11. pants

Apstrīdētās normas skar valsts pozitīvo pienākumu

noteikt tādu ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

atlīdzinājuma apmēra tiesisko regulējumu, kas nodrošina tiesas

pieejamību un vienlaikus nodrošina arī personas tiesības uz

kvalificētu juridisko palīdzību.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij nav pienākuma pilnā

apmērā atlīdzināt pilnīgi visus ar juridisko palīdzību saistītos

izdevumus, kas radušies, apstrīdot un pārsūdzot administratīvo

aktu vai iestādes faktisko rīcību (sk. Satversmes tiesas 2010.

gada 11. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2010-11-01 8. punktu). Tiesas pieejamība būtībā tiek

nodrošināta, ja personai ir pietiekami plašas iespējas izvēlēties

juridiskās palīdzības sniedzēju no advokātu vidus un ja valsts ir

izveidojusi tādu tiesisko regulējumu, kas gadījumā, kad lieta

izšķirta personai par labu, paredz ar šo palīdzību saistīto

izdevumu atlīdzināšanu saprātīgā apmērā (sal. sk.

Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr.

2013-04-01 28. punktu).

Izspriežot lietas, kas saistītas ar tiesībām uz pieeju tiesai,

tostarp jautājumus par juridiskās palīdzības pieejamību, Eiropas

Cilvēktiesību tiesa par nozīmīgu un Konvencijas satura

noskaidrošanā vērā ņemamu avotu citstarp uzskata Eiropas Padomes

Ministru komitejas rekomendāciju Nr. R(81) 7 "Par justīcijas

pieejamības veicināšanas pasākumiem" (sk., piemēram,

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 22. marta sprieduma lietā

"Siałkowska v. Poland", pieteikums Nr. 8932/05, 53.

punktu). Šajā rekomendācijā Eiropas Padomes Ministru komiteja

ir norādījusi, ka, izņemot īpašus gadījumus, uzvarējušajai pusei

principā vajadzētu atgūt no zaudējušās puses samaksātās nodevas

un citus tiesāšanās izdevumus, tajā skaitā izdevumus advokāta

honorāra apmaksai, kas tai bijuši saprātīgi vajadzīgi procesa

laikā (sk. Eiropas Padomes Ministru komitejas 1981. gada 14.

maija rekomendācijas Nr. R(81)7 "Par

justīcijas pieejamības veicināšanas pasākumiem" pielikuma

"Principi" 14. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa

arī lietās, kur zaudējusī puse ir valsts, norādījusi, ka valsts

nedrīkst atstāt personu, kas bija nolēmusi uzsākt tiesvedību savu

aizskarto tiesību aizstāvēšanai, neizdevīgākā situācijā kā pirms

vēršanās tiesā. Valsts iestādes pieļautās kļūdas risks ir

jāuzņemas valstij pašai, un kļūdas nedrīkst tikt novērstas uz

attiecīgo personu rēķina (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2020. gada 18. jūnija sprieduma lietā "Černius

and Rinkevičius v. Lithuania", pieteikumi Nr. 73579/17 un

Nr. 14620/18, 71. punktu). Tāpēc būtu jāatlīdzina tie ar

juridisko palīdzību saistītie izdevumi, kas bijuši nepieciešami

efektīvai lietas vešanai un kas ir radušies saprātīgā apmērā

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

2001. gada 10. maija sprieduma lietā "Z and others v. The

United Kingdom", pieteikums Nr. 29392/95, 134. punktu un

2016. gada 21. septembra sprieduma lietā "Khan v.

Germany", pieteikums Nr. 38030/12, 47. punktu).

Arī Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka, lemjot par

apmēru, kādā atlīdzināmi ar juridisko palīdzību saistītie

izdevumi, jāņem vērā, ciktāl šie izdevumi bijuši saprātīgi

nepieciešami un ciktāl visi lietas dalībniekam radušies izdevumi

nav pārmērīgi (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 13.

februāra sprieduma lietā C‑530/11 "Komisija/Apvienotā

Karaliste" 47.-49. punktu).

Lai nodrošinātu tiesas pieejamību un tiesības uz kvalificētu

juridisko palīdzību, likumdevējam jānosaka tāds tiesiskais

regulējums, kas valsts prettiesiskas rīcības gadījumā personai,

kurai par labu lieta ir izšķirta, nodrošinātu iespēju saņemt ar

juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu

saprātīgā apmērā.

Līdz ar to Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā ir ietverts likumdevēja pienākums pieņemt tādas

tiesību normas, kas nodrošina ar juridisko palīdzību saistīto

nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā.