17. pants

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka Ciršanas

noteikumu 7. pielikumā noteiktās galvenās cirtes caurmēra

atsevišķu bonitāšu priedēm, eglēm un bērziem samazināšanas dēļ

tikšot pieļauta daudz jaunāku šo sugu koku ciršana. Tas negatīvi

ietekmēšot meža ekosistēmu un bioloģisko daudzveidību. Apstrīdētā

norma esot pieņemta, neievērojot vides tiesību principus,

ilgtspējības principu un saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības

interesi dzīvot labvēlīgā vidē un saimnieciskās attīstības

veicināšanu.

Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētā norma kopā ar

grozījumiem Meža atjaunošanas noteikumos samērīgi līdzsvarojot

gan vides aizsardzības intereses, gan meža īpašnieku ekonomiskās

intereses. Turklāt apstrīdētā norma pati par sevi neietekmējot

vidi, jo tā nosakot tikai galvenās cirtes caurmēru. Tā palielinot

īpašnieku izvēles iespējas meža apsaimniekošanā, bet ne faktiskos

ciršanas apjomus mežā.

17.1. Satversmes 115. pants nosaka: "Valsts

aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas

par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un

uzlabošanu."

Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē nozīmē tiesības dzīvot vidē,

kuras stāvoklis neapdraud personas veselību un labklājību.

Satversmes 115. pants ietver personas veselības un labklājības

nemateriālo aspektu. To nosaka dabiskajai videi piemītošā

estētiskā un garīgā vērtība. Tāpēc dabiskās vides izmaiņas

ietekmē ikvienu personu jeb sabiedrību kopumā (sk.: Meiere S.,

Čepāne I. 115. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.).

Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka

pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 730. lpp.).

Līdz ar to Satversmes 115. pants aizsargā ne vien atsevišķu

indivīdu tiesības, bet arī visas sabiedrības tiesības uz

labvēlīgu vidi.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 115. pants valstij

uzliek pienākumu izveidot un nodrošināt efektīvu vides

aizsardzības sistēmu. Valstij ir jāņem vērā vides aizsardzības

intereses tad, kad tiek izstrādāti un pieņemti politikas mērķi

vai tiesību akti, kā arī tad, kad pieņemtie tiesību akti tiek

piemēroti un politikas mērķi tiek īstenoti (sk. Satversmes

tiesas 2003. gada 14. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-14-04

secinājumu daļas 1. punktu un 2008. gada 17. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2007-11-03 11. punktu).

Valstij, īstenojot pasākumus ar mērķi aizsargāt personas

tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, ir plaša rīcības brīvība. Valsts

šo rīcības brīvību bauda tiktāl, ciktāl netiek pārkāpti

vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas. Turklāt

valstij sava rīcības brīvība jāizmanto tādā veidā, lai iespējami

taisnīgākajā un konkrētajai situācijai atbilstošākajā veidā tiktu

ievērotas visu iesaistīto personu dažādās intereses. Būtiska

nozīme, vērtējot vides jomā valsts veikto pasākumu tiesiskumu, ir

šīs jomas tiesību principiem (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 17. punktu).

17.2. Ilgtspējība ir viens no konstitucionālajiem

principiem, kas vērsts uz Satversmē ietverto mērķu un vērtību

aizsardzību, kā arī to īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2017.

gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-24-03 11.

punktu).

Ilgtspējīga attīstība ietver sabiedrības labklājības, vides un

ekonomikas integrētu un līdzsvarotu attīstību, kas apmierina

iedzīvotāju pašreizējās sociālās un ekonomiskās vajadzības un

nodrošina vides aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot

nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējas, kā arī

nodrošina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 24. februāra sprieduma lietā

Nr. 2010-48-03 6.1. punktu). Vides ilgtspējība savukārt ir

cieši saistīta ar Satversmes 115. pantu un kopā ar tajā

iekļautajām cilvēka pamattiesībām veido vienotu vides

konstitucionālisma sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2022. gada

27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2021-31-0103 36.1.

punktu).

Valsts ir tiesīga pieņemt tādus lēmumus, kuriem var būt

ietekme uz vidi, taču šādiem lēmumiem ir jābūt saskaņā ar

ilgtspējības principu - vispusīgi izvērtētiem, līdzsvarojot

sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas intereses un

pamatojot izraudzīto attīstības risinājumu. Tikai tāds

risinājums, kas ir vispusīgi izvērtēts un pamatots, ir uzskatāms

par ilgtspējīgu (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 3.

maija sprieduma lietā Nr. 2010-54-03 12.1.1. punktu).

Tāpat Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka efektīvā

vides aizsardzības sistēmā būtiska nozīme ir arī piesardzības

principam. Vides aizsardzība neaprobežojas tikai ar aizsardzību

pret jau esošu apdraudējumu un jau iestājušos seku likvidēšanu,

bet ietver arī nākotnē plānotās darbības iespējamo negatīvo seku

mazināšanu vai novēršanu. Piesardzības princips prasa, lai pirms

plānotās darbības šīs sekas tiktu apzinātas un vērtētas.

Piesardzības principa ievērošana arī veicina vides ilgtspējību,

nodrošinot dabas resursu pieejamību iespējami ilgāk (sal. sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr.

2007-11-03 20.1. punktu un 2017. gada 19. decembra sprieduma

lietā Nr. 2017-02-03 19.2. punktu).

Turklāt piesardzības principam ir divi aspekti. Pirmkārt,

pienākums pierādīt to, ka netiks negatīvi ietekmēta vides

ilgtspējība, ir tam, kurš plāno veikt darbību vai pieņemt lēmumu.

Otrkārt, plānotās darbības vai lēmuma ietekme ir jāvērtē tiktāl,

ciktāl tas iespējams, un izmantojot tādas tehnoloģijas un

metodes, kas vispilnīgāk atklāj iespējamās sekas (sal. sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr.

2007-11-03 20.1. punktu).

Līdz ar to Satversmes 115. pants

ietver valsts pozitīvo pienākumu nodrošināt, lai tiesiskais

regulējums, kam var būt ietekme uz vidi, būtu vērsts uz

ilgtspējību un pirms tā pieņemšanas būtu apzinātas un vērtētas

iespējamās negatīvās sekas.

17.3. Mežs un koksne Latvijā ir vieni no nozīmīgākajiem

dabas resursiem. Vienlaikus mežs ir arī ekosistēma, kuras

galvenais elements ir koki. Taču tajā ietilpst arī pameža un

zemsedzes augi, meža dzīvnieki, kā arī augsne (sk.: Nikodemus

O., Segliņš V., Blumberga D. Meža resursi. Grām.: Kļaviņš

M., Zaļoksnis J. (red.) Vide un ilgtspējīga attīstība. Rīga: LU

akadēmiskais apgāds, 2011, 56. lpp.).

Mežs pilda dažādas ekoloģiskās funkcijas. Tam ir būtiska

nozīme ogļskābās gāzes piesaistē un oglekļa uzglabāšanā, klimata

un ūdens aprites regulēšanā, tas kalpo arī kā daudzu sugu

dzīvotne (sk.: Ikauniece S. Meža ekosistēmu pakalpojumi.

Grām.: Ikauniece S. (red.) Aizsargājamo biotopu saglabāšanas

vadlīnijas Latvijā. 6. sējums. Meži. Sigulda: Dabas aizsardzības

pārvalde, 2017, 26., 27. lpp.). Turklāt meža bioloģiskā

daudzveidība ir nozīmīga meža ekosistēmas stabilitātei (sk.:

Zemkopības ministrijas Informatīvais ziņojums par mežu nozīmi

Latvijā. Pieejams: tap.mk.gov.lv).

Arī Eiropas Komisijas paziņojumā par Eiropas Meža stratēģiju

2030. gadam ir uzsvērta mežu daudzfunkcionālā loma, kā arī

svarīgā nozīme gan iedzīvotāju veselības un labbūtības, gan

sabiedrības interešu un ekonomikas, gan bioloģiskās daudzveidības

un piemērošanās klimata pārmaiņām nodrošināšanā. Meži un meža

nozare nodrošina arī daudzas sociālekonomiskas funkcijas un

ieguvumus, tostarp papildu darbvietas un izaugsmes iespējas lauku

apvidos un atpūtas funkcijas, kas nāk par labu iedzīvotāju

fiziskajai un garīgajai veselībai (sk.: Komisijas paziņojums

Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu

komitejai un reģionu komitejai. Jauna Eiropas Meža stratēģija

2030. gadam. Pieejams: eur-lex.europa.eu).

Meža likumā ir noteikts meža politikas mērķis - veicināt meža

ekonomiski, ekoloģiski un sociāli ilgtspējīgu apsaimniekošanu un

izmantošanu (sk. Meža likuma 2. panta pirmās daļas 1.

punktu). Meža ilgtspējīga apsaimniekošana ir meža

pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā un intensitātē, kas

saglabā meža bioloģisko daudzveidību, produktivitāti,

atjaunošanās spēju, dzīvotspēju un potenciālu tagadnē un nākotnē,

spēju pildīt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās

funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī, kā arī nerada

draudus citām ekosistēmām (sk. Meža likuma 1. panta pirmās

daļas 13. punktu).

Meža apsaimniekošana ir vērsta gan uz ekonomisko, gan

ekoloģisko un sociālo interešu nodrošināšanu, kā arī meža

bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Tādējādi Meža likumā ir

konkretizēts Satversmē ietvertais ilgtspējības princips. Savukārt

mežu kā nozīmīgu vides daļu aizsargā Satversmes 115. pants.

Apstrīdētā norma nosaka tikai galvenās cirtes caurmēru, taču

tā ir pieņemta meža apsaimniekošanas jomā un to nevar skatīt

atrauti no pārējā šīs jomas regulējuma. Atbilstoši Meža likuma 9.

panta pirmās daļas 1. punktam mežaudzes galvenās cirtes caurmēra

sasniegšana ir viens no priekšnoteikumiem tam, lai tiktu atļauta

galvenā cirte. Turklāt, kā norādījis Valsts meža dienests, to

ciršanas apliecinājumu skaits, kuri izsniegti, vadoties pēc koku

caurmēra, pēc apstrīdētās normas pieņemšanas 2022. gada otrajā

pusē ir pieaudzis. Tādējādi apstrīdētā norma, lai gan tā pati par

sevi nepiešķir atļauju koku ciršanai mežā, tomēr paredz

priekšnoteikumu, uz kura pamata koku ciršana mežā tiek

atļauta.

Līdz ar to apstrīdētā norma ietiecas

Satversmes 115. panta tvērumā un galvenās cirtes caurmēra

samazināšana aizskar ikvienas personas tiesības uz labvēlīgu

vidi, kuras ietvertas Satversmes 115. pantā.