13. pants

Pieaicinātā persona - Edvards Kušners -

norāda, ka ar apstrīdēto normu tiek skarta viena no ilgtspējības

lielākajām problēmām - dabas daudzveidības saglabāšana.

Meža ekosistēmas pakalpojumu lokā ietilpstot arī ūdens aprites

dabā regulēšana, gaisa piesārņojuma attīrīšana un rekreācijas jeb

labbūtības pakalpojumi. Kailcirtes desmitiem gadu garumā, bet

intensīvas mežsaimniecības metožu piemērošanas gadījumā pat

pilnībā izslēdzot noteiktu ekosistēmu pakalpojumu turpmāku

pieejamību, tāpēc esot nepieciešama kompensējošu pasākumu

veikšana meža un vides aizsardzības politikas ietvaros. Tomēr

praksē šādi pasākumi netiekot veikti.

Edvards Kušners norāda uz stiprās un vājās ilgtspējības

konceptu. Ilgtspējības koncepts, kas ilgstoši balstījies uz

pieņēmumu, ka ekonomiskās, vides un sabiedrības intereses var

tikt līdzsvarotas, vienlaikus nodrošinot nākamo paaudžu

intereses, neesot īstenojies ilgtspējīgā politikā. Formāli

ievērojot ilgtspējības principu, joprojām tiekot pasliktināts

nākamajām paaudzēm pieejamais planētas resurss vai tiekot būtiski

pasliktināta dzīves kvalitāte. Nākotnes paaudžu interešu

pārstāvība esot neskaidra un vāja salīdzinājumā ar skaidri

definētām šābrīža problēmām un nepieciešamību tās risināt. Vides

interesēs dabaszinātniskiem faktiem vajadzētu būt integrētiem

lēmumu pieņemšanas procesā. Arī Vides aizsardzības likumā

ietvertā ilgtspējīgas attīstības definīcija esot balstīta vājās

ilgtspējības idejās.

Stiprās ilgtspējības koncepts piedāvājot skaidrāku skatījumu

uz būtiskiem šā principa piemērošanas aspektiem. Tā pamatā esot

dabas kapitāla koncepcija un ticama nākamo paaudžu iespēju

nodrošināšana. Stiprā ilgtspējība nepieļaujot dabas kapitāla

aizstāšanu ar cilvēka radīto kapitālu, bet uzsvaru liekot uz

nākamo paaudžu izvēļu neierobežošanu un tām pieejamā jeb nododamā

dabas kapitāla saglabāšanu. Pašreizējo konfliktu risināšana esot

samērīgi pakārtojama nākamo paaudžu interesēm. Stiprās

ilgtspējības princips esot saskatāms arī Satversmes ievada

tekstā, kur uzsvērta gan atbildība pret nākamām paaudzēm, gan

latviešu tautas pastāvēšana un attīstība cauri gadsimtiem.

No ilgtspējības viedokļa būtiska esot visas ekosistēmas

noturība, tās sniegto pakalpojumu nepārtrauktība, nevis atsevišķu

reto sugu aizsardzība. Latvijā mežs esot lielākā dabiskā

ekosistēma un tā dabiskā forma esot mūžamežs - vecs,

daudzveidīgs, sugām bagāts mežs neatkarīgi no tā tipa. Bioloģiski

vecas mežaudzes Latvijā aizņemot tikai 5,7 procentus no visām

mežaudzēm. Apstrīdētā norma samazinot vecu mežu veidošanās

iespēju un līdz ar jaunajām prasībām mežu atjaunošanai

ierobežojot daudzveidīgu un dabisku ekosistēmu atjaunošanos pēc

galvenās cirtes veikšanas. Stādmateriāla izmantošana veicinot

intensīvi apsaimniekotu un vienveidīgu mežu veidošanos.

Lai ievērotu ilgtspējības principu un Satversmes 115. panta

mērķi un pareizi piemērotu piesardzības principu, tādu normu

pieņemšana, kuras pasliktina dabas daudzveidību mežos, nebūtu

pieļaujama tikmēr, kamēr nav nodrošināts pietiekams aizsargājamu

dabas platību īpatsvars un to efektīva pārvaldība. Apstrīdētā

norma esot pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas

ilgtspējīgas attīstības 15. mērķa 5. un 9. apakšmērķi.

Apstrīdētā norma mazinot nākamām paaudzēm nododamo dabas

kapitālu. Neesot izvērtēta grozījumu ietekme uz nākamo paaudžu

iespējām īstenot savas tiesības, turklāt esot ticams, ka šī

ietekme būs negatīva. Apstrīdētās normas pieņemšanas process arī

neesot bijis atbilstošs labas pārvaldības principam, neesot

noticis caurspīdīgā un pārredzamā veidā. Esot pārkāpts

piesardzības princips.

Tiesas sēdē Edvards Kušners norādīja, ka ilgtspējības jēdziena

izpratne esot mainījusies, jo, atklājot jaunas problēmas,

atklājoties arī jaunas šā jēdziena šķautnes, kas mainot tā

piemērošanu. Ekonomiskā darbība esot pārsniegusi planētas

robežas. Planētai esot fiziskās robežas, un tā esot arī vide,

kurā mēs realizējam visas savas intereses, tostarp saistītās ar

pamattiesību ievērošanu. Līdz ar to cilvēka darbība hierarhiski

iekļaujoties vides rāmī. Savukārt ekonomika funkcionējot tāpēc,

lai apmierinātu cilvēka vajadzības. Esot jāatrod ārējā robeža,

kura bieži vien ierobežojot mūsu vēlmes realizēt savas tiesības.

Ilgtspējības elementi esot jāiekļauj cits citā, nevis jāsadala.

Tāpat esot jāvērtē ne tikai pašreizējās paaudzes, bet arī nākamo

paaudžu intereses. Viena no mūsdienu problēmām esot tā, ka

šābrīža ieguvumi tiek pacelti pāri nākamo paaudžu labumam. Dabas

kapitāls bieži tiekot aizstāts ar ekonomisko kapitālu, un līdz ar

to pamazām samazinoties dabas daudzveidība.