8. punkts

1Pieaicinātā persona - Latvijas Pašvaldību

2savienība - piekrīt Ministru kabineta atbildes rakstā

3norādītajam, ka apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes 1. un

4109. pantam jāvērtē, ņemot vērā to, ka pabalsts GMI līmeņa

5nodrošināšanai ir tikai viens no valsts izveidotās sociālās

6drošības sistēmas elementiem.

7Pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai mērķis neesot nodrošināt

8itin visas personas pamatvajadzības - pārtiku, apģērbu, mājokli,

9veselības aprūpi, obligāto izglītību. Daudzu vajadzību

10apmierināšanai esot pieejami arī citi sociālās palīdzības

11pabalsta veidi un pakalpojumi, piemēram, dzīvokļa pabalsts,

12turklāt trūcīgās personas esot atbrīvotas no pacienta iemaksas un

13līdzmaksājuma par kompensējamiem medikamentiem, obligātā

14izglītība esot bez maksas un bērniem valsts nodrošinātā veselības

15aprūpe arī tiekot sniegta bez maksas.

16GMI līmenis tiekot noteikts katru gadu, Labklājības

17ministrijai un Latvijas Pašvaldību savienībai vienojoties. Tātad

18tas esot kompromisa rezultātā noteikts lielums, kas neesot

19pamatots ar konkrētiem aprēķiniem. Viens no iemesliem, kuru dēļ

20līdz šim nav noteikts augstāks GMI līmenis, esot tas, ka pabalsts

21šā līmeņa nodrošināšanai izmaksājams no pašvaldību budžeta

22līdzekļiem. Tiesības uz sociālo palīdzību ietilpstot Satversmes

23109. panta tvērumā, tāpēc valstij vajadzētu līdzdarboties šo

24tiesību nodrošināšanā. Likumdevējs Sociālās palīdzības likumā

25esot pilnvarojis pašvaldības nodrošināt personas tiesības uz

26sociālo palīdzību, proti, izmaksāt pabalstu GMI līmeņa

27nodrošināšanai, tomēr līdzekļus šīs funkcijas izpildei neesot

28piešķīris.

29Nosakot GMI līmeni, tas būtu jāpiesaista minimālās algas

30apmēram, jo pretējā gadījumā cilvēki nebūšot motivēti patstāvīgi

31gūt ienākumus. Neesot pieļaujams tas, ka darbspējīga vecuma

32persona, kura nestrādā, no sociālās palīdzības sistēmas saņem

33tikpat vai pat vairāk nekā persona, kura strādā un saņem minimālo

34algu.

35Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāvis Māris Pūķis

36atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī minētos argumentus

37un īpaši uzsvēra: ja Ministru kabinets ir noteicis GMI līmeni,

38tad tā esot valsts atbildība - nodrošināt cilvēka cienīgas dzīves

39līmeni. Valstij vajadzētu piešķirt pašvaldībām finansējumu šā

40līmeņa nodrošināšanai. Tieši tas apstāklis, ka valsts nav

41piešķīrusi līdzekļus GMI līmeņa nodrošināšanai, arī liedzis GMI

42paaugstināt atbilstoši ekonomiskajai situācijai valstī.

43Pašvaldībām no sava budžeta līdzekļiem būtu jānodrošina vienīgi

44tie atbalsta pasākumi, kas ir paredzēti papildus pabalstam GMI

45līmeņa nodrošināšanai.