12. pants

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir

plaša rīcības brīvība ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu,

tostarp to apmēra, noregulēšanā. Gadījumos, kad valstij no

Satversmes 92. panta izriet pienākums veikt pasākumus šajā pantā

ietverto tiesību īstenošanai, Satversmes tiesa vērtē, vai valsts

šo pienākumu ir izpildījusi. Turklāt tad, ja šis pienākums paredz

izstrādāt un pieņemt konkrēta satura regulējumu, Satversmes tiesa

vērtē šā pienākuma saturu un to, vai likumdevējs savu pienākumu

ir izpildījis pienācīgi, tostarp ievērojot vispārējos tiesību

principus (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 23. februāra

sprieduma lietā Nr. 2021-22-01 11. punktu un 2014. gada 7.

februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 19.4. punktu).

Izskatāmās lietas pamatjautājums ir par to, vai Ministru

kabinets ar apstrīdētajām normām, ciktāl tās noteic ar juridisko

palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma apmēru, ir izpildījis

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pienākumu

atbilstoši tiesībām uz pieeju tiesai noteikt tādu tiesisko

regulējumu, kas valsts prettiesiskas rīcības gadījumā personai,

kurai par labu lieta ir izšķirta, nodrošina iespēju saņemt ar

juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu

saprātīgā apmērā un vienlaikus nodrošina arī personas tiesības uz

kvalificētu juridisko palīdzību.

Ņemot vērā izskatāmās lietas pamatjautājumu un Satversmes 92.

panta pirmā teikuma saturu, Satversmes tiesai ir jānoskaidro,

vai:

1) ir veikti pasākumi, proti, noteikts tiesiskais regulējums,

kas paredz ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

atlīdzināšanu, ja šie izdevumi radušies valsts prettiesiskas

rīcības rezultātā;

2) šie pasākumi veikti pienācīgi - atbilstoši vispārējiem

tiesību principiem un citām Satversmes normām.