10. pants

Vienošanās Konkurences likuma

11.panta otrās daļas izpratnē

Atbilstoši Konkurences likuma 11.pantam ne visas vienošanās ir

uzskatāmas par aizliegtām. Saskaņā ar Konkurences likuma 11.panta

otro daļu vienošanās var tikt atzīta par spēkā esošu, ja

vienošanās veicina preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanu

vai ekonomisko attīstību, radot labumu patērētājiem, turklāt

vienošanās:

1. neuzliek attiecīgajiem tirgus dalībniekiem ierobežojumus,

kuri nav nepieciešami minēto mērķu sasniegšanai;

2. nedod iespēju likvidēt

konkurenci ievērojamā konkrētā tirgus daļā.

Izvērtējot vienošanās atbilstību Konkurences likuma 11.panta

otrajai daļai, vienīgi objektīvi novērtējami ieguvumi var tikt

ņemti vērā un tikai tādi, kuri pēc to rakstura ir radījuši labumu

patērētājiem, piemēram, individuāli bankas izmaksu ietaupījumi,

kuri vairojuši vai vairo bankas ienākumus, nav svarīgi

Konkurences likuma 11.panta otrās daļas izpratnē. Tāpat

sasniegtajai efektivitātei ir jābūt skaidrai cēloniskai saiknei

ar vienošanos, kā arī ir jābūt skaidri konstatējamam, ka

attiecīgā efektivitāte ir sasniegta. Ieguvumu apmēram jāatsver

negatīvās sekas konkurencei.

Vienošanās ir ne tikai jārada ieguvumi. Konkurences likuma

11.panta otrās daļas izpratnē vienošanās radītos ieguvumus

pietiekamā apmērā ir jāsaņem patērētājiem, kas šajā lietā ir gan

karšu turētāji, gan tirgotāji, turklāt labumi bija jāsaņem visiem

patērētājiem, kā arī patērētāju labuma apmēram ir jāatsver

vienošanās radītās negatīvās sekas konkurencei.

Ierobežojumu nepieciešamības

kritērija izpildīšanai jānoskaidro, vai ar vienošanos noteiktais

ierobežojums bija nepieciešams, lai sasniegtu ieguvumus. Tādējādi

jākonstatē, ka iespējamos ieguvumus nebūtu iespējams sasniegt bez

vienošanās un no tās izrietošajiem negatīvajiem

efektiem.

Kā izriet no Konkurences likuma 11.panta otrajā daļā noteiktā,

lai vienošanos atzītu par spēkā esošu,

jāizpildās visiem iepriekšminētajiem kritērijiem kopā. Ja kaut

viens no kritērijiem neizpildās, vienošanās atzīstama par

aizliegtu. Tā kā vienošanās, kuras ietilpst 11.panta

tvērumā, vienmēr ierobežo konkurenci, no kā labumu gūst

vienošanās dalībnieki, tad pierādīšanas nasta gulstas uz tirgus

dalībniekiem, kas vēlas iegūt labumu no vienošanās.

Kā apliecina iepriekš lēmuma

9.1.5.punktā konstatētais, 2002.gada VISA un MC līgumos nosakot

MIF, bankas vadījās pēc maksājumu karšu organizāciju noteiktajām

likmēm, nevērtējot savas individuālās izmaksas. Tāpat bankas

rīkojās, nosakot komisijas maksu par skaidras naudas izsniegšanu

ATM. Tas nozīmē, ka bankas, vienojoties par komisijas maksu

apmēru faktiski nevērtēja, vai vienošanās veicinās preču

ražošanas vai realizācijas uzlabošanas vai ekonomisko attīstību

un radīs labumu patērētājiem.

Neatkarīgi no minētā Konkurences padome izvērtē banku sniegtos

pierādījumus, lai noskaidrotu, vai vienošanās ir konstatējama kā

tāda, kura varētu atbilst Konkurences likuma 11.panta otrajai

daļai. Tā kā vienošanās periods ir no 2002.gada līdz

2010.gadam, lietā izvērtējams, vai vienošanās minētajā laika

periodā bija atzīstama par spēkā esošu Konkurences likuma

11.panta otrās daļas izpratnē.

10.1. Starpbanku komisijas maksa

(MIF)

10.1.1. Preču ražošanas vai

realizācijas uzlabošanas vai ekonomiskās attīstības

veicināšana

Konkurences padome lietā ir saņēmusi vairākas LKA un banku

vēstules, kurās bankas norāda uz pozitīviem efektiem, kurus

radīja karšu maksājumu sistēma Latvijas tautsaimniecībai kopumā.

Bankas norāda, ka karšu maksājumu sistēma:

1. aizvietoja dārgāku maksājumu instrumentu skaidru naudu, jo

pastāv vispārpieņemts uzskats, ka karšu maksājumi ir efektīvāki

par skaidras naudas maksājumiem, izņemot maza apjoma maksājumus,

kur maksājums ar skaidru naudu izmaksā mazāk;

2. samazināja maksājumu instrumentu vienības izmaksas mēroga

efekta dēļ;

3. radīja citus efektus - samazināja ēnu ekonomiku, jo

palielinājās "legālās" naudas aprite, naudas

izsekojamība, samazinājās noziegumu skaits, kuri bija saistīti ar

skaidras naudas apgrozību, veicināja tirdzniecību internetā,

paaugstināja naudas līdzekļu turēšanas drošību.

Izvērtējot banku sniegto informāciju40,

jāsecina, ka kopumā, pieaugot karšu maksājumu skaitam, rodas

izmaksu ekonomija no mēroga efekta un pie noteikta karšu

maksājumu apjoma skaidras naudas apkalpošanas izmaksas var

pārsniegt karšu maksājumu apkalpošanas izmaksas. Tāpat ir ticami,

ka karšu lietošanas pieaugums radīja vairākus netiešus efektus,

tai skaitā samazināja ēnu ekonomiku, uzlaboja naudas līdzekļu

turēšanas drošību u.c. efektus. Tomēr lietā primāri nav

izvērtējams jautājums, vai karšu maksājumu sistēma pati par sevi

veicināja preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanos vai

ekonomisko attīstību, bet gan vai MIF ir veicinājusi preču

ražošanas vai realizācijas uzlabošanos vai ekonomisko attīstību,

t.i. nepieciešami pierādījumi, ka MIF ir cēloniska saikne ar

karšu izplatības pieaugumu.

Bankas norāda, ka, lai maksimizētu maksājumu sistēmas atdevi,

ir jāveicina gan karšu turētāju, gan tirgotāju pieprasījums pēc

karšu maksājumiem, t.i., lai karšu maksājumu izplatība tiktu

veicināta, jāstimulē gan maksājumu karšu izdošana, gan karšu

maksājumu pieņemšana, tādējādi, jo vairāk būs karšu maksājumus

pieņemošu tirgotāju, jo vairāk pircēji būs ieinteresēti izmantot

maksājumu kartes, un otrādi, jo vairāk būs karšu turētāji, jo

vairāk tirgotāji būs ieinteresēti pieņemt karšu maksājumus

tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietās. Bankas ir

norādījušas uz MIF kā uz karšu turētāju un tirgotāju pieprasījumu

balansējošu mehānismu, jo MIF segto izmaksu attiecināšana tieši

uz patērētāju, kas būtu jādara MIF neesamības gadījumā, kavētu

karšu izplatību Latvijā, jo karšu turētāju pieprasījums jutīgāk

reaģē uz cenu izmaiņām. Bankas norāda, ka MIF ir mehānisms, lai

izmaksas un ieguvumus divpusējā tirgū starp pusēm sadalītu

līdzīgi, tādējādi veicinot lietotāju skaita pieaugumu abās pusēs.

Bankas norāda, ka lielākās sistēmas izmaksas veidojas izdošanas

pusē, tādējādi MIF novirzīšana par labu izdevējbankām veicina

karšu lietotāju skaita pieaugumu.

Banku ieskatā MIF apmēra noteikšanai izmantojams Bakstera

divpusējā tirgus modelis41,

lai izlīdzinātu izmaksas starp izdevējdarbību un pieņēmējdarbību.

Bankas uzskata, ka, vadoties no Bakstera modeļa un aprēķinot

vienotu starpbanku komisijas maksu, izdalot izmaksas starp karšu

izdošanu un pieņemšanu un ienākumus novirzot par labu tai pusei,

kurai ir lielākas izmaksas, kā arī veicot šķērssubsidēšanu starp

izdevējdarbību un pieņēmējdarbību, tiek stimulēta karšu izdošana

un pieņemšana jeb karšu maksājumu izplatība.

Izvērtējot banku piedāvātā modeļa piemērojamību maksājumu

karšu izplatības pieauguma sasniegšanai, Konkurences padome

norāda, ka Bakstera modelī tiek pieņemts, ka banku starpā pastāv

efektīva konkurence, kas nozīmē, ka visas bankas ir vienlīdz

efektīvas un konkurētspējīgas, kā arī ka visi tirgotāji ir

vienlīdzīgi un vienādi saņem labumu. Kā konstatēts iepriekš

lēmuma 8.2. un 8.3.punktā, izdošanas un pieņemšanas tirgi ir

augstu koncentrēti un izdošanas un pieņemšanas tirgos dominē trīs

bankas, tādēļ teorētiska modeļa izmantošana pieprasījuma

līdzsvarošanai izdošanas un pieņemšanas tirgos nav lietderīga, jo

faktiskie tirgus apstākļi būtiski atšķiras no tā kā tiek

pieņemts, aprēķinot un piemērojot MIF karšu izplatības

sasniegšanai. Banku MIF ienākumu un izdevumu starpība (skatīt

17.tabulu) apliecina, ka pat lielo pieņēmējbanku saņemtā un

samaksātā MIF starpība ir negatīva, turpretī MIF saņem bankas,

kuras nedarbojas pieņemšanas tirgū, un atbilstoši tirgus

struktūrai izdošanas un pieņemšanas tirgos lielākos ienākumus no

MIF gūst Swedbank, tādējādi MIF drīzāk rada pieprasījuma

nesabalansētību, jo nerada motivāciju lielākās pieņēmējbankas

darboties pieņemšanas tirgū, kā arī, ievērojot tirgus struktūru,

citas bankas iesaistīties pieņemšanas tirgū.

17.tabula. Banku saņemtā un

samaksātā MIF starpība (LVL) 2009.gadā

(*)

Ievērojot iepriekšminēto, secināms, ka MIF noteikšana,

izmantojot teorētisku modeli kā karšu izdošanu un pieņemšanu

līdzsvarojošu mehānismu pie konkrētās tirgus struktūras,

neattaisno konkurences ierobežojumu, ko MIF rada pieņemšanas

tirgū, fiksējot būtisku MSC daļu. To faktiski apliecina

informācija lēmuma 8.3.punktā, kurā konstatēts, ka pieņemšanas

tirgū darbojas mazāks skaits banku, nekā izdošanas tirgū.

Bankas iesniedza lietā uz Bakstera modeļa balstītu MIF

aprēķinu - POS pētījumu. Tomēr izmaksu segšana nevar būt

vienīgais iemesls MIF noteikšanai, jo maksājumu karšu sistēmas

izmaksas iespējams segt arī bez MIF. Tā kā izmaksas bankām ir

atšķirīgas un laikā mainīgas, tad karšu izplatības veicināšanai

nevajadzētu būt vienīgi saiknei ar izmaksu segšanu. Kā jau

Konkurences padome norādīja bankām 06.05.2010. vēstulēs, izmaksas

nevar būt vienīgais rādītājs optimāla līdzsvara starp karšu

izdošanu un pieņemšanu noteikšanai. Ja bankai pietiekamu stimulu

izdot kartes rada gan citi ienākumi (kredītu procenti, valūtas

konvertācijas maksa, piemērotās soda maksas u.c.), gan izmaksu

samazināšanās, palielinoties elektroniskai datu apstrādei un

samazinoties darbaspēka un citu resursu apjomam, gan citu

produktu (karšu kredītu) pārdošanas iespējas uzlabošanās, tad MIF

var būt pārmērīga un drīzāk kavēt karšu maksājumu izplatību,

ņemot vērā, ka MIF rada būtiskas papildu izmaksas pieņemšanas

tirgū, negatīvi ietekmējot karšu maksājumu izplatību, kā arī MIF

vispār var nebūt nepieciešama. Konkurences padome uzsver, ka

ieņēmumi un citi izdevējbanku ieguvumi līdz ar karšu izdošanu ir

pietiekams stimuls, lai kartes tiktu izdotas, nesaņemot MIF.

Bankas nav norādījušas, ka šādi stimuli nepastāv, un nav

sniegušas pierādījumus par to, tieši otrādi, vairākas bankas ir

iesniegušas lietā pierādījumus, ka bankām bija pietiekami spēcīgi

stimuli izdot kartes bez MIF. Bankas norāda, ka:

1. pakalpojumi, kas saistīti ar maksājumu kartēm, ir tik ļoti

izplatīti tirgū, ka bankas bez tiem nav konkurētspējīgas Latvijas

un plašākā tirgū banku pakalpojumu jomā, un

2. norēķinu karšu izdošanu bankas uzlūko kā instrumentu

klientu piesaistīšanai, kas ir karšu izdošanas pievienotā

vērtība, tādēļ tās var pieļaut, ka ienākumi no karšu biznesa

nesedz izdevumus.42

Vairākas bankas lietā ir iesniegušas informāciju, kas

apliecina, ka to karšu bizness nav rentabls vai ir ar zemu

rentabilitāti43,

tomēr, ievērojot iepriekš konstatētos banku stimulus izdot

kartes, bankas faktiski neuzlūko karšu tirgu kā primāro peļņas

gūšanas avotu. Ņemot vērā banku norādīto informāciju par konkrētu

banku ilgstošu negatīvu rentabilitāti operācijās ar maksājumu

kartēm, banku rīcība, ilgstoši ciešot zaudējumus un vienlaicīgi

turpinot karšu izdošanu, nebūtu citādi izskaidrojama, kā vienīgi

ar citu stimulu esamību.

Ja MIF mērķis būtu veicināt karšu izplatību, tad būtu jābūt

konstatējamai MIF saiknei ar karšu izplatību veicinošu sistēmu,

tomēr šāda saikne nav konstatējama, kādēļ MIF ir izpaudies kā

banku papildu ienākums.

Bankas Vēstulē Nr.215 (16.lpp. 1.att.) norāda, ka karšu

darījumu skaits uz vienu cilvēku Latvijā ir pastāvīgi audzis

tieši kopš 2002.gada, tādējādi demonstrējot MIF stimulējošo

ietekmi uz karšu maksājumu skaita pieaugumu. Turpat bankas norāda

arī uz karšu maksājuma apjoma pieaugumu, kas straujāks kļuva

tieši pēc vienošanās.

Konkurences padome norāda, ka karšu maksājumu skaita pieaugumu

noteica citi apstākļi (skatīt lēmuma 8.1.punktu). Jebkurā

gadījumā Vēstules Nr.215 1.attēls demonstrē vienmērīgu karšu

maksājumu uz vienu cilvēku skaita pieaugumu jau no 2001.gada.

Tāpat jāņem vērā, ka VISA un MC līgumi stājās spēkā 01.12.2002.,

tādējādi vienošanās rezultātā noteiktajai MIF nevarēja būt īpaša

sakara ar karšu maksājumu skaita pieaugumu 2002.gadā. Vēstules

Nr.215 1.attēla informācija demonstrē, ka vienmērīgs karšu

maksājumu uz vienu cilvēku Latvijā skaita pieaugums turpinājās

līdz pat 2005.gadam. Tāpat jāievēro, ka pirms VISA un MC līgumiem

arī pastāvēja MIF, un, skatot kopsakarā banku minētos argumentus,

būtu jāpieņem, ka iepriekšējā MIF nav veicinājusi karšu

izplatību. Ņemot vērā lēmuma 8.1.punktā konstatēto karšu skaita

un ekonomiskās izaugsmes vai krituma saikni un publiski pieejamo

informāciju, jāsecina, ka papildus banku iniciatīvām karšu skaita

izmaiņas, kā arī darījumu skaita un apjoma izmaiņas, tai skaitā,

būtiski ietekmēja valsts cīņa ar "aplokšņu algām",

budžeta iestāžu pāreja uz darba algu izmaksu ar pārskaitījumu

bankas kontā44

un ekonomiskā izaugsme Latvijā, un MIF nebija saiknes ar karšu

izplatības pieaugumu Latvijā.

Bankas Vēstulē Nr.215 (19.lpp.) norāda, ka fakts, ka

vienošanās rezultātā noteiktās MIF ir zemākas nekā VISA un

MasterCard noteiktās MIF, kuras būtu piemērojamas vietējo MIF

neesamības gadījumā, kā arī zemākas nekā MIF citās valstīs,

pierāda MIF cēlonisku saikni ar sasniegto efektivitāti. Bankām

norādot, ka VISA un MasterCard MIF piemērošanas gadījumā

tirgotājiem būtu nācies maksāt ievērojami vairāk, saprotams, ka

sasniegtā efektivitāte ir zemāka MIF.

Konkurence padome norāda, ka, pat ja vietējā MIF būtu noteikta

zemāka, banku norādītajam ietaupījumam nav saiknes ar ekonomiska

rakstura efektivitāti kā tādu un secīgi arī nav cēloniskas

saiknes ar faktiski piemēroto MIF. Preču ražošanas vai

realizācijas uzlabošanas vai ekonomiskās attīstības attiecīgajai

efektivitātei jābūt cēloniskai saiknei ar vienošanās rezultātā

faktiski noteikto MIF.

Bankas Vēstulē Nr.215 (25.lpp.) atzīmē, ka Vienotās eiro

maksājumu zonas izstrādes ietvaros Regulā Nr. 924/2009 par

pārrobežu maksājumiem Kopienā ir paredzēts noteikt MIF tiešā

debeta darījumiem pārejas periodā līdz 01.11.2012., lai veicinātu

SEPA tiešā debeta shēmas ieviešanu45,

un ka tāpat ar MIF tika sekmēta karšu maksājumu sistēmas

ieviešana Latvijā.

Konkurences padome norāda, ka MIF piemērošana SEPA tiešā

debeta shēmā neapliecina MIF atbilstību Konkurences likumam.

Papildus banku norādītajam būtu jāatzīmē, ka no Regulas

preambulas 11.punkta ir skaidri secināms, ka MIF noteikšana ir

paredzēta kā izņēmums, lai radītu juridisku skaidrību par MIF

piemērošanu pārejas periodā, ņemot vērā, ka pastāvēja dažādas

prakses, kā arī lai dotu iespēju izstrādāt konkurences tiesībām

atbilstošus noteikumus. Turpat ir īpaši uzsvērta MIF piemērošanas

izmaiņu iespējamība konkurences tiesību piemērošanas rezultātā.

Svarīgi uzsvērt, ka Eiropas Komisija kopumā ir atzinusi, ka MIF

tiešā debeta darījumiem ierobežo konkurenci Līguma par Eiropas

Savienības darbību (turpmāk - LESD) 101.panta pirmās daļas

izpratnē un ka būtu ļoti grūti pierādīt, ka MIF tiešā debeta

darījumiem būtu attaisnojama un nepieciešama efektivitātes

aspektā, un ka tā izpilda citus 101.panta trešās daļas

kritērijus, tādējādi jāpieņem, ka MIF tiešā debeta darījumiem

pamatā neatbilst Eiropas Savienības konkurences noteikumiem ne

vietējiem, ne pārrobežu darījumiem, vienlaicīgi norādot, ka

minētais nebūtu automātiski attiecināms uz karšu

darījumiem.46

Atšķirīgo faktisko apstākļu dēļ MIF karšu darījumiem Konkurences

padome vērtē šajā lietā. Tāpat jānorāda, ka lietā analizētā MIF

Latvijā ir bijusi spēkā vairāk nekā septiņus gadus, tādējādi

vienošanās vairāk kā septiņu gadu garumā nevar tikt vērtēta kā

pārejas perioda pasākums un papildus iepriekš norādītajiem

iemesliem nav salīdzināma ar trīs gadu pārejas periodu SEPA tiešā

debeta shēmas ieviešanai.

Bankas norāda, ka, lai pierādītu, ka MIF ir cēlonis

efektivitātes ieguvumiem, būtu nepieciešams eksperimentāls

pētījums, kur dažām valstīm būtu noteikts viens starpbanku maksu

mehānisms, bet citām atšķirīgs.

Konkurences padome norāda, ka ar banku piedāvāto pētījumu

nebūtu pierādāma MIF cēloniskā saikne ar karšu izplatību un

efektivitātes ieguvumiem. Dažādās valstīs pastāv atšķirīgi

faktiskie apstākļi, kuri ietekmē karšu izplatību, tai skaitā

valdības lēmumi. Lai lietā pierādītu MIF cēlonisko saikni ar

karšu izplatību, nepieciešami skaidri un pārbaudāmi pierādījumi,

ka MIF patiesi šāds karšu izplatību veicinošs efekts visā VISA un

MC līgumu darbības laikā ir bijis.

Konkurences padome konstatē, ka

bankas nav sniegušas pietiekamus pārbaudāmus pierādījumus, kuri

apliecinātu, ka vienošanās par MIF par karšu maksājumiem POS

terminālos un internetā veicināja preču ražošanas vai

realizācijas uzlabošanos vai ekonomisko attīstību Konkurences

likuma 11.panta otrās daļas izpratnē.

10.1.2.

Patērētāju labums

Ja nav pierādījumu par to, ka

MIF veicina preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanos

vai ekonomisko attīstību, nevar

novērtēt patērētāju saņemtos labumus. Neatkarīgi no tā,

Konkurences padome izvērtē banku argumentus un to, vai banku

darbībās ir saskatāma rīcība, kura atbalsta banku sniegtos

argumentus.

Bankas norāda, ka karšu turētāji ir saņēmuši labumu, jo:

1. karšu turētājiem bija jāmaksā mazāka daļa no kopējām karšu

izmaksām nekā tirgotājiem, jo bankas šīs izmaksas atguva no

tirgotājiem;

2. karšu turētāji varēja norēķināties ar jebkuras bankas karti

pie jebkura tirgotāja;

3. samazinoties skaidras naudas lietošanas izmaksām, kuras

rodas valstij, patērētāji ieguva no citiem valsts sniegtajiem

pakalpojumiem, kuriem ieguvumus varēja novirzīt;

4. tirgotājiem un karšu turētājiem izmaksas par karšu

maksājumu nebija lielākas kā izmaksas maksājot ar skaidru naudu

par precēm.

5. mazāka noziedzība, iepirkšanās iespējas internetā;

6. bonusi, loterijas, atlaides veikalos, kas saistītas ar

karšu lietošanu.

Daļa banku norādīto argumentu ir pārāk vispārīgi (mazāka

noziedzība, iepirkšanās iespējas internetā, karšu turētāju labumi

no citiem valsts pakalpojumiem) un saistāmi ar labumiem, kurus

kopumā dod karšu maksājumu sistēma, vai arī tie pilnībā

neattiecas uz MIF (iespēju norēķināties ar jebkuru karti pie

jebkura tirgotāja nodrošināja maksājumu sistēmu noteikumi, nevis

MIF).

Starpbanku komisijas maksa veido daļu no tirgotāja komisijas

maksas (cenas) par karšu maksājuma pieņemšanas pakalpojumu.

Tirgotāji, savukārt, MSC izmaksas iekļauj preču un pakalpojumu

cenā, tādējādi sadārdzinot preču un pakalpojumu cenas. Līdz ar to

MIF vispirms samaksā tirgotājs, bet faktiski to samaksā kartes

turētājs. Vienlaicīgi nav pamata uzskatīt, ka tirgotājs, nosakot

cenas, neņemtu vērā izmaksas, ko rada karšu pieņemšana, ņemot

vērā, ka saimnieciskās darbības mērķis ir gūt peļņu un viens no

peļņas gūšanas priekšnoteikumiem ir segt saimnieciskās darbības

izdevumus. Līdz ar to karšu turētājs faktiski samaksāja gan karšu

lietošanas maksu, gan MIF, tādējādi banku arguments, ka karšu

turētāji maksāja mazāk, nav pamatots.

Banku ieskatā karšu turētāji un tirgotāji ir saņēmuši labumu

no skaidras naudas aizvietošanas ar karšu maksājumiem. Bankas

argumentu pamato ar to, ka MIF visticamāk iztur "tūristu

testu jeb tirgotāju vienaldzības testu"47

(turpmāk arī TVT), jo tirgotāji Latvijā ir devuši atlaidi par

maksājumu ar skaidru naudu jeb prasījuši papildu maksu par

maksājumu ar karti. Bankas atsaucas uz Eiropas Komisijas

Konkurences ģenerāldirektorāta ekonomista H.Zengera atziņu, ka

tūristu tests ir līdzvērtīgs atbilstoša uzrēķina48

testam, un norāda, ka tirgotāji Latvijā ir prasījuši pircējiem

papildu maksu par karšu norēķinu un šādi uzrēķini Latvijā ir

salīdzinoši plaši izplatīti49,

kā arī tirgotāju uzrēķinu līmenis ir līdzīgs tam, kāds ir

novērots valstīs, kur šādi uzrēķini nav aizliegti.

H.Zengera teorētiskais salīdzinājums parāda, ka līdzsvars

situācijā, kurā MIF ir noteikts brīvi un kurā tirgotājs noteiktu

atbilstošu uzrēķinu, ir vienāds ar līdzsvaru jeb rezultātu

situācijā, kur MIF ir noteikts saskaņā ar tūrista testu un

uzrēķins nav atļauts. Tas ir, tūristu testa rezultātā noteiktā

MIF simulē situāciju tirgū, kura rastos, ja tirgotāji netiktu

atturēti no pareizu cenu signālu nodošanas karšu turētējiem brīvi

noteikta MIF gadījumā. Tiek pieņemts, ka brīvi noteikta MIF un

uzrēķina noteikšanas pieļaujamības gadījumā tirgotājs noteiktu

dažādas preču cenas atkarībā no maksājuma instrumenta, tas ir,

tirgotājs nosakot cenas, aprēķinātu preces izmaksas, tām

pieskaitot maksājuma transakcijas izmaksas, kuras samazinātu par

ieguvumu apmēru, ko dod konkrētais maksājuma instruments iepretim

citam maksājuma līdzeklim. Ja ieguvumu apmērs nenosedz maksājuma

transakcijas izmaksas, tirgotājs nosaka atbilstošu uzrēķinu, ja

nosedz, uzrēķinu nenosaka. Līdzsvars tiek radīts arī tūristu

testa gadījumā, kad no izmaksu viedokļa tirgotājam ir vienalga,

kādu maksājumu instrumentu pieņemt norēķinam.50

Skatot banku argumentu kopsakarā ar H.Zengera atziņu par

līdzsvaru, kas rodas atbilstoša uzrēķina un saskaņā ar TVT

novērtētas MIF gadījumā, jāsecina tieši pretējais - ja tirgotāji

ir prasījuši papildu maksu par karšu maksājumu vai devuši atlaidi

par maksājumu ar skaidru naudu, tad, acīmredzot, konkrēto

tirgotāju ieskatā karšu maksājuma transakcijas izmaksas bija

augstākas nekā ieguvums no skaidras naudas aizvietošanas.

Jānorāda, ka no tirgotāju labuma viedokļa, nosakot maksājumu ar

skaidru naudu izmaksas, nebūtu ņemamas vērā valsts izmaksas par

skaidras naudas emitēšanu, jo tās nerada tiešas izmaksas

tirgotājiem. Pat, ja tirgotāji šīs izmaksas sedz netieši ar

nodokļu maksājumiem, no tām nevar izvairīties, pieaugot

maksājumiem ar kartēm. Jebkurā gadījumā maz ticams, ka tirgotāju

uzrēķini un to apmērs Latvijā varētu norādīt, ka MIF izpilda TVT,

jo tirgotāji Latvijā ir bijuši ierobežoti noteikt papildu maksu

par konkrēta maksājuma instrumenta izmantošanu, kā arī nav

pierādījumu, ka tirgotāju rīcību vadīja motivācija patiesi

noteikt maksu par dārgāko maksājumu instrumentu, vadoties no

ieguvumu novērtējuma starp dažādiem maksājuma līdzekļiem. Turklāt

nav pietiekami, ka MIF tikai izpilda TVT, nepieciešami

pierādījumi, ka MIF bija tāda, kura faktiski samazināja izmaksas

un tādējādi deva labumu tirgotājiem salīdzinājumā ar citiem

maksāšanas līdzekļiem. TVT ir tikai teorētiska metode, kurā cita

starpā pieņem, ka visi tirgotāji ir vienādi, tādēļ saskaņā ar TVT

novērtēta MIF vienam tirgotājam var dot labumu, bet citam nē.

Tāpat, ievērojot tirgus struktūru un karšu izplatību, MIF kā tāda

vispār var nebūt vajadzīga, vai tieši otrādi, iespējams, ka MIF

var tikt atzīta par spēkā esošu saskaņā ar Konkurences likuma

11.panta otro daļu, ja pastāv pierādījumi, ka MIF veicina

ekonomisko attīstību, nodod pienācīgu daļu ieguvumu patērētājiem,

turklāt vienošanās neuzliek attiecīgajiem tirgus dalībniekiem

ierobežojumus, kas nav nepieciešami minēto mērķu sasniegšanai, kā

arī nedod iespēju likvidēt konkurenci ievērojamā konkrētā tirgus

daļā. Šo un citu iemeslu dēļ fakts, ka MIF iztur TVT,

neapliecina, ka banku vienošanās par MIF ir saderīga ar

Konkurences likuma 11.panta otro daļu.

Bankas norāda, ka karšu izplatības rezultātā no mēroga efekta

iegūtais izmaksu samazinājums jeb labums tika nodots tirgotājiem

zemāku MSC veidā, ņemot vērā, ka MIF veido daļu no MSC. Pēc banku

veiktā aprēķina MSC ir vidēji samazinājušās no 2004.gada

1.pusgada līdz 2009.gadam debetkartēm par 0,80 procentpunktiem,

bet kredītkartēm par 0,97 procentpunktiem (Vēstules Nr.215

29.lpp.).

Konkurences padome norāda, ka ne visi tirgotāji ir saņēmuši

labumu no MSC samazināšanas. Turklāt tie tirgotāji, kuriem MSC

samazinājās, neieguva no MIF, bet ieguva MSC mainīgās daļas

samazināšanas rezultātā. Ja MIF mērķis bija veicināt karšu

izplatību, tad jābūt konstatējamai MIF saiknei ar karšu izplatību

veicinošu sistēmu, ar tai sekojošu labumu nodošanu visiem karšu

turētājiem un visiem tirgotājiem.

Katra banka atšķirīgi attiecina izmaksas uz katru karti un

piešķir vai nepiešķir labumu karšu turētājiem, kuri saistīti ar

kartes lietošanu.51

Banku iesniegtā informācija apliecina, ka astoņas lielākās bankas

vidēji uz karšu turētājiem ieturēja zemākas karšu lietošanas

maksas, nekā to faktiskās izmaksas. Karšu lietošanas izmaksu

samazinājums karšu turētājiem uz vienu karti no kopējām maksājumu

karšu lietošanas izmaksām, ieskaitot ATM izmaksas, samazinājās no

7,37 LVL 2004.gadā līdz 4,91 LVL 2009.gadā (LKA 28.12.2010.

vēstule Nr.4.3.-323/328). Pierādījumi neapliecina, ka maksas

samazinājumam karšu turētājiem par karšu lietošanu ir saikne ar

MIF.

Konkurences padome neapšauba to, ka bankas ir veicinājušas

karšu izplatības pieaugumu Latvijā gan rīkojot dažādas akcijas,

gan nenosakot karšu gada maksas, kas kopumā deva labumu karšu

turētājam. Tomēr, kā jau konstatēts lēmuma 9.punktā, bankām ir

cita motivācija tā rīkoties ‑ galvenokārt, klientu

piesaistīšanai, kuri vēlāk izmantos ne tikai bankas maksājumu

kartes un veiks ar tām maksājumus, bet izmantos arī citus bankas

pakalpojumus, maksājot komisijas maksas vai procentus. Būtu

absurdi uzskatīt, ka bankas MIF neesamības gadījumā rīkotos

pretēji un necenstos piesaistīt klientus katra savas stratēģijas

ietvaros.

Kā apliecina tirgotāju sniegtā informācija, tad galvenokārt

tirgotāju komisija no bankas puses tika samazināta tikai, ja

tirgotājs pats uzsāka sarunas ar banku, kas pierāda, ka bankām

nebija konkrēta sistēma, kā tās nodod labumu visiem karšu

turētājiem un tirgotājiem.52

Lai novērstu MIF būtisko ietekmi uz konkurenci pieņemšanas

tirgū un motivētu tirgotājus pieņemt kartes, pieaugot karšu

maksājumu apjomam un secīgi banku ienākumiem (skatīt 13.attēlu),

MIF bija jāsamazinās. Tomēr visu VISA un MC līgumu darbības laiku

MIF bija nemainīgs (skatīt 11., 12.tabulu), tādējādi ierobežojot

mēroga radīto labumu nodot tirgotājiem, ņemot vērā, ka MIF

noteica zemāko MSC robežu.

(*)

13.attēls. Banku ienākumi no

MIF (LVL)

Izvērtējot visu iepriekšminēto, Konkurences padome nekonstatē

pierādījumus, ka banku labumu piešķiršanai karšu turētājiem būtu

saikne ar MIF kā banku ienākumu. Tā kā MIF fiksēja būtisku MSC

daļu un noteica MSC zemāko līmeni, kas bija nemainīgs visā lietā

vērtētajā laika periodā, tad tirgotāji un netieši karšu turētāji,

pērkot preces un pakalpojumus, nav saņēmuši pietiekamu labumu,

kas atsvērtu MIF negatīvo ietekmi uz konkurenci.

10.1.3. Ierobežojumi, kuri nav nepieciešami

minēto mērķu sasniegšanai

Bankas nav pierādījušas, ka MIF būtu skaidra saikne ar karšu

maksājumu izplatību Latvijā, kā arī, ka patērētāji būtu saņēmuši

labumu pietiekamā apmērā, lai attaisnotu ierobežojumus un būtisko

ietekmi uz konkurenci.

Ievērojot lēmuma 9.punktā

konstatēto, Konkurences padome secina, ka ar vienošanos

par MIF uzliktie ierobežojumi konkurencei nebija nepieciešami, jo

vienošanās kavēja konkurenci, neveicināja preču ražošanas vai

realizācijas uzlabošanos vai ekonomisko attīstību un nesniedza

labumu patērētājiem.

Ievērojot iepriekš konstatēto, nav

pamata uzskatīt, ka LKA un banku norādītie mērķi - karšu

maksājumu izplatība un ar to saistītie ieguvumi - nebūtu

sasniegti vai nav sasniedzami MIF neesamības gadījumā. Cita

starpā attiecībā uz MIF Eiropas Komisija MasterCard lēmumā ir

konstatējusi, ka lielākais transakciju skaits uz vienu

iedzīvotāju ir Eiropas valstīs, kurās vietējā karšu maksājumu

sistēma darbojas bez MIF.

Atsaucoties uz MasterCard lēmuma

570.punktu, bankas Vēstulē Nr.215 (33.lpp.) norāda, ka MasterCard

lēmumā pieminētā Somijas Pankkikorttti sistēma darbojas

jau kopš 1979.gada un darījumu apjoms audzis vienmērīgi, turklāt

tas noticis attīstītā ekonomikā. Tādēļ nav korekti Latvijas

2002.gada tautsaimniecību salīdzināt ar Somijas tautsaimniecību

2007.gadā, kad tika pieņemts MasterCard lēmums. Turpat bankas

liek noprast, ka bez MIF Latvijā būtu gausa karšu norēķinu

izplatība.

Konkurences padome norāda, ka

MasterCard lēmuma 570.punktā ir noteikts, ka debetkaršu maksājumu

skaits Pankkikorttti sistēmā kopš 1979.gada ir ik gadu

nepārtraukti pieaudzis, t.i., kopš sistēma uzsāka darbību, tādēļ

MIF nepieciešamības kontekstā karšu maksājumu pieauguma fakts ir

salīdzināms. Stabilu karšu maksājumu skaita pieaugumu Latvijā

demonstrē arī Vēstules Nr.215 1.attēlā sniegtā informācija. Pat

ja karšu maksājumu izplatību var ietekmēt tautsaimniecības

attīstība, kā arī citi faktiskie apstākļi, Konkurences padomes

secinājums ir pareizs, jo MasterCard lēmuma 697.punktā sniegtā

informācija atklāj, ka arī "vecajās" Eiropas Savienības

dalībvalstīs (Portugāle, Beļģija, Vācija, Itālija u.c.) -

attīstītās ekonomikās karšu darījumu skaits uz vienu iedzīvotāju

ir zemāks nekā sistēmās bez MIF.

10.1.4.

Ietekme uz konkurenci ievērojamā konkrēto tirgu daļā

Atbilstoši lēmuma 7., 9.1. un

9.3.punktā noteiktajam, vienošanās ietekmēja visus karšu

darījumus ar VISA un MasterCard zīmolu kartēm, tādēļ konstatējama

vienošanās ietekme uz konkurenci ievērojamā konkrēto tirgu

daļā.

10.2. Daudzpusējā starpbanku komisijas maksa

par skaidras naudas izsniegšanu ATM vai bankas filiālē un konta

bilances apskati ATM

No banku norādītā saprotams, ka

vienošanās par MIF un komisijas maksām par skaidras naudas

izsniegšanu ATM sasniegtā efektivitāte ir tāda, ka tā visiem

karšu turētājiem nodrošināja brīvu pieeju visiem ATM, kā

rezultātā karšu turētāji varēja izmantot lētāko skaidras naudas

izņemšanas veidu, t.i., ATM, nevis dārgāko - bankas filiālē.

Bankas norāda, ka pieeja visu banku ATM nodrošināja, ka bankām

bija jāinvestē tikai daļā no visas Latvijas ATM un ka vienošanās

par komisijas maksu par skaidras naudas izsniegšanu ATM bija

mehānisms, kā bankām dalīties investīciju izmaksās.

Konkurences padome norāda, ka banku

arguments nav izvērtējams starpbanku komisijas maksu sniegtās

efektivitātes kontekstā, jo brīvu pieeju visiem ATM nodrošināja

maksājumu sistēmu noteikumi (HACR, kas uzlika par pienākumu visām

ATM bankām pieņemt jebkuras izdevējbankas karti), nevis

starpbanku komisijas maksa. Tāpat vienotu komisijas maksu par

skaidras naudas izsniegšanu ATM nevar attaisnot vienīgi ar

nepieciešamību atgūt investīcijas. Jebkurā gadījumā banku

arguments par investīciju atgūšanu nav pieņemams vienotas

komisijas maksas par skaidras naudas izsniegšanu ATM gadījumā, jo

banku rīcība bija pretēja, jau no VISA un MC līgumu spēkā

stāšanās ATM banku savstarpējos skaidras naudas izsniegšanas

darījumus galvenokārt regulēja divpusēji līgumi ar zemākām

starpbanku komisijām (skatīt2.pielikumu).

Kā konstatēts lēmuma 9.2.2.punktā, divpusēju pārrunu rezultātā

noteiktu komisijas maksu gadījumā un vienošanās neesamības

gadījumā netiktu radīta banku kopēja sapratne par savstarpējām

komisijas maksām, bankas koordinējošs efekts tirgū, pastāvētu

konkurence ATM banku starpā, radot banku interesi piedāvāt visām

bankām sava ATM tīkla pakalpojumus atbilstoši reālajām izmaksām

un tādējādi ietekmējot komisijas maksas apmēru tirgū. Bankas

varētu saņemt ATM pakalpojumu par tirgus cenu no ATM bankām un

noteikt atbilstošu pakalpojuma maksu saviem klientiem.

Izdevējbankas klienti, izvēloties vai neizvēloties izņemt skaidru

naudu vai apskatīt konta bilanci citas bankas ATM, radītu

konkurenci ATM banku starpā ATM pakalpojumu tirgū un saņemtu tās

radītos ieguvumus. Līdz ar to

Konkurences padome uzskata, ka bankas nav iesniegušas

pierādījumus, kādā veidā vienošanās par komisijas maksām

par skaidras naudas izsniegšanas ATM vai bankas filiālē

pakalpojumiem un konta bilances apskates ATM pakalpojumu

veicināja preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanos vai

ekonomisko attīstību un deva labumu patērētājiem Konkurences

likuma 11.panta otrās daļas izpratnē.

Kā norādīts lēmuma 9.2.2.punktā, vienošanās īpaši radīja

negatīvu ietekmi ATM pakalpojumu tirgus sākuma stadijā, kad

pircējam īpaši svarīga bija skaidras naudas izņemšanas iespēja

ATM vai bankas filiālē. Pieaugot ATM skaitam un divpusējo līgumu

skaitam, vienošanās par komisijas maksu

par skaidras naudas izsniegšanu ATM vai bankas filiālē

ietekme mazinājās, bet līdz pat VISA un MC līgumu darbības

izbeigšanai nav noslēgti divpusēji līgumi starp visām bankām, kā

arī ATM banku ienākumi no VISA un MC līgumos noteiktajām

komisijas maksām 2010.gadā joprojām veido ievērojamu daļu (*) no

kopējiem skaidras naudas izsniegšanas ATM darījumu ieņēmumiem.

Ievērojot konta bilances apskates ATM

pakalpojuma popularitāti patērētāju vidū un to, ka ATM ir būtisks

banku konkurēšanas līdzeklis un konta bilances apskates

pakalpojums faktiski ir saistīts ar skaidras naudas izsniegšanas

ATM pakalpojumu, vienošanās par maksu par konta bilances apskati

ATM kavēja konkurenci ievērojamā konkrētā tirgus

daļā.Tādējādi vienošanās nebija

objektīvi nepieciešama.

Tā kā bankas nav iesniegušas

pierādījumus, Konkurences padome nekonstatē, ka vienošanās par

komisijas maksām par skaidras naudas izsniegšanas ATM vai

bankas filiālē un konta bilances apskates ATM pakalpojumiem

veicināja preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanos vai

ekonomisko attīstību un ka vienošanās būtu devusi labumu

patērētājiem. Bankas ir fiksējušas pakalpojumu cenas, tādējādi,

tieši pretēji, ievērojot lēmuma 9.punktā konstatēto, patērētāji

ir zaudējuši no cenu fiksēšanas. Līdz ar to vienošanās neattaisno

konkurences ierobežojumu un nebija objektīvi nepieciešama.