16. pants

Pieaicinātā persona - PhD. Žaneta

Mikosa - norāda, ka Novērtējuma direktīva neietver klasisku

jēdziena "plāni un programmas" definīciju, bet gan

kvalificējošus elementus. Eiropas Savienības Tiesa uzsvērusi, ka

dokumenta nosaukumam nav izšķirošas nozīmes Eiropas Savienības

normu piemērošanā. Būtisks esot dokumenta saturs un sekas, ko tas

rada vai var radīt. Eiropas Savienības Tiesa jau 2018. gada 7.

jūnija spriedumā lietā C-671/16 uzsvērusi, ka jāvērtē nevis

dokumenta nosaukums, bet dokumentā ietvertie nosacījumi, jo

pretējā gadījumā šīs direktīvas prasības apiet būtu samērā

viegli. Tas, ka dokuments ir vispārsaistošs, neesot iemesls tā

izslēgšanai no plānu un programmu koncepta, kā tas definēts

Novērtējuma direktīvā. Ar Novērtējuma direktīvas prasībām esot

aptverti arī šādu tiesību aktu grozījumi. Pretējā gadījumā varot

rasties vēlme sadalīt nosacījumus pa dažādiem vēlāk pieņemtiem

aktiem un tādējādi apiet direktīvas prasības. Tādēļ, vērtējot

tiesību aktu, vajagot saprast, vai tas groza attiecīgā plānošanas

dokumenta nosacījumus, kuriem attiecīgi nav veikts stratēģiskais

novērtējums, un vai tam vajadzēja veikt stratēģisko novērtējumu,

proti, vajagot noskaidrot to, vai tiesību akts atbilst direktīvas

kritērijiem. Nosacījums, kas būtiski maina vai skar kādas nozares

attīstību, it īpaši tajā izmantotā dabas resursa apsaimniekošanu,

un kas vienlaikus var ietekmēt vidi, būtu vērtējams stratēģiskā

novērtējuma veikšanas laikā, kamēr vēl ir iespējams kompleksi

apsvērt dažādas gan pozitīvas, gan negatīvas ietekmes un dažādas

alternatīvas un izvēles.

Atbilstoši Novērtējuma direktīvai tiesību aktam stratēģiskais

novērtējums nepieciešams tad, ja šis akts, pirmkārt, satur

nosacījumus plānotām darbībām un, otrkārt, plānoto darbību

īstenošana var būtiski ietekmēt vidi. Attiecībā uz apstrīdēto

normu neesot šaubu, ka tā satur tāda veida nosacījumus, uz kuru

pamata vēlāk tiks izsniegtas atļaujas, un tādējādi šī norma

atbilst pirmajam kritērijam. Otrais kritērijs prasa ietekmes uz

vidi būtiskuma vērtēšanu, un tas būtu jādara ekspertiem, kuri ir

kompetenti novērtēt to, cik būtiski plānotās izmaiņas ietekmēs

vidi.

Lai konkrētajā situācijā novērtētu būtiskumu, būtu jāpārbauda

ne tikai tas, cik plašu teritoriju apstrīdētā norma skar, bet arī

tas, kas attiecīgajās teritorijās atrodas, kur atrodas pašas

teritorijas, vai plānotās darbības varētu skart kādas īpaši

aizsargājamas sugas vai biotopus, kā arī tas, vai netiek

apdraudēta no Eiropas Savienības vides prasībām izrietošo

Latvijas saistību izpilde. Tas, ka tiesību akts skar tikai

nelielu daļu no Latvijas mežu teritorijas, nevarot būt vienīgais

kritērijs.

Ja pastāv riski, ka plāns varētu ietekmēt īpaši aizsargājamās

teritorijas, būtu jāveic novērtējums atbilstoši Biotopu

direktīvai. Kā to skaidrojusi Eiropas Savienības Tiesa, piemēram,

lietā C-323/17, novērtējums jāveic ne tikai tad, ja ir skaidrs,

ka plānotās darbības var negatīvi ietekmēt īpaši aizsargājamo

dabas teritoriju, bet arī tad, ja ir iespējamība vai risks, ka

var negatīvi ietekmēt. Risks pastāv, ja, balstoties uz pamatotu

informāciju, nevar izslēgt, ka negatīva ietekme radīsies.

Stratēģiskā novērtējuma procesā esot nepieciešama objektīva

informācija, turklāt vajagot konsultēties ar kompetentajām

institūcijām par potenciālajām negatīvām ietekmēm un iespējamiem

šo ietekmju samazināšanas vai novēršanas pasākumiem, lai

dokumenta apstiprinātājs varētu pieņemt pamatotu lēmumu.

Ja tiesību akts nav pieņemts vienīgi ārkārtas situācijas

risināšanai, tad tas nevarot tikt kvalificēts kā izņēmums no

Novērtējuma direktīvas.

Secinājumu

daļa