17. pants

Visupirms jāpārliecinās, vai Pieteikuma iesniedzēji

pieder kādai no Latvijā vēsturiski dzīvojošām

mazākumtautībām.

Satversmes tiesa lietā Nr. 2018-12-01 atzinusi, ka Latvija par

kritērijiem indivīda piederībai mazākumtautībai atzinusi citstarp

kultūras, reliģijas un valodas atšķirību, pilsonību un konkrētās

mazākumtautības vēsturisko saikni ar Latviju. Turklāt ir jānošķir

vēsturiskā krievu mazākumtautība un padomju okupācijas laikā

ieradušies migranti un viņu pēcnācēji (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 22.

punktu).

Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzēji savu piederību

vēsturiskai krievu mazākumtautībai ir pamatojuši ar vairākiem

atšķirīgiem faktoriem. Daļa Pieteikuma iesniedzēju norāda, ka

viņu dzimtas dzīvojot Latvijā vairākās paaudzēs, ka viņi ieguvuši

Latvijas pilsonību un tādējādi gan veidojot krievu mazākumtautību

Latvijā, gan arī vēloties saglabāt savu identitāti.

Satversmes tiesa lietā Nr. 2018-12-01 atzinusi, ka Satversmes

114. pantā ietverto tiesību izmantošanas iespēja var tikt

attiecināta arī uz padomju laika migrantiem, kas nav ieguvuši

Latvijas pilsonību. Proti, ja Latvijā pastāvīgi dzīvojoša persona

sevi identificē ar Latvijas teritorijā vēsturiski dzīvojošu

mazākumtautību, tā var izmantot Satversmes 114. pantā ietvertās

tiesības (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 22. punktu). Taču Latvijai nav

pienākuma šo tiesību izmantošanu nodrošināt padomju laika

migrantiem. Vismaz viena Pieteikuma iesniedzēja šādā kontekstā

vēlas izmantot Satversmes 114. pantā ietvertās tiesības.

Satversmes tiesas rīcībā nav citas informācijas, kas noliegtu

Pieteikuma iesniedzēju norādīto. Tādējādi Satversmes tiesa

vērtēs, vai valsts ir izpildījusi tai Satversmes 114. pantā

noteikto pozitīvo pienākumu attiecībā uz Pieteikuma

iesniedzējiem, kas pieder Latvijas vēsturiskajai krievu

mazākumtautībai.