19. pants

Pārbaudot to, vai veiktie pasākumi trūcīgas

personas sociālo tiesību īstenošanai ir veikti pienācīgi,

Satversmes tiesai jānoskaidro, vai šādām personām ir nodrošināta

iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā

apmērā.

19.1. Satversme neparedz personas tiesības uz konkrētu

pabalsta summu. Tomēr cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas

valsts pienākums ir izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kas

vērsta uz cilvēka cieņas aizsardzību, sociālās nevienlīdzības

izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību, turklāt ne tikai

formālā nozīmē, bet arī nodrošinot šīs atbalsta sistēmas efektīvu

funkcionēšanu.

Demokrātiskā tiesiskā valstī pienākums izveidot šādu sistēmu,

kā arī noregulēt svarīgākos ar sociālās palīdzības minimuma

noteikšanu saistītos jautājumus ir likumdevējam. Satversmes tiesa

ir atzinusi, ka likumdevējam likumdošanas procesā jāizlemj

svarīgākie jautājumi, detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai

dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanai pilnvarojot

Ministru kabinetu vai citu valsts institūciju (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr.

2005-03-0306 7. punktu un 2018. gada 21. februāra sprieduma lietā

Nr. 2017-11-03 14.1. punktu).

19.2. Lai sasniegtu šo mērķi, valstij jāizdara izvēle

starp dažādām metodēm un jāizraugās kritēriji, pēc kādiem šis

minimums tiek noteikts.

Lai arī vispiemērotākās metodes izvēle ir politiskās

izšķiršanās jautājums, tomēr, nosakot sociālās palīdzības

minimumu, valstij ir jārīkojas cilvēka cieņā balstītas sociāli

atbildīgas valsts principa un ilgtspējīgas valsts principa

tiesiskajā ietvarā (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31.2. punktu). Proti,

valstij ir pienākums noteikt tādu metodi, kas nodrošinātu to, ka

trūcīgas personas saņem tām nepieciešamo sociālo palīdzību vismaz

minimālā apmērā. Turklāt izraudzītajai metodei būtu jāparedz arī

iespēja veicināt valsts ilgtspējīgu attīstību, nodrošinot

saprātīgu līdzsvaru starp atsevišķas personas un visas

sabiedrības attīstības vajadzībām.

Tātad izraudzītajai metodei jābūt tādai, kas šo minimālo

apmēru padarītu atkarīgu no ekonomiskajiem rādītājiem, tādējādi

atspoguļojot sociālo realitāti un patieso ekonomisko situāciju

valstī. Pieaicinātās personas Latvijas Bankas pārstāvis Edvards

Kušners tiesas sēdē norādīja, ka sociālās palīdzības minimuma

noteikšanā var tikt izmantotas divas metodes - absolūtā un

relatīvā metode. Absolūtās metodes piemērošanas gadījumā katrai

pamatvajadzībai, kura šim minimumam ir jānodrošina, tiek

noteiktas konkrētas izmaksas. Tomēr iedzīvotāju vajadzības

mainās, tāpēc ir nepieciešama regulāra šo izdevumu pārskatīšana.

Savukārt relatīvās metodes piemērošanas gadījumā sociālās

palīdzības minimums tiek noteikts kā konstanta proporcija no

mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas vienam

ekvivalentajam patērētājam vai no mājsaimniecību vidējiem

ienākumiem. Pēc Latvijas Bankas un vairāku citu pieaicināto

personu ieskata, šī metode ir vislabāk piemērota sociālās

palīdzības minimuma noteikšanai, jo nodrošina to, ka, mainoties

ekonomiskajai situācijai valstī, mainās arī šis minimums.

Relatīvā metode ļauj noteikt tādu līmeni, kas atbilst

ekonomiskajai realitātei valstī konkrētajā brīdī (sk. 2020.

gada 19. un 20. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

3. sēj. 108. un 112. lp., 4. sēj. 23. un 82. lp.). Šo metodi,

izmantojot nabadzības riska slieksni kā atskaites punktu minimālā

ienākumu līmeņa noteikšanai, lieto lielākā daļa Eiropas

Savienības valstu. Šajās valstīs nabadzības riska slieksnis tiek

noteikts 40 līdz 60 procentu apmērā no mediānas vai vidējiem

mājsaimniecību ienākumiem (sk.: Koncepcija (informatīvā daļa),

Rīga, 2014, 34. un 35. lpp.).

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka valstij ir arī pienākums

regulāri vērtēt sniegtā sociālās palīdzības apmēra pietiekamību,

lai garantētu, ka tas atbilst sociālajai realitātei un trūcīgām

personām tiek nodrošināta tām nepieciešamā palīdzība. Tātad

valstij ir pienākums periodiski pārskatīt sociālās palīdzības

apmēru (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra

sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 15. punktu). Šo pienākumu ir

iespējams īstenot tad, ja ir izstrādāta metode un izraudzīti

kritēriji sociālās palīdzības minimuma noteikšanai.

19.3. Likumdevējam, izmantojot savu kompetenci sociālās

politikas veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma

noteikšanā, ir pienākums Satversmē iekļauto sociālo tiesību

saturu konkretizēt likumos (sal. sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 24. punktu un

2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01 14.

punktu). Tātad likumdevējam ir pienākums veikt pasākumus, kas

nepieciešami cilvēka cieņas aizsardzībai. Šai nolūkā likumdevējs

ir tiesīgs izvēlēties dažādus risinājumus, tostarp noteikt, ka

palīdzība trūcīgām personām tiek sniegta vairāku sociālās

drošības sistēmā ietilpstošu pasākumu ietvaros. Tomēr valsts

rīcībai, īstenojot sociālās palīdzības nodrošināšanai

nepieciešamos pasākumus, ir jāatbilst cilvēka cieņā balstītas

sociāli atbildīgas un ilgtspējīgas valsts principiem.

Tātad, ja trūcīgu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir

konkretizētas likumā, ar apstrīdēto normu nosakot GMI līmeni, tad

šim līmenim kopsakarā ar citiem valsts īstenotajiem sociālās

drošības sistēmas pasākumiem ir jābūt tādam, lai ikvienai

trūcīgai personai būtu nodrošināta cilvēka cieņai atbilstoša

dzīve.

19.4. Lai izvērtētu, vai trūcīgām personām ir

nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

minimālā apmērā, Satversmes tiesai jānoskaidro:

1) vai likumdevējs pats ir noregulējis būtiskākos ar GMI

līmeni saistītos jautājumus;

2) vai GMI līmenis ir noteikts, pamatojoties uz tādu metodi,

kas izriet no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo

nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību;

3) vai apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis kopsakarā ar

citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ikvienai trūcīgai

personai nodrošina iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

cieņai.