25. pants

Ja ir iespējamība, ka apstrīdētā norma var radīt

būtisku ietekmi uz vidi, Ministru kabinetam jārīkojas atbilstoši

ilgtspējības principam un piesardzības principam un jāievēro

likumā "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" un Ministru

kabineta 2004. gada 23. marta noteikumos Nr. 157 "Kārtība,

kādā veicams ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums"

(turpmāk - Noteikumi par stratēģiskā novērtējuma veikšanas

kārtību) paredzētā kārtība, kādā tiek izlemts jautājums par

stratēģiskā novērtējuma nepieciešamību.

Atbilstoši likuma "Par ietekmes uz vidi novērtējumu"

23.1 panta pirmajai daļai, uzsākot tāda plānošanas

dokumenta sagatavošanu, kuram var būt būtiska ietekme uz vidi,

arī uz Eiropas nozīmes aizsargājamu dabas teritoriju (Natura

2000), tā izstrādātājs iesniedz kompetentajai institūcijai

rakstveida iesniegumu. Pirms rakstveida iesnieguma iesniegšanas

izstrādātājs konsultējas ar ieinteresētajām vides un sabiedrības

veselības institūcijām par plānošanas dokumenta īstenošanas

iespējamo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību un par stratēģiskā

novērtējuma nepieciešamību. Iesniegumā tā izstrādātājam, ņemot

vērā arī likuma "Par ietekmes uz vidi novērtējumu"

23.2 pantā noteiktos stratēģiskā novērtējuma

kritērijus un ieinteresēto institūciju viedokli, ir jāpamato

nepieciešamība piemērot stratēģisko novērtējumu vai arī iemesli,

kuru dēļ konkrētajam plānošanas dokumentam stratēģiskais

novērtējums nav nepieciešams.

Savukārt, izvērtējot izstrādātāja iesniegumu, Vides

pārraudzības valsts birojs pieņem lēmumu par to, vai attiecībā uz

konkrēto dokumentu ir veicams stratēģiskais ietekmes uz vidi

novērtējums (sk. likuma "Par ietekmes uz vidi

novērtējumu" 23.3 pantu un Noteikumu par

stratēģiskā novērtējuma veikšanas kārtību 7. punktu).

Satversmes tiesa atzīst, ka iespējamās ietekmes vērtējums, ko

Ministru kabinets veicis pirms apstrīdētās normas pieņemšanas,

nevar aizstāt likumā "Par ietekmes uz vidi novērtējumu"

paredzēto procedūru, kurā ir noteikti konkrēti ietekmes būtiskuma

vērtēšanas kritēriji, kā arī paredzētas konsultācijas ar vides

institūcijām. Situācijā, kad ir pamats domāt par iespējamās

ietekmes uz vidi būtiskumu, tieši šī procedūra ļauj objektīvi,

ievērojot visu iesaistīto personu intereses, noskaidrot, vai šāda

ietekme tiešām būs un vai ir jāveic stratēģiskais

novērtējums.

Ministru kabinets atbildes rakstā norāda, ka pat tad, ja pirms

apstrīdētās normas pieņemšanas bija jāveic stratēģiskais

novērtējums, pastāvēja steidzamības apstākļi, kas attaisnojot

šāda novērtējuma neveikšanu. Proti, apstrīdēto normu kopā ar

grozījumiem Meža atjaunošanas noteikumos bijis nepieciešams

pieņemt steidzamības kārtībā, jo 2022. gadā izveidojusies

enerģētiskā krīze raisījusi bažas par vietējās izcelsmes

atjaunojamo energoresursu - malkas un šķeldas - pieejamību.

Saskaņā ar likuma "Par ietekmes uz vidi novērtējumu"

4. panta sestās daļas 2. punktu noteikumi par stratēģisko

novērtējumu neattiecas uz plānošanas dokumentiem, kas saistīti

tikai ar ārkārtas situācijām. No minētās normas izriet, ka

ārkārtas situācijai ir jābūt vienīgajam mērķim, lai būtu

pieļaujama atkāpšanās no prasības par stratēģiskā novērtējuma

nepieciešamību.

Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētās normas pieņemšanas

pamatā jau no 2016. gada, kad tika uzsākta tās virzība, bija

mērķis uzlabot nākotnes mežu noturību pret klimata pārmaiņām un

palielināt mežu ražību un ogļskābās gāzes piesaisti. Savukārt

enerģētiskā krīze un šķeldas cenu kāpums tikai paātrinājis

apstrīdētās normas pieņemšanu, taču šo jautājumu risināšana

neesot bijusi apstrīdētās normas galvenais mērķis. Šķeldas cenas

kāpums bijis steidzamības pamatojums, taču noteikumu projekta

mērķis bijis cits - ilgtspējīga, daudzpusīga meža

apsaimniekošana.

Tādējādi jau arī pats Ministru kabinets atzīst to, ka

apstrīdētās normas pieņemšana nebija saistīta tikai ar ārkārtas

situāciju vien. Tā kā apstrīdētās normas mērķis nebija tikai

ārkārtas situācijas risināšana, nav pastāvējuši tādi apstākļi,

kas ļautu atkāpties no stratēģiskā novērtējuma procedūras.

Ministru kabinets nav ievērojis kārtību, kādā pirms tāda

normatīvā akta pieņemšanas, kuram var būt būtiska ietekme uz

vidi, ir jāvērtē šīs iespējamās ietekmes būtiskums un

nepieciešamība veikt stratēģisko novērtējumu. Ievērojot iepriekš

norādīto procesuālo kārtību, varēja tikt pieņemts citāds lēmums

attiecībā uz stratēģiskā novērtējuma nepieciešamību.

Tādējādi Satversmes tiesa atzīst, ka

apstrīdētās normas pieņemšanas procesā nav ievērots ilgtspējības

princips un piesardzības princips. Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 115. pantam.