18. pants

Pārbaudot to, vai likumdevējs ir veicis pasākumus,

lai nodrošinātu personām iespēju izmantot sociālās tiesības,

Satversmes tiesai jānoskaidro, vai valsts ir veikusi pasākumus,

lai trūcīgas personas varētu īstenot tiesības uz sociālo

nodrošinājumu.

18.1. Apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis ir

zemākais tiesību aktos noteiktais minimālo ienākumu vai resursu

līmenis, kas ļauj personai, kura atzīta par trūcīgu, pretendēt uz

noteikta veida sociālo palīdzību (sk.: Koncepcija "Par

minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu" (informatīvā daļa),

Rīga, 2014, 15. lpp.).

Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmajā daļā kā viens no

sociālās palīdzības pabalstu veidiem ir noteikts pabalsts GMI

līmeņa nodrošināšanai. Atbilstoši minētā likuma 1. panta 10.

punktam šis pabalsts ir naudas un mantiskais pabalsts vai naudas

vai mantiskais pabalsts, ko piešķir ģimenēm vai atsevišķi

dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst

pietiekamus ienākumus un kuras ir atzītas par trūcīgām. Minētais

pabalsts nodrošina GMI līmeni katram ģimenes loceklim. Tātad

pabalsts šā līmeņa nodrošināšanai ir sociālās palīdzības pabalsts

tiem cilvēkiem, kuriem nav nekādu ienākumu vai kuru ienākumi ir

ļoti zemi.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 17. jūnija noteikumu

Nr. 550 "Kārtība, kādā aprēķināms, piešķirams, izmaksājams

pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai un

slēdzama vienošanās par līdzdarbību" (turpmāk - Noteikumi

Nr. 550) 4. punktu pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai aprēķina kā

starpību starp apstrīdētajā normā noteikto GMI līmeni katram

ģimenes loceklim un trūcīgas ģimenes vai personas kopējiem

ienākumiem.

Atbilstoši Noteikumu Nr. 913 3. punktam pašvaldības dome ir

tiesīga noteikt dažādām iedzīvotāju grupām (piemēram, bērniem,

vecuma un invaliditātes pensiju saņēmējiem) citu GMI līmeni, kas

nav zemāks par apstrīdētajā normā noteikto GMI līmeni un

nepārsniedz Ministru kabineta 2010. gada 30. marta noteikumos Nr.

299 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas

atzīšanu par trūcīgu" (turpmāk - Noteikumi Nr. 299) noteikto

ienākumu līmeni ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas

atzīšanai par trūcīgu, tas ir, 128,06 euro. Tādā gadījumā,

aprēķinot personai izmaksājamā pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai

apmēru, tiek ņemts vērā pašvaldības noteiktais GMI līmenis. Kā

norāda Ministru kabinets, tiesības noteikt augstāku GMI līmeni

2018. gadā izmantoja 27 pašvaldības jeb 22,7 procenti no visām

pašvaldībām (sk. lietas materiālu 1. sēj. 55. lp.).

Pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, pamatojoties uz personas

iesniegumu, aprēķina, piešķir un izmaksā tās pašvaldības

sociālais dienests, kuras teritorijā persona deklarējusi savu

dzīvesvietu. Par pabalsta izmaksas veidu katrā konkrētajā

gadījumā vienojas tā saņēmējs un sociālā darba speciālists, un

šis pabalsts tiek izmaksāts uz laiku, kurā ģimenei vai atsevišķi

dzīvojošai personai noteikts trūcīgas ģimenes vai personas

statuss. Turklāt līdz ar pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai

piešķiršanu ar pabalsta saņēmēju tiek noslēgta vienošanās par

līdzdarbību, kas noteic personai dažādus pasākumus tās sociālās

situācijas uzlabošanai (sk. Noteikumu Nr. 550 3., 10. un 14.

punktu).

Tātad, lai personas varētu īstenot tiesības uz sociālo

nodrošinājumu, ir pieņemta apstrīdētā norma. Tās mērķis ir sniegt

atbalstu trūcīgām personām, kurām trūkst attiecīgu līdzekļu un

kuras nespēj nodrošināt šos līdzekļus pašu spēkiem.

18.2. Ministru kabinets un pieaicinātās personas Saeima

un Labklājības ministrija norāda, ka atbalsts iedzīvotājiem ar

ļoti zemiem ienākumiem ir skatāms kā komplekss pasākumu kopums,

jo trūcīgās personas papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai

saņem arī citu atbalstu sociālā nodrošinājuma pasākumu ietvaros

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 64. lp. un 2. sēj. 70. un

135. lp.).

Likumdevējam ir pienākums Satversmes 109. pantā ietverto

sociālo tiesību saturu konkretizēt likumos, un šie likumi kļūst

par valsts sociālā nodrošinājuma sastāvdaļu (sal. sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr.

2010-21-01 15. punktu). Lai personas varētu īstenot tiesības

uz sociālo nodrošinājumu, likumdevējs dažādos normatīvajos aktos

ir paredzējis pasākumus, kas vērsti uz likumā "Par sociālo

drošību" noteiktās sociālās drošības sistēmas izveidi. Šajā

sistēmā ietilpst sociālā apdrošināšana, valsts sociālie pabalsti,

kā arī sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi.

Atbilstoši likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

3. panta pirmajai daļai sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros

personai tiek izmaksāti valsts sociālās apdrošināšanas pabalsti

un valsts pensijas, kuru mērķis ir nodrošināt personai ienākumu

atvietojumu, aizejot pensijā, zaudējot darbu, iegūstot

invaliditāti, zaudējot apgādnieku, saslimstot, dodoties

pirmsdzemdību un pēcdzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājumā,

ciešot nelaimes gadījumā darbā vai iegūstot arodslimību.

Likumdevējs likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

4. pantā ir paredzējis vairākus sociālās apdrošināšanas veidus:

valsts pensiju apdrošināšanu, sociālo apdrošināšanu bezdarba

gadījumam, sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā

un arodslimībām, invaliditātes apdrošināšanu, maternitātes,

paternitātes un slimības apdrošināšanu, vecāku apdrošināšanu un

veselības apdrošināšanu.

Viens no sociālās drošības sistēmas elementiem ir valsts

sociālie pabalsti. Saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 2.

pantu tie sniedz atbalstu naudas izmaksu veidā pie noteiktām

iedzīvotāju grupām piederīgām personām situācijās, kad ir

nepieciešami papildu izdevumi vai kad šīs personas nespēj gūt

ienākumus. Minētajā likumā ir noteikti 11 regulāri izmaksājami

valsts sociālie pabalsti: ģimenes valsts pabalsts; bērna kopšanas

pabalsts; pabalsts aizbildnībā esoša bērna uzturēšanai; atlīdzība

par aizbildņa pienākumu pildīšanu; atlīdzība par audžuģimenes

pienākumu pildīšanu; pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai

personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās;

valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts; atlīdzība par adoptējamā

bērna aprūpi; bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsts; pabalsts

personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, un bērna

adopcijas pabalsts. Tāpat Valsts sociālo pabalstu likuma 3. panta

otrajā daļā likumdevējs ir paredzējis trīs vienreiz izmaksājamos

valsts sociālos pabalstus: bērna piedzimšanas pabalstu,

apbedīšanas pabalstu un atlīdzību par adopciju. Vairāki valsts

sociālo pabalstu veidi ir paredzēti arī citos normatīvajos aktos,

piemēram, Invaliditātes likumā ir noteikts pabalsts par asistenta

izmantošanu personām ar I grupas redzes invaliditāti.

Sociālās palīdzības sistēmu veido sociālās palīdzības pabalsti

un sociālie pakalpojumi. Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma

35. pantu pašvaldība no sava budžeta izmaksā pabalstu GMI līmeņa

nodrošināšanai, dzīvokļa pabalstu un pabalstu krīzes situācijā.

Atšķirībā no pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai, kura apmērs ir

piesaistīts visā valstī noteiktajam GMI līmenim, dzīvokļa

pabalsta apmēru, kā arī izmaksas nosacījumus reglamentē

pašvaldības saistošajos noteikumos (sk. Sociālās palīdzības

likuma 35. panta piekto daļu). Savukārt pabalstu krīzes

situācijā pašvaldības izmaksā, neizvērtējot personas ienākumus,

situācijā, kad katastrofas vai citu no ģimenes vai personas

gribas neatkarīgu apstākļu dēļ ģimene vai persona pati saviem

spēkiem nespēj nodrošināt savas pamatvajadzības un tai ir

nepieciešama psihosociāla vai materiāla palīdzība (sk.

Sociālās palīdzības likuma 1. panta 39. punktu un 35. panta otro

daļu).

Sociālās palīdzības likuma 35. panta trešajā daļā likumdevējs

ir paredzējis pašvaldībai tiesības no tās budžeta līdzekļiem

trūcīgām personām vai ģimenēm izmaksāt arī citus pabalstus. Kā

norāda Ministru kabinets, papildus pabalstam GMI līmeņa

nodrošināšanai un dzīvokļa pabalstam pašvaldības saistošajos

noteikumos ir noteikušas, piemēram, pabalstu skolas piederumu

iegādei bērniem no trūcīgām ģimenēm, pabalstu izglītības ieguves

atbalstam, pabalstu apģērbam un apaviem bērniem no trūcīgām

ģimenēm, pabalstu veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai, kā arī

citus atbalsta pasākumus (sk. lietas materiālu 1. sēj. 58. un

59. lp.).

Atbilstoši likuma "Par sociālo drošību" 13. pantam

trūcīgām personām paredzētajā sociālās palīdzības sistēmā

ietilpst arī sociālie pakalpojumi. Tie ir pasākumi pakalpojumu

veidā, lai veicinātu personas sociālo tiesību pilnvērtīgu

īstenošanu. Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma 1. panta 20. un

23. punktu sociālie pakalpojumi ir, piemēram, sociālās aprūpes un

sociālās rehabilitācijas pakalpojumi.

Izvērtējot to, vai ir veikti pasākumi, lai trūcīgas personas

varētu īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu, jāņem vērā arī

tas, ka likumdevējs normatīvajos aktos ir noteicis trūcīgām

ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām atvieglojumus dažādās

jomās. Piemēram, trūcīgām personām tiek nodrošināta bezmaksas

juridiskā palīdzība, samazināta maksa par elektroenerģiju,

nekustamā īpašuma nodokļa atlaide 90 procentu apmērā, atbrīvojums

no pacienta iemaksas veselības aprūpes iestādē, zāļu vai

medicīnisko ierīču izdevumu pilnīga kompensācija, kā arī

samazināta maksa par vairāku kultūras iestāžu apmeklējumiem

(sk.: Atvieglojumi un palīdzība trūcīgām un maznodrošinātām

ģimenēm (personām), pieejams: www.lm.gov.lv).

Lai sekmētu sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju

grupu, tostarp trūcīgu personu, nodarbinātību, likumdevējs ir

pieņēmis Sociālā uzņēmuma likumu, kura mērķis ir radīt

sociālajiem uzņēmumiem labvēlīgu saimnieciskās darbības vidi

(sk. Sociālā uzņēmuma likuma 1. pantu un Ministru kabineta

2018. gada 27. marta noteikumu Nr. 173 "Noteikumi par

sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupām un

sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanas, reģistrēšanas un

uzraudzības kārtību" 2.3. apakšpunktu). Tāpat, lai

veicinātu sabiedriskā labuma darbību un trūcīgu personu sociālās

labklājības celšanu, likumdevējs ir pieņēmis Sabiedriskā labuma

organizāciju likumu (sk. Sabiedriskā labuma organizāciju

likuma 1. un 2. pantu).

18.3. Ņemot vērā šajā punktā minēto, Satversmes tiesa

secina, ka likumdevējs ir veicis pasākumus, lai izveidotu

sociālās drošības sistēmu, tādējādi nodrošinot personām iespēju

īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Viens no sociālās

drošības sistēmas elementiem ir sociālā palīdzība, kuras mērķis

ir sniegt atbalstu trūcīgām personām un kurā ietilpst

apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis un ar to saistītais

pabalsts, ko trūcīgām personām izmaksā, lai nodrošinātu šo

līmeni.

Līdz ar to likumdevējs ir veicis

pasākumus, lai izveidotu sociālās drošības sistēmu, kas

nodrošinātu trūcīgām personām iespēju izmantot sociālās

tiesības.