22. pants

Ministru kabineta, Saeimas un Labklājības

ministrijas pārstāvji tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētā norma

un ar to cieši saistītais pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot

tikai viens no pasākumiem valsts sociālās drošības sistēmas

ietvaros. Tādēļ, vērtējot to, vai trūcīgām personām ir

nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

minimālā apmērā, esot jāaplūko visa sociālās drošības sistēma

kopumā (sk. 2020. gada 19. un 20. maija tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 47.-48., 78. lp. un 4. sēj.

11. lp.).

Savukārt tiesībsargs, analizējot vienīgi sociālās palīdzības

pabalstus, norāda: lai gan trūcīgām personām ir pieejams

pašvaldību atbalsts pamatvajadzību nodrošināšanai, tas tik un tā

nav pietiekams, lai segtu visus personas izdevumus saistībā ar

mājokļa uzturēšanu, veselības aprūpi, apģērbu, kā arī tiesību uz

pamatizglītību izmantošanu. Ar apstrīdēto normu cieši saistītais

pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot izlietojams ne tikai

vajadzības pēc pārtikas, bet arī citu pamatvajadzību

apmierināšanai (sk. lietas materiālu 1. sēj.

8.-12. lp.).

22.1. Kā jau tika norādīts iepriekš, likumdevējs ir

noteicis, ka Latvijas sociālās drošības sistēmu veido sociālā

apdrošināšana, valsts sociālie pabalsti, kā arī sociālās

palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi.

Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma 5. panta trešās daļas 2.

punktu, aprēķinot pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai apmēru, par

ienākumiem neuzskata noteiktus valsts sociālos pabalstus, kā arī

sociālās palīdzības pabalstus. Tāpat atbilstoši Noteikumu Nr. 299

14. punktam par ienākumiem nav uzskatāmi arī sociālās drošības

sistēmas un atbalsta pasākumi bārenim un bez vecāku gādības

palikušam bērnam pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās.

Tas nozīmē, ka papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai

trūcīga persona var saņemt vienīgi minētajā likuma normā

noteiktos valsts sociālos pabalstus un sociālās palīdzības

pabalstus, kā arī Noteikumu Nr. 299 14. punktā minētos citus

atbalsta pasākumus. Sociālās apdrošināšanas ietvaros gūtie

ienākumi, kā arī Sociālās palīdzības likuma 5. panta trešās daļas

2. punktā neminētie valsts sociālie pabalsti tiek ņemti vērā,

aprēķinot pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, tādēļ tie nevar

tikt vērtēti kā papildu sociālā atbalsta pasākumi trūcīgām

personām, kuras saņem pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai.

Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs vienīgi Sociālās palīdzības

likuma 5. panta trešās daļas 2. punktā un Noteikumos Nr. 299

noteiktos sociālās drošības sistēmas pasākumus, tostarp sociālos

pakalpojumus, kā arī citus atbalsta pasākumus.

22.2. Kā jau iepriekš minēts, aprēķinot pabalsta GMI

līmeņa nodrošināšanai apmēru, par ienākumiem netiek uzskatīti

vairāki pabalsti, kas noteikti Valsts sociālo pabalstu likumā,

proti: ģimenes valsts pabalsts un piemaksas pie šā pabalsta;

bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsts; bērna piedzimšanas

pabalsts; pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai personai ar

invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās; pabalsts

personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, un

apbedīšanas pabalsts. Tāpat personai ir tiesības saņemt citos

normatīvajos aktos noteiktos pabalstus, piemēram, pabalstu par

asistenta izmantošanu un pabalstu ar celiakiju slimam bērnam.

Turklāt no Noteikumu Nr. 299 14. punkta izriet, ka trūcīgas

personas ienākumus papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai

veido arī pašvaldības iepriekš izmaksātie sociālās palīdzības

pabalsti un sociālās garantijas bārenim un bez vecāku gādības

palikušam bērnam pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās, kā arī

naudas līdzekļi, kas iegūti no labdarības fondiem, studējošā

kredīts un sociālo kampaņu rezultātā gūtais materiālais

labums.

Satversmes tiesa konstatē, ka šiem sociālās drošības sistēmas

pasākumiem, kā arī citiem atbalsta pasākumiem ir konkrēts mērķis

un tie tiek izmaksāti pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām

personām. Piemēram, saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 2.

un 6. pantu ģimenes valsts pabalsta mērķis ir sniegt regulāru

atbalstu ģimenēm, kurām radušies papildu izdevumi sakarā ar bērna

audzināšanu. Savukārt bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsta

mērķis ir īpaši palīdzēt bērniem ar invaliditāti (sk. Valsts

sociālo pabalstu likuma 7.1 pantu). Tādējādi šie

sociālās drošības sistēmas pasākumi un citi atbalsta pasākumi

nebūtu vērtējami kā tādi, kuri primāri izmantojami trūcīgās

personas vai tās ģimenes locekļu pamatvajadzību

nodrošināšanai.

22.3. Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma 9. panta

pirmo daļu pašvaldībai, kuras teritorijā ir deklarētā personas

dzīvesvieta, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās

vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo

palīdzību. Atbilstoši likuma "Par pašvaldībām" 15.

panta pirmās daļas 7. un 9. punktam sociālās palīdzības

nodrošināšana, kā arī palīdzība dzīvokļa jautājumu risināšanā ir

viena no pašvaldības autonomajām funkcijām.

Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmajā un otrajā daļā

likumdevējs ir noteicis trīs obligāti izmaksājamos sociālās

palīdzības pabalstus, ko pašvaldības izmaksā no sava pamatbudžeta

līdzekļiem: pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, dzīvokļa pabalstu

un pabalstu krīzes situācijā. Saskaņā ar šā panta trešo daļu

gadījumā, ja ir apmierināts pamatots pašvaldības iedzīvotāja

pieprasījums pēc pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa

pabalsta, pašvaldība, izvērtējot ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas

personas ienākumus, ir tiesīga no sava pamatbudžeta izmaksāt arī

citus pabalstus ģimenes vai personas pamatvajadzību

apmierināšanai.

22.3.1. No Labklājības ministrijas sniegtās

informācijas Satversmes tiesai izriet, ka 2018. gadā papildus

pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai dzīvokļa pabalsts ir veidojis

lielāko daļu no pašvaldību kopumā izmaksātajiem sociālās

palīdzības pabalstiem trūcīgām personām (sk. lietas materiālu

2. sēj. 112. un 113. lp.).

Lai gan dzīvokļa pabalsts Sociālās palīdzības likumā ir

noteikts kā obligāti izmaksājams pabalsts trūcīgām personām,

jautājums par tā izmaksas kārtību un apmēru ir pašvaldības

kompetencē. Tas nozīmē, ka šā pabalsta aprēķināšanas metodika,

apmērs un piešķiršanas kārtība katrā pašvaldībā ir regulēta

atšķirīgi. Labklājības ministrija norāda, ka ne visās pašvaldībās

dzīvokļa pabalsts tiek piešķirts katru mēnesi, tāpēc trūcīgo

personu saņemtās pabalstu summas ir atšķirīgas. Piemēram, Rīgā

2018. gadā vidējais pabalsta apmērs trūcīgai personai bija 60,14

euro mēnesī, bet citās pašvaldībās - vidēji 1-2

euro mēnesī. Turklāt, neraugoties uz to, ka trūcīgām

personām jābūt iespējai saņemt dzīvokļa pabalstu, esot arī tādas

pašvaldības, kurās 2018. gadā dzīvokļa pabalsts nav izmaksāts.

Savukārt citās pašvaldībās trūcīgai personai dzīvokļa pabalsts

īres un komunālo pakalpojumu samaksai tiek maksāts katru mēnesi,

bet reizi gadā tiek izmaksāts pabalsts kurināmā iegādei (sk.

lietas materiālu 2. sēj. 110. lp.). Tas, ka dzīvokļa pabalsta

apmērs un piešķiršanas kārtība katrā pašvaldībā ir atšķirīgi,

atzīts arī Sākotnējās ietekmes novērtējumā par iecerētajām

strukturālajām reformām sociālās palīdzības politikas jomā. Tajā

secināts, ka iedzīvotāji atrodas nevienlīdzīgā situācijā, risinot

ar mājokļa izdevumiem saistītos jautājumus (sk.: Sākotnējās

ietekmes (ex-ante) novērtējums par iecerētajām strukturālajām

reformām sociālās palīdzības politikas jomā (2014), SIA

"KPMG Baltics". Gala ziņojums par optimālākajiem

risinājuma variantiem sociālās palīdzības sistēmas izmaiņām un no

pārējām sistēmām nepieciešamajiem atbalsta pasākumiem un

piedāvāto variantu ietekmes uz valsts un pašvaldību budžetiem

novērtējums, 7. lpp.).

Satversmes tiesa secina: lai gan trūcīgām personām ir

paredzēts atbalsts dzīvokļa pabalsta veidā, tomēr personas

iespējas saņemt šo pabalstu, kā arī tā apmērs ir lielā mērā

atkarīgs no tā, kurā pašvaldībā persona deklarējusi savu

dzīvesvietu. Nav gūstams apstiprinājums tam, ka ikvienai trūcīgai

personai, kurai papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai ir

tiesības saņemt arī dzīvokļa pabalstu, šāds atbalsts mājokļa

izmaksu segšanai faktiski tiek piešķirts. Tādējādi, kamēr

likumdevējs pieļauj, ka atbalsta pasākumi mājokļa jautājumos

trūcīgām personām tiek sniegti atkarībā no pašvaldību sociālās

politikas un finansiālajām iespējām, šo sociālās palīdzības

pabalstu nevar atzīt par tādu, kas ikvienai trūcīgai personai

nodrošinātu atbalstu mājokļa jautājumos.

22.3.2. Atbilstoši Sociālās palīdzības likuma 35. panta

otrajai daļai pašvaldība, neizvērtējot ģimenes vai atsevišķi

dzīvojošas personas ienākumus, var piešķirt ģimenei vai personai

pabalstu krīzes situācijā.

Sociālā palīdzība krīzes situācijā ir tāds sociālās palīdzības

veids, kas tiek sniegts individuāli un īslaicīgi. Tas papildina

sociālās palīdzības minimumu gadījumos, kad trūcīgai personai

radušies ārkārtēji apstākļi, proti, kad tā katastrofas vai citu

no šīs personas gribas neatkarīgu apstākļu dēļ pati saviem

spēkiem nespēj nodrošināt savas pamatvajadzības. Tomēr šāds

atbalsts personai tiek sniegts tikai līdz brīdim, kad šādi

ārkārtēji apstākļi ir izzuduši. Tādējādi šāds sociālās palīdzības

pabalsta veids pats par sevi nav vērsts uz to, lai risinātu

jautājumus, kas saistīti ar tādiem trūcīgas personas dzīves

apstākļiem, kas to pakļauj nabadzības riskam. Tiesas sēdē arī

Ministru kabineta pārstāve Elīna Celmiņa atzina, ka šis pabalsts

tiek izmaksāts konkrētām personām, kad tās nonākušas krīzes

situācijā, un tāpēc, iespējams, nebūtu vērtējams kā atbalsta

pasākums trūcīgām personām pamatvajadzību apmierināšanai (sk.

2020. gada 19. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3.

sēj. 62. lp.).

22.3.3. Kā jau tika noskaidrots iepriekš, pašvaldības

trūcīgām personām izmaksā arī citus sociālās palīdzības pabalstus

- pabalstu skolas piederumu iegādei, pabalstu apģērbiem un

apaviem, veselības aprūpes pakalpojumu samaksai, kā arī citus

pabalstus.

Tomēr šo sociālās palīdzības pabalstu esība un apmērs katrā

pašvaldībā ir atšķirīgs un atkarīgs no pašvaldību bieži vien

ierobežotajām iespējām šādu atbalstu sniegt. Valsts kontrole jau

2014. gadā ir secinājusi, ka pašvaldībās nav veikts mērķtiecīgs

izvērtējums par iedzīvotāju sociālo situāciju un to

pamatvajadzībām, lai izveidotu efektīvu sociālās palīdzības

sistēmu. Pašvaldību sociālās palīdzības sistēma lielākoties tiek

veidota atbilstoši pašvaldību finanšu iespējām (sk.: Valsts

kontroles revīzijas ziņojums. Pašvaldību sniegtās sociālās

palīdzības tiesiskums un efektivitāte, Rīga, 2014, 5. un 6.

lpp.). Arī 2020. gada Valsts kontroles revīzijas ziņojumā

secināts, ka pašvaldībās arvien pastāv arī atšķirīga pieeja

sociālo pabalstu veidu, to skaita un saņēmēju loka noteikšanā.

Pašvaldību izlietotie līdzekļi, kas paredzēti sociālajai

palīdzībai, visos gadījumos nav mērķēti nabadzības riskam

pakļautajām iedzīvotāju grupām. Turklāt visbiežāk pašvaldību

sociālo dienestu rīcībā nemaz nav aktuālas informācijas par

pašvaldībā dzīvojošo iedzīvotāju struktūru, tajā skaitā par tādām

iedzīvotāju grupām, kas visvairāk ir pakļautas nabadzības un

sociālās atstumtības riskam (sk.: Valsts kontroles revīzijas

ziņojums. Vai valstī īstenotā sociālās iekļaušanas politika

sasniedz tai izvirzītos mērķus nabadzības mazināšanas jomā? Rīga,

2020, 8., 104. un 112. lpp.). Pieaicinātā persona Baiba Bela

tiesas sēdē norādīja, ka bieži vien trūcīgām personām arī nav

skaidrs, kāda veida atbalstu pašvaldības sociālās palīdzības

veidā tām ir tiesības saņemt (sk. 2020. gada 26. maija tiesas

sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 86. lp.).

Ņemot vērā šos apstākļus, Satversmes tiesa nav guvusi

apstiprinājumu tam, ka pašvaldību piešķirtie sociālās palīdzības

pabalsti sasniegtu mērķi nodrošināt trūcīgām personām

nepieciešamo atbalstu, tādējādi mazinot sociālo nevienlīdzību un

nodrošinot šīm personām tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka

cieņai.

22.4. Likumdevējs normatīvajos aktos ir noteicis

trūcīgām personām arī atvieglojumus dažādās jomās. Piemēram,

trūcīgām personām ir samazināta maksa par elektroenerģiju un

paredzēta nekustamā īpašuma nodokļa atlaide 90 procentu apmērā,

kā arī zāļu vai medicīnisko ierīču izdevumu pilnīga kompensācija.

Tāpat, lai veicinātu personas sociālo tiesību īstenošanu, ir

paredzēti dažādi valsts un pašvaldību nodrošināti sociālie

pakalpojumi, piemēram, sociālās aprūpes un sociālās

rehabilitācijas pakalpojumi. Kā tiesas sēdē norādīja pieaicinātā

persona Ruta Zilvere, bieži vien tieši palīdzība sociālā

pakalpojuma veidā ir vispiemērotākais līdzeklis ar trūcīgas

personas dzīves apstākļiem saistītu problēmu risināšanai (sk.

2020. gada 20. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4.

sēj. 56. lp.).

Satversmes tiesa piekrīt, ka normatīvajos aktos noteiktie

atvieglojumi, kā arī sociālie pakalpojumi kopsakarā ar citiem

sociālās palīdzības pabalstiem var nodrošināt atbalstu trūcīgām

personām. Tomēr jāņem vērā, ka ne visi atvieglojumi, piemēram,

bezmaksas juridiskā palīdzība, ir saistīti ar trūcīgas personas

pamatvajadzību apmierināšanu. Turklāt tie tiek piešķirti

noteiktos gadījumos konkrētām personām. Tādēļ tas, ka likumdevējs

dažādās jomās ir piešķīris zināmus atvieglojumus trūcīgām

personām, pats par sevi neliecina, ka šīm personām būtu

nodrošināta tām nepieciešamā palīdzība. Turklāt nav veikts

pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamo izdevumu, kā arī

sociālo pakalpojumu un normatīvajos aktos noteikto atvieglojumu

novērtējums, kas ļautu Satversmes tiesai pārliecināties par to,

cik lielā mērā šādi atbalsta pasākumi palīdz nodrošināt trūcīgai

personai iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

To, ka šāds novērtējums nav veikts, tiesas sēdē apstiprināja arī

Ministru kabineta pārstāve (sk. 2020. gada 19. maija tiesas

sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 60. lp.).

22.5. Satversmes tiesa secina, ka sociālās drošības

sistēmas ietvaros trūcīgai personai ir pieejami dažādi sociālā

atbalsta pasākumi. Tomēr valsts sociālie pabalsti nav vērtējami

kā tādi, kas būtu izmantojami personas pamatvajadzību

apmierināšanai, jo to mērķi ir citi. Turklāt tie tiek piešķirti

pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām personām konkrētās

situācijās. Tādējādi šādu pabalstu esība pati par sevi neliecina,

ka likumdevējs būtu nodrošinājis trūcīgām personām iespēju

izmantot sociālās tiesības vismaz minimālajā apmērā. Savukārt

sociālās palīdzības ietvaros šo personu iespējas saņemt sociālo

atbalstu ir atšķirīgas. Tādējādi nav iespējams apgalvot, ka GMI

līmenis kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem

visām trūcīgajām personām visā valsts teritorijā nodrošinātu

iespējas dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Arī

Valsts kontrole 2020. gada revīzijas ziņojumā ir secinājusi, ka

sociālā politika nevienlīdzības un nabadzības mazināšanai netiek

īstenota efektīvi. Nav veikts visaptverošs esošā valsts un

pašvaldību atbalsta izvērtējums, lai novērtētu, vai pieejamais

atbalsts ir pietiekams, efektīvs un apmierina mērķgrupas

vajadzības (sk.: Valsts kontroles revīzijas ziņojums. Vai

valstī īstenotā sociālās iekļaušanas politika sasniedz tai

izvirzītos mērķus nabadzības mazināšanas jomā? Rīga, 2020, 7. un

9. lpp.).

Turklāt, pat pieņemot, ka ar pabalstu GMI līmeņa

nodrošināšanai primāri tiek segti trūcīgas personas izdevumi par

pārtiku, acīmredzams ir tas, ka GMI līmenis nav atbilstošs šīs

pamatvajadzības nodrošināšanai. Eiropas Komisijas finansētā

projekta "Eiropas Budžeta paraugu tīkls" ietvaros tika

pētīts pārtikas patēriņa grozs Rīgā 2015. gadā un secināts, ka

veselīgam uzturam vienai personai ir nepieciešami 153

euro, bet ģimenei, kurā ir divi bērni, - 574 euro

mēnesī (sk.: Eiropas Komisija. Pārtikas patēriņa grozs

Latvijā, 2016, 2. lpp.). Arī pieaicinātā persona Ingrīda

Millere tiesas sēdē apstiprināja, ka veselīgam uzturam

nepieciešamo līdzekļu apmērs mēnesī vienai personai pārsniedz GMI

līmeni. Proti, cilvēkam ar zemu enerģijas patēriņu dienā veselīga

uztura nodrošināšanai nepieciešami vismaz 93,60

euro mēnesī, bet cilvēkam ar augstāku enerģijas patēriņu

dienā šis nepieciešamo līdzekļu apmērs esot vēl vismaz par 10

procentiem lielāks (sk. 2020. gada 20. maija tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 4. lp.).

Ministru kabinets atzīst, ka pabalsts GMI līmeņa

nodrošināšanai pilnībā nesedz trūcīgas personas izdevumus par

pārtiku, bet norāda, ka esot paredzēti arī citi atbalsta

pasākumi. Ar Eiropas Atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām

atbalstu trūcīgām personām tiekot izsniegtas pārtikas un pamata

materiālā nodrošinājuma pakas, tāpat darbojoties vairākas gatavo

maltīšu un pārtikas izdales vietas (sk. lietas materiālu 2.

sēj. 60. lp.). Satversmes tiesa norāda, ka pakalpojumi, ko

sniedz dažādas organizācijas un privātpersonas, var tikt

uzskatīti par sociālās drošības sistēmas pasākumiem, tomēr

visupirms tieši valsts un pašvaldības ir atbildīgas par to, lai

ikvienai trūcīgai personai būtu nodrošinātas iespējas dzīvot tādu

dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

Tādējādi apstrīdētajā normā

noteiktais GMI līmenis kopsakarā ar citiem sociālās drošības

sistēmas pasākumiem nenodrošina to, ka ikviena trūcīga persona

var dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.