:

tā adresāts, administratīvā procesa dalībnieku viedokļi un

argumenti, faktu konstatējums, pamatojums, kas ietver lietderības

apsvērumus, piemēroto tiesību normu uzskaitījums, adresātam

uzliktais tiesiskais pienākums vai tam piešķirtās, apstiprinātās

vai noraidītās tiesības, kā arī norāde, kur un kādā termiņā šo

administratīvo aktu var apstrīdēt vai pārsūdzēt (Administratīvā

procesa likuma 67. pants).

Savukārt savu leģislatīvo jeb

normatīvo funkciju Ministru kabinets īsteno, izdodot ārējus

normatīvos aktus - Ministru kabineta noteikumus. Ārējo normatīvo

aktu, tā saukto pārvaldes kārtībā izdoto noteikumu izdošana, kad

likumdevējs devis tam speciālu pilnvarojumu, ir viena no

nozīmīgākajām pārvaldes darbībām (sk.: Dišlers K. Ievads

Latvijas valststiesību zinātnē. - Rīga: A. Gulbis, 1930,

191. lpp.). Ministru kabineta noteikumu izdošana

atzīstama par tiesībpolitisku lēmumu realizācijas mehānismu,

proti, izpildvara izvēlas, kuru no vairākiem iespējamiem

tiesiskiem kāda jautājuma risinājumiem normatīvi nostiprināt.

Noteikumu Nr. 712

2. pielikumā noteiktais regulējums par kvotu piešķiršanu

lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai sabiedrībai "Latraps"

un akciju sabiedrībai "Baltic Holding Company" netika izdots kā

administratīvs akts.

Tādējādi

Noteikumu Nr. 712 2. pielikumā ietvertais regulējums

par kvotu piešķiršanu lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai

sabiedrībai "Latraps" un akciju sabiedrībai "Baltic Holding

Company" ir individuāls regulējums, ko Ministru kabinets izdevis,

īstenojot savu normatīvo funkciju.

14. Kā jau Satversmes tiesa

vairākkārt secinājusi, tiesību normas pieņemšanas kārtības

ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. septembra

sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.4. punktu).

Tādējādi jāizvērtē, vai Ministru kabinets, ietverot savu

noteikumu pielikumā individuāla rakstura regulējumu, šo kārtību

ievēroja, respektīvi, vai Ministru kabinets bija tiesīgs ietvert

noteikumos individuālu regulējumu.

Noteikumi Nr. 712 izdoti

saskaņā ar Biodegvielas likuma 8. panta pirmo un otro daļu,

kas noteic:

"(1) Valsts atbalsts ikgadējā

minimāli nepieciešamā biodegvielas daudzuma ražošanai tiek

piešķirts un finansiālā atbalsta kvotas biodegvielas veidiem tiek

noteiktas Ministru kabineta paredzētajā kārtībā.

(2) Ministru kabinets nosaka

termiņu, līdz kuram iesniedzams pārskats par iepriekšējā pārskata

gadā piešķirto valsts atbalstu, kā arī termiņu un kārtību, kādā

ik gadu iesniedzams nepieciešamā atbalsta aprēķins un

pamatojums."

Tādējādi likumā ir ietvertas

normas, kas pilnvaro Ministru kabinetu izdot noteikumus. Lai

noskaidrotu, vai likums pilnvaroja Ministru kabinetu noteikumos

norādīt konkrētus biodegvielas ražotājus, kuriem piešķiramas

kvotas, ir jānoskaidro pilnvarojuma mērķis, saturs un apjoms

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 17. punktu).

15. Biodegvielas likuma

4. panta pirmajā daļā noteikta Ministru kabineta kompetence

biodegvielas jomā, tostarp kompetence:

1) īstenot biodegvielas aprites

valsts politiku atbilstoši šā likuma noteikumiem;

2) iesniedzot Saeimai gadskārtējā

valsts budžeta likuma projektu, paredzēt šā likuma mērķa

sasniegšanai nepieciešamo finansējumu;

3) noteikt pasākumus, kuri

nodrošinātu, lai līdz 2010. gada 31. decembrim

biodegviela veidotu ne mazāk kā 5,75 procentus no kopējā

tautsaimniecībā esošās transportam paredzētās degvielas

daudzuma.

Ņemot vērā

Biodegvielas likuma 4. panta pirmajā daļā un 8. panta

pirmajā daļā noteikto, likumdevēja mērķis bija pilnvarot Ministru

kabinetu reglamentēt kārtību, kādā tiek piešķirts valsts atbalsts

biodegvielas ražošanai, lai nodrošinātu to, ka noteiktā termiņā

tiktu panākts zināms tautsaimniecībā izmantojamās biodegvielas

īpatsvars.

16. Pilnvarojuma saturs

atklāj tā būtību un jēgu. Izskatāmajā lietā nozīmīgs ir viens no

Biodegvielas likuma 8. panta pirmajā daļā Ministru kabinetam

dotajiem pilnvarojumiem, proti: noteikt kārtību, kādā tiek

piešķirts valsts atbalsts ikgadējā minimāli nepieciešamā

biodegvielas daudzuma ražošanai.

Jēdziens "kārtība" tā

vispārpieņemtajā nozīmē saprotams kā norises īstenošanas veids,

darbības organizācija (sk.: Latviešu valodas vārdnīca:

30 000 pamatvārdu un to skaidrojumu. - Rīga: Avots, 2006,

491.lpp.). Kā jau atzinusi Satversmes tiesa, šis jēdziens

nepārprotami norāda uz Ministru kabineta noteikumu procesuālo

raksturu, proti, noteiktas procedūras izstrādāšanu. Līdz ar to

noteikumos nevar būt iekļautas materiālās normas, kas veidotu

jaunas, pilnvarojumā neparedzētas tiesiskās attiecības un

ierobežotu pamattiesības (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2007-04-03 20. punktu).

Minimāli nepieciešamo biodegvielas

daudzumu, kura ražošanai valsts atbalsts tiek piešķirts, nosaka,

pamatojoties uz Biodegvielas likuma 4.panta pirmās daļas 3.punktā

minēto plānoto sasniedzamo biodegvielas daudzumu. Valsts atbalstu

ikgadējā minimāli nepieciešamā biodegvielas daudzuma ražošanai

veido tiešais valsts atbalsts (finansiālas dotācijas) un

netiešais valsts atbalsts akcīzes nodokļa samazinājuma veidā

(Noteikumu Nr. 712 4. punkts).

Tiešo valsts atbalstu saņem

biodegvielas ražotāji, kuriem Noteikumos Nr. 712 paredzētajā

kārtībā iepriekš piešķirtas kvotas. Līdz ar to kvotas piešķiršana

uzskatāma par vienu no valsts atbalsta saņemšanas procesa

stadijām.

Tādējādi

Biodegvielas likuma 8. panta pirmajā daļā Ministru kabinetam

dotā pilnvarojuma saturs bija šāds: noteikt procesuālo kārtību,

kādā saņemams valsts atbalsts biodegvielas ražošanai, tostarp arī

kvotu piešķiršanas kārtību.

17. Pilnvarojuma apjoms

nozīmē to, ciktāl Ministru kabinets var rīkoties, izstrādājot un

izdodot tiesību normas. Tātad ir jānoskaidro, vai Ministru

kabinetam dotajā pilnvarojumā ietilpa tiesības Ministru kabineta

noteikumos ietvert lēmumu par kvotu piešķiršanu konkrētiem

biodegvielas ražotājiem.

Lai izvērtētu, vai Ministru

kabinets nav pārkāpis likumdevēja dotā pilnvarojuma apjomu,

citastarp nozīmīgas ir Ministru kabineta rīcības tiesiskās sekas.

Ministru kabineta izdoto uz āru vērsto tiesību aktu tiesiskās

sekas atkarībā no to formas principiāli atšķiras, citastarp pēc

iespējām apstrīdēt to tiesiskumu.

17.1. Ministru kabineta

normatīvo aktu tiesiskumu var apstrīdēt vienīgi Satversmes tiesā.

Tās spriedums saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta

pirmo daļu ir galīgs, tātad nepārsūdzams. Pieteikumu Satversmes

tiesai var iesniegt noteikts subjektu loks, indivīds Satversmes

tiesā var vērsties tikai Satversmē noteikto pamattiesību

aizskāruma gadījumā (Satversmes tiesas likuma