21. pants

Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska

rakstura tiesību garantiju. Satversmes 105. panta pirmie trīs

teikumi aptver personas īpašuma tiesības kā visas mantiska

rakstura tiesības, kuras persona var netraucēti izlietot par labu

sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, kā arī nosaka

īpašnieka sociālo pienākumu pret sabiedrību - neizmantot īpašumu

pretēji sabiedrības interesēm - un paredz, ka īpašuma tiesības

var tikt ierobežotas (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2020‑59‑01 16. punktu).

Satversmes 105. panta pirmais teikums aizsargā personas likumīgi

iegūto īpašumu, tomēr otrais un trešais teikums atļauj valstij ar

likumu ierobežot īpašuma tiesības sabiedrības interesēs (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2014‑34‑01 12.3. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka par tiesību uz īpašumu

ierobežojumu ir uzskatāma arī valsts iejaukšanās komercdarbības

veikšanā (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra

sprieduma lietā Nr. 2013‑21‑03 10.2. punktu). Lai

noskaidrotu, vai apstrīdētais tiesiskais regulējums iejaucas

komercdarbības veikšanā un tādējādi ierobežo personu tiesības uz

īpašumu, ir jānoskaidro, vai tas ietekmē attiecīgo personu

komercdarbību (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12.

februāra sprieduma lietā Nr. 2019‑05‑01 17.2. punktu).

Apstrīdētais regulējums aizliedza darboties visiem lielā

tirdzniecības centra veikaliem, uz kuriem nebija attiecināmi tajā

noteiktie izņēmumi. Šāds aizliegums traucēja attiecīgajiem

tirgotājiem gūt ienākumus, atstājot tos bez ienākumiem pavisam

(gadījumā, ja tirgotājs darbojas vienīgi lielo tirdzniecības

centru telpās iekārtotos veikalos) vai noteiktā daļā (gadījumā,

ja tirgotājam ir veikali arī citās tirdzniecības vietās vai

tirgotājs var veikt tirdzniecību ar distances saziņas līdzekļu

palīdzību). Saskaņā ar apstrīdēto normu 1 un apstrīdēto normu 2

aizskartais tirgotājs nevarēja nodarboties ar tirdzniecību savā

veikalā, kas ierīkots lielā tirdzniecības centra telpās. Tādējādi

apstrīdētā norma 1 un apstrīdētā norma 2 ietekmēja aizskartā

tirgotāja komercdarbību un ierobežoja tā tiesības uz īpašumu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. panta pirmajā

teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu sevī ietver īpašnieka

tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc

iespējas lielāku ekonomisko labumu (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2015. gada 8. decembra sprieduma lietā Nr. 2015‑07‑03

12.2. punktu). Tiesības uz īpašumu citstarp ietver tiesības

iznomāt sev piederošu lietu un tādējādi gūt labumu. Ja īpašnieks

nevar savu lietu brīvi lietot, tostarp iznomāt, gūstot no tās

iespējamos labumus, viņa tiesības uz īpašumu ir ierobežotas

(sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma

lietā Nr. 2005‑16‑01 10. punktu un 2018. gada 12. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2017‑17‑01 18.2. punktu).

Apstrīdētajā regulējumā nav noteikts tiešs aizliegums lielā

tirdzniecības centra īpašniekam iznomāt tirdzniecības centra

telpas un gūt no tā labumu. Tajā noteiktais veikalu darbības

aizliegums bija vērsts pret konkrētām tirdzniecības vietām -

lielajiem tirdzniecības centriem. Tomēr lielā tirdzniecības

centra īpašnieka iespēja gūt labumu no lielā tirdzniecības centra

telpu iznomāšanas ir cieši saistīta ar telpu nomnieku tiesībām

izmantot šīs telpas tirdzniecībai. Saskaņā ar apstrīdēto

regulējumu lielajā tirdzniecības centrā varēja darboties vien

atsevišķi veikali, uz kuriem attiecās apstrīdētajā regulējumā

noteiktie izņēmumi. Ir pamatoti uzskatīt, ka apstrīdētā

regulējuma dēļ tirgotāji nebija ieinteresēti nomāt lielā

tirdzniecības centra telpas, ja apstrīdētais regulējums pēc tam

liegtu šajās telpās veikt tirdzniecību. Tātad apstrīdētais

regulējums pēc būtības traucēja lielā tirdzniecības centra

īpašniekam izmantot savas tiesības iznomāt lielā tirdzniecības

centra telpas un gūt no tā labumu. Tādējādi no apstrīdētā

regulējuma izriet arī lielā tirdzniecības centra īpašnieka

tiesību uz īpašumu ierobežojums.

Līdz ar to apstrīdētais regulējums

ierobežoja gan aizskartā tirgotāja, gan lielā tirdzniecības

centra īpašnieka pamattiesības, kas ietvertas Satversmes 105.

panta pirmajā un trešajā teikumā.