17. punkts

1Visupirms jāpārliecinās, vai Pieteikuma iesniedzēji

2pieder kādai no Latvijā vēsturiski dzīvojošām

3mazākumtautībām.

4Satversmes tiesa lietā Nr. 2018-12-01 atzinusi, ka Latvija par

5kritērijiem indivīda piederībai mazākumtautībai atzinusi citstarp

6kultūras, reliģijas un valodas atšķirību, pilsonību un konkrētās

7mazākumtautības vēsturisko saikni ar Latviju. Turklāt ir jānošķir

8vēsturiskā krievu mazākumtautība un padomju okupācijas laikā

9ieradušies migranti un viņu pēcnācēji (sk. Satversmes

10tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 22.

11punktu).

12Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzēji savu piederību

13vēsturiskai krievu mazākumtautībai ir pamatojuši ar vairākiem

14atšķirīgiem faktoriem. Daļa Pieteikuma iesniedzēju norāda, ka

15viņu dzimtas dzīvojot Latvijā vairākās paaudzēs, ka viņi ieguvuši

16Latvijas pilsonību un tādējādi gan veidojot krievu mazākumtautību

17Latvijā, gan arī vēloties saglabāt savu identitāti.

18Satversmes tiesa lietā Nr. 2018-12-01 atzinusi, ka Satversmes

19114. pantā ietverto tiesību izmantošanas iespēja var tikt

20attiecināta arī uz padomju laika migrantiem, kas nav ieguvuši

21Latvijas pilsonību. Proti, ja Latvijā pastāvīgi dzīvojoša persona

22sevi identificē ar Latvijas teritorijā vēsturiski dzīvojošu

23mazākumtautību, tā var izmantot Satversmes 114. pantā ietvertās

24tiesības (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

25sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 22. punktu). Taču Latvijai nav

26pienākuma šo tiesību izmantošanu nodrošināt padomju laika

27migrantiem. Vismaz viena Pieteikuma iesniedzēja šādā kontekstā

28vēlas izmantot Satversmes 114. pantā ietvertās tiesības.

29Satversmes tiesas rīcībā nav citas informācijas, kas noliegtu

30Pieteikuma iesniedzēju norādīto. Tādējādi Satversmes tiesa

31vērtēs, vai valsts ir izpildījusi tai Satversmes 114. pantā

32noteikto pozitīvo pienākumu attiecībā uz Pieteikuma

33iesniedzējiem, kas pieder Latvijas vēsturiskajai krievu

34mazākumtautībai.