10. punkts

1Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ir paredzēts:

2"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

3intereses taisnīgā tiesā."

4Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga

5tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga

6tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata

7lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai

8valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Taisnīga

9tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process

10nozīmē valsts pienākumu paredzēt tiesiskās garantijas tiesiskuma

11un taisnīguma principu ievērošanai lietu izspriešanā un aptver

12vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības (sk.,

13piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā

14Nr. 2016-13-01 12. punktu). Iztiesāšanas procesa taisnīgumam

15nebūtu nozīmes, ja netiktu nodrošināta šā procesa pieejamība.

16Tiesas pieejamības nodrošināšana ir veids, kā persona var īstenot

17savu tiesību un likumisko interešu aizsardzību un panākt

18taisnīgumu - demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas

19galīgo mērķi (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada 20. aprīļa

20sprieduma lietā Nr. 2011-16-01 8.1. punktu).

21Tiesības uz taisnīgu tiesu ietver ne tikai negatīvos, bet arī

22pozitīvos valsts pienākumus. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka

23valstij ir pienākums izveidot neatkarīgas un objektīvas tiesu

24institūcijas un pienākums nodrošināt virkni procesuālo garantiju.

25Tas nozīmē, ka valstij ir jānosaka tiesiskais regulējums un, ja

26nepieciešams, jāparedz finansiālie un organizatoriskie resursi,

27lai nodrošinātu personai pieeju tiesai (sal. sk. Satversmes

28tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 18.

29punktu).

30Satversmes 92. pantā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu ir

31vispārējs tiesību princips. Šā panta teikumos ir ietverta daļa šā

32vispārējā tiesību principa konkretizācijas elementu, kas

33izskatāmajā lietā ir cieši saistīti. Lai gan izskatāmā lieta ir

34ierosināta par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta

35pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jāņem vērā arī citos šā

36panta teikumos garantētās tiesības, tostarp Satversmes 92. panta

37ceturtajā teikumā ietvertās ikvienas personas tiesības uz

38advokāta palīdzību (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta

39sprieduma lietā Nr. 2019-15-01 13. punktu). Noskaidrojot

40Satversmes 92. panta pirmā un ceturtā teikuma saturu to

41kopsakarā, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ikviena tiesības uz

42advokāta palīdzību saprotamas kā personas subjektīvās tiesības uz

43kvalificētas juridiskās palīdzības saņemšanu. Tiesības saņemt

44kvalificētu juridisko palīdzību ir personas pamattiesības, kas

45nodrošina citu tiesību īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2003.

46gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

475. punktu un 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr.

482013-04-01 19.4. punktu). Tāpēc, nodrošinot personas tiesības

49uz pieeju tiesai, ir būtiski, lai vienlaikus tiktu nodrošinātas

50Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā ietvertās personas

51tiesības izvēlēties sev atbilstošu pārstāvi lietā (sal.

52sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. novembra sprieduma

53lietā Nr. 2003-10-01 secinājumu daļas 6. punktu).

5410.1. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka

55Satversmes 92. panta pirmais teikums ir konkretizējams kopsakarā

56ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

57konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantu un Eiropas

58Cilvēktiesību tiesas judikatūru tā piemērošanā (sk., piemēram,

59Satversmes tiesas 2017. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr.

602017‑08‑01 12. punktu). Konkretizējot Satversmes normu

61saturu, jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu Satversmes un

62Konvencijas normu harmoniju (sk., piemēram, Satversmes tiesas

632020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-13-01 14.

64punktu).

65Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt atzinusi, ka no

66Konvencijas 6. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu

67valstij izriet pozitīvs pienākums noteikt tiesisko regulējumu,

68kas nodrošinātu personai tiesības uz pieeju tiesai (sk.,

69piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1979. gada 9. oktobra

70sprieduma lietā "Airey v. Ireland", pieteikums Nr.

716289/73, 25. un 27. punktu). Ja tiesas procesa laikā

72radušies izdevumi ir pārāk lieli, tie var liegt personām iespēju

73izmantot tiesības uz tiesas pieejamību (sk. Eiropas

74Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 16. novembra sprieduma lietā

75"Perdigão v. Portugal", pieteikums Nr. 24768/06, 74.

76punktu). No Konvencijas 6. pantā nostiprinātajām tiesībām uz

77taisnīgu tiesu izriet arī personas tiesības uz tādas juridiskās

78palīdzības izdevumu atlīdzinājumu, kura bijusi nepieciešama

79valsts iestādes prettiesiskas rīcības dēļ (sk., piemēram,

80Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 18. jūnija spriedumu

81lietā "Černius and Rinkevičius v. Lithuania",

82pieteikumi Nr. 73579/17 un Nr. 14620/18, un 2006. gada 6. aprīļa

83sprieduma lietā "Stankiewicz v. Poland", pieteikums Nr.

8446917/99, 60. punktu).

8510.2. Latvijai, apzinoties Satversmes 68. panta otrajā

86daļā ietverto Eiropas Savienības tiesību pārākumu un pieņemot un

87piemērojot nacionālās tiesību normas, ir jāņem vērā demokrātiju

88stiprinoši Eiropas Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības

89Tiesas judikatūrā nostiprinātā to interpretācija (sal. sk.

90Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

912018-11-01 16.2. punktu).

92Atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 1. punktam

93Eiropas Savienība atzīst tiesības, brīvības un principus, kas

94izklāstīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk -

95Harta), un Hartai ir tāds pats spēks kā Līgumam par Eiropas

96Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību. Satversmes

97tiesa ir atzinusi, ka Hartā pēc būtības ir ietverti arī Eiropas

98Savienības vispārējie tiesību principi (sk., piemēram,

99Satversmes tiesas 2021. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr.

1002018-18-01 15.2.1. punktu).

101Hartas 47. panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts, ka

102ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas

103Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu

104tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā

105pantā. Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un

106laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību

107aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt

108konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.

109Efektīva tiesību aizsardzība tiesā ir Eiropas Savienības

110vispārējs tiesību princips, kas pamatots dalībvalstu kopīgās

111konstitucionālās tradīcijās, kā arī Konvencijas 6. un 13. pantā.

112Minētais princips attiecas arī uz dalībvalstīm, īstenojot Eiropas

113Savienības tiesību aktus (sk.: Paskaidrojums par 47.

114pantu - Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu

115tiesu. Eiropas Savienības Pamattiesību hartu izstrādājušā

116Konventa 2007. gada 14. decembra Paskaidrojumi (2007/C303/02)

117attiecībā uz Pamattiesību hartu). Tas nozīmē, ka tiesības uz

118tiesas pieejamību ir piemērojamas visās situācijās, kurās

119iesaistītas Eiropas Savienības tiesībās garantētās tiesības un

120brīvības. Minētais princips nozīmē arī to, ka Eiropas Savienības

121dalībvalstīm ir jāizveido tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēma

122un kārtība, kas nodrošina šo tiesību ievērošanu saskaņā ar

123Eiropas Savienības tiesībām (sk. Eiropas Savienības Tiesas

1242007. gada 13. marta sprieduma lietā C-432/05

125"Unibet" 37.-42. punktu), un valsts tiesību akti

126nedrīkst mazināt tiesību efektīvu tiesisko aizsardzību (sk.

127Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 22. decembra sprieduma lietā

128C-279/09 "DEB" 59. punktu).

12910.3. Izvērtējot valsts pienākuma saturu un valsts

130rīcības brīvības apjomu attiecībā uz juridiskās palīdzības

131izdevumu atlīdzināšanu, secināms, ka no Satversmes 92. panta

132pirmā teikuma valstij izriet pienākums pieņemt tādas tiesību

133normas, kas taisnīgi noregulē ar juridiskās palīdzības izdevumu

134atlīdzināšanu saistītos jautājumus (sk. Satversmes tiesas

1352014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 19.3.

136punktu). Tas aptver arī valsts pienākumu noteikt atlīdzināmo

137ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu apmēru tā, lai

138vienlaikus tiktu nodrošinātas arī personas tiesības saņemt

139kvalificētu juridisko palīdzību (sal. sk. Satversmes

140tiesas 2015. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-31-01 9.1.

141punktu).

142Līdz ar to no Satversmes 92. panta

143pirmā teikuma valstij izriet pienākums taisnīgi noregulēt

144juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu, kas ietver

145pienākumu noteikt atlīdzināmo ar juridisko palīdzību saistīto

146izdevumu apmēru tā, lai tiktu nodrošinātas personas tiesības

147saņemt kvalificētu juridisko palīdzību.