17. pants

Tiesībsargs pieteikumā lūdzis izvērtēt apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam, jo uzskata, ka

noteiktais GMI līmenis nav pietiekams, lai persona varētu

nodrošināt savas pamatvajadzības, un šāds stāvoklis ir pretrunā

ar sociāli atbildīgas un tiesiskas valsts principu. Tiesas sēdē

tiesībsargs precizēja, ka ir izvērtējama apstrīdētās normas

atbilstība arī Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertajam

diskriminācijas aizlieguma principam (sk. 2020. gada 19. maija

tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 23.

lp.).

Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām Satversmes

normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas

būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības

izvērtēšanai (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta

sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 14.2. punktu). Satversmes

tiesa arī atzinusi, ka gadījumos, kad vienlaikus tiek apstrīdēta

kādas sociālo tiesību jomā izdotas normas atbilstība gan

Satversmes 1. pantā ietvertajiem principiem, gan arī Satversmes

109. pantam, atbilstība Satversmes 1. pantam parasti tiek vērtēta

kopsakarā ar Satversmes 109. pantu (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 6.1.

punktu).

Tiesībsarga sniegtais juridiskais pamatojums balstīts uz to,

ka valsts ir pārkāpusi Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošos

sociāli atbildīgas valsts un tiesiskas valsts principus, jo nav

izpildījusi pienākumu izveidot tādu sociālās palīdzības sistēmu,

kas nodrošinātu trūcīgām personām cilvēka cieņai atbilstošu

dzīvi. Šie argumenti ir saistīti ar tiesībsarga apsvērumiem par

Satversmes 109. pantu un no tā izrietošā pienākuma nodrošināt

personām iespēju izmantot sociālās tiesības vismaz minimālā

apmērā.

Ņemot vērā tiesībsarga sniegtos argumentus un citus lietas

materiālus, secināms, ka lietas pamatjautājums ir par to, vai

apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis atbilst cilvēka cieņai

un sociāli atbildīgas valsts principam. Līdz ar to izskatāmajā

lietā Satversmes tiesa visupirms izvērtēs apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 1. pantam kopsakarā ar Satversmes 109.

pantu, bet pēc tam pārbaudīs tās atbilstību Satversmes 91. panta

otrajam teikumam.

17.1. Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir

neatkarīga demokrātiska republika."

Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas un tiesiskas valsts

konstitucionāla vērtība ir cilvēka cieņa. Katra indivīda vērtība

ir pamattiesību būtība. Cilvēka cieņa raksturo cilvēku kā

augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Tā ir jāaizsargā

gan attiecībās starp valsti un cilvēku, gan cilvēku savstarpējās

attiecībās. Demokrātiskā tiesiskā valstī gan likumdevējam,

pieņemot tiesību normas, gan tiesību normu piemērotājam ir

jārespektē cilvēka cieņa (sk. Satversmes tiesas 2017.

gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 19.1. punktu un

2019. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2018-08-03 11.

punktu).

Satversmes ievada ceturtajā rindkopā noteikts, ka Latvija kā

demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga valsts balstās uz

cilvēka cieņu. Sociāli atbildīgas valsts princips ir no

demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasināts princips,

kas ietilpst Satversmes 1. panta tvērumā.

Cilvēka cieņa kā pamattiesība piemīt ikvienam cilvēkam

neatkarīgi no jebkādiem nosacījumiem. No cilvēka cieņā balstītas

sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums

rūpēties par taisnīgu sociālo kārtību, izlīdzinot sabiedrībā

būtiskākās sociālās atšķirības, sekmējot sociālo iekļaušanos un

katrai iedzīvotāju grupai nodrošinot iespēju dzīvot tādu dzīvi,

kas atbilst cilvēka cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas

2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006‑07‑01 18.

punktu).

Sociālā nevienlīdzība ilgtermiņā var būtiski samazināt cilvēku

ekonomisko potenciālu un izaugsmes iespējas, tādēļ

sociālekonomiskās nevienlīdzības un nabadzības risku mazināšana

ir būtiska arī valsts ilgtspējas aspektā (sk.: Latvijas

ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, 24.

lpp.). Ilgtspējība ir viens no konstitucionālajiem

principiem, kas vērsts uz Satversmē ietverto mērķu un vērtību

aizsardzību, kā arī to īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2017.

gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-24-03 11. punktu).

Tā ir tāda sabiedrības labklājības un ekonomikas integrēta un

līdzsvarota attīstība, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās

sociālās un ekonomiskās vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu

vajadzību apmierināšanas iespējas (sal. sk. Satversmes tiesas

2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-04-01 16.

punktu). Satversmes ievada piektajā rindkopā ir noteikts, ka

ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem. Tas nozīmē, ka

primāri tā ir pašas personas atbildība - rūpēties par to, lai

nodrošinātu sev tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, un tikai

tad, ja persona to nespēj, valsts rūpējas par šo personu. Valsts

nevar pilnībā uzņemties rūpes par personas sociālajām un

ekonomiskajām vajadzībām (sal. sk. Satversmes tiesas 2006.

gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.3.

punktu). Šis elements arī ir būtisks valsts ilgtspējīgas

attīstības aspektā.

Tādējādi no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts

principa izriet likumdevēja pienākums izveidot tādu sociālo

nodrošinājumu, kas vērsts uz cilvēka cieņas kā demokrātiskas

tiesiskas valsts augstākās vērtības aizsardzību, sociālās

nevienlīdzības izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību.

17.2. Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba

un citos likumā noteiktajos gadījumos."

Satversmes 109. panta tvērumā ietilpstošās tiesības uz sociālo

nodrošinājumu ir viens no sociāli atbildīgas valsts principa

satura elementiem. Šo tiesību mērķis ir, cik vien tas iespējams,

nodrošināt sociālo taisnīgumu un kalpot tam, lai ikvienam

nodrošinātu iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai

(sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma

lietā Nr. 2009‑08‑01 14. punktu un 2013. gada 13. februāra

sprieduma lietā Nr. 2012‑12‑01 8.2. punktu). Satversmes 109.

pants garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu,

kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālo nodrošinājumu

(sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma

lietā Nr. 2011-03-01 15.2. punktu).

Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 109. pantā ietverto

sociālā nodrošinājuma jēdzienu, norādījusi, ka ar to ir saprotami

dažādi sociālā nodrošinājuma pasākumi, tostarp arī sociālā

palīdzība (sal. sk. Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta

sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 7. punktu). Sociālās

palīdzības likuma 1. panta 17. punktā noteikts, ka sociālā

palīdzība ir naudas vai mantiskais pabalsts, kura piešķiršana

balstās uz materiālo resursu novērtēšanu atsevišķi dzīvojošai

personai vai ģimenei, kurai trūkst līdzekļu pamatvajadzību

apmierināšanai.

Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem

vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pantā ir noteikts, ka

visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās.

Saskaņā ar deklarācijas 25. pantu katram cilvēkam ir tiesības uz

tādu dzīves līmeni, tostarp uzturu, apģērbu, mājokli, medicīnisko

aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem, kas nepieciešami viņa un

viņa ģimenes veselībai un labklājībai. Tāpat Starptautiskā pakta

par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. pantā ir

noteikts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz viņam un viņa ģimenei

atbilstošu dzīves līmeni.

Latvijai ir saistoša Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Šā

Eiropas Savienības tiesību akta 1. pantā noteikts, ka cilvēka

cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā. Saskaņā ar

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. panta trešo daļu

Eiropas Savienība, apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību,

atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību

mājokļa jomā, lai saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem,

kā arī valstu tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu

dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu.

Sociālo tiesību jomā Latvijai ir saistošas arī Pārskatītās

Eiropas Sociālās hartas normas, kuras ratificētas ar 2013. gada

14. februāra likumu "Par Pārskatīto Eiropas Sociālo

hartu". Ar minēto likumu Latvija atzina par sev saistošu

citstarp hartas 13. pantu, kas noteic: valsts apņemas nodrošināt

to, ka ikvienai personai, kam trūkst attiecīgu līdzekļu un kas

nespēj nodrošināt šos līdzekļus vai nu pašas spēkiem, vai no

citiem avotiem, it īpaši no sociālās drošības shēmas pabalstiem,

tiek sniegta atbilstoša palīdzība. Pārskatītās Eiropas Sociālās

hartas 13. pants garantē personai tiesības uz sociālo palīdzību.

Galvenais tās piešķiršanas kritērijs ir individuāla

nepieciešamība un apstāklis, ka personai trūkst attiecīgu

līdzekļu (sk. Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2014. gada 9.

septembra lēmuma lietā "Finnish Society for Social Rights v.

Finland", pieteikums Nr. 88/2013, 110. punktu).

Tātad ar Satversmes 109. panta tvērumā ietilpstošo sociālā

nodrošinājuma jēdzienu ir saprotami arī tādi pasākumi, kas nav

saistīti ar sociālo apdrošināšanu un iemaksu veikšanu, bet ko

valsts piešķir personai, lai sniegtu tai nepieciešamo sociālo

palīdzību.

17.3. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka neatkarīgi no

ekonomiskās situācijas valstij saglabājas noteikts pamatpienākumu

kopums, no kura tā nav tiesīga atkāpties. Viens no šādiem

pamatpienākumiem ir Satversmes 1. un 109. pantā ietvertais valsts

pienākums veikt pasākumus, lai persona varētu īstenot tiesības uz

sociālo nodrošinājumu un dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada 21. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2011-20-01 14. punktu).

Sociālās palīdzības likuma 1. panta 11. punktā ir noteikts, ka

sociālā palīdzība tiek sniegta tādu personas pamatvajadzību

nodrošināšanai kā pārtika, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe,

obligātā izglītība. Tas uzskatāms par minimumu, kas nepieciešams

ikvienam.

Vienlaikus sociālās palīdzības pasākumiem ir jānodrošina arī

indivīda iespējas saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa

statusu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma

lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.3. punktu). Ar

pienākumu nodrošināt sociālās palīdzības minimumu jāsaprot tādas

palīdzības sniegšana personai, lai tā varētu dzīvot cilvēka

cieņai atbilstošu dzīvi un pienācīgi apmierināt savas

pamatvajadzības (sk.: Eiropas Sociālo tiesību komitejas

judikatūras apkopojums (Digest of the Case Law of the European

Committee of Social Rights), 2018. gada 31. decembris, 144.

lp.). Cilvēka cieņai atbilstošas dzīves nodrošināšanai

nepietiek ar to, ka tiek garantēti vienīgi izdzīvošanai

nepieciešamie līdzekļi. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā

tiesa atzinusi, ka sociālajai palīdzībai ir personām vismaz

minimālā līmenī jānodrošina dalība sociālajā, politiskajā un

kultūras dzīvē. Valstij ir jānodrošina personai pienācīga

sabiedrības locekļa statuss (sk. Vācijas Federālās

konstitucionālās tiesas 2019. gada 5. novembra spriedumu lietā

BvL 7/16, Rn. 119). Šim uzskatam tiesas sēdē piekrita arī

Jānis Lazdiņš, paskaidrojot, ka iztikas minumam ir jānodrošina ne

tikai personas fiziska izdzīvošana, bet arī vismaz minimāla

iekļaušanās sociālajā dzīvē, iespēja apmierināt kultūras

vajadzības, kā arī iespēja piedalīties valsts politiskajā dzīvē

(sk. 2020. gada 19. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas

materiālu 3. sēj. 98.-99. lp.).

Tātad, lai ikviens varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst

cilvēka cieņai, sociālās palīdzības minimumam vajadzētu būt

tādam, ka ikviens var nodrošināt sev pārtiku, apģērbu, mājokli un

medicīnisko palīdzību - visu to, kas nepieciešams elementāras

izdzīvošanas garantēšanai jebkuram cilvēkam, kā arī nodrošināt

ikvienai personai iespējas izmantot savas tiesības uz

pamatizglītību. Turklāt sociālajai palīdzībai ir jāgarantē

personai iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras

dzīvē, tādējādi ikvienai personai nodrošinot pilnvērtīga

sabiedrības locekļa statusu.

17.4. Satversmes 1. un 109. pantā ietvertā prasība

nodrošināt to, lai persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst

cilvēka cieņai, ir valsts pozitīvais pienākums. Tātad, lai

izskatāmajā lietā izvērtētu, vai valsts ir izpildījusi šo savu

pienākumu, jāpārbauda, vai:

1) likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām

iespēju izmantot sociālās tiesības;

2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir

nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

minimālā apmērā;

3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sal. sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

2007-13-03 8.4. punktu un 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2016-11-0114. punktu).