20. punkts

1Likumdevējs, pieņemot likumu "Par sociālo

2drošību" un Sociālās palīdzības likumu, ir noteicis, ka

3personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt

4īpašas dzīves grūtības un kura nesaņem ne no viena cita

5pietiekamu palīdzību, ir tiesības uz personisku un materiālu

6palīdzību, kas atbilst tās vajadzībām, dod iespēju pašpalīdzībai

7un veicina tās iesaistīšanos sabiedrības dzīvē. Sociālās

8palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu citstarp trūcīgām

9ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, lai nodrošinātu to

10pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību

11savas situācijas uzlabošanā (sk. likuma "Par sociālo

12drošību" 11. pantu un Sociālās palīdzības likuma 32.

13pantu).

14Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmajā daļā ir noteikts,

15ka GMI līmeņa nodrošināšanai tiek izmaksāts atsevišķs pabalsts un

16ka to izmaksā pašvaldība no sava pamatbudžeta līdzekļiem. Šā

17pabalsta mērķis ir nodrošināt GMI līmeni katram ģimenes loceklim

18(sk. Sociālās palīdzības likuma 1. panta 10. punktu).

19Savukārt Sociālās palīdzības likuma 36. panta pirmajā daļā ir

20ietverts likumdevēja pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt un

21katru gadu saistībā ar gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu

22pārskatīt GMI līmeni.

23Tādējādi nolūkā nodrošināt atbalstu trūcīgām personām

24likumdevējs ir pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt un katru

25gadu pārskatīt GMI līmeni. No Sociālās palīdzības likuma 36.

26panta pirmās daļas izriet arī tas, ka šā līmeņa noteikšana ir

27cieši saistīta ar gadskārtējā valsts budžetā paredzētajiem

28izdevumiem un to plānošanu. Tātad likumdevēja rīcībā ir

29informācija par to, kādi līdzekļi piešķirti pašvaldībām to

30pienākumu izpildei. Lai nodrošinātu budžeta līdzekļu efektīvu un

31racionālu izlietojumu, normatīvajos aktos vajadzētu būt skaidri

32noteiktam mērķim, ar kādu pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai tiek

33maksāts. Taču nedz Sociālās palīdzības likumā, nedz citos

34normatīvajos aktos nav noteikti skaidri pilnvarojošās normas

35īstenošanas kritēriji. Proti, nav noteiktas konkrētas

36pamatvajadzības, kuru apmierināšanai likumdevējs ir paredzējis

37trūcīgām personām atbalstu tieši pabalsta GMI līmeņa

38nodrošināšanai veidā. Šā iemesla dēļ arī tiesas sēdē lietas

39dalībnieki un pieaicinātās personas pauda atšķirīgus viedokļus

40par pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai izmaksas mērķi. Saeimas

41pārstāvis Jānis Priekulis norādīja, ka sociālās palīdzības mērķis

42ir pēc iespējas nodrošināt tādas trūcīgās personas

43pamatvajadzības kā pārtika, apģērbs, mājoklis un veselības

44aprūpe. Tāpat esot jānodrošina iespējas ikvienai personai

45izmantot savas tiesības uz pamatizglītību. Sociālajā realitātē

46daudzas šīs pamatvajadzības nodrošinot nevis pabalsts GMI līmeņa

47nodrošināšanai, bet gan citi atbalsta pasākumi. Arī Ministru

48kabineta pārstāve Elīna Celmiņa skaidroja, ka, pastāvot citiem

49sociālās drošības sistēmas pasākumiem, sociālās palīdzības

50pabalsti, tostarp pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai, galvenokārt

51esot izlietojami, lai segtu trūcīgas personas pamatvajadzības pēc

52pārtikas, apģērba un mājokļa. Savukārt Labklājības ministrijas

53pārstāves skaidroja, ka pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai mērķis

54ir segt trūcīgo personu izdevumus par pārtiku (sk. 2020. gada

5519., 20. un 26. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

563. sēj. 88. lp., 4. sēj. 8. un 121. lp.). Turklāt

57likumdevējs, pilnvarojot Ministru kabinetu noteikt un katru gadu

58pārskatīt GMI līmeni, nav noteicis tādas metodes pamatprincipus,

59pēc kuras Ministru kabinetam būtu jāvadās GMI līmeņa

60noteikšanā.

61Satversmes tiesa jau atzinusi, ka pamattiesību īstenošanas

62kārtības un cilvēktiesību aizsardzības minimālo garantiju

63noteikšana ir svarīgs sabiedriskās dzīves jautājums.

64Cilvēktiesību aizsardzībai, ievērošanai vai īstenošanai būtiski

65lēmumi ir jāpieņem likumdevējam pašam (sal. sk.

66Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr.

672010-44-01 11. punktu).

68GMI līmeņa noteikšana ir jautājums, kas saistīts ar valsts

69pienākumu izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kura nodrošina

70cilvēka cieņas aizsardzību, sociālekonomisko atšķirību

71izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību. Turklāt, kā jau

72tika norādīts iepriekš, GMI līmenis ir zemākais tiesību aktos

73noteiktais minimālo ienākumu vai resursu līmenis, kas ļauj

74personai, kura atzīta par trūcīgu, pretendēt uz noteikta veida

75sociālo palīdzību. Tātad tas uzskatāms par zemāko atskaites

76punktu, kas Latvijā tiek izmantots, paredzot sociālā atbalsta

77pasākumus nabadzības un sociālās nevienlīdzības mazināšanai.

78Tādējādi pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai mērķa definēšana, kā

79arī GMI līmeņa noteikšanas metodes pamatprincipu izstrāde ir tik

80būtiski jautājumi, ka tie jāizlemj pašam likumdevējam.

81Līdz ar to likumdevējs nav izlēmis

82būtiskākos ar GMI līmeņa noteikšanu saistītos jautājumus.