8. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Pašvaldību

savienība - piekrīt Ministru kabineta atbildes rakstā

norādītajam, ka apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes 1. un

109. pantam jāvērtē, ņemot vērā to, ka pabalsts GMI līmeņa

nodrošināšanai ir tikai viens no valsts izveidotās sociālās

drošības sistēmas elementiem.

Pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai mērķis neesot nodrošināt

itin visas personas pamatvajadzības - pārtiku, apģērbu, mājokli,

veselības aprūpi, obligāto izglītību. Daudzu vajadzību

apmierināšanai esot pieejami arī citi sociālās palīdzības

pabalsta veidi un pakalpojumi, piemēram, dzīvokļa pabalsts,

turklāt trūcīgās personas esot atbrīvotas no pacienta iemaksas un

līdzmaksājuma par kompensējamiem medikamentiem, obligātā

izglītība esot bez maksas un bērniem valsts nodrošinātā veselības

aprūpe arī tiekot sniegta bez maksas.

GMI līmenis tiekot noteikts katru gadu, Labklājības

ministrijai un Latvijas Pašvaldību savienībai vienojoties. Tātad

tas esot kompromisa rezultātā noteikts lielums, kas neesot

pamatots ar konkrētiem aprēķiniem. Viens no iemesliem, kuru dēļ

līdz šim nav noteikts augstāks GMI līmenis, esot tas, ka pabalsts

šā līmeņa nodrošināšanai izmaksājams no pašvaldību budžeta

līdzekļiem. Tiesības uz sociālo palīdzību ietilpstot Satversmes

109. panta tvērumā, tāpēc valstij vajadzētu līdzdarboties šo

tiesību nodrošināšanā. Likumdevējs Sociālās palīdzības likumā

esot pilnvarojis pašvaldības nodrošināt personas tiesības uz

sociālo palīdzību, proti, izmaksāt pabalstu GMI līmeņa

nodrošināšanai, tomēr līdzekļus šīs funkcijas izpildei neesot

piešķīris.

Nosakot GMI līmeni, tas būtu jāpiesaista minimālās algas

apmēram, jo pretējā gadījumā cilvēki nebūšot motivēti patstāvīgi

gūt ienākumus. Neesot pieļaujams tas, ka darbspējīga vecuma

persona, kura nestrādā, no sociālās palīdzības sistēmas saņem

tikpat vai pat vairāk nekā persona, kura strādā un saņem minimālo

algu.

Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāvis Māris Pūķis

atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī minētos argumentus

un īpaši uzsvēra: ja Ministru kabinets ir noteicis GMI līmeni,

tad tā esot valsts atbildība - nodrošināt cilvēka cienīgas dzīves

līmeni. Valstij vajadzētu piešķirt pašvaldībām finansējumu šā

līmeņa nodrošināšanai. Tieši tas apstāklis, ka valsts nav

piešķīrusi līdzekļus GMI līmeņa nodrošināšanai, arī liedzis GMI

paaugstināt atbilstoši ekonomiskajai situācijai valstī.

Pašvaldībām no sava budžeta līdzekļiem būtu jānodrošina vienīgi

tie atbalsta pasākumi, kas ir paredzēti papildus pabalstam GMI

līmeņa nodrošināšanai.