16. punkts

1Satversmes tiesa ir norādījusi: pirms tiek pēc

2būtības izvērtēta apstrīdētās normas satversmība, ir skatāmi visi

3procesuāla rakstura jautājumi (sk., piemēram, Satversmes

4tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 17.

5punktu).

6Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts

7noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

8pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku.

9Šī norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas

10procesa ekonomiju un tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās,

11kurās strīds vairs nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv, zūd

12procesa jēga (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18.

13aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 5.

14punktu). Tomēr likums paredz Satversmes tiesai iespēju

15izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās

16normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr ir pamats

17tiesvedības izbeigšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

182011. gada 29. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

192010-68-01 8. punktu).

20Ar Noteikumiem Nr. 454, kas stājās spēkā 2020. gada 1.

21janvārī, apstrīdētais regulējums ir izteikts jaunā redakcijā.

22Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ir nepieciešams

23turpināt tiesvedību lietā.

2416.1. Jēdziens "apstrīdētā norma" Satversmes

25tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta izpratnē nav

26saprotams formāli, proti, vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts

27teksts. Apstrīdētā norma ir noteikta tiesiskā kārtība, kuru

28pieteikuma iesniedzējs uzskata par neatbilstošu augstāka

29juridiska spēka normai. Tādēļ arī tajos gadījumos, kad

30apstrīdētās normas teksts ir formāli grozīts vai pavisam izslēgts

31no normatīvā akta, Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, ka tā

32rezultātā apstrīdētais tiesiskais regulējums ir mainīts vai

33izslēgts no normatīvā akta arī pēc būtības (sk. Satversmes

34tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2017‑15‑01 14.

35punktu un 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

36lietā Nr. 2017-19-01 6. punktu). Proti, nepieciešams

37pārbaudīt, vai ir novērsta ar apstrīdēto normu radītā tiesiskā

38situācija pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015.

39gada 11. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

402014-33-01 7. punktu).

41Apstrīdētais regulējums, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31.

42decembrim, paredzēja, ka GMI līmenis personai ir 53 euro

43mēnesī. Ar Noteikumiem Nr. 454 apstrīdētajā regulējumā skaitlis

44"53" tika aizstāts ar skaitli "64". Tādējādi

45ar šiem grozījumiem Ministru kabinets ir paaugstinājis personai

46GMI līmeni par 11 euro un noteicis, ka tas ir 64

47euro mēnesī.

48Tiesībsargs norāda, ka, lai gan Ministru kabinets ir grozījis

49apstrīdēto regulējumu, tomēr tā noteiktais GMI līmenis vēl

50joprojām neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam. Proti, no 2020.

51gada 1. janvāra noteiktais GMI līmenis - 64 euro mēnesī -

52vēl joprojām esot nepietiekams trūcīgu personu pamatvajadzību

53apmierināšanai un nenodrošinot šīm personām iespēju dzīvot tādu

54dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Tādējādi ar šiem grozījumiem

55GMI līmeņa satversmības problēma pēc būtības neesot atrisināta

56(sk. lietas materiālu 2. sēj. 45.-46. lp.).

57Tiesas sēdē tiesībsargs precizēja, ka ir izvērtējama no 2020.

58gada 1. janvāra spēkā esošā Noteikumu Nr. 913 2. punkta

59atbilstība Satversmei. Arī Ministru kabineta pārstāve tiesas sēdē

60piekrita, ka tiesvedība ir turpināma, izvērtējot minētās tiesību

61normas satversmību (sk. 2020. gada 19. maija tiesas sēdes

62stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 22. un 56. lp.).

63Satversmes tiesa secina, ka Ministru kabinets ar Noteikumiem

64Nr. 454 ir grozījis apstrīdēto regulējumu, tomēr grozītā tiesību

65norma pēc būtības turpina regulēt tās pašas tiesiskās attiecības.

66Šādos apstākļos Satversmes tiesai nav pamata piemērot Satversmes

67tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu un tai ir

68jāturpina tiesvedība, lai, ņemot vērā tiesībsarga pieteikumā un

69papildu paskaidrojumos minētos argumentus, pārbaudītu Noteikumu

70Nr. 913 2. punkta redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 1.

71janvāra, (turpmāk - apstrīdētā norma) satversmību. Ministru

72kabineta atbildes rakstā ietvertie un tiesas sēdē paustie

73argumenti, kā arī pieaicināto personu viedokļi ir attiecināmi uz

74minētās tiesību normas atbilstības Satversmes 1. un 109. pantam

75izvērtējumu.

7616.2. Izskatāmā lieta tika ierosināta pēc tiesībsarga

77pieteikuma. Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8.

78punkts, kā arī Tiesībsarga likuma 13. panta 8. punkts noteic, ka

79tiesībsargam ir tiesības iesniegt pieteikumu par lietas

80ierosināšanu, ja institūcija vai amatpersona, kas izdevusi

81apstrīdēto aktu, nav tiesībsarga norādītajā termiņā novērsusi

82viņa konstatētos trūkumus.

83Tādēļ Satversmes tiesai ir jāpārbauda arī tas, vai ir ievērota

84Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8. punktā un

85Tiesībsarga likuma 13. panta 8. punktā noteiktā kārtība.

86Satversmes tiesa ir atzinusi, ka minēto likumu normu mērķis ir

87pēc iespējas panākt konstitucionālā strīda atrisināšanu pirms

88Satversmes tiesas iesaistes. Tas nozīmē, ka tiesībsargam ir

89jādara zināmi savi apsvērumi par tiesību normas neatbilstību jau

90pirms tam, kad viņš iesniedz pieteikumu Satversmes tiesā. Tas

91nepieciešams, lai institūcija vai amatpersona, kas izdevusi

92tiesībsarga apstrīdēto normu, pati varētu novērst šīs normas

93neatbilstību. Ja institūcija vai amatpersona, kas izdevusi

94tiesībsarga apstrīdēto normu, vēlāk, proti, Satversmes tiesā

95uzsāktās tiesvedības laikā, groza tiesībsarga iesniegumā

96apstrīdēto normu, tiesībsargam nav atkārtoti jāvēršas pie

97institūcijas vai amatpersonas, kas to izdevusi. Turpretim tad, ja

98apstrīdētās normas grozīšana vai izslēgšana atbilst tiesībsarga

99ieteikumam, viņš ir tiesīgs iesniegt procesuālu lūgumu tiesvedību

100izbeigt (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma

101lietā Nr. 2017-15-01 15. punktu).

102No lietas materiāliem izriet, ka 2019. gada 12. aprīlī

103tiesībsargs nosūtījis Ministru kabinetam vēstuli "Par

104Noteikumu Nr. 913 2. punkta atbilstību Satversmes 1. un 109.

105pantam". Tajā norādīts, ka Ministru kabineta noteiktais GMI

106līmenis - 53 euro mēnesī - nenodrošina personai tiesības

107uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā apmērā. Ministru

108kabinets ticis aicināts līdz 2019. gada 12. jūnijam noteikt tādu

109GMI līmeni, kas būtu pamatots ar konkrētiem aprēķiniem un

110tuvināts nabadzības riska slieksnim (sk. lietas materiālu 1.

111sēj. 22.-28. lp.). Pēc apstrīdētās normas pieņemšanas

112tiesībsargs turpinājis paust savu viedokli un 2019. gada 8.

113novembrī nosūtījis Ministru kabinetam un Saeimai vēstuli

114"Par Noteikumu Nr. 454 atbilstību Satversmes 1. un 109.

115pantam". Tajā tiesībsargs pēc būtības uzturējis iepriekš

116paustos argumentus, norādot, ka GMI palielinājums par 11

117euro mēnesī ir nepietiekams un neatbilstošs pašreizējai

118sociālekonomiskajai situācijai, kā arī starptautiskajiem

119cilvēktiesību standartiem. Tiesībsargs aicinājis Ministru

120kabinetu līdz 2019. gada 6. decembrim novērst konstatētos

121trūkumus un noteikt GMI līmeni atbilstoši Satversmei (sk.

122lietas materiālu 2. sēj. 48.-51. lp.).

123Satversmes tiesa secina, ka tiesībsargs ir darījis Ministru

124kabinetam zināmus savus apsvērumus par tā noteiktā GMI līmeņa

125satversmību un tādējādi ievērojis Satversmes tiesas likuma 17.

126panta pirmās daļas 8. punkta un Tiesībsarga likuma 13. panta 8.

127punkta nosacījumus, kam jābūt izpildītiem pirms vēršanās

128Satversmes tiesā.

129Līdz ar to tiesvedība lietā ir

130turpināma un Satversmes tiesa vērtēs apstrīdētās normas

131atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam.