36. pants

Atšķirīgajai attieksmei pret personu grupām, kuras

atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos, ir nepieciešams leģitīms mērķis. Satversmes tiesas

procesā pienākums norādīt leģitīmo mērķi visupirms ir

institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2019. gada 2. maija sprieduma lietā Nr.

2018‑14‑01 18. punktu). Ja tiesību normā noteiktajai

atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa, nav nepieciešams

izvērtēt tās atbilstību samērīguma principam (sal. sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr.

2018‑21‑01 16. punktu).

Ministru kabinets pēc būtības norāda, ka gadījumā, ja

Satversmes tiesa uzskatīs, ka no apstrīdētās normas 1 un

apstrīdētās normas 2 izriet atšķirīga attieksme pret vienādos un

salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, šī attieksme esot

attaisnojama ar tādiem pašiem argumentiem, ko Ministru kabinets

sniedzis attiecībā uz apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes

105. panta pirmajam un trešajam teikumam. Ministru kabinets nav

sniedzis papildu argumentus tieši par apstrīdētās normas 1 un

apstrīdētās normas 2 radītās atšķirīgās attieksmes iespējamo

leģitīmo mērķi. Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums

izvērtēt visus lietas apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esību

vai - tieši pretēji - neesību (sal. sk. turpat, 16.1.

punktu).

Lai secinātu, ka tiesiskajā regulējumā paredzēta atšķirīgā

attieksme pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām atbilst tiesiskās

vienlīdzības principam, ir jākonstatē tādi objektīvi apstākļi un

argumenti, kas attaisno pašu atšķirīgo attieksmi, proti,

jākonstatē tieši atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis un

jānoskaidro, vai tieši atšķirīgā attieksme pret attiecīgajām

personu grupām ir samērīga. Par attaisnojumu tiesību normā

paredzētajai atšķirīgai attieksmei pret vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu

grupām nevar kalpot argumenti par tiesību normā noteikta citu

personas pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi un samērīgumu

vai konkrētā regulējuma lietderīgumu.

No Ministru kabineta 2021. gada 26. marta ārkārtas sēdes

ieraksta izriet, ka Ministru kabinets, apspriežot lielo

tirdzniecības centru darbības ierobežojumus, nolēma ļaut

darboties visiem veikaliem ārpus lielajiem tirdzniecības

centriem, proti, veikaliem, kas ir iekārtoti atsevišķās telpās,

bet attiecībā uz lielajiem tirdzniecības centriem pēc būtības

saglabāt tādus pašus ierobežojumus, kādi bija spēkā ārkārtējās

situācijas laikā. No šīs sēdes videoieraksta izriet, ka Ministru

kabinets nolēma noteikt šādus tirdzniecības ierobežojumus tieši

attiecībā uz lielajiem tirdzniecības centriem, jo uzskatīja

apmeklētāju plūsmu lielā tirdzniecības centra koplietošanas

telpās par tādu faktoru, kas rada sevišķi augstu Covid‑19

infekcijas izplatības risku iepretim cilvēku plūsmai ārtelpās,

kur Covid‑19 infekcijas izplatības risks esot minimāls (sk.

Ministru kabineta 2021. gada 26. marta ārkārtas sēdes

videoierakstu, pieejams: www.mk.gov.lv). Tādējādi no šīs

sēdes videoieraksta izriet, ka Ministru kabinets nemaz neapsvēra

iespēju, ka konkrētiem lielo tirdzniecības centru veikaliem

varētu nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi, un attiecīgi

neizvērtēja arī to, vai ar apstrīdēto normu 1 un apstrīdēto normu

2 ir pamatoti radīta atšķirīga attieksme pret attiecīgajiem

tirgotājiem.

Ievērojot to, ka lielo tirdzniecības centru veikali, kuriem

var nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi, Covid‑19 infekcijas

izplatības riska ziņā pēc būtības neatšķiras no atsevišķās telpās

iekārtotiem veikaliem ar atsevišķu ārējo piekļuvi, Satversmes

tiesa nekonstatē, ka apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2

paredzētā atšķirīgā attieksme pret vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām būtu

attaisnojama ar objektīviem faktiem vai argumentiem. Tādējādi šai

atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa.

Līdz ar to apstrīdētā norma 1 un

apstrīdētā norma 2, ciktāl tās attiecas uz aizskarto tirgotāju,

neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.