31. pants

Lai noskaidrotu, vai ar apstrīdēto regulējumu ir

panākts taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības ieguvumu no šā

regulējuma un lielā tirdzniecības centra īpašnieka tiesībām

nodarīto kaitējumu, ir jāizvērtē, vai nelabvēlīgās sekas, kas

lielā tirdzniecības centra īpašniekam radītas tā pamattiesību

ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Izskatāmajā lietā ir

salīdzināmas lielā tirdzniecības centra īpašnieka tiesības brīvi

rīkoties ar savu īpašumu, proti, iznomāt tam piederoša lielā

tirdzniecības centra telpas un gūt no tā labumu, no vienas puses,

un pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu aptvertās cilvēku

veselības un labklājības intereses, no otras puses.

31.1. SIA "VRPB" un SIA "Domina"

uzskata, ka pamattiesību ierobežojuma radītās nelabvēlīgās sekas

lielo tirdzniecības centru īpašniekiem ir lielākas par

sabiedrības ieguvumu no apstrīdētā regulējuma, ievērojot tā

ietekmi uz viņu ienākumiem šā regulējuma darbības laikā, kā arī

tā ilgtermiņa ietekmi uz konkurenci un pircēju iepirkšanās

paradumiem. Turklāt šīs komercsabiedrības uzskata, ka lielā

tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojums nav

samērīgs, jo tas neatbilstot arī tiesiskās paļāvības principam.

Pēc SIA "VRPB" un SIA "Domina" ieskata,

Ministru kabinetam bija pienākums noteikt pārejas periodu pirms

apstrīdētās normas 1 stāšanās spēkā, kā arī bija jānosaka

konkrēts apstrīdētā regulējuma spēkā esības laiks. Turpretim

Ministru kabinets uzskata, ka ir nodrošinājis saprātīgu lielā

tirdzniecības centra īpašnieka tiesību un sabiedrības interešu

līdzsvaru, citstarp nosakot lielo tirdzniecības centru

īpašniekiem valsts atbalsta pasākumus.

Apstrīdētais regulējums traucēja lielā tirdzniecības centra

īpašnieka tiesības izmantot īpašumu pēc saviem ieskatiem, tostarp

iznomāt lielā tirdzniecības centra telpas un gūt no tā labumu,

ietekmējot lielā tirdzniecības centra īpašnieka tiesības vairākos

aspektos. Pirmkārt, tika ierobežota lielā tirdzniecības centra

īpašnieka iespēja gūt ienākumus no tirgotājiem, kuriem iznomātas

lielā tirdzniecības centra telpas. Otrkārt, lielā tirdzniecības

centra telpas kļuva mazāk pievilcīgas jaunu nomnieku acīs.

Tādējādi tika nelabvēlīgi ietekmēta lielo tirdzniecības centru

īpašnieku spēja tirdzniecības telpu nomas tirgū konkurēt ar citu

tirdzniecības vietu īpašniekiem. Ministru kabinets apzinājās, ka

apstrīdētā regulējuma dēļ tirgū ir izveidojušies nevienlīdzīgas

konkurences apstākļi, un ņēma vērā šo ietekmi, gan izstrādājot un

pieņemot apstrīdēto normu 1, gan lemjot par apstrīdētās normas 3

svītrošanu no Noteikumiem Nr. 360 (sk. Ministru kabineta

noteikumu projekta TA‑790 "Grozījumi Ministru kabineta 2020.

gada 9. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības

pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai""

un Ministru kabineta noteikumu projekta TA‑1254 "Grozījumi

Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumos Nr. 360

"Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas

izplatības ierobežošanai"" anotācijas, pieejamas:

www.mk.gov.lv). Nav šaubu arī par to, ka komercdarbība ir

svarīga valsts ekonomikas attīstībai un komercdarbības traucējumi

nelabvēlīgi ietekmē ne vien pašus tirgotājus un tirdzniecības

vietu īpašniekus, bet arī valsts ekonomiku kopumā.

Tomēr izskatāmajā lietā ir jāņem vērā apstrīdētā regulējuma

aizsargāto tiesību un likumisko interešu nozīme. Tiesības uz

veselības aizsardzību tieši attiecas uz ikvienu personu un ir

būtisks priekšnoteikums jebkuru citu personas pamattiesību

īstenošanai. Satversmes tiesa iepriekš, izvērtējot līdzsvaru

starp komersantu tiesībām un interesēm un sabiedrības veselības

aizsardzību citu Covid‑19 izplatības ierobežošanai noteiktu

pasākumu sakarā, atzina, ka šādu pasākumu aizsargātās sabiedrības

locekļu tiesības un sabiedrības intereses ir būtiskas daudz

plašākam personu lokam nekā tikai atsevišķu komersantu tiesības

un likumiskās intereses. Proti, labumu no šāda ierobežojuma gūst

visa sabiedrība, turklāt daudzējādos aspektos, jo attiecīgais

regulējums pasargā gan tieši pašus cilvēkus no saslimšanas, gan

arī veselības aprūpes sistēmu no pārslodzes. Ievērojot Covid-19

izraisošā vīrusa izplatību un tās radītos draudus veselības

sistēmai, atsevišķu komersantu likumiskās intereses nevar tikt

nostādītas augstāk par visas sabiedrības interesēm (sal.

sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā

Nr. 2020‑26‑0106 22.1. punktu).

SIA "VRPB" un SIA "Domina" pauž viedokli,

ka apstrīdētajā regulējumā noteiktā pamattiesību ierobežojuma dēļ

ir radīts būtisks kaitējums sabiedrībai un valstij, kas esot

izpaudies kā bezdarba līmeņa pieaugums, mazāki valsts budžeta

ieņēmumi, nepieciešamība sniegt valsts atbalstu pamattiesību

ierobežojuma skartajiem komersantiem un tiesu sistēmas noslodze

saistībā ar strīdiem par nomas maksu un jauniem maksātnespējas

procesiem. Taču izskatāmajā lietā ir jāņem vērā arī tas, ka

apstrīdētais regulējums neaizliedza lielo tirdzniecības centru

darbību pilnībā, kā arī Noteikumu Nr. 360 normas neaizliedza to

tirgotāju darbību, kuri darbojās ārpus lielajiem tirdzniecības

centriem. Turklāt apstrīdētais regulējums bija spēkā īsu laika

posmu - aptuveni divus mēnešus. Tātad apstrīdētais regulējums

vien īslaicīgi skāra atsevišķas tirgotāju un tirdzniecības telpu

īpašnieku grupas. Tādēļ šā regulējuma nelabvēlīgo ietekmi uz

ekonomiku un konkurenci nevar uzskatīt par tādu, kas būtu lielāka

par sabiedrības ieguvumu no cilvēka tiesību uz veselību un

sabiedrības labklājības aizsardzības Covid‑19 pandēmijas

apstākļos.

Visbeidzot jāņem vērā arī tas, ka Covid‑19 izplatības

ierobežošanai noteikto pasākumu skartajiem komersantiem bija

nodrošināta iespēja saņemt valsts atbalstu, kas ļāva mazināt tiem

nodarītos zaudējumus. Lielo tirdzniecības centru īpašniekiem

saskaņā ar Ministru kabineta 2021. gada 8. aprīļa noteikumiem Nr.

229 "Noteikumi par atbalstu Covid‑19 krīzes skartajiem

tirdzniecības centriem" bija nodrošināta iespēja saņemt

grantu to īpašumā esošo tirdzniecības centru nomas apgrozījuma

krituma kompensācijai.

31.2. SIA "VRPB" un SIA "Domina"

uzskata, ka pamattiesību ierobežojums nav samērīgs, jo Ministru

kabinets ar apstrīdēto regulējumu esot pārkāpis tiesiskās

paļāvības principu, nenosakot saprātīgu pārejas periodu pirms

apstrīdētās normas 1 stāšanās spēkā. Proti, apstrīdētā norma 1

esot stājusies spēkā sešas dienas pēc tās pieņemšanas, un tas

esot pārāk īss laika posms, lai komersants varētu pielāgoties

jaunajam tiesiskajam regulējumam.

Tiesiskās drošības princips garantē paredzamu vidi un noteic,

ka cilvēkiem jābūt spējīgiem droši plānot savu dzīvi, apzinoties

savas rīcības juridiskās sekas. Viens no tiesiskās drošības

principa aspektiem ir tiesiskās paļāvības aizsardzība (sk.

Satversmes tiesas 2021. gada 19. februāra sprieduma lietā Nr.

2020‑23‑01 21.4. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

tiesiskās paļāvības princips nedod pamatu paļauties uz to, ka

reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Šis princips

ne vien neizslēdz, bet noteiktos apstākļos pat pieprasa pastāvošā

tiesiskā regulējuma grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu

pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Attiecīgi arī

Ministru kabinetam, pieņemot normatīvos aktus, ir jānodrošina no

tiesiskās paļāvības principa izrietošā aizsardzība pret

nekonsekventu valsts rīcību, taču šo pienākumu nevar skatīt

atrauti no apstākļiem, kas ierosinājuši attiecīgā regulējuma

izstrādi un pieņemšanu (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada

27. maija sprieduma lietā Nr. 2020‑49‑01 29.3. punktu).

Šā sprieduma 24.2. punktā Satversmes tiesa jau konstatēja, ka

Noteikumi Nr. 191 tika pieņemti, lai pakāpeniski mīkstinātu

ārkārtējās situācijas laikā pastāvējušos tirdzniecības

ierobežojumus. Attiecībā uz tirdzniecību lielajos tirdzniecības

centros Ministru kabinets nolēma saglabāt tāda paša rakstura

ierobežojumus, kādi ārkārtējās situācijas laikā bija noteikti

Rīkojumā Nr. 655, proti, vispārēju lielā tirdzniecības centra

veikalu darbības aizliegumu ar atsevišķiem izņēmumiem. Tādējādi

nav konstatējams, ka apstrīdētais regulējums būtu ieviesis tādas

pārmaiņas tiesiskajos apstākļos, kuras liktu lielā tirdzniecības

centra īpašniekam veikt būtiskus pielāgošanās pasākumus. No

tiesiskās paļāvības principa neizriet Ministru kabineta pienākums

obligāti noteikt pārejas periodu, ja tā pieņemtais jaunais

tiesiskais regulējums pēc būtības nemaina tiesiskos

apstākļus.

SIA "VRPB" un SIA "Domina" uzskata, ka

Ministru kabinets pārkāpis tiesiskās paļāvības principu arī

tādējādi, ka nav noteicis konkrētu apstrīdētā regulējuma spēkā

esības termiņu.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka likumdevējam ir

pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais

regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai

tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams. Šāds pienākums ir vienlīdz

attiecināms arī uz Ministru kabinetu (sk. Satversmes tiesas

2015. gada 8. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-07-03 19.

punktu). Proti, ikvienai institūcijai, kas izdod normatīvos

aktus, ir pienākums periodiski pārskatīt tās noteikto tiesisko

regulējumu, lai izvērtētu tā nepieciešamību atbilstoši faktisko

un tiesisko apstākļu izmaiņām, kuras tiesību normas pieņemšanas

brīdī var būt grūti vai pat neiespējami prognozēt (sal. sk.

Satversmes tiesas 2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr.

2011‑17‑03 14.2. punktu un 2021. gada 3. decembra sprieduma lietā

Nr. 2021‑12‑03 8.2. punktu). Tādējādi tiek nodrošināta

tiesiskā regulējuma atbilstība faktiski pastāvošajām sabiedrības

vajadzībām.

Konkrēts tiesiskā regulējuma spēkā esības termiņš nodrošinātu

lielāku tiesisko drošību, ļautu personām plānot savu rīcību

ilgtermiņā un varētu radīt tām aizsargājamu tiesisko paļāvību.

Tomēr tad, ja institūcijai, kas izdod normatīvos aktus, būtu

pienākums noteikt konkrētu tiesiskā regulējuma spēkā esības

termiņu un tā nebūtu tiesīga grozīt attiecīgo tiesisko regulējumu

pirms noteiktā termiņa beigām vai saglabāt tiesisko regulējumu

spēkā pēc šā termiņa beigām, tiktu būtiski ierobežota tās spēja

operatīvi reaģēt uz faktisko un tiesisko apstākļu pārmaiņām.

Institūcija, kas pieņem normatīvos aktus, vispār ir tiesīga

noteikt konkrētu tiesiskā regulējuma spēkā esības termiņu, ja tā

uzskata šādu pieeju par lietderīgu un efektīvu, citstarp arī

tādēļ, lai nodrošinātu lielāku tiesisko drošību. Tomēr nedz no

tiesiskās paļāvības principa, nedz no tiesiskās drošības principa

neizriet institūcijas pienākums šādu termiņu noteikt.

Tādējādi Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto regulējumu,

nav pārkāpis tiesiskās paļāvības principu un arī sabiedrības

ieguvums no apstrīdētajā regulējumā ietvertā lielā tirdzniecības

centra īpašnieka pamattiesību ierobežojuma ir lielāks par viņa

tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

Līdz ar to apstrīdētais regulējums,

ciktāl tas attiecas uz lielā tirdzniecības centra īpašnieku,

atbilst Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.