10. pants

Pieaicinātā persona - sociālās politikas

eksperte Ruta Zilvere - uzskata, ka apstrīdētais regulējums

atbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

Lai gan Latvijā esot salīdzinoši augsts ienākumu

nevienlīdzības un nabadzības līmenis, tomēr jautājums par to, vai

noteiktais GMI līmenis ir adekvāts, būtu jānošķir no jautājuma,

vai tas atbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot viens no sociālās

palīdzības pabalstu veidiem. Sociālā palīdzība balstoties uz

personas (mājsaimes vai ģimenes) situācijas izvērtējumu, un tās

mērķis esot piedāvāt personai individualizētus un daudzveidīgus

pasākumus. Persona vienlaikus ar pabalstu GMI līmeņa

nodrošināšanai varot saņemt arī citus sociālās palīdzības

pabalstus un pakalpojumus gan no valsts, gan pašvaldības, gan arī

no nevalstiskajām organizācijām. Tādēļ, pamatojoties uz

vispārējiem datiem un vidējiem statistikas rādītājiem,

neanalizējot katru gadījumu individuāli, neesot iespējams

secināt, vai apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 109.

pantam.

Tā kā sociālajai palīdzībai esot izteikti individuāls

raksturs, neesot arī neviena starptautiska instrumenta, kas

noteiktu minimālo apmēru, kādā sociālā palīdzība ir nodrošināma.

Pārskatītā Eiropas Sociālā harta nosakot vienīgi to, ka valstij

ir pienākums nodrošināt, lai ikvienai personai, kurai trūkst

attiecīgu līdzekļu un kura nespēj šos līdzekļus nodrošināt vai nu

pašas spēkiem, vai no citiem avotiem, tiek sniegta atbilstoša

palīdzība. Pienākums "nodrošināt" nenozīmējot, ka

valstij pašai būtu obligāti jāizmaksā personai noteikta naudas

summa vai jāsniedz kāds mantisks pakalpojums. Tas nozīmējot

vienīgi to, ka valstij ir pienākums izveidot un uzturēt sistēmu,

kas palīdzētu personai pie nepieciešamajiem resursiem tikt.

Sociālās palīdzības pabalstu apmēram vajagot būt samērīgam ar

citiem ienākumu veidiem. Proti, sociālās palīdzības pabalstiem,

kurus piešķir neatkarīgi no personas individuālā ieguldījuma

sabiedrības kopīgā labuma veidošanā, pēc to apmēra nevajadzētu

būt pārāk tuvu strādājošas personas vai ģimenes darba ienākumiem

un apdrošināšanas pensijām vai pabalstiem, citādi personas

netiekot motivētas izkļūt no trūkuma un piedalīties darba tirgū.

No sabiedrības kopējo interešu viedokļa raugoties, prioritāte

esot piešķirama personas tiesībām uz cilvēka cienīgu darbu un

taisnīgu atalgojumu, kā arī pietiekamu sociālo drošību riska

gadījumos, kas saistīti ar darba ienākumu zaudējumu. Sociālās

palīdzības pabalsti un pakalpojumi esot nepieciešami, tomēr tikai

kā pēdējais līdzeklis nabadzības mazināšanai.

Apstrīdētais regulējums atbilstot arī Satversmes 1. pantam.

GMI līmeni nosakot valdība, ieklausoties arī pašvaldību viedoklī

un ņemot to vērā. Turklāt pašvaldībām esot plaša rīcības brīvība

dažādu sociālās palīdzības pabalstu un pakalpojumu izvēlē. Lai

arī kopumā likumdevējs un valdība neesot pievērsuši pienācīgu

uzmanību ienākumu nevienlīdzības un nabadzības mazināšanai, tomēr

neliels progress šajā jomā esot vērojams. Par to citstarp

liecinot arī tas apstāklis, ka no 2020. gada 1. janvāra GMI

līmenis ir paaugstināts līdz 64 euro mēnesī.

Tiesas sēdē pieaicinātā persona papildināja rakstveida

viedoklī minētos argumentus un uzsvēra, ka apstrīdētajā normā

noteiktais GMI līmenis ir tikai daļa no sociālās palīdzības

sistēmas. Neesot iespējams viena atsevišķa sociālās palīdzības

pabalsta veida adekvātumu vērtēt atrauti no citiem sociālās

palīdzības pasākumiem, tostarp sociālajiem pakalpojumiem un

atvieglojumiem. Turklāt Latvijā ļoti neliels procents līdzekļu

tiekot novirzīts sociālajiem pakalpojumiem. Lai gan pabalsta GMI

līmeņa nodrošināšanai palielināšana esot pamatota, tomēr bieži

vien tikai palīdzība sociālā pakalpojuma veidā, nevis mantiska

pabalsta veidā varot nodrošināt personai tai nepieciešamo

atbalstu.