10. pants

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ir paredzēts:

"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā."

Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga

tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga

tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata

lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai

valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Taisnīga

tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process

nozīmē valsts pienākumu paredzēt tiesiskās garantijas tiesiskuma

un taisnīguma principu ievērošanai lietu izspriešanā un aptver

vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā

Nr. 2016-13-01 12. punktu). Iztiesāšanas procesa taisnīgumam

nebūtu nozīmes, ja netiktu nodrošināta šā procesa pieejamība.

Tiesas pieejamības nodrošināšana ir veids, kā persona var īstenot

savu tiesību un likumisko interešu aizsardzību un panākt

taisnīgumu - demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas

galīgo mērķi (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada 20. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2011-16-01 8.1. punktu).

Tiesības uz taisnīgu tiesu ietver ne tikai negatīvos, bet arī

pozitīvos valsts pienākumus. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka

valstij ir pienākums izveidot neatkarīgas un objektīvas tiesu

institūcijas un pienākums nodrošināt virkni procesuālo garantiju.

Tas nozīmē, ka valstij ir jānosaka tiesiskais regulējums un, ja

nepieciešams, jāparedz finansiālie un organizatoriskie resursi,

lai nodrošinātu personai pieeju tiesai (sal. sk. Satversmes

tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 18.

punktu).

Satversmes 92. pantā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu ir

vispārējs tiesību princips. Šā panta teikumos ir ietverta daļa šā

vispārējā tiesību principa konkretizācijas elementu, kas

izskatāmajā lietā ir cieši saistīti. Lai gan izskatāmā lieta ir

ierosināta par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jāņem vērā arī citos šā

panta teikumos garantētās tiesības, tostarp Satversmes 92. panta

ceturtajā teikumā ietvertās ikvienas personas tiesības uz

advokāta palīdzību (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta

sprieduma lietā Nr. 2019-15-01 13. punktu). Noskaidrojot

Satversmes 92. panta pirmā un ceturtā teikuma saturu to

kopsakarā, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ikviena tiesības uz

advokāta palīdzību saprotamas kā personas subjektīvās tiesības uz

kvalificētas juridiskās palīdzības saņemšanu. Tiesības saņemt

kvalificētu juridisko palīdzību ir personas pamattiesības, kas

nodrošina citu tiesību īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2003.

gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

5. punktu un 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr.

2013-04-01 19.4. punktu). Tāpēc, nodrošinot personas tiesības

uz pieeju tiesai, ir būtiski, lai vienlaikus tiktu nodrošinātas

Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā ietvertās personas

tiesības izvēlēties sev atbilstošu pārstāvi lietā (sal.

sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. novembra sprieduma

lietā Nr. 2003-10-01 secinājumu daļas 6. punktu).

10.1. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka

Satversmes 92. panta pirmais teikums ir konkretizējams kopsakarā

ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantu un Eiropas

Cilvēktiesību tiesas judikatūru tā piemērošanā (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2017. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr.

2017‑08‑01 12. punktu). Konkretizējot Satversmes normu

saturu, jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu Satversmes un

Konvencijas normu harmoniju (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-13-01 14.

punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt atzinusi, ka no

Konvencijas 6. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu

valstij izriet pozitīvs pienākums noteikt tiesisko regulējumu,

kas nodrošinātu personai tiesības uz pieeju tiesai (sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1979. gada 9. oktobra

sprieduma lietā "Airey v. Ireland", pieteikums Nr.

6289/73, 25. un 27. punktu). Ja tiesas procesa laikā

radušies izdevumi ir pārāk lieli, tie var liegt personām iespēju

izmantot tiesības uz tiesas pieejamību (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 16. novembra sprieduma lietā

"Perdigão v. Portugal", pieteikums Nr. 24768/06, 74.

punktu). No Konvencijas 6. pantā nostiprinātajām tiesībām uz

taisnīgu tiesu izriet arī personas tiesības uz tādas juridiskās

palīdzības izdevumu atlīdzinājumu, kura bijusi nepieciešama

valsts iestādes prettiesiskas rīcības dēļ (sk., piemēram,

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 18. jūnija spriedumu

lietā "Černius and Rinkevičius v. Lithuania",

pieteikumi Nr. 73579/17 un Nr. 14620/18, un 2006. gada 6. aprīļa

sprieduma lietā "Stankiewicz v. Poland", pieteikums Nr.

46917/99, 60. punktu).

10.2. Latvijai, apzinoties Satversmes 68. panta otrajā

daļā ietverto Eiropas Savienības tiesību pārākumu un pieņemot un

piemērojot nacionālās tiesību normas, ir jāņem vērā demokrātiju

stiprinoši Eiropas Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības

Tiesas judikatūrā nostiprinātā to interpretācija (sal. sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

2018-11-01 16.2. punktu).

Atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 1. punktam

Eiropas Savienība atzīst tiesības, brīvības un principus, kas

izklāstīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk -

Harta), un Hartai ir tāds pats spēks kā Līgumam par Eiropas

Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību. Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka Hartā pēc būtības ir ietverti arī Eiropas

Savienības vispārējie tiesību principi (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2021. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr.

2018-18-01 15.2.1. punktu).

Hartas 47. panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts, ka

ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas

Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu

tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā

pantā. Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un

laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību

aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt

konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.

Efektīva tiesību aizsardzība tiesā ir Eiropas Savienības

vispārējs tiesību princips, kas pamatots dalībvalstu kopīgās

konstitucionālās tradīcijās, kā arī Konvencijas 6. un 13. pantā.

Minētais princips attiecas arī uz dalībvalstīm, īstenojot Eiropas

Savienības tiesību aktus (sk.: Paskaidrojums par 47.

pantu - Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu

tiesu. Eiropas Savienības Pamattiesību hartu izstrādājušā

Konventa 2007. gada 14. decembra Paskaidrojumi (2007/C303/02)

attiecībā uz Pamattiesību hartu). Tas nozīmē, ka tiesības uz

tiesas pieejamību ir piemērojamas visās situācijās, kurās

iesaistītas Eiropas Savienības tiesībās garantētās tiesības un

brīvības. Minētais princips nozīmē arī to, ka Eiropas Savienības

dalībvalstīm ir jāizveido tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēma

un kārtība, kas nodrošina šo tiesību ievērošanu saskaņā ar

Eiropas Savienības tiesībām (sk. Eiropas Savienības Tiesas

2007. gada 13. marta sprieduma lietā C-432/05

"Unibet" 37.-42. punktu), un valsts tiesību akti

nedrīkst mazināt tiesību efektīvu tiesisko aizsardzību (sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 22. decembra sprieduma lietā

C-279/09 "DEB" 59. punktu).

10.3. Izvērtējot valsts pienākuma saturu un valsts

rīcības brīvības apjomu attiecībā uz juridiskās palīdzības

izdevumu atlīdzināšanu, secināms, ka no Satversmes 92. panta

pirmā teikuma valstij izriet pienākums pieņemt tādas tiesību

normas, kas taisnīgi noregulē ar juridiskās palīdzības izdevumu

atlīdzināšanu saistītos jautājumus (sk. Satversmes tiesas

2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 19.3.

punktu). Tas aptver arī valsts pienākumu noteikt atlīdzināmo

ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu apmēru tā, lai

vienlaikus tiktu nodrošinātas arī personas tiesības saņemt

kvalificētu juridisko palīdzību (sal. sk. Satversmes

tiesas 2015. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-31-01 9.1.

punktu).

Līdz ar to no Satversmes 92. panta

pirmā teikuma valstij izriet pienākums taisnīgi noregulēt

juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu, kas ietver

pienākumu noteikt atlīdzināmo ar juridisko palīdzību saistīto

izdevumu apmēru tā, lai tiktu nodrošinātas personas tiesības

saņemt kvalificētu juridisko palīdzību.