17. punkts

1Tiesībsargs pieteikumā lūdzis izvērtēt apstrīdētās

2normas atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam, jo uzskata, ka

3noteiktais GMI līmenis nav pietiekams, lai persona varētu

4nodrošināt savas pamatvajadzības, un šāds stāvoklis ir pretrunā

5ar sociāli atbildīgas un tiesiskas valsts principu. Tiesas sēdē

6tiesībsargs precizēja, ka ir izvērtējama apstrīdētās normas

7atbilstība arī Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertajam

8diskriminācijas aizlieguma principam (sk. 2020. gada 19. maija

9tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 23.

10lp.).

11Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām Satversmes

12normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas

13būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības

14izvērtēšanai (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta

15sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 14.2. punktu). Satversmes

16tiesa arī atzinusi, ka gadījumos, kad vienlaikus tiek apstrīdēta

17kādas sociālo tiesību jomā izdotas normas atbilstība gan

18Satversmes 1. pantā ietvertajiem principiem, gan arī Satversmes

19109. pantam, atbilstība Satversmes 1. pantam parasti tiek vērtēta

20kopsakarā ar Satversmes 109. pantu (sk. Satversmes tiesas

212010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 6.1.

22punktu).

23Tiesībsarga sniegtais juridiskais pamatojums balstīts uz to,

24ka valsts ir pārkāpusi Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošos

25sociāli atbildīgas valsts un tiesiskas valsts principus, jo nav

26izpildījusi pienākumu izveidot tādu sociālās palīdzības sistēmu,

27kas nodrošinātu trūcīgām personām cilvēka cieņai atbilstošu

28dzīvi. Šie argumenti ir saistīti ar tiesībsarga apsvērumiem par

29Satversmes 109. pantu un no tā izrietošā pienākuma nodrošināt

30personām iespēju izmantot sociālās tiesības vismaz minimālā

31apmērā.

32Ņemot vērā tiesībsarga sniegtos argumentus un citus lietas

33materiālus, secināms, ka lietas pamatjautājums ir par to, vai

34apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis atbilst cilvēka cieņai

35un sociāli atbildīgas valsts principam. Līdz ar to izskatāmajā

36lietā Satversmes tiesa visupirms izvērtēs apstrīdētās normas

37atbilstību Satversmes 1. pantam kopsakarā ar Satversmes 109.

38pantu, bet pēc tam pārbaudīs tās atbilstību Satversmes 91. panta

39otrajam teikumam.

4017.1. Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir

41neatkarīga demokrātiska republika."

42Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas un tiesiskas valsts

43konstitucionāla vērtība ir cilvēka cieņa. Katra indivīda vērtība

44ir pamattiesību būtība. Cilvēka cieņa raksturo cilvēku kā

45augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Tā ir jāaizsargā

46gan attiecībās starp valsti un cilvēku, gan cilvēku savstarpējās

47attiecībās. Demokrātiskā tiesiskā valstī gan likumdevējam,

48pieņemot tiesību normas, gan tiesību normu piemērotājam ir

49jārespektē cilvēka cieņa (sk. Satversmes tiesas 2017.

50gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 19.1. punktu un

512019. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2018-08-03 11.

52punktu).

53Satversmes ievada ceturtajā rindkopā noteikts, ka Latvija kā

54demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga valsts balstās uz

55cilvēka cieņu. Sociāli atbildīgas valsts princips ir no

56demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasināts princips,

57kas ietilpst Satversmes 1. panta tvērumā.

58Cilvēka cieņa kā pamattiesība piemīt ikvienam cilvēkam

59neatkarīgi no jebkādiem nosacījumiem. No cilvēka cieņā balstītas

60sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums

61rūpēties par taisnīgu sociālo kārtību, izlīdzinot sabiedrībā

62būtiskākās sociālās atšķirības, sekmējot sociālo iekļaušanos un

63katrai iedzīvotāju grupai nodrošinot iespēju dzīvot tādu dzīvi,

64kas atbilst cilvēka cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas

652006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006‑07‑01 18.

66punktu).

67Sociālā nevienlīdzība ilgtermiņā var būtiski samazināt cilvēku

68ekonomisko potenciālu un izaugsmes iespējas, tādēļ

69sociālekonomiskās nevienlīdzības un nabadzības risku mazināšana

70ir būtiska arī valsts ilgtspējas aspektā (sk.: Latvijas

71ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, 24.

72lpp.). Ilgtspējība ir viens no konstitucionālajiem

73principiem, kas vērsts uz Satversmē ietverto mērķu un vērtību

74aizsardzību, kā arī to īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2017.

75gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-24-03 11. punktu).

76Tā ir tāda sabiedrības labklājības un ekonomikas integrēta un

77līdzsvarota attīstība, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās

78sociālās un ekonomiskās vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu

79vajadzību apmierināšanas iespējas (sal. sk. Satversmes tiesas

802018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-04-01 16.

81punktu). Satversmes ievada piektajā rindkopā ir noteikts, ka

82ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem. Tas nozīmē, ka

83primāri tā ir pašas personas atbildība - rūpēties par to, lai

84nodrošinātu sev tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, un tikai

85tad, ja persona to nespēj, valsts rūpējas par šo personu. Valsts

86nevar pilnībā uzņemties rūpes par personas sociālajām un

87ekonomiskajām vajadzībām (sal. sk. Satversmes tiesas 2006.

88gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.3.

89punktu). Šis elements arī ir būtisks valsts ilgtspējīgas

90attīstības aspektā.

91Tādējādi no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts

92principa izriet likumdevēja pienākums izveidot tādu sociālo

93nodrošinājumu, kas vērsts uz cilvēka cieņas kā demokrātiskas

94tiesiskas valsts augstākās vērtības aizsardzību, sociālās

95nevienlīdzības izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību.

9617.2. Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir

97tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba

98un citos likumā noteiktajos gadījumos."

99Satversmes 109. panta tvērumā ietilpstošās tiesības uz sociālo

100nodrošinājumu ir viens no sociāli atbildīgas valsts principa

101satura elementiem. Šo tiesību mērķis ir, cik vien tas iespējams,

102nodrošināt sociālo taisnīgumu un kalpot tam, lai ikvienam

103nodrošinātu iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai

104(sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma

105lietā Nr. 2009‑08‑01 14. punktu un 2013. gada 13. februāra

106sprieduma lietā Nr. 2012‑12‑01 8.2. punktu). Satversmes 109.

107pants garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu,

108kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālo nodrošinājumu

109(sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma

110lietā Nr. 2011-03-01 15.2. punktu).

111Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 109. pantā ietverto

112sociālā nodrošinājuma jēdzienu, norādījusi, ka ar to ir saprotami

113dažādi sociālā nodrošinājuma pasākumi, tostarp arī sociālā

114palīdzība (sal. sk. Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta

115sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 7. punktu). Sociālās

116palīdzības likuma 1. panta 17. punktā noteikts, ka sociālā

117palīdzība ir naudas vai mantiskais pabalsts, kura piešķiršana

118balstās uz materiālo resursu novērtēšanu atsevišķi dzīvojošai

119personai vai ģimenei, kurai trūkst līdzekļu pamatvajadzību

120apmierināšanai.

121Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem

122vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.

123Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pantā ir noteikts, ka

124visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās.

125Saskaņā ar deklarācijas 25. pantu katram cilvēkam ir tiesības uz

126tādu dzīves līmeni, tostarp uzturu, apģērbu, mājokli, medicīnisko

127aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem, kas nepieciešami viņa un

128viņa ģimenes veselībai un labklājībai. Tāpat Starptautiskā pakta

129par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. pantā ir

130noteikts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz viņam un viņa ģimenei

131atbilstošu dzīves līmeni.

132Latvijai ir saistoša Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Šā

133Eiropas Savienības tiesību akta 1. pantā noteikts, ka cilvēka

134cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā. Saskaņā ar

135Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. panta trešo daļu

136Eiropas Savienība, apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību,

137atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību

138mājokļa jomā, lai saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem,

139kā arī valstu tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu

140dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu.

141Sociālo tiesību jomā Latvijai ir saistošas arī Pārskatītās

142Eiropas Sociālās hartas normas, kuras ratificētas ar 2013. gada

14314. februāra likumu "Par Pārskatīto Eiropas Sociālo

144hartu". Ar minēto likumu Latvija atzina par sev saistošu

145citstarp hartas 13. pantu, kas noteic: valsts apņemas nodrošināt

146to, ka ikvienai personai, kam trūkst attiecīgu līdzekļu un kas

147nespēj nodrošināt šos līdzekļus vai nu pašas spēkiem, vai no

148citiem avotiem, it īpaši no sociālās drošības shēmas pabalstiem,

149tiek sniegta atbilstoša palīdzība. Pārskatītās Eiropas Sociālās

150hartas 13. pants garantē personai tiesības uz sociālo palīdzību.

151Galvenais tās piešķiršanas kritērijs ir individuāla

152nepieciešamība un apstāklis, ka personai trūkst attiecīgu

153līdzekļu (sk. Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2014. gada 9.

154septembra lēmuma lietā "Finnish Society for Social Rights v.

155Finland", pieteikums Nr. 88/2013, 110. punktu).

156Tātad ar Satversmes 109. panta tvērumā ietilpstošo sociālā

157nodrošinājuma jēdzienu ir saprotami arī tādi pasākumi, kas nav

158saistīti ar sociālo apdrošināšanu un iemaksu veikšanu, bet ko

159valsts piešķir personai, lai sniegtu tai nepieciešamo sociālo

160palīdzību.

16117.3. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka neatkarīgi no

162ekonomiskās situācijas valstij saglabājas noteikts pamatpienākumu

163kopums, no kura tā nav tiesīga atkāpties. Viens no šādiem

164pamatpienākumiem ir Satversmes 1. un 109. pantā ietvertais valsts

165pienākums veikt pasākumus, lai persona varētu īstenot tiesības uz

166sociālo nodrošinājumu un dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

167cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada 21. jūnija

168sprieduma lietā Nr. 2011-20-01 14. punktu).

169Sociālās palīdzības likuma 1. panta 11. punktā ir noteikts, ka

170sociālā palīdzība tiek sniegta tādu personas pamatvajadzību

171nodrošināšanai kā pārtika, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe,

172obligātā izglītība. Tas uzskatāms par minimumu, kas nepieciešams

173ikvienam.

174Vienlaikus sociālās palīdzības pasākumiem ir jānodrošina arī

175indivīda iespējas saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa

176statusu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma

177lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.3. punktu). Ar

178pienākumu nodrošināt sociālās palīdzības minimumu jāsaprot tādas

179palīdzības sniegšana personai, lai tā varētu dzīvot cilvēka

180cieņai atbilstošu dzīvi un pienācīgi apmierināt savas

181pamatvajadzības (sk.: Eiropas Sociālo tiesību komitejas

182judikatūras apkopojums (Digest of the Case Law of the European

183Committee of Social Rights), 2018. gada 31. decembris, 144.

184lp.). Cilvēka cieņai atbilstošas dzīves nodrošināšanai

185nepietiek ar to, ka tiek garantēti vienīgi izdzīvošanai

186nepieciešamie līdzekļi. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā

187tiesa atzinusi, ka sociālajai palīdzībai ir personām vismaz

188minimālā līmenī jānodrošina dalība sociālajā, politiskajā un

189kultūras dzīvē. Valstij ir jānodrošina personai pienācīga

190sabiedrības locekļa statuss (sk. Vācijas Federālās

191konstitucionālās tiesas 2019. gada 5. novembra spriedumu lietā

192BvL 7/16, Rn. 119). Šim uzskatam tiesas sēdē piekrita arī

193Jānis Lazdiņš, paskaidrojot, ka iztikas minumam ir jānodrošina ne

194tikai personas fiziska izdzīvošana, bet arī vismaz minimāla

195iekļaušanās sociālajā dzīvē, iespēja apmierināt kultūras

196vajadzības, kā arī iespēja piedalīties valsts politiskajā dzīvē

197(sk. 2020. gada 19. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas

198materiālu 3. sēj. 98.-99. lp.).

199Tātad, lai ikviens varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst

200cilvēka cieņai, sociālās palīdzības minimumam vajadzētu būt

201tādam, ka ikviens var nodrošināt sev pārtiku, apģērbu, mājokli un

202medicīnisko palīdzību - visu to, kas nepieciešams elementāras

203izdzīvošanas garantēšanai jebkuram cilvēkam, kā arī nodrošināt

204ikvienai personai iespējas izmantot savas tiesības uz

205pamatizglītību. Turklāt sociālajai palīdzībai ir jāgarantē

206personai iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras

207dzīvē, tādējādi ikvienai personai nodrošinot pilnvērtīga

208sabiedrības locekļa statusu.

20917.4. Satversmes 1. un 109. pantā ietvertā prasība

210nodrošināt to, lai persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst

211cilvēka cieņai, ir valsts pozitīvais pienākums. Tātad, lai

212izskatāmajā lietā izvērtētu, vai valsts ir izpildījusi šo savu

213pienākumu, jāpārbauda, vai:

2141) likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām

215iespēju izmantot sociālās tiesības;

2162) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir

217nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

218minimālā apmērā;

2193) ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sal. sk.

220Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

2212007-13-03 8.4. punktu un 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā

222Nr. 2016-11-0114. punktu).