12. pants

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās

normas ierobežo Satversmes 112. panta pirmajā teikumā ietvertās

tiesības uz izglītību gan bērnam vecumā no pusotra gada līdz

pieciem gadiem, gan bērnam vecumā no pieciem līdz septiņiem

gadiem.

Noteikumu Nr. 716 2. pielikuma 9. punkts un 4. pielikuma 9.

punkts paredz identiskus noteikumus, tos attiecinot uz

mazākumtautību pirmsskolas izglītību, tostarp speciālo izglītību.

Proti, apstrīdētās normas noteic, ka visā pirmsskolas izglītības

posmā tiek sekmēta latviešu valodas apguve integrētā mācību

procesā, izmantojot bilingvālo pieeju, kā arī noteic, ka latviešu

valoda lietojama ikdienas saziņā. Bērnam no piecu gadu vecuma

rotaļnodarbībā galvenais saziņas līdzeklis ir latviešu valoda.

Līdz ar to Satversmes tiesa apstrīdētās normas uzskata par

vienotu regulējumu un skatīs tās kopumā.

Satversmes 112. panta pirmais teikums nosaka: "Ikvienam

ir tiesības uz izglītību." Satversmes tiesa atzinusi, ka

Satversmes 112. pants nosaka valsts pienākumu izveidot un uzturēt

tādu izglītības sistēmu, no kuras var gūt labumu ikviens

izglītojamais (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu). Satversmes 112.

panta pirmais teikums nosaka tiesības iegūt izglītību šo tiesību

plašākajā izpratnē un ir attiecināms uz visu pakāpju un veidu

izglītības programmām (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

6. maija sprieduma lietā Nr. 2010‑57‑03 11.1. punktu).

Tā kā lietā ir jautājums par pirmsskolas izglītības pakāpi,

Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai Satversmes 112. panta pirmā

teikuma tvērumā ietilpst tiesības uz izglītības iegūšanu

pirmsskolas izglītības pakāpē gan tās agrīnajā posmā, proti, no

pusotra gada līdz pieciem gadiem, gan posmā no pieciem līdz

septiņiem gadiem.

Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā

cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka

likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību

normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Latvijai

saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas

prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas

valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 12. maija

sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 15.1. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesībām uz izglītību piemīt

gan pilsonisko un politisko tiesību daba, gan ekonomisko, sociālo

un kultūras tiesību daba, turklāt tām piemīt arī solidaritātes

elements. Līdz ar to Satversmes 112. pantā ietvertās tiesības uz

izglītību pēc savas dabas sasaucas citstarp ar Starptautiskā

pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13.

pantu un Konvencijas Pirmā protokola 2. pantu (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.

punktu).

Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, skaidrojot

Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

tiesībām 13. pantu, ir atzinusi, ka termina - tiesības uz

izglītību - piemērošana ir atkarīga no katrā konkrētajā

dalībvalstī dominējošiem apstākļiem (sk.: UN Committee on

Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment No.

13: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on Economic,

Social and Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10,

para 6). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka

tiesības uz izglītību pēc savas būtības prasa valsts regulējumu

un šis regulējums var būt atšķirīgs laika un vietas ziņā atkarībā

no sabiedrības vajadzībām un resursiem (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1968. gada 23. jūlija sprieduma lietā

"Relating to certain aspects of the laws on the use of

languages in education in Belgium" v. Belgium",

pieteikumi Nr. 1474/62, 1677/62, 1691/62, 1769/63, 1994/63 un

2126/64, I B daļas 5. punktu un 1982. gada 25. februāra sprieduma

lietā "Campbell and Cosans v. the United Kingdom",

pieteikumi Nr. 7511/76 un 7743/76, 41. punktu). Tādējādi

tiesības uz izglītību pieļauj zināmu valsts rīcības brīvību

attiecībā uz to, kādu izglītības sistēmu valsts izveido.

Ievērojot gan valstij pieejamos resursus, gan sabiedrības

vajadzības tās konkrētajā attīstības stadijā, Satversmes 112.

pantā ir ietverts pienākums ievērot, aizsargāt un īstenot

tiesības uz izglītību.

Satversmes 112. pants jautājumā par to, cik agrīnā vecumā un

kādā veidā bērnam jābūt nodrošinātai pieejai valsts izveidotajai

izglītības sistēmai, saglabā likumdevējam rīcības brīvību, jo

sabiedrības izpratne par bērna attīstības vajadzībām nepārtraukti

attīstās. Taču tad, ja likumdevējs ir izšķīries par konkrētu

brīdi, no kura bērns var izmantot savas tiesības uz izglītību,

šādas likumdevēja izvēles īstenošanai ir jāatbilst Satversmes

112. pantā ietvertajiem valsts pienākumiem.

12.1. Bērna tiesību konvencijā ir nostiprināts un

uzsvērts princips par vecāku primāro lomu bērna attīstības un

izglītības nodrošināšanā (5. pants un 18. panta pirmā daļa).

Vienlaikus dalībvalstīm Bērna tiesību konvencija nosaka pienākumu

sniegt atbilstošu palīdzību vecākiem ar bērna audzināšanu

saistītu pienākumu izpildē, tostarp nodrošināt strādājošiem

vecākiem iespēju izmantot bērna aprūpes dienestu un iestādi (18.

panta otrā un trešā daļa).

Bērna tiesību komiteja ir uzsvērusi, ka dalībvalstij, veidojot

pirmsskolas izglītības sistēmu, minētā vecāku primārā atbildība

jāuzlūko kā šīs sistēmas sākumpunkts. Dalībvalstij ir jānodrošina

tāda izglītības sistēma, kas papildina vecāku lomu. Atzīstot

vecāku galveno lomu bērna audzināšanā un papildus organizējot

izglītības ieguvi iestādē, tiek nodrošināts, ka bērns iegūst

izglītību tās plašākajā izpratnē (sk.: Committee on the Rights

of the Child, General Comment No. 7 (2005) Implementing child

rights in early childhood, U.N.Doc. CRC/C/GC/7Rev. 1, 20

September 2006, para 29, para 30).

Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

tiesībām 13. panta pirmajā daļā noteikts, ka izglītības mērķim

jābūt vispusīgai cilvēka personības un tā cieņas apziņas

attīstībai un izglītībai jāstiprina cilvēktiesību un pamatbrīvību

respektēšana. Mācīšanās sākas jau no piedzimšanas brīža. Tas

nozīmē, ka bērnam jau no mazotnes nodrošināma nepieciešamā aprūpe

un izglītība.

Bērna tiesību konvencijas 28. un 29. pants dalībvalstīm tieši

neparedz pienākumu nodrošināt bērnam izglītības iespējas pirms

skolas gaitu uzsākšanas. Jau norādīts, ka Bērna tiesību

konvencijā ir nostiprināta ģimenes un līdzcilvēku loma bērna

agrīnajā izglītošanā. Vienlaikus konvencijā ietverti arī

noteikumi ar norādi, ka bērnam draudzīgu un atsaucīgu vidi

iespējams izveidot arī ārpus ģimenes un tā, cieši sadarbojoties

ar vecākiem, var tikt izmantota bērna pieredzes paplašināšanai.

Bērna tiesību konvencijā šāda pieeja noteikta, ņemot vērā valstu

atšķirības un tradīcijas bērna audzināšanā.

Ņemot vērā sabiedriskās domas un cilvēktiesību attīstības

tendences, Bērna tiesību komiteja prasa, lai valstis savos

ziņojumos sniedz aktuālu informāciju par likumiem, politikām,

noteikumiem un to ieviešanu, kvalitātes standartiem, finanšu

resursiem un cilvēkresursiem, kā arī jebkuru citu pasākumu. Tā

mērķis ir nodrošināt to, ka bērns savas tiesības uz aprūpi un

izglītību var izmantot visā pilnībā no mazotnes līdz pat

augstākās un profesionālās izglītības pakāpei (sk.:

Committee on the Rights of the Child, Treaty-specific guidelines

regarding the form and content of periodic reports to be

submitted by States parties under article 44, paragraph 1 (b), of

the Convention on the Rights of the Child, U.N.Doc. CRC/C/58/Rev.

2, 25 November 2010, para 37).

Tādējādi Bērna tiesību komiteja tiesības uz izglītību

interpretē kā tiesības, kas piemīt bērnam jau no agrīna vecuma.

Tās sākas jau no piedzimšanas brīža un ir cieši saistītas ar maza

bērna tiesībām uz pilnīgu attīstību (sk.: Committee on the

Rights of the Child, General Comment No. 7 (2005) Implementing

child rights in early childhood, U.N.Doc. CRC/C/GC/7Rev. 1, 20

September 2006, para 28). Bērna tiesību īstenošana jau no

agrīnas bērnības ir efektīvs veids, kā palīdzēt novērst

personiskās, sociālās un ar izglītības ieguvi saistītās grūtības

vidējās bērnības un pusaudža gados (sk.: Committee on the

Rights of the Child, General Comment No. 7 (2005) Implementing

child rights in early childhood, U.N.Doc. CRC/C/GC/7Rev. 1, 20

September 2006, para 8).

Arī Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo

minoritāšu aizsardzību konsultatīvā komiteja (turpmāk -

Konsultatīvā komiteja) ir uzsvērusi, ka Minoritāšu konvencijas

12. panta izpratnē jēdziens "izglītība" attiecas ne

tikai uz obligāto pamatizglītību, bet arī uz pirmsskolas

izglītību (sk.: Advisory Committee on the Framework Convention

for the Protection of National Minorities, Commentary on

Education under the Framework Convention for the Protection of

National Minorities, No. ACFC/25DOC(2006)002, 2 March 2006, para

2.1.2).

Satversmes tiesa secina, ka starptautisko cilvēktiesību normu

piemērošanas praksē attiecībā uz pirmsskolas izglītību netiek

izcelts konkrēts vecums, no kura bērnam ir tiesības izmantot

tiesības uz izglītību. Ir atzīts, ka šīs tiesības bērnam piemīt

no agrīna vecuma. Taču šo tiesību izmantošanas veidi ir dažādi

atkarībā no valsts iespējām un konkrētās sabiedrības tradīcijām

un vērtībām.

12.2. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24. panta pirmā

un otrā daļa nosaka vecāku pienākumu rūpēties par bērnu un

sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā. Bērnu tiesību

aizsardzības likuma 26. panta pirmā, trešā un ceturtā daļa nosaka

valsts pienākumu atbalstīt ģimeni, citstarp arī bērna audzināšanā

un izglītošanā. Redzams, ka Bērnu tiesību aizsardzības likums

saskanīgi ar iepriekš minētajām starptautisko tiesību normām

nosaka gan vecāku pienākumu rūpēties par bērnu, citstarp arī par

bērna izglītību un attīstību, gan valsts pienākumu atbalstīt

vecākus.

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 11. panta otro

daļu bērnam ir tiesības citstarp uz bezmaksas pirmsskolas

izglītību. Atbilstoši Izglītības likuma 55. panta 1. punktam

izglītojamam ir tiesības citstarp uz valsts vai pašvaldības

apmaksātu pirmsskolas izglītības ieguvi. Attiecīgi Izglītības

likuma 5. panta pirmās daļas 1. punktā un Vispārējās izglītības

likuma 3. panta pirmās daļas 1. punktā nostiprināts tas, ka

pirmsskolas izglītība ir pirmā izglītības pakāpe Latvijas

izglītības sistēmā.

No Vispārējās izglītības likuma 21. panta izriet, ka bērnam

pieeja pirmsskolas izglītības iestādei nodrošināma no pusotra

gada vecuma. Taču pirmsskolas izglītība no šā vecuma nav

obligāta. Tas nozīmē, ka vecāki var izvēlēties, vai viņiem ir

nepieciešami pirmsskolas izglītības iestādes sniegtie

pakalpojumi. Saskaņā ar Izglītības likuma 4. pantu bērna

sagatavošana pamatizglītības ieguvei ir obligāta no piecu gadu

vecuma. Vispārējās izglītības likuma 20. panta otrā daļa noteic,

ka pirmsskolas izglītības programmu bērns apgūst līdz septiņu

gadu vecumam.

Tādējādi valsts, izpildot savu pienākumu atbalstīt vecākus, ir

izveidojusi pirmsskolas izglītības pakāpi - pirmo pakāpi

izglītības sistēmā. Latvijā pirmsskolas izglītībā mācību darbs

tiek iedalīts divos posmos. Pirmais posms ir pirmsskolas

izglītība bērna agrīnā vecumā, proti, no pusotra gada līdz

pieciem gadiem. Otrais posms ir obligātā pirmsskolas izglītība

bērnam vecumā no pieciem līdz septiņiem gadiem.

Pirmsskolas izglītības posmā no pusotra gada līdz pieciem

gadiem primāra ir vecāku loma, un šāda pieeja sasaucas ar šā

sprieduma 12.1. punktā atklāto starptautiskajos cilvēktiesību

dokumentos ietverto tiesību uz izglītību standartu. Šajā posmā

likumdevējs ir radījis vecākam iespēju izvēlēties, kā tiks

nodrošināta bērna izglītība un attīstība - šaurākā lokā, proti,

ģimenes un līdzcilvēku vidē, vai arī papildus un daļēji uzticot

savu pienākumu pirmsskolas izglītības iestādei, tās pedagogiem un

darbiniekiem. Valsts, izveidojot tādu pirmsskolas izglītības

pakāpi, kurā bērns var iestāties jau no pusotra gada vecuma, ir

izveidojusi atbalsta mehānismu vecākiem, lai viņi spētu

nodrošināt bērnam izglītību un attīstību. Ņemot vērā minēto,

pirmsskolas izglītības posms - no pusotra gada līdz piecu gadu

vecumam - nav skatāms atrauti no vispārējās izglītības sistēmas.

Tas šajā sistēmā iekļaujas un ir neatņemama tās sastāvdaļa.

Savukārt bērnam no piecu gadu vecuma pirmsskolas izglītība ir

obligāta. Tās mērķis ir sagatavot bērnu pamatizglītības

ieguvei.

Tādējādi Satversmes 112. panta

pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz izglītību aptver

pirmsskolas izglītības pakāpi abos tās posmos.