16. pants

Satversmes tiesa ir norādījusi: pirms tiek pēc

būtības izvērtēta apstrīdētās normas satversmība, ir skatāmi visi

procesuāla rakstura jautājumi (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 17.

punktu).

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts

noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku.

Šī norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas

procesa ekonomiju un tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās,

kurās strīds vairs nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv, zūd

procesa jēga (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18.

aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 5.

punktu). Tomēr likums paredz Satversmes tiesai iespēju

izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās

normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr ir pamats

tiesvedības izbeigšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2011. gada 29. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2010-68-01 8. punktu).

Ar Noteikumiem Nr. 454, kas stājās spēkā 2020. gada 1.

janvārī, apstrīdētais regulējums ir izteikts jaunā redakcijā.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ir nepieciešams

turpināt tiesvedību lietā.

16.1. Jēdziens "apstrīdētā norma" Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta izpratnē nav

saprotams formāli, proti, vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts

teksts. Apstrīdētā norma ir noteikta tiesiskā kārtība, kuru

pieteikuma iesniedzējs uzskata par neatbilstošu augstāka

juridiska spēka normai. Tādēļ arī tajos gadījumos, kad

apstrīdētās normas teksts ir formāli grozīts vai pavisam izslēgts

no normatīvā akta, Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, ka tā

rezultātā apstrīdētais tiesiskais regulējums ir mainīts vai

izslēgts no normatīvā akta arī pēc būtības (sk. Satversmes

tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2017‑15‑01 14.

punktu un 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2017-19-01 6. punktu). Proti, nepieciešams

pārbaudīt, vai ir novērsta ar apstrīdēto normu radītā tiesiskā

situācija pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015.

gada 11. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2014-33-01 7. punktu).

Apstrīdētais regulējums, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31.

decembrim, paredzēja, ka GMI līmenis personai ir 53 euro

mēnesī. Ar Noteikumiem Nr. 454 apstrīdētajā regulējumā skaitlis

"53" tika aizstāts ar skaitli "64". Tādējādi

ar šiem grozījumiem Ministru kabinets ir paaugstinājis personai

GMI līmeni par 11 euro un noteicis, ka tas ir 64

euro mēnesī.

Tiesībsargs norāda, ka, lai gan Ministru kabinets ir grozījis

apstrīdēto regulējumu, tomēr tā noteiktais GMI līmenis vēl

joprojām neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam. Proti, no 2020.

gada 1. janvāra noteiktais GMI līmenis - 64 euro mēnesī -

vēl joprojām esot nepietiekams trūcīgu personu pamatvajadzību

apmierināšanai un nenodrošinot šīm personām iespēju dzīvot tādu

dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Tādējādi ar šiem grozījumiem

GMI līmeņa satversmības problēma pēc būtības neesot atrisināta

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 45.-46. lp.).

Tiesas sēdē tiesībsargs precizēja, ka ir izvērtējama no 2020.

gada 1. janvāra spēkā esošā Noteikumu Nr. 913 2. punkta

atbilstība Satversmei. Arī Ministru kabineta pārstāve tiesas sēdē

piekrita, ka tiesvedība ir turpināma, izvērtējot minētās tiesību

normas satversmību (sk. 2020. gada 19. maija tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 22. un 56. lp.).

Satversmes tiesa secina, ka Ministru kabinets ar Noteikumiem

Nr. 454 ir grozījis apstrīdēto regulējumu, tomēr grozītā tiesību

norma pēc būtības turpina regulēt tās pašas tiesiskās attiecības.

Šādos apstākļos Satversmes tiesai nav pamata piemērot Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu un tai ir

jāturpina tiesvedība, lai, ņemot vērā tiesībsarga pieteikumā un

papildu paskaidrojumos minētos argumentus, pārbaudītu Noteikumu

Nr. 913 2. punkta redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 1.

janvāra, (turpmāk - apstrīdētā norma) satversmību. Ministru

kabineta atbildes rakstā ietvertie un tiesas sēdē paustie

argumenti, kā arī pieaicināto personu viedokļi ir attiecināmi uz

minētās tiesību normas atbilstības Satversmes 1. un 109. pantam

izvērtējumu.

16.2. Izskatāmā lieta tika ierosināta pēc tiesībsarga

pieteikuma. Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8.

punkts, kā arī Tiesībsarga likuma 13. panta 8. punkts noteic, ka

tiesībsargam ir tiesības iesniegt pieteikumu par lietas

ierosināšanu, ja institūcija vai amatpersona, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, nav tiesībsarga norādītajā termiņā novērsusi

viņa konstatētos trūkumus.

Tādēļ Satversmes tiesai ir jāpārbauda arī tas, vai ir ievērota

Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8. punktā un

Tiesībsarga likuma 13. panta 8. punktā noteiktā kārtība.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka minēto likumu normu mērķis ir

pēc iespējas panākt konstitucionālā strīda atrisināšanu pirms

Satversmes tiesas iesaistes. Tas nozīmē, ka tiesībsargam ir

jādara zināmi savi apsvērumi par tiesību normas neatbilstību jau

pirms tam, kad viņš iesniedz pieteikumu Satversmes tiesā. Tas

nepieciešams, lai institūcija vai amatpersona, kas izdevusi

tiesībsarga apstrīdēto normu, pati varētu novērst šīs normas

neatbilstību. Ja institūcija vai amatpersona, kas izdevusi

tiesībsarga apstrīdēto normu, vēlāk, proti, Satversmes tiesā

uzsāktās tiesvedības laikā, groza tiesībsarga iesniegumā

apstrīdēto normu, tiesībsargam nav atkārtoti jāvēršas pie

institūcijas vai amatpersonas, kas to izdevusi. Turpretim tad, ja

apstrīdētās normas grozīšana vai izslēgšana atbilst tiesībsarga

ieteikumam, viņš ir tiesīgs iesniegt procesuālu lūgumu tiesvedību

izbeigt (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma

lietā Nr. 2017-15-01 15. punktu).

No lietas materiāliem izriet, ka 2019. gada 12. aprīlī

tiesībsargs nosūtījis Ministru kabinetam vēstuli "Par

Noteikumu Nr. 913 2. punkta atbilstību Satversmes 1. un 109.

pantam". Tajā norādīts, ka Ministru kabineta noteiktais GMI

līmenis - 53 euro mēnesī - nenodrošina personai tiesības

uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā apmērā. Ministru

kabinets ticis aicināts līdz 2019. gada 12. jūnijam noteikt tādu

GMI līmeni, kas būtu pamatots ar konkrētiem aprēķiniem un

tuvināts nabadzības riska slieksnim (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 22.-28. lp.). Pēc apstrīdētās normas pieņemšanas

tiesībsargs turpinājis paust savu viedokli un 2019. gada 8.

novembrī nosūtījis Ministru kabinetam un Saeimai vēstuli

"Par Noteikumu Nr. 454 atbilstību Satversmes 1. un 109.

pantam". Tajā tiesībsargs pēc būtības uzturējis iepriekš

paustos argumentus, norādot, ka GMI palielinājums par 11

euro mēnesī ir nepietiekams un neatbilstošs pašreizējai

sociālekonomiskajai situācijai, kā arī starptautiskajiem

cilvēktiesību standartiem. Tiesībsargs aicinājis Ministru

kabinetu līdz 2019. gada 6. decembrim novērst konstatētos

trūkumus un noteikt GMI līmeni atbilstoši Satversmei (sk.

lietas materiālu 2. sēj. 48.-51. lp.).

Satversmes tiesa secina, ka tiesībsargs ir darījis Ministru

kabinetam zināmus savus apsvērumus par tā noteiktā GMI līmeņa

satversmību un tādējādi ievērojis Satversmes tiesas likuma 17.

panta pirmās daļas 8. punkta un Tiesībsarga likuma 13. panta 8.

punkta nosacījumus, kam jābūt izpildītiem pirms vēršanās

Satversmes tiesā.

Līdz ar to tiesvedība lietā ir

turpināma un Satversmes tiesa vērtēs apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam.