11. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas

Universitātes Juridiskās fakultātes doktorante

Mg. iur. Zane Norenberga - uzskata, ka

apstrīdētās normas nav saskanīgas ar Eiropas Savienības tiesisko

regulējumu valsts atbalsta jomā, jo tās neparedzot vērtēt valsts

atbalsta atbilstību tā saņemšanas nosacījumiem, kā arī atgūstamā

valsts atbalsta apmērs netiekot vērtēts individuāli.

Pieteikuma iesniedzējai izmaksātais valsts atbalsts neesot

nelikumīgs atbalsts, jo pati valsts atbalsta shēma par obligāto

iepirkumu netiekot apšaubīta, proti, valsts atbalsts neesot

ieviests, pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību

(turpmāk - LESD) 108. panta 3. punktu. Apstrīdētās

normas esot izdotas, lai novērstu ļaunprātīgu piešķirtā valsts

atbalsta izmantošanu. Ļaunprātīgi izmantots valsts atbalsts esot

tāds atbalsts, kuru Eiropas Komisija iepriekš ir apstiprinājusi,

tādēļ nevis atbalsta sākotnējā piešķiršana, bet gan tā turpmāka

izmantošana pārkāpjot atļautās atbalsta shēmas noteikumus, proti,

valsts tiesību normas, kas regulē šo shēmu, vai papildu

nosacījumus, ko dalībvalsts apņēmusies ievērot, lai Eiropas

Komisija apstiprinātu šo shēmu. Arī ļaunprātīgi izmantots valsts

atbalsts esot atgūstams tāpat kā nelikumīgs atbalsts. Latvijas

tiesiskajā regulējumā ļaunprātīgi izmantots valsts atbalsts esot

definēts kā nepamatoti izlietots un pielīdzināts nelikumīgam

valsts atbalstam.

Eiropas Savienības tiesībās nostiprinātais tiesiskuma princips

prasot: lai atgūtu izmaksāto valsts atbalstu, visupirms vajag

konstatēt, ka tas ir nelikumīgs. Proti, Būvniecības valsts

kontroles birojam būtu jākonstatē, kuras konkrēto atbalsta shēmu

regulējošās tiesību normas ir pārkāptas tā, ka šā pārkāpuma

rezultātā atbalsta saņēmējs vairs nav tiesīgs saņemt tam jau

piešķirto atbalstu. Turklāt esot nepieciešams konstatēt nevis

jebkuras tiesību normas pārkāpumu, bet tieši tādas tiesību normas

pārkāpumu, kura liedz saņemt valsts atbalstu. Lai arī

elektroenerģijas gada pārskatā norādāmā informācija esot būtiska

valsts atbalsta atbilstības novērtēšanai, tomēr šā pārskata

iesniegšanas termiņa kavējuma fakts pats par sevi nepierādot

neatbilstību valsts atbalsta saņemšanas nosacījumiem. Valsts

atbalsta atcelšana nevarot būt sankcija par tiesību normu

pārkāpumu, pēc kura nav konstatēta neatbilstība valsts atbalsta

saņemšanas nosacījumiem.

Atgūstamā atbalsta apmērs būtu nosakāms individuāli, taču

apstrīdētās normas to liedzot. Ja valsts atbalsts tomēr ir

piešķirts prettiesiski, tad personai, kura to saņēmusi un

tādējādi ieguvusi nepamatotas priekšrocības, esot pienākums arī

samaksāt procentus par attiecīgo līdzekļu lietošanu. Līdz ar to

apstrīdētās normas šajā aspektā neatbilstot LESD

107. pantam.

Attiecībā uz Atjaunojamo energoresursu direktīvu pieaicinātā

persona norāda, ka šīs direktīvas 6. panta 1. punkts

neesot piemērojams, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību

pamattiesībām. Šī norma ierobežojot dalībvalsts iespējas mainīt

tiesiska valsts atbalsta nosacījumus, padarot piešķirtās tiesības

neefektīvas vai ekonomiski neizdevīgas, taču apstrīdētās normas

paredzot valsts atbalsta atcelšanu.

Secinājumu

daļa