14. pants

Lai izvērtētu, vai šie pasākumi ir veikti

pienācīgi, proti, atbilstoši vispārējiem tiesību principiem un

citām Satversmes normām, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai

Ministru kabineta noteiktais tiesiskais regulējums, atbilstoši

kuram valsts atlīdzina ar juridisko palīdzību saistītos

nepieciešamos izdevumus, nodrošina tiesas pieejamību un tiesības

uz kvalificētu juridisko palīdzību, kā arī paredz šo izdevumu

atlīdzinājumu saprātīgā apmērā gadījumā, ja šie izdevumi radušies

valsts prettiesiskas rīcības rezultātā.

No lietas materiāliem izriet, ka pēc tam, kad administratīvā

pārkāpuma lietā tika konstatēta Valsts ieņēmumu dienesta

prettiesiska rīcība, izņemot Pieteikuma iesniedzējai piederošo

zeltu (monētas un stieņus), Pieteikuma iesniedzēja vērsās iestādē

un tiesā, lai saņemtu ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

atlīdzinājumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 4.-5.

lp.).

Pieteikuma iesniedzējai atbilstoši apstrīdētajām normām tika

aprēķināts ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

atlīdzinājums. No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma

iesniedzēja saņēmusi ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

atlīdzinājumu 421,86 euro apmērā (sk. Valsts ieņēmumu

dienesta 2017. gada 17. janvāra lēmumu lietas materiālu 2. sēj.

109. lp., Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 30. janvāra

spriedumu lietā Nr. A420169717 lietas materiālu 2. sēj. 45. lp.

un Administratīvās apgabaltiesas 2018. gada 9. oktobra spriedumu

lietā Nr. A420169717 lietas materiālu 2. sēj. 57. lp.).

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tai zvērināts advokāts sniedzis

juridisko palīdzību 334,4 stundu apjomā un tiesvedība ilgusi

vairāk nekā astoņus gadus. Lai aizstāvētu savas aizskartās

tiesības un panāktu sev labvēlīgu rezultātu - valsts iestādes

prettiesiskas rīcības konstatāciju -, Pieteikuma iesniedzēja

vienas un tās pašas lietas ietvaros vērsusies gan

administratīvajā tiesā, gan vispārējās jurisdikcijas tiesā, gan

Satversmes tiesā. Tāpēc faktiski radušies ar juridisko palīdzību

saistītie izdevumi esot ievērojami lielāki, proti, vairāk nekā 22

tūkstoši euro, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 4. lp. un 2. sēj. 101.

lp.).

14.1. Pieteikuma iesniedzēja un lietā pieaicinātās

personas uzsver, ka apstrīdētās normas neparedz ar juridisko

palīdzību saistīto izdevumu atlīdzināšanu saprātīgā apmērā.

Apstrīdētajās normās neesot noteikts pienācīgs ar juridisko

palīdzību saistīto atlīdzināmo izdevumu apmērs, jo tās liedzot

saņemt lielāku atlīdzinājumu netipiskās un sarežģītās lietās, par

kādu būtu atzīstama Pieteikuma iesniedzējas tiesiskā situācija.

Apmērs, kādā tiek atlīdzināti šie izdevumi, neesot atbilstošs

sociālajai realitātei un ekonomiskajai situācijai valstī (sk.,

piemēram, Pieteikuma iesniedzējas papildu viedokli lietas

materiālu 2. sēj. 162.-163. lp. un Latvijas Zvērinātu Advokātu

padomes viedokli lietas materiālu 2. sēj. 19. lp.).

Ministru kabinets norāda, ka Noteikumos Nr. 859 ietvertās

atlīdzināmās izmaksas ir uzskatāmas par atbilstošu atlīdzinājumu

un tās noteiktas, balstoties uz saprātīgiem apsvērumiem, kas

vērsti uz valsts finanšu resursu efektīvu izmantošanu, kā arī

sabiedrības un indivīda interešu saskaņošanu. Tomēr Ministru

kabinets piekrīt, ka Pieteikuma iesniedzējas gadījums, kad tai

labvēlīgs tiesas nolēmums tika panākts ļoti ilgā tiesas procesā,

būtu uzskatāms par netipisku. Tomēr, nosakot ar juridisko

palīdzību saistītos atlīdzināmos izdevumus, esot jāņem vērā

valsts budžeta intereses un iespēja prognozēt izdevumus, kā arī

jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret visām personām (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 100. lp.).

14.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskumam

neatbilstu ne tāda situācija, ka valsts vispār nenoteiktu nekādu

kārtību tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanai, nedz arī tāda

situācija, ka valsts paredzētu pilnā apmērā atlīdzināt pilnīgi

visus ar juridisko palīdzību saistītos izdevumus bez jebkādas

izvērtēšanas (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 7.

februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 19.3. punktu). Tomēr

no Satversmes 92. panta neizriet, ka ikvienai tiesību normai

vajadzētu būt formulētai kā absolūti precīzai instrukcijai. Lai

cik precīzi un skaidri būtu formulētas tiesību normas, to saturs

vienmēr būs noskaidrojams tiesību normu interpretācijas ceļā

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra

sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 18.1. punktu).

14.2.1. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka,

vērtējot ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma

saprātīgo apmēru katrā konkrētajā lietā, jāņem vērā tas, cik

attiecīgā lieta ir sarežģīta un kādi tiesību jautājumi tajā

risināti, kā arī tas, kā noritējis tiesas process (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2005. gada 19. oktobra

sprieduma lietā "Roche v. The United Kingdom",

pieteikums Nr. 32555/96, 182.-185. punktu un 2001. gada 10. maija

sprieduma lietā "Z and others v. The United Kingdom",

pieteikums Nr. 29392/95, 134. punktu). Arī Eiropas Savienības

Tiesa norādījusi, ka tiesai katrā lietā ir jāveic juridiskās

palīdzības izdevumu apmēra objektīva analīze, proti, jānovērtē,

cik objektīvi un atbilstoši konkrētās lietas apstākļiem pamatoti

šie izdevumi ir radušies, tostarp jānovērtē arī piemērojamā

tiesiskā regulējuma un procedūru sarežģītība (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2013. gada 11. aprīļa sprieduma lietā C-260/11

"Edwards un Pallikaropoulos" 40.-42. punktu).

Tiesas lietas sarežģītības novērtēšana ir tiesas prerogatīva.

Tieši tiesa, kuras kompetencē ir lietas izskatīšana pēc būtības,

vislabāk redz, kādas pūles ir nepieciešamas pareizai lietas

izskatīšanai, un var novērtēt, cik lietderīga tiesas procesā

varētu būt bijusi juridiskās palīdzības sniegšana pieteicējam

(sk. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011. gada 6.

maija sprieduma lietā Nr. SKA-155/2011 13.2. punktu). Jāņem

vērā, ka personu nolīgtā samaksa par juridisko palīdzību pati par

sevi ne vienmēr ir adekvāta nepieciešamajam un faktiski

ieguldītajam darbam. Līdz ar to, lemjot par personai piešķiramā

atlīdzinājuma apmēru, ir nepieciešams, no vienas puses,

nodrošināt ikviena indivīda tiesības uz kvalificētu juridisko

palīdzību un, no otras puses, saprātīgi un efektīvi izmantot

valsts budžeta līdzekļus (sk. Senāta Administratīvo

lietu departamenta 2020. gada 20. novembra rīcības sēdes lēmumu

lietā Nr. SKA-398/2020 lietas materiālu 1. sēj. 59.-60.

lp.).

Juridiskās palīdzības izdevumi ir procesuāla rakstura

izmaksas, kas personai rodas tādēļ, ka persona izvēlējusies

aizsargāt savas tiesības tiesā, lai tā izvērtētu tiesību

aizskāruma pamatotību (sk.: Priekulis J. Efektīvs tiesību

aizsardzības līdzeklis pret likumu. Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2021, 365.-366. lpp.). Šie izdevumi var būt ļoti

dažādi un ir atkarīgi no vairākiem apstākļiem gan atsevišķi, gan

to kopsakarā, piemēram, no konkrētajiem faktiskajiem apstākļiem,

tiesvedības procesa veida un gaitas, izraudzītā juridiskās

palīdzības sniedzēja prakses vietas, reputācijas, kā arī

praktizēšanas ilguma (sal. sk. Konceptuālā ziņojuma par

advokātu procesa ieviešanu atsevišķās civillietu kategorijās 3.

pielikumu un tiesībsarga viedokli lietas materiālu 2. sēj. 10.

lp.).

Ministru kabinets Noteikumos Nr. 859 ir noteicis maksimālo

apmēru, kādā atlīdzināmas ar juridiskās palīdzības izdevumiem

saistītās izmaksas. Tiesiskas valsts principa konkretizācija

ietver to, ka gadījumā, kad lieta izšķirta personai par labu, ir

paredzēts zaudējušās puses pienākums atlīdzināt personai ar

saņemto juridisko palīdzību saistītos nepieciešamos izdevumus

saprātīgā apmērā. Tā kā ar juridisko palīdzību saistītie izdevumi

ne vienmēr ir objektīvi pamatoti, tiesību normu piemērotāja

kompetencē ir lietā objektīvi nepieciešamo izdevumu izvērtēšana.

Likums tiesību normu piemērotājam piešķir plašas tiesības

izvērtēt atlīdzināmos izdevumus un noteikt nevis pilnīgu, bet gan

lietas apstākļiem atbilstošu izdevumu apmēru, proti, konkrētos

lietas apstākļus vērtēt kopsakarā ar nepieciešamajiem juridiskās

palīdzības izdevumiem un noteikt to atlīdzinājumu saprātīgā

apmērā.

Administratīvo tiesu kompetencē ir lemšana par apmēru, kārtību

vai veidu, kādā privātpersona ir tiesīga saņemt atlīdzību par

juridiskās palīdzības izdevumiem, kas tai radušies, vēršoties

pret prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku iestādes

faktisko rīcību (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 11.

jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-11-01 8.

punktu). Tomēr, vērtējot jautājumu par to pieteicējam

nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, kuri izpaužas kā izdevumi par

juridiskās palīdzības saņemšanu, tiesai jāņem vērā, ka Noteikumos

Nr. 859 ir noteikts ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

maksimālais apmērs (sk., piemēram, Administratīvās

apgabaltiesas 2021. gada 10. martā spriedumu lietā Nr. A420225219

un Administratīvās rajona tiesas 2021. gada 6. septembra

spriedumu lietā Nr. A42-01856-21/20). Gan no apstrīdēto normu

teksta, gan no šo normu piemērošanas prakses izriet, ka tiesību

normu piemērotājs ar juridisko palīdzību saistītos atlīdzināmos

izdevumus noteic, ievērojot to, ka likumdevējs nepārprotami

paredzējis šo izdevumu atlīdzināšanu tikai tādā apmērā, kas

nepārsniedz apstrīdētajās normās noteikto taksi.

14.2.2. Šā sprieduma 13. punktā jau secināts, ka

Noteikumi Nr. 859 izstrādāti pēc līdzības ar noteikumiem par

valsts nodrošināto juridisko palīdzību. Ministru kabinets

atzinis, ka ir pamatoti salīdzināt Noteikumos Nr. 1493 un

Noteikumos Nr. 859 noteiktos atlīdzinājuma apmērus. Ja valsts

spēj nodrošināt adekvātu juridisko palīdzību par attiecīgu

atlīdzību, tad nav pamata uzskatīt, ka atlīdzināmajiem izdevumiem

vajadzētu būtiski atšķirties (sk. lietas materiālu 1. sēj. 93.

lp.).

Taču Noteikumu Nr. 1493 18. punkts aptver arī tādus gadījumus,

kad pieļaujami izņēmumi no šajos noteikumos paredzētā maksimāli

atlīdzināmā apjoma vienas lietas ietvaros. Šajā normā, ņemot vērā

to, ka katra lieta ir atšķirīga un ka personai nedrīkst tikt

liegtas tiesības uz pieeju tiesai, ir paredzētas tiesību normu

piemērotāja tiesības noteiktos gadījumos ar juridisko palīdzību

saistīto izdevumu atlīdzinājuma apjomu palielināt (sk.

Juridiskās palīdzības administrācijas viedokli lietas materiālu

2. sēj. 2. lp.). Tādējādi tiesību normu piemērotājam ir

piešķirta kompetence lemt par lielāku un konkrētajai lietai

atbilstošu ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu

atlīdzinājumu. No apstrīdēto normu izstrādes materiāliem

neizriet, ka Ministru kabinets būtu vērtējis nepieciešamību

līdzīgu tiesisko regulējumu ietvert arī Noteikumos Nr. 859. Tāpat

Ministru kabinets šo nepieciešamību nav apsvēris, pieņemot

Noteikumus Nr. 195, ar kuriem paaugstinājis apmēru, kādā

atlīdzināmi ar juridisko palīdzību saistītie izdevumi, lai gan ir

norādījis, ka tie pēc iespējas jāvienādo ar Noteikumos Nr. 1493

ietverto tiesisko regulējumu (sk. Ministru kabineta noteikumu

projekta Nr. TA-373 "Grozījumi Noteikumos Nr. 859"

sākotnējās ietekmes izvērtējumu (anotāciju)).

Ministru kabinetam ir rīcības brīvība noteikt apmēru, kādā

atlīdzināmi ar juridisko palīdzību saistītie izdevumi, tomēr

tiesiskajam regulējumam ir jābūt tādam, kas tiesību normu

piemērotājam ļautu vērtēt katru individuālo ar juridiskās

palīdzības izdevumu atlīdzinājumu saistīto gadījumu un, ņemot

vērā lietā radušos nepieciešamo izdevumu objektīvu pamatotību,

noteikt to atlīdzinājumu saprātīgā apmērā. Tādējādi tiktu

nodrošināts līdzsvars starp valsts finanšu līdzekļu efektīvu

izmantošanu un personas tiesībām uz pieeju tiesai un tiesībām uz

kvalificētu juridisko palīdzību.

No izskatāmās lietas apstākļiem un apstrīdēto normu izstrādes

materiāliem neizriet, ka Ministru kabinets būtu vērtējis personas

tiesības saņemt ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo

izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, kas, ņemot vērā

individuālos lietas apstākļus, nodrošinātu personas tiesības

saņemt ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu

atlīdzinājumu arī lielākā apjomā vai apmērā.

14.3. Ministru kabinetam, ņemot vērā tā rīcības brīvību

ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma

noteikšanā, ir jāievēro tiesiskas valsts princips un vienlaikus

jālīdzsvaro valsts budžeta iespējas ar Satversmes 92. pantā

ietvertajām personas tiesībām uz pieeju tiesai un tiesībām saņemt

kvalificētu juridisko palīdzību.

Tiesiskas valsts princips prasa, lai lietas tiktu izskatītas

tādā kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu

izspriešanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 6. punktu). Šis princips

ietver sevī gan taisnīgumu, gan tiesisko stabilitāti (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr.

2001-10-01 secinājumu daļas 8. punktu). Arī Konvencija

garantē tiesības, kas ir ne tikai teorētiskas, bet arī praktiskas

un efektīvas (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020.

gada 18. jūnija sprieduma lietā "Černius and Rinkevičius v.

Lithuania", pieteikumi Nr. 73579/17 un Nr. 14620/18, 68.

punktu).

Taisnīga rezultāta sasniegšanu un tiesas procesa ekonomiju

sekmē kvalificētas juridiskās palīdzības izmantošana. Turklāt

persona, kas uzskatāma par zaudējušo pusi, tiek pasargāta no

pienākuma segt nepamatotus vai nesamērīgus izdevumus. Šādā veidā

tiek sekmēta tiesas procesa raitāka norise un stiprināta tiesu

varas loma sabiedrībā, vienlaikus nodrošinot demokrātiskas valsts

iekārtas netraucētu funkcionēšanu (sk. Satversmes tiesas 2014.

gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 28. punktu).

Arī Eiropas Padomes Ministru komiteja noteikusi, ka nevienam

prāvniekam nedrīkstētu liegt izmantot jurista palīdzību (sk.

Eiropas Padomes Ministru komitejas 1981. gada 14. maija

rekomendācijas Nr. R(81)7 "Par justīcijas

pieejamības veicināšanas pasākumiem" pielikuma

"Principi" 4.punktu).

Tiesības saņemt ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo

izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā gadījumā, ja šie izdevumi

radušies valsts prettiesiskas rīcības rezultātā, ir būtisks

tiesību uz pieeju tiesai elements, kas personām demokrātiskā

tiesiskā valstī nodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu. Konkrētajā

gadījumā apstrīdētās normas ir saistītas ar tādu noteiktu

pakalpojumu izmaksu segšanu, kuras brīvajā tirgū, mainoties

ekonomiskajai situācijai valstī, ir pakļautas izmaiņām (sk.

tiesībsarga viedokli lietas materiālu 2. sēj. 8. lp.).

Ministru kabinetam ir pienākums periodiski apsvērt, vai tā

noteiktais ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma

apmērs ir samērīgs un joprojām atbilst sociālajai realitātei un

personas tiesībām uz pieeju tiesai un tiesībām uz kvalificētu

juridisko palīdzību, kā arī to, vai šajā jomā spēkā esošo

tiesisko regulējumu nevajadzētu pilnveidot (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr.

2013-08-01 18.2. punktu un 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2017-35-03 18. punktu).

Noteikumi Nr. 1493 kopš to stāšanās spēkā 2010. gada 1.

janvārī ir grozīti gandrīz katru gadu. Mainoties situācijai, lai

veicinātu juridiskās palīdzības kvalitāti un nodrošinātu tiesības

uz pieeju tiesai, tika noteikti arvien jauni juridiskās

palīdzības veidi, palielināts tās apjoms un samaksas apmērs

(sk. Juridiskās palīdzības administrācijas viedokli lietas

materiālu 2. sēj. 2.-3. lp.). Tātad Ministru kabinets ir

regulāri izvērtējis Noteikumos Nr. 1493 ietverto ar juridisko

palīdzību saistīto atlīdzinājuma apmēru atbilstoši pieejamiem

valsts budžeta līdzekļiem nolūkā nodrošināt personas tiesības uz

pieeju tiesai un tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību.

Tomēr, kā secināts šā sprieduma 13.2. punktā, apstrīdētās normas

Ministru kabinets nebija grozījis līdz brīdim, kad tās piemērotas

Pieteikuma iesniedzējai, proti, līdz 2017. gada 17. janvārim.

Tādējādi pēc būtības bija saglabāts sākotnēji 2011. gadā

pieņemtais tiesiskais regulējums.

Atbilstoši tiesiskas valsts principam, lai tiktu nodrošinātas

personas tiesības uz pieeju tiesai un tiesības saņemt kvalificētu

juridisko palīdzību, tiesiskajam regulējumam ir jābūt tādam, kas

neattur personu no vēršanās tiesā vispār vai nerada tādu

situāciju, ka pēc tiesas procesa persona nonāk finansiāli

neizdevīgākā situācijā nekā pirms tam, ja personai radušies

izdevumi ir bijuši objektīvi pamatoti un nepieciešami. Šāds

tiesiskais regulējums sasniegtu mērķi - atlīdzināt ar juridisko

palīdzību saistītos nepieciešamos izdevumus saprātīgā apmērā.

Tātad Ministru kabinets nav pienācīgi - atbilstoši vispārējiem

tiesību principiem un citām Satversmes normām - noteicis tiesisko

regulējumu, kas paredz ar juridisko palīdzību saistīto

nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā.

Līdz ar to apstrīdētās normas,

ciktāl tās neparedz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo

izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, neatbilst Satversmes 92.

panta pirmajam teikumam.