30. pants

SIA "VRPB" un SIA "Domina"

uzskata, ka lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību

ierobežojuma leģitīmos mērķus var vienlīdz efektīvi sasniegt ar

citiem, saudzējošākiem līdzekļiem. Par saudzējošāku līdzekli esot

uzskatāms tāds regulējums, kas ļautu darboties visiem lielā

tirdzniecības centra veikaliem, nosakot tiem stingrākas

epidemioloģiskās drošības prasības, tostarp prasības attiecībā uz

ventilāciju un gaisa kvalitāti. Savukārt Ministru kabinets

uzskata, ka nav saudzējošāku līdzekļu pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo ar apstrīdēto regulējumu bija

nepieciešams nodrošināt pakāpenisku pāreju uz mazāk stingriem ar

Covid‑19 infekcijas izplatību saistītiem ierobežojumiem,

atbilstoši piesardzības principam vērtējot faktiskās situācijas

izmaiņas un prognozējot tās iespējamo attīstību.

Zinātniskajos pētījumos par atsevišķu nefarmaceitisko pasākumu

efektivitāti, kā arī vairāku nefarmaceitisko pasākumu

vienlaicīgas piemērošanas efektivitāti ir secināts, ka nav

iespējams sniegt absolūti precīzas prognozes par konkrētas

nefarmaceitisko pasākumu kombinācijas efektivitāti konkrētā

valstī, jo ir jāņem vērā jau minētie valstīm raksturīgie

individuālie apstākļi, kā arī tas, ka valstis mēdz noteikt

atšķirīgas nefarmaceitisko pasākumu kombinācijas, kuras nevar

tieši salīdzināt ar citām, atšķirīgām nefarmaceitisko pasākumu

kombinācijām. Tomēr no zinātniskajiem pētījumiem izriet vairāki

būtiski secinājumi par šo pasākumu kombināciju efektivitāti.

Pirmkārt, jauna pasākuma noteikšana papildus jau iepriekš

noteiktajiem pasākumiem parasti paaugstina visa noteikto

nefarmaceitisko pasākumu kopuma efektivitāti. Otrkārt, kā

Satversmes tiesa jau norādīja iepriekš, tādi nefarmaceitiskie

pasākumi, kas vispār nepieļauj cilvēku kontaktēšanos vietās,

kurām raksturīgs augsts vīrusa izplatības risks, piemēram, skolu,

universitāšu, darbavietu, izklaides vietu, veikalu slēgšana, ir

daudz efektīvāki par tādiem pasākumiem, kas paredzēti cilvēku

aizsardzībai apstākļos, kad viņi turpina pulcēties un

kontaktēties, piemēram, tādiem pasākumiem kā sociālā

distancēšanās un pienākums valkāt sejas masku (sk., piemēram:

Brauner J. M., Mindermann S. et al. Inferring the effectiveness

of government interventions against COVID-19. Pieejams:

https://www.science.org).

Arī Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi: ņemot vērā

vīrusa SARS‑CoV‑2 izplatīšanās veidu, nevar būt šaubu par to, ka

tādu pulcēšanās vietu slēgšana, kurās personām ir viegli nonākt

tuvā saskarsmē ar citām personām, bija viens no nepieciešamajiem

drošības pasākumiem, kas veicami gan šādu vietu apmeklētāju, gan

arī visas sabiedrības veselības aizsardzības ietvaros. Proti,

tādējādi tika novērsta iespēja, ka cilvēki cits citu inficēs,

uzturoties vienās telpās, savstarpēji saskaroties un lietojot

vienus un tos pašus priekšmetus (sal. sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106

20.2. punktu).

Apstrīdētajā regulējumā noteiktie lielo tirdzniecības centru

veikalu darbības ierobežojumi nepieļāva apmeklētāju pulcēšanos

lielo tirdzniecības centru veikalos, uz kuriem neattiecas

apstrīdētajā regulējumā noteiktie ierobežojumi, un tādējādi

būtiski mazināja apmeklētāju pulcēšanās un kontaktēšanās iespēju

arī lielā tirdzniecības centra koplietošanas telpās. Personu

pulcēšanās un kontaktēšanās vienmēr ir saistīta ar SARS‑CoV‑2

izplatības risku, ko var būtiski mazināt, ievērojot tādus

nefarmaceitiskos pasākumus kā sejas masku valkāšana, sociālā

distancēšanās, kontaktēšanās laika ierobežošana u. c., taču nevar

novērst pavisam, it sevišķi ņemot vērā to, ka šādi

nefarmaceitiskie pasākumi zaudē efektivitāti tad, ja praksē to

ievērošanu nav iespējams efektīvi kontrolēt. Tādējādi par

saudzējošāku līdzekli, kas ļautu sasniegt lielā tirdzniecības

centra īpašnieka pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā

pašā kvalitātē, nevar uzskatīt tādu regulējumu, kas ļautu

turpināt darbu visiem lielā tirdzniecības centra veikaliem,

proti, pieļautu cilvēku pulcēšanos un kontaktēšanos šajās

tirdzniecības vietās, pat ja šīm tirdzniecības vietām vai

lielajiem tirdzniecības centriem kopumā būtu noteiktas stingrākas

epidemioloģiskās drošības prasības, tostarp prasības attiecībā uz

gaisa kvalitāti, apmeklētāju skaitu un apmeklētāju plūsmas

kontroli.

Līdz ar to nav saudzējošāku

līdzekļu, ar kuriem no apstrīdētā regulējuma izrietošā lielā

tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojuma

leģitīmos mērķus varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.