23. punkts

1Visupirms Satversmes tiesa norāda, ka Satversmē ir

2ietvertas ikviena bērna tiesības uz izglītību. Izglītības likuma

33.1 panta pirmā daļa un Bērnu tiesību aizsardzības

4likuma 3. panta otrā daļa kopsakarā ar 11. pantu noteic, ka

5bērnam tiesības iegūt izglītību ir neatkarīgi no viņa veselības

6stāvokļa. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 11. panta pirmā daļa

7noteic, ka valsts nodrošina visiem bērniem vienādas tiesības un

8iespējas iegūt izglītību atbilstoši katra spējām.

9Tādējādi ikvienam bērnam neatkarīgi no viņa veselības stāvokļa

10ir tiesības iegūt no izglītības sistēmas visu, ko tā piedāvā.

11Bērnam ar īpašām vajadzībām ir tādas pašas vajadzības kā citiem

12tā paša vecuma bērniem un vēl arī citas, unikālas, konkrētam

13bērnam raksturīgas vajadzības.

14Bērna ar īpašām vajadzībām tiesības uz īpašu aizsardzību

15nostiprinātas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām.

16Šīs konvencijas 7. pants noteic, ka dalībvalstis veic visus

17nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka bērns ar īpašām

18vajadzībām vienlīdzīgi ar citiem bērniem pilnībā izmanto visas

19cilvēktiesības un pamatbrīvības, kā arī to, ka visos lēmumos, kas

20attiecas uz bērnu ar īpašām vajadzībām, galvenais apsvērums ir

21bērna labākās intereses.

22Bērna ar īpašām vajadzībām tiesības uz īpašu aprūpi ir

23noteiktas arī Bērna tiesību konvencijā. Saskaņā ar šīs

24konvencijas 23. panta pirmo daļu dalībvalstis atzīst, ka bērnam

25ar īpašām vajadzībām jādzīvo pilnvērtīga un cienīga dzīve tādos

26apstākļos, kas garantē viņa pašcieņu, palīdz viņam uzturēt ticību

27saviem spēkiem un atvieglo iespējas aktīvi piedalīties

28sabiedrības dzīvē. Savukārt šā paša panta otrajā daļā noteikts,

29ka dalībvalstis atzīst bērna ar īpašām vajadzībām tiesības uz

30sevišķu gādību.

31Bērni ar īpašām vajadzībām ir viena no neaizsargātākajām bērnu

32grupām. Diskriminācija ir vērojama dažādos bērna ar īpašām

33vajadzībām dzīves un attīstības aspektos, tostarp arī izglītībā

34(sk.: Committee on the Rights of the Child, General

35comment No. 9 (2006), U.N.Doc. CRC/C/GC/9, 27 February 2007, para

368, 11). Dalībvalstīm ir jāizstrādā efektīva politika, kuras

37mērķis ir ne tikai pilnīga Bērna tiesību konvencijā paredzēto

38tiesību izmantošana bez diskriminācijas, bet arī nodrošināt to,

39ka bērns ar īpašām vajadzībām un viņa vai viņas vecāki vai citas

40personas, kas rūpējas par bērnu, saņem īpašu aprūpi un palīdzību

41(sk.: Committee on the Rights of the Child, General

42comment No. 9 (2006), U.N.Doc. CRC/C/GC/9, 27 February 2007, para

4313). Tādējādi Satversmes 91. pantā ir ietverts ne tikai uz

44aizliegtu kritēriju - bērna īpašās vajadzības - balstītas

45nevienlīdzīgas attieksmes aizliegums, bet arī valsts pienākums

46īstenot papildu pasākumus, lai pēc iespējas nodrošinātu to, ka

47aizliegtais kritērijs nav šķērslis bērnam izmantot Satversmē

48ietvertās tiesības, tostarp tiesības uz izglītību.

49Izglītības likuma 7. pants noteic, ka izglītības mērķgrupa ir

50tādu personu kopums, kurām ir līdzīgas vajadzības, intereses un

51spējas, kuras vēlas izglītoties vai kurām obligātās izglītības

52iegūšana ir noteikta ar likumu. Galvenās izglītības mērķgrupas ir

53šādas: 1) pirmsskolas vecuma bērni; 2) obligātās izglītības

54vecuma bērni un jaunieši; 3) jaunieši; 4) personas ar īpašām

55vajadzībām; 5) pieaugušie.

56Izglītības likuma 38. panta otrās daļas 2. punkts kā vienu no

57izglītības programmu īpašiem veidiem nosaka speciālās izglītības

58programmu. Saskaņā ar šā likuma 42. panta pirmo daļu persona ar

59īpašām vajadzībām var iegūt speciālo izglītību izglītības

60iestādē, ja tai šajā iestādē ir nodrošinātas iespējas iegūt

61veselības stāvoklim un attīstības traucējuma raksturam atbilstošu

62izglītību.

63Tātad, lai bērnam ar īpašām vajadzībām tiktu nodrošinātas

64tiesības uz izglītību, Latvijā tiek atzīta attiecīga atsevišķa

65izglītības mērķgrupa un ir izveidotas speciālas tai paredzētas

66izglītības programmas. Līdz ar to tiek atzīts, ka bērns ar īpašām

67vajadzībām atrodas atšķirīgos apstākļos nekā bērns, kuram šādu

68vajadzību nav, un ka bērnam ar īpašām vajadzībām ir nepieciešama

69īpaša uzmanība.

70Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas paredz

71vienādu attieksmi attiecībā uz latviešu valodas lietošanu

72pirmsskolas izglītības iestādēs. Ministru kabinets norāda, ka tas

73ar apstrīdētajām normām nav pieļāvis atšķirīgu attieksmi pret

74izglītojamiem, kuri apgūst mazākumtautību pirmsskolas izglītības

75programmu, un tiem izglītojamiem, kuri apgūst mazākumtautību

76speciālo izglītības programmu, jo attiecībā uz latviešu valodas

77lietošanu gan mazākumtautību izglītības programmai, gan

78mazākumtautību speciālajai izglītības programmai ir izvirzāmas

79vienādas prasības.

80Saskaņā ar apstrīdētajām normām neatkarīgi no tā, vai

81pirmsskolas izglītības iestāde īsteno mazākumtautību izglītības

82programmu vai mazākumtautību speciālo izglītības programmu, visā

83pirmsskolas izglītības posmā ir jāsekmē latviešu valodas apguve,

84turklāt bērnam no piecu gadu vecuma rotaļnodarbībā galvenais

85saziņas līdzeklis ir latviešu valoda.

86Tādējādi apstrīdētās normas paredz

87vienādu attieksmi pret indivīdu grupām, kuras atrodas atšķirīgos

88apstākļos, proti, bērnu ar īpašām vajadzībām un bērnu, kuram šādu

89vajadzību nav.