4. pants

Pieaicinātā persona - Saeima - norāda, ka

Ministru kabinets, izdodot apstrīdētās normas, rīkojies saskaņā

ar tam piešķirto pilnvarojumu. Ministru kabinets, pieņemot

noteikumus Nr. 716, esot izpildījis Izglītības likuma pārejas

noteikumu 68. punktā noteikto uzdevumu pārskatīt valsts

pirmsskolas izglītības vadlīnijas sakarā ar jaunā, kompetenču

pieejā balstītā mācību satura ieviešanu visās vispārējās

izglītības pakāpēs, tostarp pirmsskolas izglītības pakāpē.

Apstrīdētās normas esot vērstas uz to, lai bērns, pabeidzot

mazākumtautību izglītības programmas apguvi pirmsskolas

izglītības pakāpē, būtu ieguvis tādas valsts valodas lietošanas

iemaņas, kādas ir nepieciešamas, lai uzsāktu pilnvērtīgas mācības

1. klasē pamatizglītības programmā.

Ar likumdevēja doto pilnvarojumu esot jāsaprot ne tikai viena

konkrēta, lakoniska tiesību norma (izskatāmajā gadījumā -

Izglītības likuma 14. panta 18.1 punkts), bet arī paša

likuma būtība un mērķi. Noteikumu Nr. 716 pieņemšana esot viens

no pasākumiem, kas veikti, lai ieviestu jauno, kompetenču pieejā

balstīto mācību saturu visās vispārējās izglītības pakāpēs -

pirmsskolas izglītībā, pamatizglītībā un vispārējā vidējā

izglītībā. Valsts valodas apguves jautājums esot tikai viens no

jautājumiem, kas risināti saistībā ar jaunā, kompetenču pieejā

balstītā mācību satura ieviešanu visās vispārējās izglītības

pakāpēs. Saistībā ar to Saeima 2018. gada 22. martā pieņēmusi

grozījumus Izglītības likumā un 2018. gada 21. jūnijā -

grozījumus Vispārējās izglītības likumā. Minēto grozījumu

ietvaros Saeima ar Izglītības likuma pārejas noteikumu 68. punktu

uzlikusi Ministru kabinetam pienākumu pārskatīt Ministru kabineta

noteikumus, ar kuriem noteiktas valsts pirmsskolas izglītības

vadlīnijas. Šis uzdevums esot izpildīts, pieņemot noteikumus Nr.

716.

Viena no izglītības pakāpēm esot pirmsskolas izglītība, un tā

nevarot tikt aplūkota atrauti no citiem, tālākiem izglītības

posmiem, jo kopā ar pamatizglītību un vispārējo vidējo izglītību

veidojot vienu kopēju vispārējās izglītības sistēmu. No

Vispārējās izglītības likuma 15. un 15.1 panta

izrietot, ka valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijās, valsts

pamatizglītības standartā un valsts vispārējās vidējās izglītības

standartā būtībā ir regulējami vieni un tie paši jautājumi, tikai

attiecībā uz dažādām vispārējās izglītības pakāpēm.

Pirmsskolas izglītības programmai esot jānodrošina tas, ka

izglītojamais pirmsskolas izglītības procesā iegūst tādas valsts

valodas zināšanas, kas nepieciešamas, lai viņš varētu pilnvērtīgi

uzsākt mācības 1. klasē kādā no izglītības programmām.

Izglītojamā sagatavošana pamatizglītības ieguvei neesot

iedomājama bez atbilstošu valsts valodas lietošanas pamatiemaņu

apgūšanas. Šo iemaņu apgūšana atbilstoši Vispārējās izglītības

likuma 20. panta pirmās daļas 6. punktam esot viens no

pirmsskolas izglītības programmas uzdevumiem.

Pēc Saeimas ieskata, jautājumi, kas saistīti ar valsts valodas

lietošanas iemaņu apguvi, pieder pie tiem jautājumiem, kuri

regulējami valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijās. Šie

jautājumi valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijās esot regulēti

arī pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās, proti, noteikumu Nr.

533 2. pielikuma 4.2., 7., 9., 18.2., 18.3., 19. punktā un 4.

pielikuma 4.2., 7., 9., 20., 22.2., 22.3., 22.6. un 23. punktā.

Tātad tie bijuši regulējami arī noteikumos Nr. 716.

Apstrīdētās normas esot vērstas uz bērna sagatavošanu

pamatizglītības ieguvei, proti, uz to, lai viņš pirmsskolas

izglītības procesā apgūtu pienācīgas valsts valodas lietošanas

iemaņas. No apstrīdēto normu formulējuma neizrietot tas, ka

pirmsskolas izglītības procesā drīkstētu izmantot tikai valsts

valodu. No apstrīdēto normu pirmā teikuma izrietot, ka visā

pirmsskolas izglītības posmā tiek izmantota bilingvālā pieeja.

Apstrīdēto normu otrajā teikumā gan esot paredzēts, ka bērnam no

piecu gadu vecuma rotaļnodarbībā galvenais saziņas līdzeklis ir

latviešu valoda, taču tas nenozīmējot, ka latviešu valoda būtu

vienīgais saziņas līdzeklis, proti, ka rotaļnodarbībās nevarētu

izmantot citas valodas. Turklāt no apstrīdēto normu otrā teikuma

izrietot arī tas, ka mērķtiecīgi organizētās aktivitātēs

mazākumtautības valodas un etniskās kultūras apguvei var tikt

izmantota arī cita valoda, ne tikai latviešu valoda. Tātad

apstrīdētās normas neliedzot pie mazākumtautībām piederošām

personām kopt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.