4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto regulējumu,

- Ministru kabinets - norāda, ka apstrīdētais regulējums

atbilst Satversmes 91. un 101. pantam, kā arī Valsts valodas

likuma 6. panta pirmajai daļai un Ministru kabineta iekārtas

likuma 31. pantam.

4.1. Apstrīdētais regulējums liedzot būt par

pašvaldības domes deputātu personām, kuru valsts valodas

zināšanas neatbilst Noteikumos Nr. 733 norādītajam apjomam. Tātad

apstrīdētais regulējums ierobežojot Pieteikuma iesniedzējiem

Satversmes 101. pantā noteiktās pamattiesības likumā paredzētajā

veidā piedalīties pašvaldību darbībā. Likumdevējs esot

pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt Valsts valodas likuma 6.

panta pirmajā daļā minētajām personām nepieciešamo valsts valodas

zināšanu apjomu. Pilnvarojums noteikt šo apjomu un valsts valodas

prasmes pārbaudes kārtību esot ietverts Valsts valodas likuma 6.

panta piektajā daļā.

4.2. Pieteikuma iesniedzēji kļūdaini interpretējot

Valsts valodas likuma 6. panta pirmo daļu. Latviešu valoda par

valsts valodu noteikta Satversmē, savukārt Valsts valodas likuma,

speciālo likumu un Ministru kabineta noteikumu uzdevums esot

nodrošināt Satversmes 4. pantā ietverto prasību izpildi

publiskajā sfērā. Tā kā pašvaldības ir publiskas institūcijas,

tajās esot jālieto valsts valoda.

Līdz 2009. gada 1. septembrim Noteikumos Nr. 733 neesot bijis

tieši noteikts pašvaldību domju deputātiem nepieciešamais valsts

valodas zināšanu līmenis. Tomēr tas nevarot būt par pamatu

apgalvojumam, ka laika posmā no 2002. gada 9. maija līdz 2009.

gada 1. septembrim tiešas prasības attiecībā uz pašvaldību

deputātiem nepieciešamo valsts valodas prasmi vispār nebūtu

pastāvējušas. Ministru kabinets norāda, ka arī minētajā periodā

normatīvie akti prasījuši valsts valodas zināšanas tādā apjomā,

kāds nepieciešams deputāta profesionālo un amata pienākumu

veikšanai. Šādas prasības citastarp esot noteiktas Satversmē,

Valsts valodas likumā un Republikas pilsētas domes un novada

domes deputāta statusa likumā.

4.3. Kā norāda Ministru kabinets, apstrīdētā regulējuma

mērķis ir leģitīms, jo valsts ir ieinteresēta nodrošināt tās

institūciju normālu funkcionēšanu. Valsts valoda esot juridisks

pārvaldības instruments. Valsts valodas zināšanas esot būtisks

deputāta pienākumu izpildes priekšnoteikums.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā "Ingrīda Podkolzina

pret Latviju" esot atzinusi, ka prasībai - deputātu

kandidātiem pietiekami labi jāzina valsts valoda - ir leģitīms

mērķis un Latvijas valsts var izvirzīt deputātu kandidātiem

prasību zināt latviešu valodu. Šādu prasību varot attiecināt arī

uz deputātiem.

Ministru kabinets uzskata, ka iespēja izmantot tulka

pakalpojumus nav saudzējošāks līdzeklis un nenodrošinātu leģitīmā

mērķa sasniegšanu tādā pašā kvalitātē, kā to nodrošina

apstrīdētais regulējums. Tātad apstrīdētais regulējums atbilstot

Satversmes 101. un 91. pantam.