4. punkts

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto regulējumu,

2- Ministru kabinets - norāda, ka apstrīdētais regulējums

3atbilst Satversmes 91. un 101. pantam, kā arī Valsts valodas

4likuma 6. panta pirmajai daļai un Ministru kabineta iekārtas

5likuma 31. pantam.

64.1. Apstrīdētais regulējums liedzot būt par

7pašvaldības domes deputātu personām, kuru valsts valodas

8zināšanas neatbilst Noteikumos Nr. 733 norādītajam apjomam. Tātad

9apstrīdētais regulējums ierobežojot Pieteikuma iesniedzējiem

10Satversmes 101. pantā noteiktās pamattiesības likumā paredzētajā

11veidā piedalīties pašvaldību darbībā. Likumdevējs esot

12pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt Valsts valodas likuma 6.

13panta pirmajā daļā minētajām personām nepieciešamo valsts valodas

14zināšanu apjomu. Pilnvarojums noteikt šo apjomu un valsts valodas

15prasmes pārbaudes kārtību esot ietverts Valsts valodas likuma 6.

16panta piektajā daļā.

174.2. Pieteikuma iesniedzēji kļūdaini interpretējot

18Valsts valodas likuma 6. panta pirmo daļu. Latviešu valoda par

19valsts valodu noteikta Satversmē, savukārt Valsts valodas likuma,

20speciālo likumu un Ministru kabineta noteikumu uzdevums esot

21nodrošināt Satversmes 4. pantā ietverto prasību izpildi

22publiskajā sfērā. Tā kā pašvaldības ir publiskas institūcijas,

23tajās esot jālieto valsts valoda.

24Līdz 2009. gada 1. septembrim Noteikumos Nr. 733 neesot bijis

25tieši noteikts pašvaldību domju deputātiem nepieciešamais valsts

26valodas zināšanu līmenis. Tomēr tas nevarot būt par pamatu

27apgalvojumam, ka laika posmā no 2002. gada 9. maija līdz 2009.

28gada 1. septembrim tiešas prasības attiecībā uz pašvaldību

29deputātiem nepieciešamo valsts valodas prasmi vispār nebūtu

30pastāvējušas. Ministru kabinets norāda, ka arī minētajā periodā

31normatīvie akti prasījuši valsts valodas zināšanas tādā apjomā,

32kāds nepieciešams deputāta profesionālo un amata pienākumu

33veikšanai. Šādas prasības citastarp esot noteiktas Satversmē,

34Valsts valodas likumā un Republikas pilsētas domes un novada

35domes deputāta statusa likumā.

364.3. Kā norāda Ministru kabinets, apstrīdētā regulējuma

37mērķis ir leģitīms, jo valsts ir ieinteresēta nodrošināt tās

38institūciju normālu funkcionēšanu. Valsts valoda esot juridisks

39pārvaldības instruments. Valsts valodas zināšanas esot būtisks

40deputāta pienākumu izpildes priekšnoteikums.

41Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā "Ingrīda Podkolzina

42pret Latviju" esot atzinusi, ka prasībai - deputātu

43kandidātiem pietiekami labi jāzina valsts valoda - ir leģitīms

44mērķis un Latvijas valsts var izvirzīt deputātu kandidātiem

45prasību zināt latviešu valodu. Šādu prasību varot attiecināt arī

46uz deputātiem.

47Ministru kabinets uzskata, ka iespēja izmantot tulka

48pakalpojumus nav saudzējošāks līdzeklis un nenodrošinātu leģitīmā

49mērķa sasniegšanu tādā pašā kvalitātē, kā to nodrošina

50apstrīdētais regulējums. Tātad apstrīdētais regulējums atbilstot

51Satversmes 101. un 91. pantam.