21. pants

Tiesībsargs tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētajā

normā noteiktais GMI līmenis nav pietiekams, lai ikviena trūcīga

persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. GMI

līmenis tiekot noteikts nevis uz kādas metodes pamata, bet gan

Labklājības ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības

politiskas vienošanās rezultātā. Valsts sociālekonomiskie

rādītāji netiekot ņemti vērā (sk. 2020. gada 19. maija

tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 19.

lp.).

Savukārt Ministru kabineta pilnvarotā pārstāve Elīna Celmiņa

tiesas sēdē atzina, ka šobrīd GMI līmenis tiekot noteikts,

vienojoties Labklājības ministrijai un Latvijas Pašvaldību

savienībai, taču šāda kārtība neesot pretrunā ar Satversmi.

Turklāt esot jāņem vērā, ka valdība ir izstrādājusi metodi GMI

līmeņa noteikšanai, tādējādi apliecinot nepieciešamību šo procesu

pilnveidot (sk. 2020. gada 19. maija tiesas sēdes stenogrammu

lietas materiālu 3. sēj. 55. lp.).

21.1. Labklājības ministrijas 2013. gada informatīvajā

ziņojumā "Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas

pilnveidošanai" secināts, ka normatīvajos aktos noteiktie

nabadzības jeb minimālo ienākumu sliekšņi, tostarp GMI līmenis,

nav pamatoti un nav saistīti ar sociālekonomiskiem rādītājiem,

kas raksturotu iedzīvotāju situāciju. Atšķirībā no Latvijas

daudzās citās Eiropas Savienības dalībvalstīs minimālā

nodrošinājuma shēmas, kas ir līdzīgas GMI līmenim, tiek veidotas,

balstoties uz nabadzības sliekšņiem vai citiem minimālajiem

iztikas standartiem, kuri tiek aktualizēti atbilstoši darba algas

vai patēriņa cenu pieaugumam (sk. Labklājības ministrijas

2013. gada informatīvā ziņojuma "Priekšlikumi sociālās

drošības sistēmas pilnveidošanai" 13. lpp.).

Lai noteiktu metodoloģiski pamatotus un sociālekonomiskajai

situācijai atbilstošus minimālo ienākumu sliekšņus, Ministru

kabinets ar 2014. gada 30. oktobra rīkojumu Nr. 619 "Par

minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu" atbalstīja Koncepciju.

Tajā norādīts, ka normatīvajos aktos definētie minimālie ienākumu

līmeņi, tostarp GMI līmenis, ir noteikti nevis pamatojoties uz

konkrētu aprēķina metodi, bet gan ņemot vērā valsts un pašvaldību

finansiālās iespējas konkrētajā brīdī. Turklāt nav noteikta

skaidra šo līmeņu indeksācijas kārtība. Minimālo ienākumu līmeņu

noteikšanas metodes trūkuma dēļ nav iespējams sniegt argumentus

par to pamatotību. Sociālās palīdzības sistēmas ietvaros ne

valsts, ne pašvaldību sociālie maksājumi nav pietiekami mērķēti,

lai trūcīgajiem iedzīvotājiem novērstu nabadzības risku un

mazinātu nabadzības dziļumu. Koncepcijā paredzēts noteikt

metodoloģiski pamatotu un sociālekonomiskajai situācijai

atbilstošu minimālā ienākuma līmeni, kas kalpotu par atskaites

punktu sociālās palīdzības sistēmas ietvaros noteiktā valsts un

pašvaldību atbalsta piešķiršanai iedzīvotājiem ar viszemākajiem

ienākumiem. Kā viens no risinājumiem piedāvāts minimālo ienākuma

līmeni noteikt 40 procentu apmērā no mājsaimniecību rīcībā esošo

ienākumu mediānas, kas pārrēķināta attiecībā uz ekvivalento

patērētāju, piemērojot ekvivalences skalu. Papildus tam piedāvāts

izstrādāt jaunu pilna iztikas minimuma patēriņa preču un

pakalpojumu grozu dažādiem mājsaimniecību veidiem atbilstoši

teritoriālajam sadalījumam (sk. Koncepcijas kopsavilkuma 3. un

6. lpp.).

Tomēr Koncepcijas ieviešanas plāns tika apstiprināts tikai pēc

gandrīz pieciem gadiem ar Ministru kabineta 2019. gada 22.

augusta rīkojumu Nr. 408 "Plāns minimālo ienākumu atbalsta

sistēmas pilnveidošanai 2020.-2021. gadam". Tas citstarp

paredz pakāpeniski pilnveidot minimālo ienākumu atbalsta sistēmu,

pārskatot arī GMI līmeni un no 2021. gada to nosakot 50 procentu

apmērā no trūcīgās personas ienākuma sliekšņa pirmajai personai

mājsaimniecībā, bet pārējām personām mājsaimniecībā paredzot

koeficientu 0,7 no pirmās personas mājsaimniecībā. Savukārt

trūcīgās personas ienākumu slieksni plānots noteikt 40 procentu

apmērā no mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas vienam

ekvivalentajam patērētājam pirmajai personai mājsaimniecībā, bet

nākamajām personām mājsaimniecībā piemērot koeficientu 0,7

(sk. Plāna minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai

2020.-2021. gadam 1. tabulu).

Tādējādi Satversmes tiesa konstatē, ka valdība jau kopš 2013.

gada ir apzinājusies to, ka GMI līmeņa noteikšanai ir

nepieciešama konkrēta aprēķina metode, jo citādi nav iespējams

pārliecināties par tā atbilstību. Tomēr GMI līmeņa noteikšana,

pamatojoties uz noteiktu metodi, ir plānota tikai no 2021.

gada.

21.2. Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai tiek maksāts

no pašvaldības pamatbudžeta līdzekļiem. Tādēļ atbilstoši Ministru

kabineta 2004. gada 6. jūlija noteikumiem Nr. 585 "Kārtība,

kādā Ministru kabinets saskaņo ar pašvaldībām jautājumus, kas

skar pašvaldību intereses" GMI līmenis tiek pārskatīts,

vienojoties Labklājības ministrijai un Latvijas Pašvaldību

savienībai.

Ministru kabinets atzīst, ka GMI līmenis tiek noteikts nevis

uz konkrētu aprēķinu vai sociālekonomisku rādītāju pamata, bet

gan Labklājības ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības

politiskas vienošanās rezultātā. Proti, tas esot kompromisa

rezultātā noteikts lielums, kas neesot saistīts ar kādu no

mājsaimniecības ienākumus un izdevumus raksturojošiem lielumiem

un neesot pamatots ar kādu metodoloģisku aprēķinu (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 58. lp.). Labklājības ministrija norāda, ka

tā katru gadu, analizējot dažādus datus, piedāvājusi paaugstināt

GMI līmeni. Tomēr Latvijas Pašvaldību savienība iebildusi pret

GMI līmeņa paaugstināšanu, norādot uz atsevišķu pašvaldību

ierobežotajām finansiālajām iespējām, kā arī argumentējot, ka GMI

līmeņa paaugstināšanai ir nepieciešams valsts līdzfinansējums

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 68. lp.). Latvijas

Pašvaldību savienība uzskata, ka sociālajai realitātei atbilstošs

GMI līmenis neesot noteikts tāpēc, ka pašvaldībām uzlikts

pienākums pabalstu šā līmeņa nodrošināšanai maksāt no sava

pamatbudžeta līdzekļiem (sk. lietas materiālu 2. sēj. 83.

lp.).

Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai ir viens no Sociālās

palīdzības likuma 35. pantā noteiktajiem sociālās palīdzības

pabalstiem, kuri tiek izmaksāti no pašvaldības budžeta

līdzekļiem. Tādējādi pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai ir valsts

noteikts sociālās palīdzības pabalsts un par tā atbilstību

Satversmei visupirms ir atbildīga valsts. Tā kā likumdevējs

Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmajā daļā ir paredzējis,

ka šis pabalsts tiek izmaksāts no pašvaldības budžeta līdzekļiem,

atbilstoši subsidiaritātes principam pašvaldībai ir rīcības

brīvība pielāgot tai likumā noteiktā pienākuma izpildi konkrētajā

administratīvajā teritorijā esošajiem apstākļiem. Tomēr

atbilstoši likuma "Par pašvaldībām" 3. panta pirmajai

daļai pašvaldībai Ministru kabineta noteiktie uzdevumi jāpilda,

ņemot vērā tās iedzīvotāju vajadzības. Tātad, īstenojot sociālās

tiesības, arī pašvaldībai ir pienākums nodrošināt, ka ikviena

trūcīga persona var dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

cieņai. Satversmes tiesa norāda: lai gan valsts un pašvaldību

finansiālās iespējas ietekmē sociālo tiesību īstenošanu, tomēr

valstij ir pienākums nodrošināt to, ka ikviena persona saņem tai

nepieciešamo sociālo palīdzību vismaz minimālā apmērā (sal.

sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-07-01 13.5. punktu). Tādēļ pašvaldību finansiālās

iespējas nevar kalpot par vienīgo kritēriju, izlemjot jautājumu

par GMI līmeni, īpaši ņemot vērā faktu, ka šā līmeņa noteikšana

izriet no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu un izlīdzināt sociālo

nevienlīdzību.

No cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa

izriet Ministru kabineta pienākums, īstenojot likumdevēja

piešķirto pilnvarojumu, GMI līmeni noteikt pēc pamatotas un

argumentētas metodes, jo tikai tādā veidā būs iespējams

pārliecināties par to, ka noteiktais līmenis kalpo cilvēka cieņas

aizsardzībai, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanai un valsts

ilgtspējīgai attīstībai. Tas, vai pabalsts GMI līmeņa

nodrošināšanai izmaksājams no valsts vai pašvaldības budžeta

līdzekļiem, ir valsts sociālās politikas jautājums, tomēr

likumdevēja izvēle nedrīkst liegt Satversmei atbilstoša GMI

līmeņa noteikšanu. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir

secinājusi, ka, nosakot iztikas minimumu, valstij sava izvēle

jābalsta uz konstitucionāli pamatotiem apsvērumiem un

pierādījumos balstītu metodoloģiju. Iztikas minimuma noteikšana

bez pamatojuma ir pretrunā ar cilvēka cieņu un sociāli atbildīgas

valsts principu (sal.: Vācijas Federālās konstitucionālās

tiesas 2010. gada 9. februāra spriedums lietā BvL 1-3, 4/09 Rn.

167.-172.).

21.3. Ministru kabineta noteikumu projekta

"Grozījums Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra

noteikumos Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo

ienākumu līmeni"" sākotnējās ietekmes novērtējuma

ziņojumā norādīts, ka pamats GMI līmeņa noteikšanai apstrīdētajā

normā noteiktajā apmērā ir 2019. gada 15. maijā starp Labklājības

ministriju un Latvijas Pašvaldību savienību panāktā vienošanās.

Saskaņā ar sarunu protokolu šāds GMI līmenis veido aptuveni 50

procentus no trūcīgās personas ienākumu līmeņa, tas ir, no 128,06

euro. Labklājības ministrija piedāvājusi noteikt GMI

līmeni 15 procentu apmērā no ienākumu mediānas jeb 74

euro. Tomēr šo risinājumu Latvijas Pašvaldību savienība

neatbalstīja (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta

"Grozījums Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra

noteikumos Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo

ienākumu līmeni"" anotāciju un Labklājības ministrijas

un Latvijas Pašvaldību savienības 2019. maija 15. maija sarunu

protokolu).

No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem nav izsecināms

pamatojums tam, kādēļ GMI līmenis ir tāds, kāds noteikts

apstrīdētajā normā. Arī pieaicinātās personas Labklājības

ministrijas pārstāves tiesas sēdē atzina, ka apstrīdētajā normā

noteiktais GMI līmenis nav pamatots, jo ir politiskas vienošanās

rezultāts (sk. 2020. gada 20. maija tiesas sēdes stenogrammu

lietas materiālu 4. sēj. 24. lp.). Satversmes tiesa secina,

ka pirms apstrīdētās normas pieņemšanas Ministru kabineta rīcībā

nav bijusi pamatota un argumentēta metode GMI līmeņa noteikšanai.

Tāpēc Ministru kabinets nevarēja pārliecināties par to, vai GMI

līmenis kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem

ir tāds, lai nodrošinātu trūcīgām personām iespējas dzīvot tādu

dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Par šā pienākuma izpildi ir

atbildīgas arī pašvaldības, kurām Ministru kabineta noteiktie

uzdevumi jāpilda, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās

teritorijas iedzīvotāju likumiskās intereses. Apstrīdētās normas

pieņemšanas kārtība ir pretrunā ar cilvēka cieņā balstītas

sociāli atbildīgas valsts principu.

Līdz ar to GMI līmenis nav noteikts,

pamatojoties uz tādu metodi, kas izrietētu no mērķa aizsargāt

cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt

valsts ilgtspējīgu attīstību.