2. pants

Pieteikuma iesniedzēji - Inna Djeri, Jeļena

Djeri, Aļona Grigorjeva-Kuļinoka, Aļisa Kuļinoka, Nadežda

Smirnova, Alisa Vaskova, Anna Soldatenko, Sergejs Zimins, Oļesja

Zimina, Jūlija Sohina, Ratmirs Čubarovs, Elizabete Krivcova,

Arsenijs Ivanovs un Nikita Ivanovs (turpmāk - Pieteikuma

iesniedzēji) - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Latvijas

Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 64. pantam, 91.

pantam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam.

Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētās normas

neatbilst Satversmes 112. panta pirmajam teikumam, kas noteic, ka

ikvienam ir tiesības uz izglītību. Apstrīdētās normas ierobežojot

bērna tiesības uz kvalitatīvu izglītību, bērna tiesības uz

izglītību dzimtajā valodā un vecāku tiesības brīvi izvēlēties

izglītības veidu savam bērnam. Vecākiem neesot iespēju ne

piedalīties izglītības iestāžu darbā un attīstīšanā, ne

izglītības iestāžu izstrādāto izglītības programmu īstenošanā.

Pamatojot savu viedokli par to, ka ir aizskartas tiesības uz

izglītību, Pieteikuma iesniedzēji atsaucas uz vairākiem Eiropas

Cilvēktiesību tiesas nolēmumiem.

Atsaucoties uz vairāku starptautisko organizāciju (Eiropas

Drošības un sadarbības organizācijas, Eiropas Padomes, Apvienoto

Nāciju Organizācijas) atzīto, Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka

dzimtajai valodai esot izšķiroša nozīme bērna agrīnajā attīstībā

un valstij esot minimālas tiesības noteikt ierobežojumus

pirmsskolas izglītības sakarā.

Apstrīdēto normu ieviešana novedīšot pie mazākumtautībai

piederoša izglītojamā izglītības kvalitātes pazemināšanās kopumā

visās izglītības pakāpēs, jo ar apstrīdētajām normām noteiktie

ierobežojumi dzimtās valodas lietošanai esot būtiski stingrāki

(valodas izmantošanas kontrole visu dienu, jo īpaši bērniem no

piecu gadu vecuma) nekā ierobežojumi, kas noteikti skolniekiem no

1. klases līdz 6. klasei (dzimto valodu iespējams izmantot 50

procentu apmērā no kopējās mācību slodzes). Bērnam pēc

pirmsskolas izglītības iestādes pabeigšanas varot rasties

grūtības ar izglītības turpināšanu tādā pamatskolā, kur tiek

īstenota mazākumtautību izglītības programma. Tātad esot arī

nākotnē sagaidāms bērna pamattiesību, proti, tiesību uz

kvalitatīvu izglītību, aizskārums.

Apstrīdēto normu ieviešana neesot nodrošināta ar pietiekamiem

resursiem, proti, neesot nodrošināta atbilstoša pedagogu

pārkvalificēšanās. Lai pedagogi varētu nodrošināt bilingvālu

mācību norisi, viņiem vajagot būt attiecīgi sagatavotiem.

Apstrīdētās normas stājušās spēkā 2019. gada 1. septembrī, taču

pirmsskolas un sākumskolas pedagogu apmācību plānots pabeigt

tikai 2022. gadā. Arī pārkvalifikācijas kursu ilgums - piecas

dienas - neesot pietiekams.

Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, ir pārkāpts Satversmes 64.

pants, kas noteic, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai un

tautai Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros.

Pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu. Ministru kabinetam neesot bijis atbilstoša

Saeimas piešķirta pilnvarojuma. Izglītības likuma 14. panta

18.1 punktā ietvertais pilnvarojums esot pārkāpts.

Šajā normā noteiktais nedodot Ministru kabinetam tiesības

ierobežot bērna tiesības uz dzimtās valodas izmantošanu

pirmsskolas izglītības procesā. Par to liecinot tas, ka

ierobežojumi dzimtās valodas izmantošanai mācību satura apguvē

mazākumtautību izglītības programmās no 1. klases līdz 6. klasei

un no 7. klases līdz 9. klasei noteikti Izglītības likuma 41.

panta 1.1 un 1.2 daļā. Likumdevējs neesot

pilnvarojis izpildvaru ierobežot Izglītības likuma 9. panta otrās

daļas 2. punktā un 41. panta pirmajā daļā noteiktās tiesības

iegūt pirmsskolas izglītību citā, nevis valsts valodā.

Tāpat, pieņemot apstrīdētās normas, neesot ievērots Ministru

kabineta 2009. gada 7. aprīļa noteikumu Nr. 300 "Ministru

kabineta kārtības rullis" (turpmāk - noteikumi Nr. 300)

91.9.1 apakšpunktā noteiktais. Proti, izstrādājot

noteikumus Nr. 716, neesot pieprasīts Apvienoto Nāciju

Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (turpmāk - UNESCO)

Latvijas Nacionālās komisijas atzinums. Tāpat esot pārkāpts

noteikumu Nr. 300 144. punkts, jo noteikumu Nr. 716 projekts

neesot izskatīts Ministru kabineta komitejas sēdē.

Kaut arī notikusi noteikumu Nr. 716 projekta plaša sabiedriskā

apspriešana, neesot konstatējams, ka tajā būtu piedalījušies

atsevišķi mazākumtautību jautājumu speciālisti vai mazākumtautību

organizācijas. Noteikumu Nr. 716 anotācijā apstrīdētās normas

vispār neesot pieminētas. Apstrīdētās normas esot ietvertas nevis

noteikumu Nr. 716 tekstā, bet gan pielikumos, un tas arī

apgrūtinājis pilnvērtīgu sabiedrisko apspriešanu.

Apstrīdētās normas varot tikt piemērotas patvaļīgi. Izglītības

iestādes darbinieki varētu neizmantot bērna dzimto valodu vai to

plaši aizstāt ar latviešu valodu. Pieteikuma iesniedzēji uzskata,

ka apstrīdētās normas nenodrošina arī vecāku līdzdalības

tiesības.

Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētās normas

neatbilst Satversmes 114. pantam. Pamatojot savu piederību pie

krievu mazākumtautības, Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka pēc

tautības esot krievi un pārsvarā Latvijas pilsoņi, izņemot vienu

Pieteikuma iesniedzēju, kurai esot nepilsoņa statuss. Pieteikuma

iesniedzēju dzimtā un ģimenes valoda esot krievu valoda, pārsvarā

viņi esot kristīti pareizticībā, izņemot vienu Pieteikuma

iesniedzēju, kura kristīta vecticībā. Pieteikuma iesniedzēju

dzimtas Latvijā dzīvojot vairākās paaudzēs. Tāpat arī izglītība

jau vairākās paaudzēs tikusi iegūta krievu valodā.

Inna Djeri, Aļona Grigorjeva-Kuļinoka un Jūlija Sohina

vēloties saglabāt un attīstīt krievu kultūru un dzimto valodu, it

īpaši izglītību dzimtajā valodā, kas esot Latvijas krievu

kultūras sastāvdaļa. Nadežda Smirnova, Anna Soldatenko un Sergejs

Zimins vēloties saglabāt un attīstīt savu tradicionālo kristīgo

ticību, krievu valodu, izglītību un kultūru. Elizabete Krivcova

vēloties saglabāt un attīstīt Latvijas krievu kultūras

identitāti.

Ar apstrīdētajām normām tiekot ierobežotas bērna tiesības

brīvi un bez iejaukšanās apgūt un lietot dzimto valodu, jo īpaši

ikdienas saziņā izglītības iestādē, kā arī bērna un vecāku

tiesības uz etniskās, kultūras un lingvistiskās identitātes

saglabāšanu. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka jautājums par

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 114. pantam skatāms

kontekstā ar bērna tiesībām iegūt kvalitatīvu izglītību dzimtajā

valodā.

Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka Rasu diskriminācijas

izskaušanas komiteja ziņojumos par Latviju esot paudusi bažas un

ieteikusi izvērtēt, vai ir nepieciešami tādi grozījumi Izglītības

likumā, kas maina mazākumtautības valodas lietošanas proporciju

mācību procesā. Līdzīgu viedokli esot pauduši arī Apvienoto

Nāciju Organizācijas Īpašie ziņotāji tiesību uz izglītību,

tiesību uz viedokļa un izteiksmes brīvību veicināšanas un

aizsardzības, kā arī mazākumtautību jautājumā (turpmāk - Īpašie

ziņotāji) 2018. gada 26. janvāra vēstulē Latvijas valdībai. Bažas

par pilnīgu pāreju uz valsts valodu mācību procesā esot paudusi

arī Cilvēktiesību komiteja. Šīs starptautiskās institūcijas un

eksperti esot pauduši principiālus iebildumus pret izglītības

reformu nepieciešamību Latvijā.

Eiropas Padomes Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu

aizsardzību (turpmāk - Minoritāšu konvencija) paredzot, ka

tiesībām apgūt mazākumtautības valodu jābūt piešķirtām bez

nosacījumiem. Pieteikuma iesniedzēji gan nenoliedz, ka iespēja

mācīties dzimtajā valodā var būt pakļauta zināmiem nosacījumiem -

pieprasījumam pēc dzimtās valodas izmantošanas noteiktās

teritorijās un valsts iespējām -, un atzīst, ka būtiski esot arī

nekaitēt oficiālās valodas apguvei vai izglītības ieguvei šajā

valodā. Latvijā mazākumtautību pirmsskolas izglītības sistēma

pastāvot vismaz 28 gadus un atbilstot izvirzītajiem

nosacījumiem.

Valsts valodas dominance esot noteikta vissvarīgākajā mācību

formā - rotaļnodarbībā, kas notiekot visas dienas garumā.

Tādējādi tiekot ierobežotas bērna tiesības izmantot dzimto

valodu.

Pašreizējā situācija attiecībā uz mazākumtautību īpatsvaru

izglītojamo vidū un latviešu valodas prasmi iedzīvotāju vidū esot

līdzīga situācijai, kāda bijusi pirmskara Latvijā. Tādējādi

mazākumtautību bērnu izglītošana, izmantojot galvenokārt dzimto

valodu, neesot pretrunā ar Satversmes ievadā iekļauto principu -

latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību

cauri gadsimtiem. Turklāt tiesību uz izglītību nodrošināšana

mazākumtautībai piederoša izglītojamā dzimtajā valodā pilnībā

atbilstu mazākumtautības cieņas principam.

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas

neatbilst Satversmes 91. pantam. Apstrīdētās normas radot

atšķirīgu attieksmi pret divām pirmsskolas izglītojamo grupām -

izglītojamiem, kas izglītību iegūst latviešu valodā, un

izglītojamiem, kas izglītību iegūst krievu valodā. Pirmajā grupā

galvenokārt ietilpstot latvieši, otrajā grupā - mazākumtautībai

piederošie. Ar apstrīdētajām normām otrajai grupai tiekot krasi

ierobežotas tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā.

Abu minēto grupu bērni atrodoties salīdzināmos apstākļos, jo

ikvienam bērnam vajagot būt nodrošinātai pietiekamai aprūpei un

vispusīgas attīstības iespējām. Tāpēc pirmsskolas izglītības

iestādē esot nepieciešams pielāgoties bērna individuālajām spējām

un izmantot bērna dzimto valodu izglītībā un saskarsmē.

Pirmsskolas izglītības sistēma, kas pastāvējusi pirms

apstrīdēto normu spēkā stāšanās, neesot ietvērusi atšķirīgu

attieksmi bērna dzimtās valodas izmantošanas un attīstības jomā.

Šī sistēma esot pierādījusi savu efektivitāti un bijusi

pieprasīta. Pieteikuma iesniedzēji atsaucas uz tiesību

neaizskaramības principu, kas jau esot ietverts vairākās tiesību

normās, ar kurām aizliegta diskriminācija, konkrēti uz UNESCO

Konvencijas pret diskrimināciju izglītībā 1. pantu,

Starptautiskās konvencijas par visu veidu rasu diskriminācijas

izskaušanu 1. panta pirmo daļu, Starptautiskā pakta par

pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26. pantu, kā arī Eiropas

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk

- Konvencija) 14. pantu kopsakarā ar Pirmā protokola 2. pantu un

Minoritāšu konvenciju.

Turklāt Pieteikuma iesniedzēji uzsver, ka apstrīdētās normas

nepamatoti radot vienādu attieksmi pret divām mazākumtautības

pirmsskolas izglītojamo grupām - bērniem ar attīstības

traucējumiem un bērniem, kuriem šādu traucējumu nav. Divas

Pieteikuma iesniedzējas pirmsskolas izglītību iegūstot izglītības

iestādē, kas īsteno speciālo mazākumtautību pirmsskolas

izglītības programmu.

Bērns ar runas, lasīšanas un rakstīšanas traucējumiem esot

daudz neaizsargātāks kā citi bērni. Šādā gadījumā Bērna tiesību

konvencijas 23. panta pirmā un otrā daļa prasot atšķirīgu

attieksmi. Esot jāņem vērā arī tas, ka invaliditāte ir viens no

Satversmes 91. panta otrā teikuma tvērumā ietilpstošiem

aizliegtajiem kritērijiem. Nedz noteikumu Nr. 716 tekstā, nedz šo

noteikumu anotācijā neesot pamatota vienādā attieksme pret

izglītojamo ar attīstības traucējumiem un izglītojamo, kuram šādu

traucējumu nav.

Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka apstrīdēto normu vienīgais

leģitīmais mērķis varētu būt šāds - nodrošināt ikvienas personas

tiesības lietot valsts valodu jebkurā dzīves jomā visā valsts

teritorijā. Taču šis mērķis esot jāskata kopsakarā ar Bērna

tiesību konvencijas 29. panta pirmajā daļā nostiprinātajiem bērna

izglītošanas mērķiem, tostarp mērķi attīstīt bērna personību,

pilnībā izkopt viņa talantus, kā arī garīgās un fiziskās spējas.

Apstrīdētās normas esot nopietns bērna personības attīstības

šķērslis. Jo mazāk dzimtā valoda tiek izmantota pirmsskolas

vecuma bērna izglītošanā, jo sliktāks esot viņa attīstības

rezultāts. Šo secinājumu jo īpaši vajagot paturēt prātā attiecībā

uz valsts valodas lietošanu tāda bērna izglītošanā, kuram ir

attīstības traucējumi.

Citi Satversmes tiesas iepriekš izskatītajās lietās atzītie

mērķi izskatāmajā lietā neesot aktuāli. Valsts valodas lietojuma

stiprināšana un demokrātiskas valsts iekārtas aizsargāšana neesot

nepieciešama, jo latviešu īpatsvars Latvijā nepārtraukti un

būtiski pieaugot. Būtiski pieaugot arī to Latvijas iedzīvotāju

skaits, kuri prot latviešu valodu, tostarp arī latviešu valodas

pratēju īpatsvars cittautiešu un jo īpaši jauniešu vidū. Tāpat

neesot nepieciešams aizsargāt citu personu tiesības. Latvijas

izglītības sistēmā neesot segregācijas un vecākiem esot iespēja

izvēlēties, kādā pirmsskolas izglītības iestādē - latviešu vai

mazākumtautības - bērns iegūs izglītību.

Apstrīdētās normas neatbilstot samērīguma principam. Ar

likumdevēja izraudzītajiem līdzekļiem neesot iespējams sasniegt

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Apstrīdētās normas

paredzot stingrākus ierobežojumus, nekā nepieciešams, lai bērns

varētu turpināt izglītību pamatskolā.

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka leģitīmo mērķi iespējams

sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, proti, saglabājot izglītības

sistēmā tos jau nostiprinājušos principus, kuri bijuši spēkā

pēdējos 28 gadus.

Ierobežojumi dzimtās valodas lietošanai un apgūšanai

demokrātiskā sabiedrībā neesot nepieciešami. Neesot redzams

labums, ko no apstrīdēto normu ieviešanas gūs sabiedrība, toties

esot acīmredzams indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm

nodarītais kaitējums. Bērna tiesības apgūt dzimto valodu esot

ierobežotas nesamērīgi. Tieši tāpat esot nesamērīgi ierobežotas

tiesības saglabāt savas kultūras un etniskās tradīcijas un pat

tiesības uz filozofisko pārliecību.

2.1. Pēc Pieteikuma iesniedzēju lūguma lietas

materiāliem pievienoti vairāki dokumenti - Īpašo ziņotāju 2019.

gada 24. septembra vēstule Latvijas valdībai (dokuments Nr. OL

LVA 1/2019), Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas 2019.

gada 10. maija vēstule Latvijas valdībai (dokuments Nr.

CERD/EWUAP/98thsession/Latvia/JP/ks) un 2019. gada 29.

augusta vēstule Latvijas valdībai (dokuments Nr.

CERD/EWUAP/99thsession/Latvia/JP/ks).

2.2. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma

iesniedzēju pārstāvis Vladimirs Buzajevs uzsvēris, ka ar

apstrīdētajām normām tiek ieviesta tāda mācību pieeja, kuras

ietvaros nevis tiek veicināta otras valodas apguve, bet gan pats

mācību process tiek organizēts citā valodā, kas nav bērna dzimtā

valoda.

Vladimirs Buzajevs uzskata, ka ne Ministru kabineta atbildes

rakstā, ne pieaicināto personu viedokļos paustais neatspēko

Pieteikuma iesniedzēju viedokli. Papildus norādīts, ka Ministru

kabinetam atbilstoši labas pārvaldības principam vajadzējis

ievērot no Ministru kabineta kārtības ruļļa izrietošo procedūru,

proti, apspriest projektu trijos posmos gan ar lēmumu pieņēmēju,

gan ekspertu līdzdalību. Ministru kabinets esot izvēlējies

vienkāršotu procedūru, proti, projekta apspriešanu divos posmos

un aizmuguriski.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Elizabete Krivcova

norādījusi, ka pirmsskolas izglītības posmā no pieciem līdz

septiņiem gadiem izglītības programmas mērķu līmenī

mazākumtautības valodas izmantošana ir atļauta tikai vienā no

septiņām mācību jomām, kuras noteiktas noteikumu Nr. 716 3.4.

apakšpunktā un 10. punktā un izskaidrotas Valsts izglītības

satura centra īstenotā projekta "Kompetenču pieeja mācību

saturā" (Skola2030) ietvaros izstrādātajā pirmsskolas mācību

programmā. Pieteikuma iesniedzēji iebilstot pret apstrīdēto normu

mērķi - to, ka pirmsskolas izglītības posmā no pieciem līdz

septiņiem gadiem visas mācību jomas, izņemot valodas, jāapgūst

latviešu valodā. Tas neatbilstot mācību procesa pēctecības

principam, mazākumtautību izglītības programmas pamatprincipam un

ignorējot bērna fizioloģiskās un psiholoģiskās attīstības

likumus. Tādējādi šis mērķis nonākot pretrunā ar bērna interesēm.

Mazākumtautību pirmsskolas izglītības posms no pusotra līdz

pieciem gadiem, kā arī sākumskolas posms esot balstīts uz

līdzsvarotu bilingvālisma pieeju, un tā mērķis esot attīstīt

vienlīdz labu dzimtās valodas un latviešu valodas prasmi dažādās

mācību jomās. Taču pirmsskolas izglītības posms no pieciem līdz

septiņiem gadiem tiekot izrauts no konteksta un pakārtots citiem

mērķiem. Elizabete Krivcova, pamatojot argumentu par valodas

ietekmi uz bērna attīstību, norāda uz vairākām dažādos pētījumos

gūtām atziņām.