19. punkts

1Pārbaudot to, vai veiktie pasākumi trūcīgas

2personas sociālo tiesību īstenošanai ir veikti pienācīgi,

3Satversmes tiesai jānoskaidro, vai šādām personām ir nodrošināta

4iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā

5apmērā.

619.1. Satversme neparedz personas tiesības uz konkrētu

7pabalsta summu. Tomēr cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas

8valsts pienākums ir izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kas

9vērsta uz cilvēka cieņas aizsardzību, sociālās nevienlīdzības

10izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību, turklāt ne tikai

11formālā nozīmē, bet arī nodrošinot šīs atbalsta sistēmas efektīvu

12funkcionēšanu.

13Demokrātiskā tiesiskā valstī pienākums izveidot šādu sistēmu,

14kā arī noregulēt svarīgākos ar sociālās palīdzības minimuma

15noteikšanu saistītos jautājumus ir likumdevējam. Satversmes tiesa

16ir atzinusi, ka likumdevējam likumdošanas procesā jāizlemj

17svarīgākie jautājumi, detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai

18dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanai pilnvarojot

19Ministru kabinetu vai citu valsts institūciju (sk., piemēram,

20Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr.

212005-03-0306 7. punktu un 2018. gada 21. februāra sprieduma lietā

22Nr. 2017-11-03 14.1. punktu).

2319.2. Lai sasniegtu šo mērķi, valstij jāizdara izvēle

24starp dažādām metodēm un jāizraugās kritēriji, pēc kādiem šis

25minimums tiek noteikts.

26Lai arī vispiemērotākās metodes izvēle ir politiskās

27izšķiršanās jautājums, tomēr, nosakot sociālās palīdzības

28minimumu, valstij ir jārīkojas cilvēka cieņā balstītas sociāli

29atbildīgas valsts principa un ilgtspējīgas valsts principa

30tiesiskajā ietvarā (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

31decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31.2. punktu). Proti,

32valstij ir pienākums noteikt tādu metodi, kas nodrošinātu to, ka

33trūcīgas personas saņem tām nepieciešamo sociālo palīdzību vismaz

34minimālā apmērā. Turklāt izraudzītajai metodei būtu jāparedz arī

35iespēja veicināt valsts ilgtspējīgu attīstību, nodrošinot

36saprātīgu līdzsvaru starp atsevišķas personas un visas

37sabiedrības attīstības vajadzībām.

38Tātad izraudzītajai metodei jābūt tādai, kas šo minimālo

39apmēru padarītu atkarīgu no ekonomiskajiem rādītājiem, tādējādi

40atspoguļojot sociālo realitāti un patieso ekonomisko situāciju

41valstī. Pieaicinātās personas Latvijas Bankas pārstāvis Edvards

42Kušners tiesas sēdē norādīja, ka sociālās palīdzības minimuma

43noteikšanā var tikt izmantotas divas metodes - absolūtā un

44relatīvā metode. Absolūtās metodes piemērošanas gadījumā katrai

45pamatvajadzībai, kura šim minimumam ir jānodrošina, tiek

46noteiktas konkrētas izmaksas. Tomēr iedzīvotāju vajadzības

47mainās, tāpēc ir nepieciešama regulāra šo izdevumu pārskatīšana.

48Savukārt relatīvās metodes piemērošanas gadījumā sociālās

49palīdzības minimums tiek noteikts kā konstanta proporcija no

50mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas vienam

51ekvivalentajam patērētājam vai no mājsaimniecību vidējiem

52ienākumiem. Pēc Latvijas Bankas un vairāku citu pieaicināto

53personu ieskata, šī metode ir vislabāk piemērota sociālās

54palīdzības minimuma noteikšanai, jo nodrošina to, ka, mainoties

55ekonomiskajai situācijai valstī, mainās arī šis minimums.

56Relatīvā metode ļauj noteikt tādu līmeni, kas atbilst

57ekonomiskajai realitātei valstī konkrētajā brīdī (sk. 2020.

58gada 19. un 20. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

593. sēj. 108. un 112. lp., 4. sēj. 23. un 82. lp.). Šo metodi,

60izmantojot nabadzības riska slieksni kā atskaites punktu minimālā

61ienākumu līmeņa noteikšanai, lieto lielākā daļa Eiropas

62Savienības valstu. Šajās valstīs nabadzības riska slieksnis tiek

63noteikts 40 līdz 60 procentu apmērā no mediānas vai vidējiem

64mājsaimniecību ienākumiem (sk.: Koncepcija (informatīvā daļa),

65Rīga, 2014, 34. un 35. lpp.).

66Satversmes tiesa jau atzinusi, ka valstij ir arī pienākums

67regulāri vērtēt sniegtā sociālās palīdzības apmēra pietiekamību,

68lai garantētu, ka tas atbilst sociālajai realitātei un trūcīgām

69personām tiek nodrošināta tām nepieciešamā palīdzība. Tātad

70valstij ir pienākums periodiski pārskatīt sociālās palīdzības

71apmēru (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra

72sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 15. punktu). Šo pienākumu ir

73iespējams īstenot tad, ja ir izstrādāta metode un izraudzīti

74kritēriji sociālās palīdzības minimuma noteikšanai.

7519.3. Likumdevējam, izmantojot savu kompetenci sociālās

76politikas veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma

77noteikšanā, ir pienākums Satversmē iekļauto sociālo tiesību

78saturu konkretizēt likumos (sal. sk. Satversmes tiesas 2009.

79gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 24. punktu un

802011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01 14.

81punktu). Tātad likumdevējam ir pienākums veikt pasākumus, kas

82nepieciešami cilvēka cieņas aizsardzībai. Šai nolūkā likumdevējs

83ir tiesīgs izvēlēties dažādus risinājumus, tostarp noteikt, ka

84palīdzība trūcīgām personām tiek sniegta vairāku sociālās

85drošības sistēmā ietilpstošu pasākumu ietvaros. Tomēr valsts

86rīcībai, īstenojot sociālās palīdzības nodrošināšanai

87nepieciešamos pasākumus, ir jāatbilst cilvēka cieņā balstītas

88sociāli atbildīgas un ilgtspējīgas valsts principiem.

89Tātad, ja trūcīgu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir

90konkretizētas likumā, ar apstrīdēto normu nosakot GMI līmeni, tad

91šim līmenim kopsakarā ar citiem valsts īstenotajiem sociālās

92drošības sistēmas pasākumiem ir jābūt tādam, lai ikvienai

93trūcīgai personai būtu nodrošināta cilvēka cieņai atbilstoša

94dzīve.

9519.4. Lai izvērtētu, vai trūcīgām personām ir

96nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

97minimālā apmērā, Satversmes tiesai jānoskaidro:

981) vai likumdevējs pats ir noregulējis būtiskākos ar GMI

99līmeni saistītos jautājumus;

1002) vai GMI līmenis ir noteikts, pamatojoties uz tādu metodi,

101kas izriet no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo

102nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību;

1033) vai apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis kopsakarā ar

104citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ikvienai trūcīgai

105personai nodrošina iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

106cieņai.