21. punkts

1Tiesībsargs tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētajā

2normā noteiktais GMI līmenis nav pietiekams, lai ikviena trūcīga

3persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. GMI

4līmenis tiekot noteikts nevis uz kādas metodes pamata, bet gan

5Labklājības ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības

6politiskas vienošanās rezultātā. Valsts sociālekonomiskie

7rādītāji netiekot ņemti vērā (sk. 2020. gada 19. maija

8tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 19.

9lp.).

10Savukārt Ministru kabineta pilnvarotā pārstāve Elīna Celmiņa

11tiesas sēdē atzina, ka šobrīd GMI līmenis tiekot noteikts,

12vienojoties Labklājības ministrijai un Latvijas Pašvaldību

13savienībai, taču šāda kārtība neesot pretrunā ar Satversmi.

14Turklāt esot jāņem vērā, ka valdība ir izstrādājusi metodi GMI

15līmeņa noteikšanai, tādējādi apliecinot nepieciešamību šo procesu

16pilnveidot (sk. 2020. gada 19. maija tiesas sēdes stenogrammu

17lietas materiālu 3. sēj. 55. lp.).

1821.1. Labklājības ministrijas 2013. gada informatīvajā

19ziņojumā "Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas

20pilnveidošanai" secināts, ka normatīvajos aktos noteiktie

21nabadzības jeb minimālo ienākumu sliekšņi, tostarp GMI līmenis,

22nav pamatoti un nav saistīti ar sociālekonomiskiem rādītājiem,

23kas raksturotu iedzīvotāju situāciju. Atšķirībā no Latvijas

24daudzās citās Eiropas Savienības dalībvalstīs minimālā

25nodrošinājuma shēmas, kas ir līdzīgas GMI līmenim, tiek veidotas,

26balstoties uz nabadzības sliekšņiem vai citiem minimālajiem

27iztikas standartiem, kuri tiek aktualizēti atbilstoši darba algas

28vai patēriņa cenu pieaugumam (sk. Labklājības ministrijas

292013. gada informatīvā ziņojuma "Priekšlikumi sociālās

30drošības sistēmas pilnveidošanai" 13. lpp.).

31Lai noteiktu metodoloģiski pamatotus un sociālekonomiskajai

32situācijai atbilstošus minimālo ienākumu sliekšņus, Ministru

33kabinets ar 2014. gada 30. oktobra rīkojumu Nr. 619 "Par

34minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu" atbalstīja Koncepciju.

35Tajā norādīts, ka normatīvajos aktos definētie minimālie ienākumu

36līmeņi, tostarp GMI līmenis, ir noteikti nevis pamatojoties uz

37konkrētu aprēķina metodi, bet gan ņemot vērā valsts un pašvaldību

38finansiālās iespējas konkrētajā brīdī. Turklāt nav noteikta

39skaidra šo līmeņu indeksācijas kārtība. Minimālo ienākumu līmeņu

40noteikšanas metodes trūkuma dēļ nav iespējams sniegt argumentus

41par to pamatotību. Sociālās palīdzības sistēmas ietvaros ne

42valsts, ne pašvaldību sociālie maksājumi nav pietiekami mērķēti,

43lai trūcīgajiem iedzīvotājiem novērstu nabadzības risku un

44mazinātu nabadzības dziļumu. Koncepcijā paredzēts noteikt

45metodoloģiski pamatotu un sociālekonomiskajai situācijai

46atbilstošu minimālā ienākuma līmeni, kas kalpotu par atskaites

47punktu sociālās palīdzības sistēmas ietvaros noteiktā valsts un

48pašvaldību atbalsta piešķiršanai iedzīvotājiem ar viszemākajiem

49ienākumiem. Kā viens no risinājumiem piedāvāts minimālo ienākuma

50līmeni noteikt 40 procentu apmērā no mājsaimniecību rīcībā esošo

51ienākumu mediānas, kas pārrēķināta attiecībā uz ekvivalento

52patērētāju, piemērojot ekvivalences skalu. Papildus tam piedāvāts

53izstrādāt jaunu pilna iztikas minimuma patēriņa preču un

54pakalpojumu grozu dažādiem mājsaimniecību veidiem atbilstoši

55teritoriālajam sadalījumam (sk. Koncepcijas kopsavilkuma 3. un

566. lpp.).

57Tomēr Koncepcijas ieviešanas plāns tika apstiprināts tikai pēc

58gandrīz pieciem gadiem ar Ministru kabineta 2019. gada 22.

59augusta rīkojumu Nr. 408 "Plāns minimālo ienākumu atbalsta

60sistēmas pilnveidošanai 2020.-2021. gadam". Tas citstarp

61paredz pakāpeniski pilnveidot minimālo ienākumu atbalsta sistēmu,

62pārskatot arī GMI līmeni un no 2021. gada to nosakot 50 procentu

63apmērā no trūcīgās personas ienākuma sliekšņa pirmajai personai

64mājsaimniecībā, bet pārējām personām mājsaimniecībā paredzot

65koeficientu 0,7 no pirmās personas mājsaimniecībā. Savukārt

66trūcīgās personas ienākumu slieksni plānots noteikt 40 procentu

67apmērā no mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas vienam

68ekvivalentajam patērētājam pirmajai personai mājsaimniecībā, bet

69nākamajām personām mājsaimniecībā piemērot koeficientu 0,7

70(sk. Plāna minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai

712020.-2021. gadam 1. tabulu).

72Tādējādi Satversmes tiesa konstatē, ka valdība jau kopš 2013.

73gada ir apzinājusies to, ka GMI līmeņa noteikšanai ir

74nepieciešama konkrēta aprēķina metode, jo citādi nav iespējams

75pārliecināties par tā atbilstību. Tomēr GMI līmeņa noteikšana,

76pamatojoties uz noteiktu metodi, ir plānota tikai no 2021.

77gada.

7821.2. Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai tiek maksāts

79no pašvaldības pamatbudžeta līdzekļiem. Tādēļ atbilstoši Ministru

80kabineta 2004. gada 6. jūlija noteikumiem Nr. 585 "Kārtība,

81kādā Ministru kabinets saskaņo ar pašvaldībām jautājumus, kas

82skar pašvaldību intereses" GMI līmenis tiek pārskatīts,

83vienojoties Labklājības ministrijai un Latvijas Pašvaldību

84savienībai.

85Ministru kabinets atzīst, ka GMI līmenis tiek noteikts nevis

86uz konkrētu aprēķinu vai sociālekonomisku rādītāju pamata, bet

87gan Labklājības ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības

88politiskas vienošanās rezultātā. Proti, tas esot kompromisa

89rezultātā noteikts lielums, kas neesot saistīts ar kādu no

90mājsaimniecības ienākumus un izdevumus raksturojošiem lielumiem

91un neesot pamatots ar kādu metodoloģisku aprēķinu (sk. lietas

92materiālu 2. sēj. 58. lp.). Labklājības ministrija norāda, ka

93tā katru gadu, analizējot dažādus datus, piedāvājusi paaugstināt

94GMI līmeni. Tomēr Latvijas Pašvaldību savienība iebildusi pret

95GMI līmeņa paaugstināšanu, norādot uz atsevišķu pašvaldību

96ierobežotajām finansiālajām iespējām, kā arī argumentējot, ka GMI

97līmeņa paaugstināšanai ir nepieciešams valsts līdzfinansējums

98(sk. lietas materiālu 2. sēj. 68. lp.). Latvijas

99Pašvaldību savienība uzskata, ka sociālajai realitātei atbilstošs

100GMI līmenis neesot noteikts tāpēc, ka pašvaldībām uzlikts

101pienākums pabalstu šā līmeņa nodrošināšanai maksāt no sava

102pamatbudžeta līdzekļiem (sk. lietas materiālu 2. sēj. 83.

103lp.).

104Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai ir viens no Sociālās

105palīdzības likuma 35. pantā noteiktajiem sociālās palīdzības

106pabalstiem, kuri tiek izmaksāti no pašvaldības budžeta

107līdzekļiem. Tādējādi pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai ir valsts

108noteikts sociālās palīdzības pabalsts un par tā atbilstību

109Satversmei visupirms ir atbildīga valsts. Tā kā likumdevējs

110Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmajā daļā ir paredzējis,

111ka šis pabalsts tiek izmaksāts no pašvaldības budžeta līdzekļiem,

112atbilstoši subsidiaritātes principam pašvaldībai ir rīcības

113brīvība pielāgot tai likumā noteiktā pienākuma izpildi konkrētajā

114administratīvajā teritorijā esošajiem apstākļiem. Tomēr

115atbilstoši likuma "Par pašvaldībām" 3. panta pirmajai

116daļai pašvaldībai Ministru kabineta noteiktie uzdevumi jāpilda,

117ņemot vērā tās iedzīvotāju vajadzības. Tātad, īstenojot sociālās

118tiesības, arī pašvaldībai ir pienākums nodrošināt, ka ikviena

119trūcīga persona var dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

120cieņai. Satversmes tiesa norāda: lai gan valsts un pašvaldību

121finansiālās iespējas ietekmē sociālo tiesību īstenošanu, tomēr

122valstij ir pienākums nodrošināt to, ka ikviena persona saņem tai

123nepieciešamo sociālo palīdzību vismaz minimālā apmērā (sal.

124sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr.

1252006-07-01 13.5. punktu). Tādēļ pašvaldību finansiālās

126iespējas nevar kalpot par vienīgo kritēriju, izlemjot jautājumu

127par GMI līmeni, īpaši ņemot vērā faktu, ka šā līmeņa noteikšana

128izriet no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu un izlīdzināt sociālo

129nevienlīdzību.

130No cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa

131izriet Ministru kabineta pienākums, īstenojot likumdevēja

132piešķirto pilnvarojumu, GMI līmeni noteikt pēc pamatotas un

133argumentētas metodes, jo tikai tādā veidā būs iespējams

134pārliecināties par to, ka noteiktais līmenis kalpo cilvēka cieņas

135aizsardzībai, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanai un valsts

136ilgtspējīgai attīstībai. Tas, vai pabalsts GMI līmeņa

137nodrošināšanai izmaksājams no valsts vai pašvaldības budžeta

138līdzekļiem, ir valsts sociālās politikas jautājums, tomēr

139likumdevēja izvēle nedrīkst liegt Satversmei atbilstoša GMI

140līmeņa noteikšanu. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir

141secinājusi, ka, nosakot iztikas minimumu, valstij sava izvēle

142jābalsta uz konstitucionāli pamatotiem apsvērumiem un

143pierādījumos balstītu metodoloģiju. Iztikas minimuma noteikšana

144bez pamatojuma ir pretrunā ar cilvēka cieņu un sociāli atbildīgas

145valsts principu (sal.: Vācijas Federālās konstitucionālās

146tiesas 2010. gada 9. februāra spriedums lietā BvL 1-3, 4/09 Rn.

147167.-172.).

14821.3. Ministru kabineta noteikumu projekta

149"Grozījums Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra

150noteikumos Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo

151ienākumu līmeni"" sākotnējās ietekmes novērtējuma

152ziņojumā norādīts, ka pamats GMI līmeņa noteikšanai apstrīdētajā

153normā noteiktajā apmērā ir 2019. gada 15. maijā starp Labklājības

154ministriju un Latvijas Pašvaldību savienību panāktā vienošanās.

155Saskaņā ar sarunu protokolu šāds GMI līmenis veido aptuveni 50

156procentus no trūcīgās personas ienākumu līmeņa, tas ir, no 128,06

157euro. Labklājības ministrija piedāvājusi noteikt GMI

158līmeni 15 procentu apmērā no ienākumu mediānas jeb 74

159euro. Tomēr šo risinājumu Latvijas Pašvaldību savienība

160neatbalstīja (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta

161"Grozījums Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra

162noteikumos Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo

163ienākumu līmeni"" anotāciju un Labklājības ministrijas

164un Latvijas Pašvaldību savienības 2019. maija 15. maija sarunu

165protokolu).

166No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem nav izsecināms

167pamatojums tam, kādēļ GMI līmenis ir tāds, kāds noteikts

168apstrīdētajā normā. Arī pieaicinātās personas Labklājības

169ministrijas pārstāves tiesas sēdē atzina, ka apstrīdētajā normā

170noteiktais GMI līmenis nav pamatots, jo ir politiskas vienošanās

171rezultāts (sk. 2020. gada 20. maija tiesas sēdes stenogrammu

172lietas materiālu 4. sēj. 24. lp.). Satversmes tiesa secina,

173ka pirms apstrīdētās normas pieņemšanas Ministru kabineta rīcībā

174nav bijusi pamatota un argumentēta metode GMI līmeņa noteikšanai.

175Tāpēc Ministru kabinets nevarēja pārliecināties par to, vai GMI

176līmenis kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem

177ir tāds, lai nodrošinātu trūcīgām personām iespējas dzīvot tādu

178dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Par šā pienākuma izpildi ir

179atbildīgas arī pašvaldības, kurām Ministru kabineta noteiktie

180uzdevumi jāpilda, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās

181teritorijas iedzīvotāju likumiskās intereses. Apstrīdētās normas

182pieņemšanas kārtība ir pretrunā ar cilvēka cieņā balstītas

183sociāli atbildīgas valsts principu.

184Līdz ar to GMI līmenis nav noteikts,

185pamatojoties uz tādu metodi, kas izrietētu no mērķa aizsargāt

186cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt

187valsts ilgtspējīgu attīstību.