10. punkts

1Pieaicinātā persona - sociālās politikas

2eksperte Ruta Zilvere - uzskata, ka apstrīdētais regulējums

3atbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

4Lai gan Latvijā esot salīdzinoši augsts ienākumu

5nevienlīdzības un nabadzības līmenis, tomēr jautājums par to, vai

6noteiktais GMI līmenis ir adekvāts, būtu jānošķir no jautājuma,

7vai tas atbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

8Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot viens no sociālās

9palīdzības pabalstu veidiem. Sociālā palīdzība balstoties uz

10personas (mājsaimes vai ģimenes) situācijas izvērtējumu, un tās

11mērķis esot piedāvāt personai individualizētus un daudzveidīgus

12pasākumus. Persona vienlaikus ar pabalstu GMI līmeņa

13nodrošināšanai varot saņemt arī citus sociālās palīdzības

14pabalstus un pakalpojumus gan no valsts, gan pašvaldības, gan arī

15no nevalstiskajām organizācijām. Tādēļ, pamatojoties uz

16vispārējiem datiem un vidējiem statistikas rādītājiem,

17neanalizējot katru gadījumu individuāli, neesot iespējams

18secināt, vai apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 109.

19pantam.

20Tā kā sociālajai palīdzībai esot izteikti individuāls

21raksturs, neesot arī neviena starptautiska instrumenta, kas

22noteiktu minimālo apmēru, kādā sociālā palīdzība ir nodrošināma.

23Pārskatītā Eiropas Sociālā harta nosakot vienīgi to, ka valstij

24ir pienākums nodrošināt, lai ikvienai personai, kurai trūkst

25attiecīgu līdzekļu un kura nespēj šos līdzekļus nodrošināt vai nu

26pašas spēkiem, vai no citiem avotiem, tiek sniegta atbilstoša

27palīdzība. Pienākums "nodrošināt" nenozīmējot, ka

28valstij pašai būtu obligāti jāizmaksā personai noteikta naudas

29summa vai jāsniedz kāds mantisks pakalpojums. Tas nozīmējot

30vienīgi to, ka valstij ir pienākums izveidot un uzturēt sistēmu,

31kas palīdzētu personai pie nepieciešamajiem resursiem tikt.

32Sociālās palīdzības pabalstu apmēram vajagot būt samērīgam ar

33citiem ienākumu veidiem. Proti, sociālās palīdzības pabalstiem,

34kurus piešķir neatkarīgi no personas individuālā ieguldījuma

35sabiedrības kopīgā labuma veidošanā, pēc to apmēra nevajadzētu

36būt pārāk tuvu strādājošas personas vai ģimenes darba ienākumiem

37un apdrošināšanas pensijām vai pabalstiem, citādi personas

38netiekot motivētas izkļūt no trūkuma un piedalīties darba tirgū.

39No sabiedrības kopējo interešu viedokļa raugoties, prioritāte

40esot piešķirama personas tiesībām uz cilvēka cienīgu darbu un

41taisnīgu atalgojumu, kā arī pietiekamu sociālo drošību riska

42gadījumos, kas saistīti ar darba ienākumu zaudējumu. Sociālās

43palīdzības pabalsti un pakalpojumi esot nepieciešami, tomēr tikai

44kā pēdējais līdzeklis nabadzības mazināšanai.

45Apstrīdētais regulējums atbilstot arī Satversmes 1. pantam.

46GMI līmeni nosakot valdība, ieklausoties arī pašvaldību viedoklī

47un ņemot to vērā. Turklāt pašvaldībām esot plaša rīcības brīvība

48dažādu sociālās palīdzības pabalstu un pakalpojumu izvēlē. Lai

49arī kopumā likumdevējs un valdība neesot pievērsuši pienācīgu

50uzmanību ienākumu nevienlīdzības un nabadzības mazināšanai, tomēr

51neliels progress šajā jomā esot vērojams. Par to citstarp

52liecinot arī tas apstāklis, ka no 2020. gada 1. janvāra GMI

53līmenis ir paaugstināts līdz 64 euro mēnesī.

54Tiesas sēdē pieaicinātā persona papildināja rakstveida

55viedoklī minētos argumentus un uzsvēra, ka apstrīdētajā normā

56noteiktais GMI līmenis ir tikai daļa no sociālās palīdzības

57sistēmas. Neesot iespējams viena atsevišķa sociālās palīdzības

58pabalsta veida adekvātumu vērtēt atrauti no citiem sociālās

59palīdzības pasākumiem, tostarp sociālajiem pakalpojumiem un

60atvieglojumiem. Turklāt Latvijā ļoti neliels procents līdzekļu

61tiekot novirzīts sociālajiem pakalpojumiem. Lai gan pabalsta GMI

62līmeņa nodrošināšanai palielināšana esot pamatota, tomēr bieži

63vien tikai palīdzība sociālā pakalpojuma veidā, nevis mantiska

64pabalsta veidā varot nodrošināt personai tai nepieciešamo

65atbalstu.