Par Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumu Nr. 935 "Noteikumi par koku ciršanu mežā" 7. pielikuma, ciktāl ar to tiek samazināts galvenās cirtes caurmērs pēc valdošās koku sugas un bonitātes, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 115. pantam

8. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-17

Pieaicinātā persona - Latvijas Valsts mežzinātnes

institūts "Silava" - uzskata, ka konstitucionālā

sūdzība nav pamatota.

Pirms apstrīdētās normas pieņemšanas noteiktie galvenās cirtes

caurmēri bijuši veidoti atbilstoši vidējām vērtībām mežaudzēs,

kurās kokaudzes pirmā stāva valdošās sugas koki sasnieguši

galvenās cirtes vecumu. Šīs vērtības neesot aprēķinātas vai

modelētas, bet vismaz pirms 24 gadiem mehāniski noteiktas kā

vidējās vērtības tālaika mežaudzēs galvenās cirtes vecumā, kurš

bijis noteikts atbilstoši tālaika pieprasījumam pēc

kokmateriāliem. Mūsdienās pieprasījums esot mainījies un neesot

pamatoti prasīt, lai meža īpašnieki audzētu mūsdienu tirgum

neatbilstošu produktu.

Atbilstoši Nacionālā meža monitoringa datiem priežu mežu

platība esot samazinājusies. Tas esot saistīts ar iepriekš

noteikto caurmēru. Proti, pirms apstrīdētās normas pieņemšanas

priežu mežos par galvenās cirtes caurmēru Ia bonitātes mežaudzēs

bijuši noteikti 39 centimetri, bet egļu mežos - 31 centimetrs.

Meža īpašnieki neesot bijuši motivēti atjaunot un audzēt priedes,

jo astoņu centimetru diametra starpība nozīmējot papildus vismaz

20 koka audzēšanas gadus. Šobrīd apstrīdētā norma paredzot, ka

priedes un egles galvenās cirtes caurmēra starpība ir četri

centimetri, un tas vairāk motivējot atjaunot priežu mežus.

Meža bioloģiskā daudzveidība ilgtermiņā nevis samazināšoties,

bet saglabāšoties vai pat palielināšoties. Tā kā paredzētas arī

stingrākas prasības meža atjaunošanai, varot paredzēt, ka nākotnē

Latvijā būs vairāk skujkoku un bērzu mežu nekā mazvērtīgo lapu

koku mežu. Skujkokiem galvenās cirtes parametru sasniegšanai

būšot nepieciešams ilgāks laiks nekā mazvērtīgajiem lapu

kokiem.

Saimnieciskās darbības ilgstoši neietekmētās vecās mežaudzēs,

kurās koku vecums ir no 104 līdz 218 gadiem un vecie koki ir

dominējošais meža elements, kopējais oglekļa uzkrājums esot

vidēji par 20 procentiem lielāks nekā jaunākās audzēs. Tomēr

oglekļa uzkrāšanās efektivitāte jeb uzkrājums gadā koku biomasā

un atmirušajā koksnē vecās mežaudzēs esot daudz mazāks nekā

vidēji divas reizes jaunākās audzēs. Tādējādi efektīva

mežsaimniecība esot būtiski nepieciešama klimatneitralitātes

uzturēšanai ilgtermiņā. Novecojušās augsnēs pirmā stāva koku

skaits jeb mežaudzes biezums esot daudz zemāks nekā jaunajās

mežaudzēs, un tas liecinot par zemu oglekļa uzkrājuma

stabilitāti.

Vērtējot zemsedzes veģetācijas daudzveidību un salīdzinot tās

vērtības vecumā, kas vidēji atbilst mērķa caurmēra sasniegšanai,

un vecās priežu audzēs, esot konstatēts, ka galvenais bioloģisko

daudzveidību ietekmējošais faktors ir nevis audzes vecums, bet

gan tās struktūra.

Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava"

pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka 33 procentos gadījumu koki

galvenās cirtes vecumā neizaug līdz noteiktajam caurmēram, 67

procentos gadījumu līdz tam izaug vai arī to pārsniedz. Starp

meža vecumu un koku vidējo caurmēru neesot viennozīmīgas

saistības. Noteiktajam meža vecumam un caurmēram esot tikai

ekonomiska nozīme.

Lai izvērtētu, kādi meži būs nākotnē, kas notiks ar to

daudzveidību un ogļskābās gāzes piesaisti, vajagot balstīties uz

pieņēmumiem. Viens no šādiem pieņēmumiem esot tas, ka nākotnē

koku ciršana mežos pēc caurmēra samazināsies, jo meža

atjaunošanas izmaksas pieaugs. Taču varot notikt arī pretēji, ja,

piemēram, paaugstināsies koksnes produktu cenas. Pamatā tiekot

pieņemts, ka būtisku izmaiņu nebūs. Cilvēki nocirtīšot 15

procentus no tām cirsmām, kuras viņiem pieejamas ciršanai pēc

caurmēra.

Klimatneitralitātes mērķis valstī esot nevis nodrošināt

lielāku oglekļa krājumu, bet gan panākt nulli starp valsts

radītajām emisijām un ogļskābās gāzes piesaisti. Veicinot meža

koku augšanu, šo mērķi varot sasniegt.

Latvijā kailciršu uzskaite notiekot, sākot no 0,1 hektāra,

atsevišķos gadījumos - no 0,2 hektāriem. Eiropas Savienībā esot

valstis, kurās par kailcirti tiek uzskatīti atvērumi no 50 un

vairāk hektāriem. Līdz ar to kailcirtes jēdziens Eiropas

Savienības dokumentos esot interpretējams, ņemot vērā Latvijas

apstākļus.