23. pants

Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesa

secina, ka likumdevējs nav izlēmis būtiskākos ar GMI līmeņa

noteikšanu saistītos jautājumus, jo nav definējis, tieši kādām

pamatvajadzībām pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai tiek

izmaksāts, kā arī nav izstrādājis GMI līmeņa noteikšanas metodes

pamatprincipus. GMI līmenis nav noteikts, pamatojoties uz tādu

metodi, kas izrietētu no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu,

izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu

attīstību. Turklāt šis līmenis kopsakarā ar citiem sociālās

drošības sistēmas pasākumiem nenodrošina to, ka ikviena trūcīga

persona var dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Tādēļ

nevar atzīt, ka Ministru kabinets būtu pienācīgā kārtībā veicis

pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu trūcīgām personām

iespēju izmantot sociālās tiesības vismaz minimālajā apmērā.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam.