15. pants

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Ilma

Čepāne - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

115. pantam.

Likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma mērķis esot bijis uzdot

valdībai noteikt galvenās cirtes caurmēru tikai tādos gadījumos,

kad attiecīgās sugas koki, pateicoties labvēlīgiem augšanas vai

kopšanas apstākļiem, ciršanas caurmēru sasnieguši ātrāk par

rādītājiem, kas raksturīgi kokiem Meža likuma 9. panta pirmās

daļas tabulā norādītajā ciršanas vecumā. Tādējādi būtu vērtējams

tas, vai Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto normu, nav

pārkāpis tam likumdevēja piešķirto pilnvarojumu.

Ministru kabineta rīcība kopš 2015. gada attiecībā uz

bioloģiskās daudzveidības, arī Eiropas nozīmes aizsargājamo

biotopu, saglabāšanu, tostarp apstrīdētās normas izdošana,

neliecinot par ekonomisko, sociālo un vides aizsardzības interešu

saskaņošanu un labas likumdošanas principa ievērošanu.

Ar apstrīdēto normu Ministru kabinets esot atļāvis cirst

tievākus kokus. Šāds pasākums saistībā ar meža vērtības

palielināšanu meža nozares politikā neesot paredzēts, tāpēc tam

stratēģiskais novērtējums neesot veikts. Ilgtspējības principa

ievērošanai koksnes ieguves jomā un ekoloģisko, kā arī

bioloģiskās daudzveidības interešu līdzsvarošanai normatīvajos

aktos esot noteikti vairāki ierobežojumi, arī ciršanas vecums un

caurmērs. Apstrīdētā norma mainot parametrus vienam no interešu

līdzsvara noteikšanas kritērijiem, un savukārt šī maiņa būtiski

skarot līdz šim pastāvējušo interešu salāgojumu. Tas esot bijis

pietiekams pamatojums tam, lai pirms apstrīdētās normas

pieņemšanas tiktu veikts stratēģiskais novērtējums.

Latvijas valsts attīstības aksioma - ilgtspējīgas un

demokrātiskas attīstības veicināšana - esot valsts pastāvēšanas

pamatā. Satversmes 115. pants aizsargājot vidi un tās

sastāvdaļas. Tātad vides un dabas ekosistēmas, arī meža kā

ekosistēmas, aizsardzība pati par sevi esot tiesiska un

konstitucionāli aizsargājama vērtība. Tāpēc koku ciršanu

galvenajā cirtē un likumā noteiktos kritērijus tās veikšanai

nevarot aplūkot ārpus ilgtspējības konteksta, tostarp vides

ilgtspējības konteksta, jo tā esot vienota vides

konstitucionālisma sistēma.

Piesardzības princips esot saistīts ar potenciāliem

neskaidriem draudiem un attiecoties uz gadījumu, kad nav stingru

pierādījumu tam, ka draudi īstenosies. Tātad kaitējums videi vēl

neesot radies, bet neesot arī neapstrīdamu pierādījumu tam, ka

tas neradīsies. Ja valsts vai iestādes lēmumam var būt ietekme uz

vidi vai cilvēka veselību, tad vajagot ievērot piesardzības

principu, saskaņā ar kuru zinātniskas nenoteiktības situācijā

pirms attiecīgās darbības atļaušanas varot un vajagot kontrolēt

vides apdraudējuma risku.