14. punkts

1Lai izvērtētu, vai šie pasākumi ir veikti

2pienācīgi, proti, atbilstoši vispārējiem tiesību principiem un

3citām Satversmes normām, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai

4Ministru kabineta noteiktais tiesiskais regulējums, atbilstoši

5kuram valsts atlīdzina ar juridisko palīdzību saistītos

6nepieciešamos izdevumus, nodrošina tiesas pieejamību un tiesības

7uz kvalificētu juridisko palīdzību, kā arī paredz šo izdevumu

8atlīdzinājumu saprātīgā apmērā gadījumā, ja šie izdevumi radušies

9valsts prettiesiskas rīcības rezultātā.

10No lietas materiāliem izriet, ka pēc tam, kad administratīvā

11pārkāpuma lietā tika konstatēta Valsts ieņēmumu dienesta

12prettiesiska rīcība, izņemot Pieteikuma iesniedzējai piederošo

13zeltu (monētas un stieņus), Pieteikuma iesniedzēja vērsās iestādē

14un tiesā, lai saņemtu ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

15atlīdzinājumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 4.-5.

16lp.).

17Pieteikuma iesniedzējai atbilstoši apstrīdētajām normām tika

18aprēķināts ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

19atlīdzinājums. No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma

20iesniedzēja saņēmusi ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

21atlīdzinājumu 421,86 euro apmērā (sk. Valsts ieņēmumu

22dienesta 2017. gada 17. janvāra lēmumu lietas materiālu 2. sēj.

23109. lp., Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 30. janvāra

24spriedumu lietā Nr. A420169717 lietas materiālu 2. sēj. 45. lp.

25un Administratīvās apgabaltiesas 2018. gada 9. oktobra spriedumu

26lietā Nr. A420169717 lietas materiālu 2. sēj. 57. lp.).

27Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tai zvērināts advokāts sniedzis

28juridisko palīdzību 334,4 stundu apjomā un tiesvedība ilgusi

29vairāk nekā astoņus gadus. Lai aizstāvētu savas aizskartās

30tiesības un panāktu sev labvēlīgu rezultātu - valsts iestādes

31prettiesiskas rīcības konstatāciju -, Pieteikuma iesniedzēja

32vienas un tās pašas lietas ietvaros vērsusies gan

33administratīvajā tiesā, gan vispārējās jurisdikcijas tiesā, gan

34Satversmes tiesā. Tāpēc faktiski radušies ar juridisko palīdzību

35saistītie izdevumi esot ievērojami lielāki, proti, vairāk nekā 22

36tūkstoši euro, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli

37(sk. lietas materiālu 1. sēj. 4. lp. un 2. sēj. 101.

38lp.).

3914.1. Pieteikuma iesniedzēja un lietā pieaicinātās

40personas uzsver, ka apstrīdētās normas neparedz ar juridisko

41palīdzību saistīto izdevumu atlīdzināšanu saprātīgā apmērā.

42Apstrīdētajās normās neesot noteikts pienācīgs ar juridisko

43palīdzību saistīto atlīdzināmo izdevumu apmērs, jo tās liedzot

44saņemt lielāku atlīdzinājumu netipiskās un sarežģītās lietās, par

45kādu būtu atzīstama Pieteikuma iesniedzējas tiesiskā situācija.

46Apmērs, kādā tiek atlīdzināti šie izdevumi, neesot atbilstošs

47sociālajai realitātei un ekonomiskajai situācijai valstī (sk.,

48piemēram, Pieteikuma iesniedzējas papildu viedokli lietas

49materiālu 2. sēj. 162.-163. lp. un Latvijas Zvērinātu Advokātu

50padomes viedokli lietas materiālu 2. sēj. 19. lp.).

51Ministru kabinets norāda, ka Noteikumos Nr. 859 ietvertās

52atlīdzināmās izmaksas ir uzskatāmas par atbilstošu atlīdzinājumu

53un tās noteiktas, balstoties uz saprātīgiem apsvērumiem, kas

54vērsti uz valsts finanšu resursu efektīvu izmantošanu, kā arī

55sabiedrības un indivīda interešu saskaņošanu. Tomēr Ministru

56kabinets piekrīt, ka Pieteikuma iesniedzējas gadījums, kad tai

57labvēlīgs tiesas nolēmums tika panākts ļoti ilgā tiesas procesā,

58būtu uzskatāms par netipisku. Tomēr, nosakot ar juridisko

59palīdzību saistītos atlīdzināmos izdevumus, esot jāņem vērā

60valsts budžeta intereses un iespēja prognozēt izdevumus, kā arī

61jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret visām personām (sk.

62lietas materiālu 1. sēj. 100. lp.).

6314.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskumam

64neatbilstu ne tāda situācija, ka valsts vispār nenoteiktu nekādu

65kārtību tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanai, nedz arī tāda

66situācija, ka valsts paredzētu pilnā apmērā atlīdzināt pilnīgi

67visus ar juridisko palīdzību saistītos izdevumus bez jebkādas

68izvērtēšanas (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 7.

69februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 19.3. punktu). Tomēr

70no Satversmes 92. panta neizriet, ka ikvienai tiesību normai

71vajadzētu būt formulētai kā absolūti precīzai instrukcijai. Lai

72cik precīzi un skaidri būtu formulētas tiesību normas, to saturs

73vienmēr būs noskaidrojams tiesību normu interpretācijas ceļā

74(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra

75sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 18.1. punktu).

7614.2.1. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka,

77vērtējot ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma

78saprātīgo apmēru katrā konkrētajā lietā, jāņem vērā tas, cik

79attiecīgā lieta ir sarežģīta un kādi tiesību jautājumi tajā

80risināti, kā arī tas, kā noritējis tiesas process (sk. Eiropas

81Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2005. gada 19. oktobra

82sprieduma lietā "Roche v. The United Kingdom",

83pieteikums Nr. 32555/96, 182.-185. punktu un 2001. gada 10. maija

84sprieduma lietā "Z and others v. The United Kingdom",

85pieteikums Nr. 29392/95, 134. punktu). Arī Eiropas Savienības

86Tiesa norādījusi, ka tiesai katrā lietā ir jāveic juridiskās

87palīdzības izdevumu apmēra objektīva analīze, proti, jānovērtē,

88cik objektīvi un atbilstoši konkrētās lietas apstākļiem pamatoti

89šie izdevumi ir radušies, tostarp jānovērtē arī piemērojamā

90tiesiskā regulējuma un procedūru sarežģītība (sk. Eiropas

91Savienības Tiesas 2013. gada 11. aprīļa sprieduma lietā C-260/11

92"Edwards un Pallikaropoulos" 40.-42. punktu).

93Tiesas lietas sarežģītības novērtēšana ir tiesas prerogatīva.

94Tieši tiesa, kuras kompetencē ir lietas izskatīšana pēc būtības,

95vislabāk redz, kādas pūles ir nepieciešamas pareizai lietas

96izskatīšanai, un var novērtēt, cik lietderīga tiesas procesā

97varētu būt bijusi juridiskās palīdzības sniegšana pieteicējam

98(sk. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011. gada 6.

99maija sprieduma lietā Nr. SKA-155/2011 13.2. punktu). Jāņem

100vērā, ka personu nolīgtā samaksa par juridisko palīdzību pati par

101sevi ne vienmēr ir adekvāta nepieciešamajam un faktiski

102ieguldītajam darbam. Līdz ar to, lemjot par personai piešķiramā

103atlīdzinājuma apmēru, ir nepieciešams, no vienas puses,

104nodrošināt ikviena indivīda tiesības uz kvalificētu juridisko

105palīdzību un, no otras puses, saprātīgi un efektīvi izmantot

106valsts budžeta līdzekļus (sk. Senāta Administratīvo

107lietu departamenta 2020. gada 20. novembra rīcības sēdes lēmumu

108lietā Nr. SKA-398/2020 lietas materiālu 1. sēj. 59.-60.

109lp.).

110Juridiskās palīdzības izdevumi ir procesuāla rakstura

111izmaksas, kas personai rodas tādēļ, ka persona izvēlējusies

112aizsargāt savas tiesības tiesā, lai tā izvērtētu tiesību

113aizskāruma pamatotību (sk.: Priekulis J. Efektīvs tiesību

114aizsardzības līdzeklis pret likumu. Rīga: Latvijas

115Vēstnesis, 2021, 365.-366. lpp.). Šie izdevumi var būt ļoti

116dažādi un ir atkarīgi no vairākiem apstākļiem gan atsevišķi, gan

117to kopsakarā, piemēram, no konkrētajiem faktiskajiem apstākļiem,

118tiesvedības procesa veida un gaitas, izraudzītā juridiskās

119palīdzības sniedzēja prakses vietas, reputācijas, kā arī

120praktizēšanas ilguma (sal. sk. Konceptuālā ziņojuma par

121advokātu procesa ieviešanu atsevišķās civillietu kategorijās 3.

122pielikumu un tiesībsarga viedokli lietas materiālu 2. sēj. 10.

123lp.).

124Ministru kabinets Noteikumos Nr. 859 ir noteicis maksimālo

125apmēru, kādā atlīdzināmas ar juridiskās palīdzības izdevumiem

126saistītās izmaksas. Tiesiskas valsts principa konkretizācija

127ietver to, ka gadījumā, kad lieta izšķirta personai par labu, ir

128paredzēts zaudējušās puses pienākums atlīdzināt personai ar

129saņemto juridisko palīdzību saistītos nepieciešamos izdevumus

130saprātīgā apmērā. Tā kā ar juridisko palīdzību saistītie izdevumi

131ne vienmēr ir objektīvi pamatoti, tiesību normu piemērotāja

132kompetencē ir lietā objektīvi nepieciešamo izdevumu izvērtēšana.

133Likums tiesību normu piemērotājam piešķir plašas tiesības

134izvērtēt atlīdzināmos izdevumus un noteikt nevis pilnīgu, bet gan

135lietas apstākļiem atbilstošu izdevumu apmēru, proti, konkrētos

136lietas apstākļus vērtēt kopsakarā ar nepieciešamajiem juridiskās

137palīdzības izdevumiem un noteikt to atlīdzinājumu saprātīgā

138apmērā.

139Administratīvo tiesu kompetencē ir lemšana par apmēru, kārtību

140vai veidu, kādā privātpersona ir tiesīga saņemt atlīdzību par

141juridiskās palīdzības izdevumiem, kas tai radušies, vēršoties

142pret prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku iestādes

143faktisko rīcību (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 11.

144jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-11-01 8.

145punktu). Tomēr, vērtējot jautājumu par to pieteicējam

146nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, kuri izpaužas kā izdevumi par

147juridiskās palīdzības saņemšanu, tiesai jāņem vērā, ka Noteikumos

148Nr. 859 ir noteikts ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

149maksimālais apmērs (sk., piemēram, Administratīvās

150apgabaltiesas 2021. gada 10. martā spriedumu lietā Nr. A420225219

151un Administratīvās rajona tiesas 2021. gada 6. septembra

152spriedumu lietā Nr. A42-01856-21/20). Gan no apstrīdēto normu

153teksta, gan no šo normu piemērošanas prakses izriet, ka tiesību

154normu piemērotājs ar juridisko palīdzību saistītos atlīdzināmos

155izdevumus noteic, ievērojot to, ka likumdevējs nepārprotami

156paredzējis šo izdevumu atlīdzināšanu tikai tādā apmērā, kas

157nepārsniedz apstrīdētajās normās noteikto taksi.

15814.2.2. Šā sprieduma 13. punktā jau secināts, ka

159Noteikumi Nr. 859 izstrādāti pēc līdzības ar noteikumiem par

160valsts nodrošināto juridisko palīdzību. Ministru kabinets

161atzinis, ka ir pamatoti salīdzināt Noteikumos Nr. 1493 un

162Noteikumos Nr. 859 noteiktos atlīdzinājuma apmērus. Ja valsts

163spēj nodrošināt adekvātu juridisko palīdzību par attiecīgu

164atlīdzību, tad nav pamata uzskatīt, ka atlīdzināmajiem izdevumiem

165vajadzētu būtiski atšķirties (sk. lietas materiālu 1. sēj. 93.

166lp.).

167Taču Noteikumu Nr. 1493 18. punkts aptver arī tādus gadījumus,

168kad pieļaujami izņēmumi no šajos noteikumos paredzētā maksimāli

169atlīdzināmā apjoma vienas lietas ietvaros. Šajā normā, ņemot vērā

170to, ka katra lieta ir atšķirīga un ka personai nedrīkst tikt

171liegtas tiesības uz pieeju tiesai, ir paredzētas tiesību normu

172piemērotāja tiesības noteiktos gadījumos ar juridisko palīdzību

173saistīto izdevumu atlīdzinājuma apjomu palielināt (sk.

174Juridiskās palīdzības administrācijas viedokli lietas materiālu

1752. sēj. 2. lp.). Tādējādi tiesību normu piemērotājam ir

176piešķirta kompetence lemt par lielāku un konkrētajai lietai

177atbilstošu ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu

178atlīdzinājumu. No apstrīdēto normu izstrādes materiāliem

179neizriet, ka Ministru kabinets būtu vērtējis nepieciešamību

180līdzīgu tiesisko regulējumu ietvert arī Noteikumos Nr. 859. Tāpat

181Ministru kabinets šo nepieciešamību nav apsvēris, pieņemot

182Noteikumus Nr. 195, ar kuriem paaugstinājis apmēru, kādā

183atlīdzināmi ar juridisko palīdzību saistītie izdevumi, lai gan ir

184norādījis, ka tie pēc iespējas jāvienādo ar Noteikumos Nr. 1493

185ietverto tiesisko regulējumu (sk. Ministru kabineta noteikumu

186projekta Nr. TA-373 "Grozījumi Noteikumos Nr. 859"

187sākotnējās ietekmes izvērtējumu (anotāciju)).

188Ministru kabinetam ir rīcības brīvība noteikt apmēru, kādā

189atlīdzināmi ar juridisko palīdzību saistītie izdevumi, tomēr

190tiesiskajam regulējumam ir jābūt tādam, kas tiesību normu

191piemērotājam ļautu vērtēt katru individuālo ar juridiskās

192palīdzības izdevumu atlīdzinājumu saistīto gadījumu un, ņemot

193vērā lietā radušos nepieciešamo izdevumu objektīvu pamatotību,

194noteikt to atlīdzinājumu saprātīgā apmērā. Tādējādi tiktu

195nodrošināts līdzsvars starp valsts finanšu līdzekļu efektīvu

196izmantošanu un personas tiesībām uz pieeju tiesai un tiesībām uz

197kvalificētu juridisko palīdzību.

198No izskatāmās lietas apstākļiem un apstrīdēto normu izstrādes

199materiāliem neizriet, ka Ministru kabinets būtu vērtējis personas

200tiesības saņemt ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo

201izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, kas, ņemot vērā

202individuālos lietas apstākļus, nodrošinātu personas tiesības

203saņemt ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu

204atlīdzinājumu arī lielākā apjomā vai apmērā.

20514.3. Ministru kabinetam, ņemot vērā tā rīcības brīvību

206ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma

207noteikšanā, ir jāievēro tiesiskas valsts princips un vienlaikus

208jālīdzsvaro valsts budžeta iespējas ar Satversmes 92. pantā

209ietvertajām personas tiesībām uz pieeju tiesai un tiesībām saņemt

210kvalificētu juridisko palīdzību.

211Tiesiskas valsts princips prasa, lai lietas tiktu izskatītas

212tādā kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu

213izspriešanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra

214sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 6. punktu). Šis princips

215ietver sevī gan taisnīgumu, gan tiesisko stabilitāti (sk.

216Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr.

2172001-10-01 secinājumu daļas 8. punktu). Arī Konvencija

218garantē tiesības, kas ir ne tikai teorētiskas, bet arī praktiskas

219un efektīvas (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020.

220gada 18. jūnija sprieduma lietā "Černius and Rinkevičius v.

221Lithuania", pieteikumi Nr. 73579/17 un Nr. 14620/18, 68.

222punktu).

223Taisnīga rezultāta sasniegšanu un tiesas procesa ekonomiju

224sekmē kvalificētas juridiskās palīdzības izmantošana. Turklāt

225persona, kas uzskatāma par zaudējušo pusi, tiek pasargāta no

226pienākuma segt nepamatotus vai nesamērīgus izdevumus. Šādā veidā

227tiek sekmēta tiesas procesa raitāka norise un stiprināta tiesu

228varas loma sabiedrībā, vienlaikus nodrošinot demokrātiskas valsts

229iekārtas netraucētu funkcionēšanu (sk. Satversmes tiesas 2014.

230gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 28. punktu).

231Arī Eiropas Padomes Ministru komiteja noteikusi, ka nevienam

232prāvniekam nedrīkstētu liegt izmantot jurista palīdzību (sk.

233Eiropas Padomes Ministru komitejas 1981. gada 14. maija

234rekomendācijas Nr. R(81)7 "Par justīcijas

235pieejamības veicināšanas pasākumiem" pielikuma

236"Principi" 4.punktu).

237Tiesības saņemt ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo

238izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā gadījumā, ja šie izdevumi

239radušies valsts prettiesiskas rīcības rezultātā, ir būtisks

240tiesību uz pieeju tiesai elements, kas personām demokrātiskā

241tiesiskā valstī nodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu. Konkrētajā

242gadījumā apstrīdētās normas ir saistītas ar tādu noteiktu

243pakalpojumu izmaksu segšanu, kuras brīvajā tirgū, mainoties

244ekonomiskajai situācijai valstī, ir pakļautas izmaiņām (sk.

245tiesībsarga viedokli lietas materiālu 2. sēj. 8. lp.).

246Ministru kabinetam ir pienākums periodiski apsvērt, vai tā

247noteiktais ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma

248apmērs ir samērīgs un joprojām atbilst sociālajai realitātei un

249personas tiesībām uz pieeju tiesai un tiesībām uz kvalificētu

250juridisko palīdzību, kā arī to, vai šajā jomā spēkā esošo

251tiesisko regulējumu nevajadzētu pilnveidot (sk., piemēram,

252Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr.

2532013-08-01 18.2. punktu un 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā

254Nr. 2017-35-03 18. punktu).

255Noteikumi Nr. 1493 kopš to stāšanās spēkā 2010. gada 1.

256janvārī ir grozīti gandrīz katru gadu. Mainoties situācijai, lai

257veicinātu juridiskās palīdzības kvalitāti un nodrošinātu tiesības

258uz pieeju tiesai, tika noteikti arvien jauni juridiskās

259palīdzības veidi, palielināts tās apjoms un samaksas apmērs

260(sk. Juridiskās palīdzības administrācijas viedokli lietas

261materiālu 2. sēj. 2.-3. lp.). Tātad Ministru kabinets ir

262regulāri izvērtējis Noteikumos Nr. 1493 ietverto ar juridisko

263palīdzību saistīto atlīdzinājuma apmēru atbilstoši pieejamiem

264valsts budžeta līdzekļiem nolūkā nodrošināt personas tiesības uz

265pieeju tiesai un tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību.

266Tomēr, kā secināts šā sprieduma 13.2. punktā, apstrīdētās normas

267Ministru kabinets nebija grozījis līdz brīdim, kad tās piemērotas

268Pieteikuma iesniedzējai, proti, līdz 2017. gada 17. janvārim.

269Tādējādi pēc būtības bija saglabāts sākotnēji 2011. gadā

270pieņemtais tiesiskais regulējums.

271Atbilstoši tiesiskas valsts principam, lai tiktu nodrošinātas

272personas tiesības uz pieeju tiesai un tiesības saņemt kvalificētu

273juridisko palīdzību, tiesiskajam regulējumam ir jābūt tādam, kas

274neattur personu no vēršanās tiesā vispār vai nerada tādu

275situāciju, ka pēc tiesas procesa persona nonāk finansiāli

276neizdevīgākā situācijā nekā pirms tam, ja personai radušies

277izdevumi ir bijuši objektīvi pamatoti un nepieciešami. Šāds

278tiesiskais regulējums sasniegtu mērķi - atlīdzināt ar juridisko

279palīdzību saistītos nepieciešamos izdevumus saprātīgā apmērā.

280Tātad Ministru kabinets nav pienācīgi - atbilstoši vispārējiem

281tiesību principiem un citām Satversmes normām - noteicis tiesisko

282regulējumu, kas paredz ar juridisko palīdzību saistīto

283nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā.

284Līdz ar to apstrīdētās normas,

285ciktāl tās neparedz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo

286izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, neatbilst Satversmes 92.

287panta pirmajam teikumam.