18. punkts

1Pārbaudot to, vai likumdevējs ir veicis pasākumus,

2lai nodrošinātu personām iespēju izmantot sociālās tiesības,

3Satversmes tiesai jānoskaidro, vai valsts ir veikusi pasākumus,

4lai trūcīgas personas varētu īstenot tiesības uz sociālo

5nodrošinājumu.

618.1. Apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis ir

7zemākais tiesību aktos noteiktais minimālo ienākumu vai resursu

8līmenis, kas ļauj personai, kura atzīta par trūcīgu, pretendēt uz

9noteikta veida sociālo palīdzību (sk.: Koncepcija "Par

10minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu" (informatīvā daļa),

11Rīga, 2014, 15. lpp.).

12Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmajā daļā kā viens no

13sociālās palīdzības pabalstu veidiem ir noteikts pabalsts GMI

14līmeņa nodrošināšanai. Atbilstoši minētā likuma 1. panta 10.

15punktam šis pabalsts ir naudas un mantiskais pabalsts vai naudas

16vai mantiskais pabalsts, ko piešķir ģimenēm vai atsevišķi

17dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst

18pietiekamus ienākumus un kuras ir atzītas par trūcīgām. Minētais

19pabalsts nodrošina GMI līmeni katram ģimenes loceklim. Tātad

20pabalsts šā līmeņa nodrošināšanai ir sociālās palīdzības pabalsts

21tiem cilvēkiem, kuriem nav nekādu ienākumu vai kuru ienākumi ir

22ļoti zemi.

23Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 17. jūnija noteikumu

24Nr. 550 "Kārtība, kādā aprēķināms, piešķirams, izmaksājams

25pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai un

26slēdzama vienošanās par līdzdarbību" (turpmāk - Noteikumi

27Nr. 550) 4. punktu pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai aprēķina kā

28starpību starp apstrīdētajā normā noteikto GMI līmeni katram

29ģimenes loceklim un trūcīgas ģimenes vai personas kopējiem

30ienākumiem.

31Atbilstoši Noteikumu Nr. 913 3. punktam pašvaldības dome ir

32tiesīga noteikt dažādām iedzīvotāju grupām (piemēram, bērniem,

33vecuma un invaliditātes pensiju saņēmējiem) citu GMI līmeni, kas

34nav zemāks par apstrīdētajā normā noteikto GMI līmeni un

35nepārsniedz Ministru kabineta 2010. gada 30. marta noteikumos Nr.

36299 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas

37atzīšanu par trūcīgu" (turpmāk - Noteikumi Nr. 299) noteikto

38ienākumu līmeni ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas

39atzīšanai par trūcīgu, tas ir, 128,06 euro. Tādā gadījumā,

40aprēķinot personai izmaksājamā pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai

41apmēru, tiek ņemts vērā pašvaldības noteiktais GMI līmenis. Kā

42norāda Ministru kabinets, tiesības noteikt augstāku GMI līmeni

432018. gadā izmantoja 27 pašvaldības jeb 22,7 procenti no visām

44pašvaldībām (sk. lietas materiālu 1. sēj. 55. lp.).

45Pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, pamatojoties uz personas

46iesniegumu, aprēķina, piešķir un izmaksā tās pašvaldības

47sociālais dienests, kuras teritorijā persona deklarējusi savu

48dzīvesvietu. Par pabalsta izmaksas veidu katrā konkrētajā

49gadījumā vienojas tā saņēmējs un sociālā darba speciālists, un

50šis pabalsts tiek izmaksāts uz laiku, kurā ģimenei vai atsevišķi

51dzīvojošai personai noteikts trūcīgas ģimenes vai personas

52statuss. Turklāt līdz ar pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai

53piešķiršanu ar pabalsta saņēmēju tiek noslēgta vienošanās par

54līdzdarbību, kas noteic personai dažādus pasākumus tās sociālās

55situācijas uzlabošanai (sk. Noteikumu Nr. 550 3., 10. un 14.

56punktu).

57Tātad, lai personas varētu īstenot tiesības uz sociālo

58nodrošinājumu, ir pieņemta apstrīdētā norma. Tās mērķis ir sniegt

59atbalstu trūcīgām personām, kurām trūkst attiecīgu līdzekļu un

60kuras nespēj nodrošināt šos līdzekļus pašu spēkiem.

6118.2. Ministru kabinets un pieaicinātās personas Saeima

62un Labklājības ministrija norāda, ka atbalsts iedzīvotājiem ar

63ļoti zemiem ienākumiem ir skatāms kā komplekss pasākumu kopums,

64jo trūcīgās personas papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai

65saņem arī citu atbalstu sociālā nodrošinājuma pasākumu ietvaros

66(sk. lietas materiālu 1. sēj. 64. lp. un 2. sēj. 70. un

67135. lp.).

68Likumdevējam ir pienākums Satversmes 109. pantā ietverto

69sociālo tiesību saturu konkretizēt likumos, un šie likumi kļūst

70par valsts sociālā nodrošinājuma sastāvdaļu (sal. sk.

71Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr.

722010-21-01 15. punktu). Lai personas varētu īstenot tiesības

73uz sociālo nodrošinājumu, likumdevējs dažādos normatīvajos aktos

74ir paredzējis pasākumus, kas vērsti uz likumā "Par sociālo

75drošību" noteiktās sociālās drošības sistēmas izveidi. Šajā

76sistēmā ietilpst sociālā apdrošināšana, valsts sociālie pabalsti,

77kā arī sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi.

78Atbilstoši likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

793. panta pirmajai daļai sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros

80personai tiek izmaksāti valsts sociālās apdrošināšanas pabalsti

81un valsts pensijas, kuru mērķis ir nodrošināt personai ienākumu

82atvietojumu, aizejot pensijā, zaudējot darbu, iegūstot

83invaliditāti, zaudējot apgādnieku, saslimstot, dodoties

84pirmsdzemdību un pēcdzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājumā,

85ciešot nelaimes gadījumā darbā vai iegūstot arodslimību.

86Likumdevējs likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

874. pantā ir paredzējis vairākus sociālās apdrošināšanas veidus:

88valsts pensiju apdrošināšanu, sociālo apdrošināšanu bezdarba

89gadījumam, sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā

90un arodslimībām, invaliditātes apdrošināšanu, maternitātes,

91paternitātes un slimības apdrošināšanu, vecāku apdrošināšanu un

92veselības apdrošināšanu.

93Viens no sociālās drošības sistēmas elementiem ir valsts

94sociālie pabalsti. Saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 2.

95pantu tie sniedz atbalstu naudas izmaksu veidā pie noteiktām

96iedzīvotāju grupām piederīgām personām situācijās, kad ir

97nepieciešami papildu izdevumi vai kad šīs personas nespēj gūt

98ienākumus. Minētajā likumā ir noteikti 11 regulāri izmaksājami

99valsts sociālie pabalsti: ģimenes valsts pabalsts; bērna kopšanas

100pabalsts; pabalsts aizbildnībā esoša bērna uzturēšanai; atlīdzība

101par aizbildņa pienākumu pildīšanu; atlīdzība par audžuģimenes

102pienākumu pildīšanu; pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai

103personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās;

104valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts; atlīdzība par adoptējamā

105bērna aprūpi; bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsts; pabalsts

106personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, un bērna

107adopcijas pabalsts. Tāpat Valsts sociālo pabalstu likuma 3. panta

108otrajā daļā likumdevējs ir paredzējis trīs vienreiz izmaksājamos

109valsts sociālos pabalstus: bērna piedzimšanas pabalstu,

110apbedīšanas pabalstu un atlīdzību par adopciju. Vairāki valsts

111sociālo pabalstu veidi ir paredzēti arī citos normatīvajos aktos,

112piemēram, Invaliditātes likumā ir noteikts pabalsts par asistenta

113izmantošanu personām ar I grupas redzes invaliditāti.

114Sociālās palīdzības sistēmu veido sociālās palīdzības pabalsti

115un sociālie pakalpojumi. Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma

11635. pantu pašvaldība no sava budžeta izmaksā pabalstu GMI līmeņa

117nodrošināšanai, dzīvokļa pabalstu un pabalstu krīzes situācijā.

118Atšķirībā no pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai, kura apmērs ir

119piesaistīts visā valstī noteiktajam GMI līmenim, dzīvokļa

120pabalsta apmēru, kā arī izmaksas nosacījumus reglamentē

121pašvaldības saistošajos noteikumos (sk. Sociālās palīdzības

122likuma 35. panta piekto daļu). Savukārt pabalstu krīzes

123situācijā pašvaldības izmaksā, neizvērtējot personas ienākumus,

124situācijā, kad katastrofas vai citu no ģimenes vai personas

125gribas neatkarīgu apstākļu dēļ ģimene vai persona pati saviem

126spēkiem nespēj nodrošināt savas pamatvajadzības un tai ir

127nepieciešama psihosociāla vai materiāla palīdzība (sk.

128Sociālās palīdzības likuma 1. panta 39. punktu un 35. panta otro

129daļu).

130Sociālās palīdzības likuma 35. panta trešajā daļā likumdevējs

131ir paredzējis pašvaldībai tiesības no tās budžeta līdzekļiem

132trūcīgām personām vai ģimenēm izmaksāt arī citus pabalstus. Kā

133norāda Ministru kabinets, papildus pabalstam GMI līmeņa

134nodrošināšanai un dzīvokļa pabalstam pašvaldības saistošajos

135noteikumos ir noteikušas, piemēram, pabalstu skolas piederumu

136iegādei bērniem no trūcīgām ģimenēm, pabalstu izglītības ieguves

137atbalstam, pabalstu apģērbam un apaviem bērniem no trūcīgām

138ģimenēm, pabalstu veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai, kā arī

139citus atbalsta pasākumus (sk. lietas materiālu 1. sēj. 58. un

14059. lp.).

141Atbilstoši likuma "Par sociālo drošību" 13. pantam

142trūcīgām personām paredzētajā sociālās palīdzības sistēmā

143ietilpst arī sociālie pakalpojumi. Tie ir pasākumi pakalpojumu

144veidā, lai veicinātu personas sociālo tiesību pilnvērtīgu

145īstenošanu. Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma 1. panta 20. un

14623. punktu sociālie pakalpojumi ir, piemēram, sociālās aprūpes un

147sociālās rehabilitācijas pakalpojumi.

148Izvērtējot to, vai ir veikti pasākumi, lai trūcīgas personas

149varētu īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu, jāņem vērā arī

150tas, ka likumdevējs normatīvajos aktos ir noteicis trūcīgām

151ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām atvieglojumus dažādās

152jomās. Piemēram, trūcīgām personām tiek nodrošināta bezmaksas

153juridiskā palīdzība, samazināta maksa par elektroenerģiju,

154nekustamā īpašuma nodokļa atlaide 90 procentu apmērā, atbrīvojums

155no pacienta iemaksas veselības aprūpes iestādē, zāļu vai

156medicīnisko ierīču izdevumu pilnīga kompensācija, kā arī

157samazināta maksa par vairāku kultūras iestāžu apmeklējumiem

158(sk.: Atvieglojumi un palīdzība trūcīgām un maznodrošinātām

159ģimenēm (personām), pieejams: www.lm.gov.lv).

160Lai sekmētu sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju

161grupu, tostarp trūcīgu personu, nodarbinātību, likumdevējs ir

162pieņēmis Sociālā uzņēmuma likumu, kura mērķis ir radīt

163sociālajiem uzņēmumiem labvēlīgu saimnieciskās darbības vidi

164(sk. Sociālā uzņēmuma likuma 1. pantu un Ministru kabineta

1652018. gada 27. marta noteikumu Nr. 173 "Noteikumi par

166sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupām un

167sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanas, reģistrēšanas un

168uzraudzības kārtību" 2.3. apakšpunktu). Tāpat, lai

169veicinātu sabiedriskā labuma darbību un trūcīgu personu sociālās

170labklājības celšanu, likumdevējs ir pieņēmis Sabiedriskā labuma

171organizāciju likumu (sk. Sabiedriskā labuma organizāciju

172likuma 1. un 2. pantu).

17318.3. Ņemot vērā šajā punktā minēto, Satversmes tiesa

174secina, ka likumdevējs ir veicis pasākumus, lai izveidotu

175sociālās drošības sistēmu, tādējādi nodrošinot personām iespēju

176īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Viens no sociālās

177drošības sistēmas elementiem ir sociālā palīdzība, kuras mērķis

178ir sniegt atbalstu trūcīgām personām un kurā ietilpst

179apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis un ar to saistītais

180pabalsts, ko trūcīgām personām izmaksā, lai nodrošinātu šo

181līmeni.

182Līdz ar to likumdevējs ir veicis

183pasākumus, lai izveidotu sociālās drošības sistēmu, kas

184nodrošinātu trūcīgām personām iespēju izmantot sociālās

185tiesības.