14. pants

Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

universitātes Sabiedrības veselības un sociālās labklājības

fakultātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras

profesors Dr. med. Ģirts Briģis - norāda, ka

tirdzniecības centri ir publiskas vietas - slēgtas telpas, kurās

parasti pulcējas relatīvi liels cilvēku daudzums. Koronavīruss

SARS‑CoV‑2, kas izraisa Covid‑19 slimību, izplatoties no viena

cilvēka uz citu galvenokārt ar gaisa pilienu un aerosolu

starpniecību. Inficēšanās esot iespējama arī pēc saskarsmes ar

netīru virsmu, ja cilvēks ar rokām nogādā uz tās esošo vīrusu

deguna, mutes vai acu tuvumā. Tirdzniecības centros, kuros ir

relatīvi liels apmeklētāju blīvums, varbūtība inficēties ar

SARS‑CoV‑2 esot paaugstināta. Šī varbūtība pieaugot gadījumā, kad

parādās jauni, vēl lipīgāki vīrusa varianti. Tādēļ, izņemot

vakcināciju, galvenais līdzeklis, kas ļauj ierobežot vīrusa

izplatību, esot cilvēku kontaktēšanās iespēju mazināšana.

Tirdzniecības centros vīrusa pārnese esot iespējama ne vien

tirdzniecības, bet arī koplietošanas telpās, kurās apmeklētāju

plūsma var būt īpaši liela. Turklāt mūsdienās tirdzniecības

centri esot kļuvuši ne vien par iepirkšanās, bet arī par brīvā

laika pavadīšanas vietu, jo tajos varot darboties, piemēram,

kinoteātri un restorāni. Esot jāņem vērā arī tas, ka cilvēku

došanās uz tirdzniecības centriem palielina sabiedriskā

transporta noslodzi un tādējādi rada papildu kontaktēšanās

iespējas. To, ka cilvēku pulcēšanās tirdzniecības centros ietekmē

saslimstības līmeni, apliecinot ne tikai citās pasaules valstīs,

bet arī Latvijā 2020. gada nogalē gūtā pieredze. Ņemot vērā

minēto, visi tirdzniecības centri esot atzīstami par paaugstināta

inficēšanās riska objektiem. Tādēļ augstas saslimstības

apstākļos, kas pastāvējuši arī apstrīdētā regulējuma izstrādes

laikā, tirdzniecības centru darbības un cilvēku pulcēšanās

ierobežošana esot zinātniski pamatota un atbilstot sabiedrības

veselības interesēm.

Apstrīdētā regulējuma spēkā esības laikā bijušas noteiktas arī

citas prasības, kas vērstas uz cilvēku pulcēšanās ierobežošanu.

Šīs prasības nevarot uzskatīt par apstrīdētajā regulējumā

paredzēto ierobežojumu alternatīvām. Visu ierobežojošo pasākumu

efektivitāte esot vērtējama kopsakarā. Ierobežojumi tiekot

noteikti atbilstoši principam, ka nepieciešams samazināt jebkādas

cilvēku kontaktu un tādējādi arī vīrusa transmisijas iespējas,

savukārt par izņēmumiem no šiem ierobežojumiem varot tikt

noteikti cilvēku eksistencei un sabiedrības funkcionēšanai

nepieciešamie pasākumi. Šo nepieciešamo pasākumu minimums un tā

paplašināšana esot kompromisu rezultātā pieņemts politisks

lēmums, kura pieņemšanā tiekot ņemti vērā ne vien

epidemioloģiskie un sabiedrības veselības apsvērumi, bet arī citi

aspekti.

Ierobežojumi, kas nosaka maksimālo tirdzniecības telpu

piepildījuma proporciju, tikuši noteikti visām tirdzniecības

vietām. Šajā aspektā tirdzniecības centru darbības apturēšana un

telpu piepildījuma ierobežošana esot uzskatāma par efektīvu

vīrusa izplatības ierobežošanas pasākumu. Noteiktu kategoriju

preču tirdzniecības ierobežojumiem neesot mērķa tiešā veidā

ierobežot vīrusa izplatību, jo tā neesot atkarīga no konkrēto

preču rakstura. Šādu ierobežojumu mērķis esot maksimāli ierobežot

apmeklētāju plūsmu, ļaujot tirgot vien pirmās nepieciešamības

preces. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais šādu preču

uzskaitījums neesot balstīts uz zinātniskiem pētījumiem vai

vispārpieņemtiem kritērijiem.

Vīrusa izplatību varētu ierobežot vēl efektīvāk, nosakot

stingrākus ierobežojumus, proti, sašaurinot pirmās

nepieciešamības preču un attiecīgi arī pieejamo veikalu loku,

atļaujot tirdzniecību vienīgi ārtelpās, nosakot vēl mazāku

pieļaujamo telpu piepildījumu, ievērojami stingrāk kontrolējot

ierobežojumu ievērošanu. Atšķirīga rakstura ierobežojumi nevarot

kalpot par apstrīdētajā regulējumā paredzēto ierobežojumu

alternatīvu, bet varot tos papildināt. Apstrīdētajā regulējumā

noteiktie ierobežojumi esot samērīgi ar sabiedrības veselības

interesēm.