11. punkts

1Apstrīdētās normas skar valsts pozitīvo pienākumu

2noteikt tādu ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

3atlīdzinājuma apmēra tiesisko regulējumu, kas nodrošina tiesas

4pieejamību un vienlaikus nodrošina arī personas tiesības uz

5kvalificētu juridisko palīdzību.

6Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij nav pienākuma pilnā

7apmērā atlīdzināt pilnīgi visus ar juridisko palīdzību saistītos

8izdevumus, kas radušies, apstrīdot un pārsūdzot administratīvo

9aktu vai iestādes faktisko rīcību (sk. Satversmes tiesas 2010.

10gada 11. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

112010-11-01 8. punktu). Tiesas pieejamība būtībā tiek

12nodrošināta, ja personai ir pietiekami plašas iespējas izvēlēties

13juridiskās palīdzības sniedzēju no advokātu vidus un ja valsts ir

14izveidojusi tādu tiesisko regulējumu, kas gadījumā, kad lieta

15izšķirta personai par labu, paredz ar šo palīdzību saistīto

16izdevumu atlīdzināšanu saprātīgā apmērā (sal. sk.

17Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr.

182013-04-01 28. punktu).

19Izspriežot lietas, kas saistītas ar tiesībām uz pieeju tiesai,

20tostarp jautājumus par juridiskās palīdzības pieejamību, Eiropas

21Cilvēktiesību tiesa par nozīmīgu un Konvencijas satura

22noskaidrošanā vērā ņemamu avotu citstarp uzskata Eiropas Padomes

23Ministru komitejas rekomendāciju Nr. R(81) 7 "Par justīcijas

24pieejamības veicināšanas pasākumiem" (sk., piemēram,

25Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 22. marta sprieduma lietā

26"Siałkowska v. Poland", pieteikums Nr. 8932/05, 53.

27punktu). Šajā rekomendācijā Eiropas Padomes Ministru komiteja

28ir norādījusi, ka, izņemot īpašus gadījumus, uzvarējušajai pusei

29principā vajadzētu atgūt no zaudējušās puses samaksātās nodevas

30un citus tiesāšanās izdevumus, tajā skaitā izdevumus advokāta

31honorāra apmaksai, kas tai bijuši saprātīgi vajadzīgi procesa

32laikā (sk. Eiropas Padomes Ministru komitejas 1981. gada 14.

33maija rekomendācijas Nr. R(81)7 "Par

34justīcijas pieejamības veicināšanas pasākumiem" pielikuma

35"Principi" 14. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa

36arī lietās, kur zaudējusī puse ir valsts, norādījusi, ka valsts

37nedrīkst atstāt personu, kas bija nolēmusi uzsākt tiesvedību savu

38aizskarto tiesību aizstāvēšanai, neizdevīgākā situācijā kā pirms

39vēršanās tiesā. Valsts iestādes pieļautās kļūdas risks ir

40jāuzņemas valstij pašai, un kļūdas nedrīkst tikt novērstas uz

41attiecīgo personu rēķina (sk. Eiropas Cilvēktiesību

42tiesas 2020. gada 18. jūnija sprieduma lietā "Černius

43and Rinkevičius v. Lithuania", pieteikumi Nr. 73579/17 un

44Nr. 14620/18, 71. punktu). Tāpēc būtu jāatlīdzina tie ar

45juridisko palīdzību saistītie izdevumi, kas bijuši nepieciešami

46efektīvai lietas vešanai un kas ir radušies saprātīgā apmērā

47(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

482001. gada 10. maija sprieduma lietā "Z and others v. The

49United Kingdom", pieteikums Nr. 29392/95, 134. punktu un

502016. gada 21. septembra sprieduma lietā "Khan v.

51Germany", pieteikums Nr. 38030/12, 47. punktu).

52Arī Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka, lemjot par

53apmēru, kādā atlīdzināmi ar juridisko palīdzību saistītie

54izdevumi, jāņem vērā, ciktāl šie izdevumi bijuši saprātīgi

55nepieciešami un ciktāl visi lietas dalībniekam radušies izdevumi

56nav pārmērīgi (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 13.

57februāra sprieduma lietā C‑530/11 "Komisija/Apvienotā

58Karaliste" 47.-49. punktu).

59Lai nodrošinātu tiesas pieejamību un tiesības uz kvalificētu

60juridisko palīdzību, likumdevējam jānosaka tāds tiesiskais

61regulējums, kas valsts prettiesiskas rīcības gadījumā personai,

62kurai par labu lieta ir izšķirta, nodrošinātu iespēju saņemt ar

63juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu

64saprātīgā apmērā.

65Līdz ar to Satversmes 92. panta

66pirmajā teikumā ir ietverts likumdevēja pienākums pieņemt tādas

67tiesību normas, kas nodrošina ar juridisko palīdzību saistīto

68nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā.