23. pants

Visupirms Satversmes tiesa norāda, ka Satversmē ir

ietvertas ikviena bērna tiesības uz izglītību. Izglītības likuma

3.1 panta pirmā daļa un Bērnu tiesību aizsardzības

likuma 3. panta otrā daļa kopsakarā ar 11. pantu noteic, ka

bērnam tiesības iegūt izglītību ir neatkarīgi no viņa veselības

stāvokļa. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 11. panta pirmā daļa

noteic, ka valsts nodrošina visiem bērniem vienādas tiesības un

iespējas iegūt izglītību atbilstoši katra spējām.

Tādējādi ikvienam bērnam neatkarīgi no viņa veselības stāvokļa

ir tiesības iegūt no izglītības sistēmas visu, ko tā piedāvā.

Bērnam ar īpašām vajadzībām ir tādas pašas vajadzības kā citiem

tā paša vecuma bērniem un vēl arī citas, unikālas, konkrētam

bērnam raksturīgas vajadzības.

Bērna ar īpašām vajadzībām tiesības uz īpašu aizsardzību

nostiprinātas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām.

Šīs konvencijas 7. pants noteic, ka dalībvalstis veic visus

nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka bērns ar īpašām

vajadzībām vienlīdzīgi ar citiem bērniem pilnībā izmanto visas

cilvēktiesības un pamatbrīvības, kā arī to, ka visos lēmumos, kas

attiecas uz bērnu ar īpašām vajadzībām, galvenais apsvērums ir

bērna labākās intereses.

Bērna ar īpašām vajadzībām tiesības uz īpašu aprūpi ir

noteiktas arī Bērna tiesību konvencijā. Saskaņā ar šīs

konvencijas 23. panta pirmo daļu dalībvalstis atzīst, ka bērnam

ar īpašām vajadzībām jādzīvo pilnvērtīga un cienīga dzīve tādos

apstākļos, kas garantē viņa pašcieņu, palīdz viņam uzturēt ticību

saviem spēkiem un atvieglo iespējas aktīvi piedalīties

sabiedrības dzīvē. Savukārt šā paša panta otrajā daļā noteikts,

ka dalībvalstis atzīst bērna ar īpašām vajadzībām tiesības uz

sevišķu gādību.

Bērni ar īpašām vajadzībām ir viena no neaizsargātākajām bērnu

grupām. Diskriminācija ir vērojama dažādos bērna ar īpašām

vajadzībām dzīves un attīstības aspektos, tostarp arī izglītībā

(sk.: Committee on the Rights of the Child, General

comment No. 9 (2006), U.N.Doc. CRC/C/GC/9, 27 February 2007, para

8, 11). Dalībvalstīm ir jāizstrādā efektīva politika, kuras

mērķis ir ne tikai pilnīga Bērna tiesību konvencijā paredzēto

tiesību izmantošana bez diskriminācijas, bet arī nodrošināt to,

ka bērns ar īpašām vajadzībām un viņa vai viņas vecāki vai citas

personas, kas rūpējas par bērnu, saņem īpašu aprūpi un palīdzību

(sk.: Committee on the Rights of the Child, General

comment No. 9 (2006), U.N.Doc. CRC/C/GC/9, 27 February 2007, para

13). Tādējādi Satversmes 91. pantā ir ietverts ne tikai uz

aizliegtu kritēriju - bērna īpašās vajadzības - balstītas

nevienlīdzīgas attieksmes aizliegums, bet arī valsts pienākums

īstenot papildu pasākumus, lai pēc iespējas nodrošinātu to, ka

aizliegtais kritērijs nav šķērslis bērnam izmantot Satversmē

ietvertās tiesības, tostarp tiesības uz izglītību.

Izglītības likuma 7. pants noteic, ka izglītības mērķgrupa ir

tādu personu kopums, kurām ir līdzīgas vajadzības, intereses un

spējas, kuras vēlas izglītoties vai kurām obligātās izglītības

iegūšana ir noteikta ar likumu. Galvenās izglītības mērķgrupas ir

šādas: 1) pirmsskolas vecuma bērni; 2) obligātās izglītības

vecuma bērni un jaunieši; 3) jaunieši; 4) personas ar īpašām

vajadzībām; 5) pieaugušie.

Izglītības likuma 38. panta otrās daļas 2. punkts kā vienu no

izglītības programmu īpašiem veidiem nosaka speciālās izglītības

programmu. Saskaņā ar šā likuma 42. panta pirmo daļu persona ar

īpašām vajadzībām var iegūt speciālo izglītību izglītības

iestādē, ja tai šajā iestādē ir nodrošinātas iespējas iegūt

veselības stāvoklim un attīstības traucējuma raksturam atbilstošu

izglītību.

Tātad, lai bērnam ar īpašām vajadzībām tiktu nodrošinātas

tiesības uz izglītību, Latvijā tiek atzīta attiecīga atsevišķa

izglītības mērķgrupa un ir izveidotas speciālas tai paredzētas

izglītības programmas. Līdz ar to tiek atzīts, ka bērns ar īpašām

vajadzībām atrodas atšķirīgos apstākļos nekā bērns, kuram šādu

vajadzību nav, un ka bērnam ar īpašām vajadzībām ir nepieciešama

īpaša uzmanība.

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas paredz

vienādu attieksmi attiecībā uz latviešu valodas lietošanu

pirmsskolas izglītības iestādēs. Ministru kabinets norāda, ka tas

ar apstrīdētajām normām nav pieļāvis atšķirīgu attieksmi pret

izglītojamiem, kuri apgūst mazākumtautību pirmsskolas izglītības

programmu, un tiem izglītojamiem, kuri apgūst mazākumtautību

speciālo izglītības programmu, jo attiecībā uz latviešu valodas

lietošanu gan mazākumtautību izglītības programmai, gan

mazākumtautību speciālajai izglītības programmai ir izvirzāmas

vienādas prasības.

Saskaņā ar apstrīdētajām normām neatkarīgi no tā, vai

pirmsskolas izglītības iestāde īsteno mazākumtautību izglītības

programmu vai mazākumtautību speciālo izglītības programmu, visā

pirmsskolas izglītības posmā ir jāsekmē latviešu valodas apguve,

turklāt bērnam no piecu gadu vecuma rotaļnodarbībā galvenais

saziņas līdzeklis ir latviešu valoda.

Tādējādi apstrīdētās normas paredz

vienādu attieksmi pret indivīdu grupām, kuras atrodas atšķirīgos

apstākļos, proti, bērnu ar īpašām vajadzībām un bērnu, kuram šādu

vajadzību nav.