11. pants

Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

universitātes lektore Mg. iur. Zane Vorslava -

uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 109.

pantam.

Sociālo tiesību īstenošana esot atkarīga no katras valsts

ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Sociālās

palīdzības likuma izpratnē sociālajai palīdzībai vajagot

nodrošināt personas pamatvajadzības, proti, pārtiku, apģērbu,

mājokli, veselības aprūpi un obligāto izglītību. Tomēr esot jāņem

vērā, ka sociālo tiesību kontekstā "cilvēka cienīgas dzīves

līmeņa nodrošināšana" ir jānošķir no "dzīves kvalitātes

nodrošināšanas". Dzīves kvalitāte esot personas, ģimenes,

personu grupas, sabiedrības labklājības rādītājs, kas ietverot

fizisko un garīgo veselību, brīvo laiku un tā izmantošanu, darbu,

izglītību, saikni ar sabiedrību, tiesības patstāvīgi pieņemt

lēmumus un tos realizēt, kā arī materiālo nodrošinājumu. Tātad to

raksturojot vairāku kompleksu apstākļu kopums.

Ikvienai personai, kura objektīvu apstākļu dēļ negūst

pietiekamus ienākumus un kura ir atzīta par trūcīgu, esot

tiesības saņemt ne tikai pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, bet

arī citādu valsts un pašvaldību sniegto sociālo palīdzību - gan

naudas, gan dažādu pakalpojumu veidā. Tātad šādām personām esot

visas iespējas nodrošināt sev cilvēka cienīgu dzīves līmeni. Esot

jāņem vērā arī tas, ka Ministru kabinets ar Noteikumiem Nr. 454

ir paaugstinājis GMI līmeni.