13. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam

teikumam.

Apstrīdētā regulējuma dēļ esot samazinājušies tajā

paredzētajiem tirdzniecības ierobežojumiem pakļauto komersantu

ienākumi. Tādējādi ar apstrīdēto regulējumu personām esot

ierobežotas Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā

ietvertās tiesības uz īpašumu. Turklāt apstrīdētais regulējums

radot atšķirīgu attieksmi pret komersantiem, kas veic

komercdarbību lielajos tirdzniecības centros, un komersantiem,

kas iznomā lielo tirdzniecības centru telpas. Šie komersanti

atrodoties salīdzināmos apstākļos ar komersantiem, kas veica tādu

pašu komercdarbību citās vietās un varēja gūt normālus ienākumus,

jo abās grupās ietilpstošie komersanti esot spējīgi nodrošināt

epidemioloģisko prasību ievērošanu. Pieteikumu iesniedzēju

argumenti par to, kuras personu grupas atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, esot pamatoti.

Ievērojot faktiskos apstākļus apstrīdētā regulējuma

pieņemšanas un spēkā esības laikā, Pieteikumu iesniedzēju

apsvērumi par to, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, paši

par sevi neesot pietiekami, lai atzītu apstrīdēto regulējumu par

neatbilstošu Satversmei. Izskatāmajā lietā esot vērtējams tas,

vai apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums

ir samērīgs.

Apstrīdētajā regulējumā ietvertais tiesību uz īpašumu

ierobežojums un atšķirīgā attieksme esot noteikti vairāku mērķu

labad: pirmkārt, lai ierobežotu cilvēku mobilitāti un, otrkārt,

lai ierobežotu sabiedriskā transporta noslodzi. Šie mērķi esot

atzīstami par leģitīmiem. Vērtējot apstrīdētā regulējuma

atbilstību gan Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, gan 105.

panta pirmajam un trešajam teikumam, galvenokārt esot jāapsver

apstrīdētajā regulējumā ietverto tirdzniecības ierobežojumu

samērīgums.

Šie tirdzniecības ierobežojumi esot piemēroti to leģitīmo

mērķu sasniegšanai, tomēr neesot bijuši nepieciešami. Ministru

kabinets norādījis, ka apstrīdētais regulējums izstrādāts,

ievērojot vispārējo epidemioloģisko situāciju valstī, pētījumus

par cilvēku pulcēšanos lielajos tirdzniecības centros un

novērojumus par cilvēku paradumiem saistībā ar lielo

tirdzniecības centru apmeklēšanu. Šādi apsvērumi esot pārāk

vispārīgi. Šāds uz riskiem balstīts pamatojums varētu būt

attaisnojams pandēmijas sākumā. Apstrīdētās normas 1 pieņemšanas

brīdī un spēkā esības laikā valstī neesot bijusi izsludināta

ārkārtējā situācija, bijusi uzkrāta zināma pieredze cīņā ar

pandēmiju, kā arī bijuši pieejami zinātniski pētījumi.

Pieteikumu iesniedzēji esot norādījuši uz pētījumiem par gaisa

kvalitātes ietekmi uz Covid‑19 infekcijas izplatību. Vairāki

apstākļi liecinot, ka Ministru kabinetam bija zināmi šie pētījumi

un bija zināmi dati par gaisa kvalitāti daudzās Latvijas

tirdzniecības vietās, taču šie pētījumi un dati neesot

atspoguļoti Ministru kabineta sniegtajā apstrīdētā regulējuma

nepieciešamības pamatojumā. Tāpat Ministru kabinets neesot

pienācīgi izvērtējis citu, jau iepriekš tirdzniecības jomā

noteikto epidemioloģiskās drošības pasākumu efektivitāti, kā arī

datus par cilvēku paradumu maiņu attiecībā uz tirdzniecības

centru apmeklēšanu. Tāds regulējums, kas ļautu tirgotājiem, kuru

tirdzniecības vietai ir iespējams nodrošināt atsevišķu ārēju

piekļuvi, darboties, ievērojot citus epidemioloģiskās drošības

pasākumus, nodrošinātu līdzsvaru starp komersantu un sabiedrības

interesēm. Tāpat Ministru kabinets varējis noteikt, piemēram,

stingrākas epidemioloģiskās drošības prasības attiecībā uz

tirdzniecības vietu apmeklēšanu vai gaisa kvalitāti tirdzniecības

vietās.

Esot pamats uzskatīt, ka apstrīdētais regulējums nemazināja

Covid‑19 izplatības riskus, jo iespējams, ka cilvēki devās uz

citām tirdzniecības vietām, tostarp izmantojot sabiedrisko

transportu. Esot jāņem vērā, ka ārpus tirdzniecības centra

vienkopus esoši veikali, kuri darbojās par 7000 m2

lielākā teritorijā un kuriem bija nodrošināta atsevišķa ieeja,

varēja turpināt savu darbību. Tāpat neesot ierobežota lielu

veikalu, piemēram, būvmateriālu veikalu, darbība. Tādējādi neesot

saskatāms sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā regulējumā

paredzētajiem tirdzniecības ierobežojumiem. Savukārt Ministru

kabineta noteiktie valsts atbalsta pasākumi neesot pietiekami,

lai varētu attaisnot indivīda tiesību ierobežojumu.