22. pants

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka bērns, kurš

apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi, kas īsteno mazākumtautību

izglītības programmu, un bērns, kurš apmeklē pirmsskolas

izglītības iestādi, kas īsteno mazākumtautību speciālo izglītības

programmu, ir atšķirīgās situācijās. Bērns ar īpašām vajadzībām

ir daudz neaizsargātāks. Tātad bērnam ar īpašām vajadzībām, ņemot

vērā viņa īpašās vajadzības, vajadzētu būt nodrošinātām tiesībām

iegūt izglītību dzimtajā valodā. Savukārt Ministru kabinets

uzskata, ka nav tiesiska pamata noteikt atšķirīgu attieksmi pret

mazākumtautību izglītības programmas ietvaros izglītojamo un

mazākumtautību speciālās izglītības programmas ietvaros

izglītojamo ar īpašām vajadzībām.

Kā jau tika norādīts iepriekš, Satversmes 91. panta pirmajā

teikumā nostiprinātais vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos

apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām,

kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un

saprātīgs pamats. Savukārt Satversmes 91. panta otrajā teikumā

ietvertā diskriminācijas aizlieguma mērķis ir izskaust

nevienlīdzīgu attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu

kritēriju, piemēram, rasi, tautību vai dzimumu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2008. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr.

2008-37-03 6. punktu). Atšķirībā no Satversmes 91. panta

pirmā teikuma šā panta otrajā teikumā nostiprinātā

diskriminācijas aizlieguma būtība ir šāda: novērst iespēju, ka

demokrātiskā tiesiskā valstī, pamatojoties uz kādu nepieļaujamu

kritēriju, tiktu ierobežotas personas pamattiesības (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr.

2005-02-0106 9.3. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi: tā kā likumdevējam, izdodot

tiesību aktus, ir jāņem vērā Satversmes 91. pantā ietvertais

vienlīdzības princips, tam ir pienākums izstrādāt tādas normas,

kas paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas

atšķirīgos apstākļos, ja vien nav kādu saprātīgu un objektīvu

iemeslu paredzēt vienādu attieksmi pret visām personām, kuras

aptver konkrētais regulējums (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15.

punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai

jānoskaidro, vai apstrīdētās normas paredz vienādu attieksmi pret

indivīdu grupu, kura atrodas atšķirīgos apstākļos uz

identificējama aizliegtā kritērija pamata, un indivīdu grupu,

kura pēc šāda kritērija nav identificējama, un vai šāda attieksme

novērš šo personu pamattiesību ierobežošanas iespēju.