20. pants

Likumdevējs, pieņemot likumu "Par sociālo

drošību" un Sociālās palīdzības likumu, ir noteicis, ka

personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt

īpašas dzīves grūtības un kura nesaņem ne no viena cita

pietiekamu palīdzību, ir tiesības uz personisku un materiālu

palīdzību, kas atbilst tās vajadzībām, dod iespēju pašpalīdzībai

un veicina tās iesaistīšanos sabiedrības dzīvē. Sociālās

palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu citstarp trūcīgām

ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, lai nodrošinātu to

pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību

savas situācijas uzlabošanā (sk. likuma "Par sociālo

drošību" 11. pantu un Sociālās palīdzības likuma 32.

pantu).

Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmajā daļā ir noteikts,

ka GMI līmeņa nodrošināšanai tiek izmaksāts atsevišķs pabalsts un

ka to izmaksā pašvaldība no sava pamatbudžeta līdzekļiem. Šā

pabalsta mērķis ir nodrošināt GMI līmeni katram ģimenes loceklim

(sk. Sociālās palīdzības likuma 1. panta 10. punktu).

Savukārt Sociālās palīdzības likuma 36. panta pirmajā daļā ir

ietverts likumdevēja pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt un

katru gadu saistībā ar gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu

pārskatīt GMI līmeni.

Tādējādi nolūkā nodrošināt atbalstu trūcīgām personām

likumdevējs ir pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt un katru

gadu pārskatīt GMI līmeni. No Sociālās palīdzības likuma 36.

panta pirmās daļas izriet arī tas, ka šā līmeņa noteikšana ir

cieši saistīta ar gadskārtējā valsts budžetā paredzētajiem

izdevumiem un to plānošanu. Tātad likumdevēja rīcībā ir

informācija par to, kādi līdzekļi piešķirti pašvaldībām to

pienākumu izpildei. Lai nodrošinātu budžeta līdzekļu efektīvu un

racionālu izlietojumu, normatīvajos aktos vajadzētu būt skaidri

noteiktam mērķim, ar kādu pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai tiek

maksāts. Taču nedz Sociālās palīdzības likumā, nedz citos

normatīvajos aktos nav noteikti skaidri pilnvarojošās normas

īstenošanas kritēriji. Proti, nav noteiktas konkrētas

pamatvajadzības, kuru apmierināšanai likumdevējs ir paredzējis

trūcīgām personām atbalstu tieši pabalsta GMI līmeņa

nodrošināšanai veidā. Šā iemesla dēļ arī tiesas sēdē lietas

dalībnieki un pieaicinātās personas pauda atšķirīgus viedokļus

par pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai izmaksas mērķi. Saeimas

pārstāvis Jānis Priekulis norādīja, ka sociālās palīdzības mērķis

ir pēc iespējas nodrošināt tādas trūcīgās personas

pamatvajadzības kā pārtika, apģērbs, mājoklis un veselības

aprūpe. Tāpat esot jānodrošina iespējas ikvienai personai

izmantot savas tiesības uz pamatizglītību. Sociālajā realitātē

daudzas šīs pamatvajadzības nodrošinot nevis pabalsts GMI līmeņa

nodrošināšanai, bet gan citi atbalsta pasākumi. Arī Ministru

kabineta pārstāve Elīna Celmiņa skaidroja, ka, pastāvot citiem

sociālās drošības sistēmas pasākumiem, sociālās palīdzības

pabalsti, tostarp pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai, galvenokārt

esot izlietojami, lai segtu trūcīgas personas pamatvajadzības pēc

pārtikas, apģērba un mājokļa. Savukārt Labklājības ministrijas

pārstāves skaidroja, ka pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai mērķis

ir segt trūcīgo personu izdevumus par pārtiku (sk. 2020. gada

19., 20. un 26. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

3. sēj. 88. lp., 4. sēj. 8. un 121. lp.). Turklāt

likumdevējs, pilnvarojot Ministru kabinetu noteikt un katru gadu

pārskatīt GMI līmeni, nav noteicis tādas metodes pamatprincipus,

pēc kuras Ministru kabinetam būtu jāvadās GMI līmeņa

noteikšanā.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka pamattiesību īstenošanas

kārtības un cilvēktiesību aizsardzības minimālo garantiju

noteikšana ir svarīgs sabiedriskās dzīves jautājums.

Cilvēktiesību aizsardzībai, ievērošanai vai īstenošanai būtiski

lēmumi ir jāpieņem likumdevējam pašam (sal. sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr.

2010-44-01 11. punktu).

GMI līmeņa noteikšana ir jautājums, kas saistīts ar valsts

pienākumu izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kura nodrošina

cilvēka cieņas aizsardzību, sociālekonomisko atšķirību

izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību. Turklāt, kā jau

tika norādīts iepriekš, GMI līmenis ir zemākais tiesību aktos

noteiktais minimālo ienākumu vai resursu līmenis, kas ļauj

personai, kura atzīta par trūcīgu, pretendēt uz noteikta veida

sociālo palīdzību. Tātad tas uzskatāms par zemāko atskaites

punktu, kas Latvijā tiek izmantots, paredzot sociālā atbalsta

pasākumus nabadzības un sociālās nevienlīdzības mazināšanai.

Tādējādi pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai mērķa definēšana, kā

arī GMI līmeņa noteikšanas metodes pamatprincipu izstrāde ir tik

būtiski jautājumi, ka tie jāizlemj pašam likumdevējam.

Līdz ar to likumdevējs nav izlēmis

būtiskākos ar GMI līmeņa noteikšanu saistītos jautājumus.