17. pants

Satversmes tiesai, vērtējot pamattiesību

ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda arī tas, vai izraudzītie

līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums ir

nepieciešams, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un

kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk.

Turklāt saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai

tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā

pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2024. gada

15. februāra sprieduma lietā Nr. 2023-04-0106

20. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk

ierobežojošu līdzekli, kas iepriekš bijis ietverts un arī šobrīd

esot ietverts tiesību normās, - brīdinājumu, kas komersantam

nosūtāms elektroenerģijas gada pārskata iesniegšanas termiņa

nokavējuma gadījumā. Tāpat Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka

iespējamas citas, samērīgākas sankcijas par tās pieļauto

pārkāpumu, piemēram, līgumsoda noteikšana.

Savukārt Ministru kabinets norāda, ka nepastāv citi tikpat

iedarbīgi līdzekļi, kas pamattiesības ierobežotu mazāk. Valsts

baudot plašu rīcības brīvību, lemjot par to, kādā veidā ir

sasniedzami valsts atbalsta shēmas mērķi. Atbildīgam un gādīgam

komersantam esot zināmi obligātā iepirkuma sistēmas ietvaros tam

uzliktie pienākumi, tostarp tas, ka līdz noteiktam termiņam ir

iesniedzams elektroenerģijas gada pārskats, un papildu

atgādinājumi par šiem pienākumiem neesot nepieciešami. Esot

svarīgi elektroenerģijas gada pārskatu saņemt pēc iespējas ātrāk,

lai būtu iespējams savlaicīgi konstatēt pārkāpumus komersanta

darbībā un, ja nepieciešams, lemt par obligātā iepirkuma tiesību

atcelšanu.

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro,

vai par alternatīvu sabiedrības labklājības aizsardzības līdzekli

atzīstama apstrīdētajās normās paredzēto tiesisko seku - tiesību

piedalīties obligātajā iepirkumā atcelšana un valsts atbalsta

atmaksa - aizstāšana ar saudzējošākām sankcijām. Secīgi

Satversmes tiesai jāpārbauda, vai par alternatīvu līdzekli

atzīstama tāda lēmuma pieņemšanas procedūra, kas paredzētu

komersanta individuālu brīdināšanu pirms attiecīgā lēmuma

pieņemšanas.

17.1. Sankcija par tiesību normu pārkāpumu jau

pati par sevi ir sodoša. Pieteikumā pausts viedoklis, ka arī

apstrīdētajās normās paredzētajām tiesiskajām sekām esot sodošs

raksturs. Tādēļ, pēc Pieteikuma iesniedzējas domām, esot

iespējams šīs tiesiskās sekas aizstāt ar, piemēram, līgumsodu kā

samērīgāku sankciju.

Valsts atbalsts saskaņā ar LESD 107. pantu rada vai var

radīt konkurences izkropļojumu, dodot priekšroku konkrētiem

uzņēmumiem un ietekmējot tirdzniecību starp dalībvalstīm

(sk. arī Eiropas Savienības Tiesas 2023. gada

12. janvāra sprieduma apvienotajās lietās C-702/20, C-17/21

"GM" 31. punktu). Lai atbalsta ietekme uz

konkurenci būtu samērīga, ir svarīgi rūpēties par to, ka valsts

atbalsts tiek sniegts tikai tiem komersantiem, kuri ievēro visus

ar valsts atbalstu saistītos noteikumus. Tādēļ gadījumos, kad

atbalsts saņemts nelikumīgi vai nepamatoti, tā atgūšanas

procedūrai ir jānoslēdzas ar faktisku visu nepamatoti saņemto

summu atmaksu (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas

2005. gada 12. maija sprieduma lietā C‑415/03

"Komisija pret Grieķiju" 44. punktu).

No ilgstošas un konsekventas Eiropas Savienības Tiesas

judikatūras izriet, ka nelikumīga vai nepamatota valsts atbalsta

atgūšana nav sankcija, bet gan loģiskas sekas, kas izriet no

nepamatotu priekšrocību atņemšanas komersantam (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2018. gada 15. novembra sprieduma

lietā T-207/10 "Deutsche Telekom AG" 35. punktu ar tajā

norādīto judikatūru). Šajā ziņā lēmums par jau saņemtā valsts

atbalsta atgūšanu ir pielīdzināms lēmumam, kas liedz turpmāk

saņemt jau piešķirtu valsts atbalstu. Proti, pienākums atmaksāt

valsts atbalstu par attiecīgo periodu un obligātā iepirkuma

tiesību atcelšana ir vērsta nevis uz komersanta sodīšanu, bet gan

uz iepriekšējās tiesiskās un sabiedrības labklājības interesēm

atbilstošās situācijas atjaunošanu, kas nepieļauj ne pagātnē

bijušu, ne uz nākotni vērstu nepamatotu priekšrocību piešķiršanu

komersantam, kurš neievēro ar valsts atbalstu saistītos

noteikumus. Līdz ar to apstrīdētajās normās paredzētajām

tiesiskajām sekām nav sodoša rakstura un tās nav salīdzināmas ar

sankcijām. Tādēļ arī pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nav

iespējams sasniegt ar kādu citu sankciju, piemēram,

līgumsodu.

17.2. Lai novērtētu, vai komersanta individuāla

brīdināšana kā obligātā iepirkuma sistēmas uzraudzībā ietilpstoša

procesuāla kārtība varētu būt uzskatāma par tādu pamattiesības

mazāk ierobežojošu līdzekli, kas ļauj sasniegt leģitīmo mērķi

vienlīdz efektīvi, jāņem vērā elektroenerģijas gada pārskata un

tā iesniegšanas termiņa nozīme šīs uzraudzības īstenošanā.

No LESD 108. panta trešās daļas izriet dalībvalsts

atbildīgo iestāžu pienākums pēc savas iniciatīvas atgūt

nelikumīgi un nepamatoti sniegtu valsts atbalstu

(sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas

2019. gada 5. marta sprieduma lietā C-349/17

"Eesti Pagar AS" 92.-95. punktu). Tātad

Būvniecības valsts kontroles birojam kā atbildīgajai iestādei ir

jāraugās, lai komersanti ievērotu visas ar obligātā iepirkuma

sistēmu saistītās normatīvo aktu prasības. Lai birojs šo uzdevumu

varētu veikt, ir nepieciešams atbilstošs tiesiskais regulējums,

kas ļauj efektīvi uzraudzīt obligātā iepirkuma sistēmas darbību

un iespējami ātri reaģēt uz konstatētiem atbalsta saņēmēju

pieļautiem pārkāpumiem.

Kā jau tika norādīts iepriekš, elektroenerģijas gada pārskatā

ir apkopota informācija, kas nepieciešama obligātā iepirkuma

sistēmas uzraudzības īstenošanai. Satversmes tiesa vērš uzmanību

uz to, ka Būvniecības valsts kontroles biroja pienākums uzraudzīt

valsts atbalsta izmantošanu neaprobežojas ar elektroenerģijas

gada pārskatā ietvertās informācijas saņemšanu. Būvniecības

valsts kontroles birojam atbilstoši Noteikumu Nr. 560

47. punktam ir pienākums pārbaudīt elektrostacijas

atbilstību normatīvo aktu prasībām un iesniegtās informācijas

ticamību. Tādēļ arī citas Noteikumu Nr. 560 normas paredz

birojam pilnvaras, uzraugot obligātā iepirkuma sistēmu, iegūt

informāciju no citiem avotiem un veikt pārbaudes elektrostacijās

(sk. Noteikumu Nr. 560 37., 45. un 47. punktu un

Būvniecības valsts kontroles biroja viedokli). Tādējādi

Noteikumos Nr. 560 ietvertais tiesiskais regulējums kopumā

ir vērsts uz to, lai Būvniecības valsts kontroles birojs

elektroenerģijas gada pārskatā sniegto informāciju pārbaudītu,

bet gadījumā, ja tiek konstatētas neatbilstības, piemēram,

nekorekti uzstādīta mēraparāta dēļ, būtu iespējams lemt par

atbalsta atcelšanu.

Tādējādi elektroenerģijas gada pārskats pats par sevi ir

nozīmīgs instruments, kas ļauj Būvniecības valsts kontroles

birojam īstenot uzraudzību pār obligātā iepirkuma sistēmas

darbību un novērst gadījumus, kad valsts atbalsts tiek saņemts

nepamatoti. Ievērojot valsts atbalsta ietekmi uz konkurenci, jo

sevišķi būtiski ir pēc iespējas ātrāk novērst situācijas, kad

valsts atbalsts tiek saņemts nepamatoti. Tādēļ elektroenerģijas

gada pārskata neiesniegšanu nevar uzskatīt par formālu pārkāpumu

un pārskata iesniegšanas termiņa ievērošana ir svarīga efektīvai

obligātā iepirkuma sistēmas uzraudzībai.

Pēc Satversmes tiesas ieskata, Pieteikuma iesniedzēja prasa

paredzēt citu procesuālu kārtību jeb priekšrocību gadījumā, kad

pieļauts obligātā iepirkuma sistēmas uzraudzības noteikumu

pārkāpums. Faktiski tā vēlas, lai tad, ja komersants vienalga

kāda iemesla dēļ nav ievērojis elektroenerģijas pārskata

iesniegšanas termiņu, neiestātos tiesību normās skaidri noteiktās

sekas - tiesību piedalīties obligātajā iepirkumā atcelšana un

valsts atbalsta atmaksāšanas pienākums -, bet komersantam tiktu

atgādināts par nepieciešamību pildīt tiesību normās noteikto

pienākumu un tas individuāli tiktu brīdināts par sekām, kuras jau

skaidri izriet no tiesību normām.

Tiesiskais regulējums, kas paredzētu komersanta brīdināšanu,

nemainītu tiesiskās sekas, kas komersantam tiktu piemērotas tad,

ja elektroenerģijas gada pārskats vispār netiktu iesniegts vai ja

ar tā palīdzību tiktu konstatēti citi pārkāpumi komersanta

darbībā. Proti, abos šajos gadījumos arī pēc brīdinājuma

nosūtīšanas komersantam tiktu atceltas obligātā iepirkuma

tiesības un uzlikts pienākums atmaksāt valsts atbalstu par

attiecīgo periodu. Tādējādi brīdinājums šajos gadījumos faktiski

sniegtu komersantam priekšrocību - iespēju vēl kādu laiku

piedalīties obligātajā iepirkumā - un tikai aizkavētu tiesiskās

sekas, kas būtu attiecināmas uz komersantu, kurš neievēro

Noteikumos Nr. 560 noteiktās prasības.

Ja komersants pēc brīdinājuma saņemšanas iesniegtu

elektroenerģijas gada pārskatu un citi pārkāpumi tā darbībā

netiktu konstatēti, brīdinājums sniegtu attiecīgajam komersantam

priekšrocību. Proti, šādā gadījumā brīdinājums ļautu komersantam

saņemt valsts atbalstu arī pēc obligātā iepirkuma sistēmas

uzraudzības noteikumu pārkāpuma un dotu tam elektroenerģijas gada

pārskata sagatvošanai un iesniegšanai ilgāku laiku nekā citiem

komersantiem, kuri pārskatu iesnieguši noteiktajā termiņā.

Ievērojot nepieciešamību efektīvi uzraudzīt obligātā iepirkuma

sistēmu un pēc iespējas ātrāk pārtraukt un atgūt nepamatoti

sniegtu valsts atbalstu, komersanta brīdināšana nevar tikt

uzskatīta par tādu līdzekli, ar kuru pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

Tātad nav saudzējošāku līdzekļu, ar

kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt

vismaz tādā pašā kvalitātē.