10. pants

1Vienošanās Konkurences likuma

211.panta otrās daļas izpratnē

3Atbilstoši Konkurences likuma 11.pantam ne visas vienošanās ir

4uzskatāmas par aizliegtām. Saskaņā ar Konkurences likuma 11.panta

5otro daļu vienošanās var tikt atzīta par spēkā esošu, ja

6vienošanās veicina preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanu

7vai ekonomisko attīstību, radot labumu patērētājiem, turklāt

8vienošanās:

91. neuzliek attiecīgajiem tirgus dalībniekiem ierobežojumus,

10kuri nav nepieciešami minēto mērķu sasniegšanai;

112. nedod iespēju likvidēt

12konkurenci ievērojamā konkrētā tirgus daļā.

13Izvērtējot vienošanās atbilstību Konkurences likuma 11.panta

14otrajai daļai, vienīgi objektīvi novērtējami ieguvumi var tikt

15ņemti vērā un tikai tādi, kuri pēc to rakstura ir radījuši labumu

16patērētājiem, piemēram, individuāli bankas izmaksu ietaupījumi,

17kuri vairojuši vai vairo bankas ienākumus, nav svarīgi

18Konkurences likuma 11.panta otrās daļas izpratnē. Tāpat

19sasniegtajai efektivitātei ir jābūt skaidrai cēloniskai saiknei

20ar vienošanos, kā arī ir jābūt skaidri konstatējamam, ka

21attiecīgā efektivitāte ir sasniegta. Ieguvumu apmēram jāatsver

22negatīvās sekas konkurencei.

23Vienošanās ir ne tikai jārada ieguvumi. Konkurences likuma

2411.panta otrās daļas izpratnē vienošanās radītos ieguvumus

25pietiekamā apmērā ir jāsaņem patērētājiem, kas šajā lietā ir gan

26karšu turētāji, gan tirgotāji, turklāt labumi bija jāsaņem visiem

27patērētājiem, kā arī patērētāju labuma apmēram ir jāatsver

28vienošanās radītās negatīvās sekas konkurencei.

29Ierobežojumu nepieciešamības

30kritērija izpildīšanai jānoskaidro, vai ar vienošanos noteiktais

31ierobežojums bija nepieciešams, lai sasniegtu ieguvumus. Tādējādi

32jākonstatē, ka iespējamos ieguvumus nebūtu iespējams sasniegt bez

33vienošanās un no tās izrietošajiem negatīvajiem

34efektiem.

35Kā izriet no Konkurences likuma 11.panta otrajā daļā noteiktā,

36lai vienošanos atzītu par spēkā esošu,

37jāizpildās visiem iepriekšminētajiem kritērijiem kopā. Ja kaut

38viens no kritērijiem neizpildās, vienošanās atzīstama par

39aizliegtu. Tā kā vienošanās, kuras ietilpst 11.panta

40tvērumā, vienmēr ierobežo konkurenci, no kā labumu gūst

41vienošanās dalībnieki, tad pierādīšanas nasta gulstas uz tirgus

42dalībniekiem, kas vēlas iegūt labumu no vienošanās.

43Kā apliecina iepriekš lēmuma

449.1.5.punktā konstatētais, 2002.gada VISA un MC līgumos nosakot

45MIF, bankas vadījās pēc maksājumu karšu organizāciju noteiktajām

46likmēm, nevērtējot savas individuālās izmaksas. Tāpat bankas

47rīkojās, nosakot komisijas maksu par skaidras naudas izsniegšanu

48ATM. Tas nozīmē, ka bankas, vienojoties par komisijas maksu

49apmēru faktiski nevērtēja, vai vienošanās veicinās preču

50ražošanas vai realizācijas uzlabošanas vai ekonomisko attīstību

51un radīs labumu patērētājiem.

52Neatkarīgi no minētā Konkurences padome izvērtē banku sniegtos

53pierādījumus, lai noskaidrotu, vai vienošanās ir konstatējama kā

54tāda, kura varētu atbilst Konkurences likuma 11.panta otrajai

55daļai. Tā kā vienošanās periods ir no 2002.gada līdz

562010.gadam, lietā izvērtējams, vai vienošanās minētajā laika

57periodā bija atzīstama par spēkā esošu Konkurences likuma

5811.panta otrās daļas izpratnē.

5910.1. Starpbanku komisijas maksa

60(MIF)

6110.1.1. Preču ražošanas vai

62realizācijas uzlabošanas vai ekonomiskās attīstības

63veicināšana

64Konkurences padome lietā ir saņēmusi vairākas LKA un banku

65vēstules, kurās bankas norāda uz pozitīviem efektiem, kurus

66radīja karšu maksājumu sistēma Latvijas tautsaimniecībai kopumā.

67Bankas norāda, ka karšu maksājumu sistēma:

681. aizvietoja dārgāku maksājumu instrumentu skaidru naudu, jo

69pastāv vispārpieņemts uzskats, ka karšu maksājumi ir efektīvāki

70par skaidras naudas maksājumiem, izņemot maza apjoma maksājumus,

71kur maksājums ar skaidru naudu izmaksā mazāk;

722. samazināja maksājumu instrumentu vienības izmaksas mēroga

73efekta dēļ;

743. radīja citus efektus - samazināja ēnu ekonomiku, jo

75palielinājās "legālās" naudas aprite, naudas

76izsekojamība, samazinājās noziegumu skaits, kuri bija saistīti ar

77skaidras naudas apgrozību, veicināja tirdzniecību internetā,

78paaugstināja naudas līdzekļu turēšanas drošību.

79Izvērtējot banku sniegto informāciju40,

80jāsecina, ka kopumā, pieaugot karšu maksājumu skaitam, rodas

81izmaksu ekonomija no mēroga efekta un pie noteikta karšu

82maksājumu apjoma skaidras naudas apkalpošanas izmaksas var

83pārsniegt karšu maksājumu apkalpošanas izmaksas. Tāpat ir ticami,

84ka karšu lietošanas pieaugums radīja vairākus netiešus efektus,

85tai skaitā samazināja ēnu ekonomiku, uzlaboja naudas līdzekļu

86turēšanas drošību u.c. efektus. Tomēr lietā primāri nav

87izvērtējams jautājums, vai karšu maksājumu sistēma pati par sevi

88veicināja preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanos vai

89ekonomisko attīstību, bet gan vai MIF ir veicinājusi preču

90ražošanas vai realizācijas uzlabošanos vai ekonomisko attīstību,

91t.i. nepieciešami pierādījumi, ka MIF ir cēloniska saikne ar

92karšu izplatības pieaugumu.

93Bankas norāda, ka, lai maksimizētu maksājumu sistēmas atdevi,

94ir jāveicina gan karšu turētāju, gan tirgotāju pieprasījums pēc

95karšu maksājumiem, t.i., lai karšu maksājumu izplatība tiktu

96veicināta, jāstimulē gan maksājumu karšu izdošana, gan karšu

97maksājumu pieņemšana, tādējādi, jo vairāk būs karšu maksājumus

98pieņemošu tirgotāju, jo vairāk pircēji būs ieinteresēti izmantot

99maksājumu kartes, un otrādi, jo vairāk būs karšu turētāji, jo

100vairāk tirgotāji būs ieinteresēti pieņemt karšu maksājumus

101tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietās. Bankas ir

102norādījušas uz MIF kā uz karšu turētāju un tirgotāju pieprasījumu

103balansējošu mehānismu, jo MIF segto izmaksu attiecināšana tieši

104uz patērētāju, kas būtu jādara MIF neesamības gadījumā, kavētu

105karšu izplatību Latvijā, jo karšu turētāju pieprasījums jutīgāk

106reaģē uz cenu izmaiņām. Bankas norāda, ka MIF ir mehānisms, lai

107izmaksas un ieguvumus divpusējā tirgū starp pusēm sadalītu

108līdzīgi, tādējādi veicinot lietotāju skaita pieaugumu abās pusēs.

109Bankas norāda, ka lielākās sistēmas izmaksas veidojas izdošanas

110pusē, tādējādi MIF novirzīšana par labu izdevējbankām veicina

111karšu lietotāju skaita pieaugumu.

112Banku ieskatā MIF apmēra noteikšanai izmantojams Bakstera

113divpusējā tirgus modelis41,

114lai izlīdzinātu izmaksas starp izdevējdarbību un pieņēmējdarbību.

115Bankas uzskata, ka, vadoties no Bakstera modeļa un aprēķinot

116vienotu starpbanku komisijas maksu, izdalot izmaksas starp karšu

117izdošanu un pieņemšanu un ienākumus novirzot par labu tai pusei,

118kurai ir lielākas izmaksas, kā arī veicot šķērssubsidēšanu starp

119izdevējdarbību un pieņēmējdarbību, tiek stimulēta karšu izdošana

120un pieņemšana jeb karšu maksājumu izplatība.

121Izvērtējot banku piedāvātā modeļa piemērojamību maksājumu

122karšu izplatības pieauguma sasniegšanai, Konkurences padome

123norāda, ka Bakstera modelī tiek pieņemts, ka banku starpā pastāv

124efektīva konkurence, kas nozīmē, ka visas bankas ir vienlīdz

125efektīvas un konkurētspējīgas, kā arī ka visi tirgotāji ir

126vienlīdzīgi un vienādi saņem labumu. Kā konstatēts iepriekš

127lēmuma 8.2. un 8.3.punktā, izdošanas un pieņemšanas tirgi ir

128augstu koncentrēti un izdošanas un pieņemšanas tirgos dominē trīs

129bankas, tādēļ teorētiska modeļa izmantošana pieprasījuma

130līdzsvarošanai izdošanas un pieņemšanas tirgos nav lietderīga, jo

131faktiskie tirgus apstākļi būtiski atšķiras no tā kā tiek

132pieņemts, aprēķinot un piemērojot MIF karšu izplatības

133sasniegšanai. Banku MIF ienākumu un izdevumu starpība (skatīt

13417.tabulu) apliecina, ka pat lielo pieņēmējbanku saņemtā un

135samaksātā MIF starpība ir negatīva, turpretī MIF saņem bankas,

136kuras nedarbojas pieņemšanas tirgū, un atbilstoši tirgus

137struktūrai izdošanas un pieņemšanas tirgos lielākos ienākumus no

138MIF gūst Swedbank, tādējādi MIF drīzāk rada pieprasījuma

139nesabalansētību, jo nerada motivāciju lielākās pieņēmējbankas

140darboties pieņemšanas tirgū, kā arī, ievērojot tirgus struktūru,

141citas bankas iesaistīties pieņemšanas tirgū.

14217.tabula. Banku saņemtā un

143samaksātā MIF starpība (LVL) 2009.gadā

144(*)

145Ievērojot iepriekšminēto, secināms, ka MIF noteikšana,

146izmantojot teorētisku modeli kā karšu izdošanu un pieņemšanu

147līdzsvarojošu mehānismu pie konkrētās tirgus struktūras,

148neattaisno konkurences ierobežojumu, ko MIF rada pieņemšanas

149tirgū, fiksējot būtisku MSC daļu. To faktiski apliecina

150informācija lēmuma 8.3.punktā, kurā konstatēts, ka pieņemšanas

151tirgū darbojas mazāks skaits banku, nekā izdošanas tirgū.

152Bankas iesniedza lietā uz Bakstera modeļa balstītu MIF

153aprēķinu - POS pētījumu. Tomēr izmaksu segšana nevar būt

154vienīgais iemesls MIF noteikšanai, jo maksājumu karšu sistēmas

155izmaksas iespējams segt arī bez MIF. Tā kā izmaksas bankām ir

156atšķirīgas un laikā mainīgas, tad karšu izplatības veicināšanai

157nevajadzētu būt vienīgi saiknei ar izmaksu segšanu. Kā jau

158Konkurences padome norādīja bankām 06.05.2010. vēstulēs, izmaksas

159nevar būt vienīgais rādītājs optimāla līdzsvara starp karšu

160izdošanu un pieņemšanu noteikšanai. Ja bankai pietiekamu stimulu

161izdot kartes rada gan citi ienākumi (kredītu procenti, valūtas

162konvertācijas maksa, piemērotās soda maksas u.c.), gan izmaksu

163samazināšanās, palielinoties elektroniskai datu apstrādei un

164samazinoties darbaspēka un citu resursu apjomam, gan citu

165produktu (karšu kredītu) pārdošanas iespējas uzlabošanās, tad MIF

166var būt pārmērīga un drīzāk kavēt karšu maksājumu izplatību,

167ņemot vērā, ka MIF rada būtiskas papildu izmaksas pieņemšanas

168tirgū, negatīvi ietekmējot karšu maksājumu izplatību, kā arī MIF

169vispār var nebūt nepieciešama. Konkurences padome uzsver, ka

170ieņēmumi un citi izdevējbanku ieguvumi līdz ar karšu izdošanu ir

171pietiekams stimuls, lai kartes tiktu izdotas, nesaņemot MIF.

172Bankas nav norādījušas, ka šādi stimuli nepastāv, un nav

173sniegušas pierādījumus par to, tieši otrādi, vairākas bankas ir

174iesniegušas lietā pierādījumus, ka bankām bija pietiekami spēcīgi

175stimuli izdot kartes bez MIF. Bankas norāda, ka:

1761. pakalpojumi, kas saistīti ar maksājumu kartēm, ir tik ļoti

177izplatīti tirgū, ka bankas bez tiem nav konkurētspējīgas Latvijas

178un plašākā tirgū banku pakalpojumu jomā, un

1792. norēķinu karšu izdošanu bankas uzlūko kā instrumentu

180klientu piesaistīšanai, kas ir karšu izdošanas pievienotā

181vērtība, tādēļ tās var pieļaut, ka ienākumi no karšu biznesa

182nesedz izdevumus.42

183Vairākas bankas lietā ir iesniegušas informāciju, kas

184apliecina, ka to karšu bizness nav rentabls vai ir ar zemu

185rentabilitāti43,

186tomēr, ievērojot iepriekš konstatētos banku stimulus izdot

187kartes, bankas faktiski neuzlūko karšu tirgu kā primāro peļņas

188gūšanas avotu. Ņemot vērā banku norādīto informāciju par konkrētu

189banku ilgstošu negatīvu rentabilitāti operācijās ar maksājumu

190kartēm, banku rīcība, ilgstoši ciešot zaudējumus un vienlaicīgi

191turpinot karšu izdošanu, nebūtu citādi izskaidrojama, kā vienīgi

192ar citu stimulu esamību.

193Ja MIF mērķis būtu veicināt karšu izplatību, tad būtu jābūt

194konstatējamai MIF saiknei ar karšu izplatību veicinošu sistēmu,

195tomēr šāda saikne nav konstatējama, kādēļ MIF ir izpaudies kā

196banku papildu ienākums.

197Bankas Vēstulē Nr.215 (16.lpp. 1.att.) norāda, ka karšu

198darījumu skaits uz vienu cilvēku Latvijā ir pastāvīgi audzis

199tieši kopš 2002.gada, tādējādi demonstrējot MIF stimulējošo

200ietekmi uz karšu maksājumu skaita pieaugumu. Turpat bankas norāda

201arī uz karšu maksājuma apjoma pieaugumu, kas straujāks kļuva

202tieši pēc vienošanās.

203Konkurences padome norāda, ka karšu maksājumu skaita pieaugumu

204noteica citi apstākļi (skatīt lēmuma 8.1.punktu). Jebkurā

205gadījumā Vēstules Nr.215 1.attēls demonstrē vienmērīgu karšu

206maksājumu uz vienu cilvēku skaita pieaugumu jau no 2001.gada.

207Tāpat jāņem vērā, ka VISA un MC līgumi stājās spēkā 01.12.2002.,

208tādējādi vienošanās rezultātā noteiktajai MIF nevarēja būt īpaša

209sakara ar karšu maksājumu skaita pieaugumu 2002.gadā. Vēstules

210Nr.215 1.attēla informācija demonstrē, ka vienmērīgs karšu

211maksājumu uz vienu cilvēku Latvijā skaita pieaugums turpinājās

212līdz pat 2005.gadam. Tāpat jāievēro, ka pirms VISA un MC līgumiem

213arī pastāvēja MIF, un, skatot kopsakarā banku minētos argumentus,

214būtu jāpieņem, ka iepriekšējā MIF nav veicinājusi karšu

215izplatību. Ņemot vērā lēmuma 8.1.punktā konstatēto karšu skaita

216un ekonomiskās izaugsmes vai krituma saikni un publiski pieejamo

217informāciju, jāsecina, ka papildus banku iniciatīvām karšu skaita

218izmaiņas, kā arī darījumu skaita un apjoma izmaiņas, tai skaitā,

219būtiski ietekmēja valsts cīņa ar "aplokšņu algām",

220budžeta iestāžu pāreja uz darba algu izmaksu ar pārskaitījumu

221bankas kontā44

222un ekonomiskā izaugsme Latvijā, un MIF nebija saiknes ar karšu

223izplatības pieaugumu Latvijā.

224Bankas Vēstulē Nr.215 (19.lpp.) norāda, ka fakts, ka

225vienošanās rezultātā noteiktās MIF ir zemākas nekā VISA un

226MasterCard noteiktās MIF, kuras būtu piemērojamas vietējo MIF

227neesamības gadījumā, kā arī zemākas nekā MIF citās valstīs,

228pierāda MIF cēlonisku saikni ar sasniegto efektivitāti. Bankām

229norādot, ka VISA un MasterCard MIF piemērošanas gadījumā

230tirgotājiem būtu nācies maksāt ievērojami vairāk, saprotams, ka

231sasniegtā efektivitāte ir zemāka MIF.

232Konkurence padome norāda, ka, pat ja vietējā MIF būtu noteikta

233zemāka, banku norādītajam ietaupījumam nav saiknes ar ekonomiska

234rakstura efektivitāti kā tādu un secīgi arī nav cēloniskas

235saiknes ar faktiski piemēroto MIF. Preču ražošanas vai

236realizācijas uzlabošanas vai ekonomiskās attīstības attiecīgajai

237efektivitātei jābūt cēloniskai saiknei ar vienošanās rezultātā

238faktiski noteikto MIF.

239Bankas Vēstulē Nr.215 (25.lpp.) atzīmē, ka Vienotās eiro

240maksājumu zonas izstrādes ietvaros Regulā Nr. 924/2009 par

241pārrobežu maksājumiem Kopienā ir paredzēts noteikt MIF tiešā

242debeta darījumiem pārejas periodā līdz 01.11.2012., lai veicinātu

243SEPA tiešā debeta shēmas ieviešanu45,

244un ka tāpat ar MIF tika sekmēta karšu maksājumu sistēmas

245ieviešana Latvijā.

246Konkurences padome norāda, ka MIF piemērošana SEPA tiešā

247debeta shēmā neapliecina MIF atbilstību Konkurences likumam.

248Papildus banku norādītajam būtu jāatzīmē, ka no Regulas

249preambulas 11.punkta ir skaidri secināms, ka MIF noteikšana ir

250paredzēta kā izņēmums, lai radītu juridisku skaidrību par MIF

251piemērošanu pārejas periodā, ņemot vērā, ka pastāvēja dažādas

252prakses, kā arī lai dotu iespēju izstrādāt konkurences tiesībām

253atbilstošus noteikumus. Turpat ir īpaši uzsvērta MIF piemērošanas

254izmaiņu iespējamība konkurences tiesību piemērošanas rezultātā.

255Svarīgi uzsvērt, ka Eiropas Komisija kopumā ir atzinusi, ka MIF

256tiešā debeta darījumiem ierobežo konkurenci Līguma par Eiropas

257Savienības darbību (turpmāk - LESD) 101.panta pirmās daļas

258izpratnē un ka būtu ļoti grūti pierādīt, ka MIF tiešā debeta

259darījumiem būtu attaisnojama un nepieciešama efektivitātes

260aspektā, un ka tā izpilda citus 101.panta trešās daļas

261kritērijus, tādējādi jāpieņem, ka MIF tiešā debeta darījumiem

262pamatā neatbilst Eiropas Savienības konkurences noteikumiem ne

263vietējiem, ne pārrobežu darījumiem, vienlaicīgi norādot, ka

264minētais nebūtu automātiski attiecināms uz karšu

265darījumiem.46

266Atšķirīgo faktisko apstākļu dēļ MIF karšu darījumiem Konkurences

267padome vērtē šajā lietā. Tāpat jānorāda, ka lietā analizētā MIF

268Latvijā ir bijusi spēkā vairāk nekā septiņus gadus, tādējādi

269vienošanās vairāk kā septiņu gadu garumā nevar tikt vērtēta kā

270pārejas perioda pasākums un papildus iepriekš norādītajiem

271iemesliem nav salīdzināma ar trīs gadu pārejas periodu SEPA tiešā

272debeta shēmas ieviešanai.

273Bankas norāda, ka, lai pierādītu, ka MIF ir cēlonis

274efektivitātes ieguvumiem, būtu nepieciešams eksperimentāls

275pētījums, kur dažām valstīm būtu noteikts viens starpbanku maksu

276mehānisms, bet citām atšķirīgs.

277Konkurences padome norāda, ka ar banku piedāvāto pētījumu

278nebūtu pierādāma MIF cēloniskā saikne ar karšu izplatību un

279efektivitātes ieguvumiem. Dažādās valstīs pastāv atšķirīgi

280faktiskie apstākļi, kuri ietekmē karšu izplatību, tai skaitā

281valdības lēmumi. Lai lietā pierādītu MIF cēlonisko saikni ar

282karšu izplatību, nepieciešami skaidri un pārbaudāmi pierādījumi,

283ka MIF patiesi šāds karšu izplatību veicinošs efekts visā VISA un

284MC līgumu darbības laikā ir bijis.

285Konkurences padome konstatē, ka

286bankas nav sniegušas pietiekamus pārbaudāmus pierādījumus, kuri

287apliecinātu, ka vienošanās par MIF par karšu maksājumiem POS

288terminālos un internetā veicināja preču ražošanas vai

289realizācijas uzlabošanos vai ekonomisko attīstību Konkurences

290likuma 11.panta otrās daļas izpratnē.

29110.1.2.

292Patērētāju labums

293Ja nav pierādījumu par to, ka

294MIF veicina preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanos

295vai ekonomisko attīstību, nevar

296novērtēt patērētāju saņemtos labumus. Neatkarīgi no tā,

297Konkurences padome izvērtē banku argumentus un to, vai banku

298darbībās ir saskatāma rīcība, kura atbalsta banku sniegtos

299argumentus.

300Bankas norāda, ka karšu turētāji ir saņēmuši labumu, jo:

3011. karšu turētājiem bija jāmaksā mazāka daļa no kopējām karšu

302izmaksām nekā tirgotājiem, jo bankas šīs izmaksas atguva no

303tirgotājiem;

3042. karšu turētāji varēja norēķināties ar jebkuras bankas karti

305pie jebkura tirgotāja;

3063. samazinoties skaidras naudas lietošanas izmaksām, kuras

307rodas valstij, patērētāji ieguva no citiem valsts sniegtajiem

308pakalpojumiem, kuriem ieguvumus varēja novirzīt;

3094. tirgotājiem un karšu turētājiem izmaksas par karšu

310maksājumu nebija lielākas kā izmaksas maksājot ar skaidru naudu

311par precēm.

3125. mazāka noziedzība, iepirkšanās iespējas internetā;

3136. bonusi, loterijas, atlaides veikalos, kas saistītas ar

314karšu lietošanu.

315Daļa banku norādīto argumentu ir pārāk vispārīgi (mazāka

316noziedzība, iepirkšanās iespējas internetā, karšu turētāju labumi

317no citiem valsts pakalpojumiem) un saistāmi ar labumiem, kurus

318kopumā dod karšu maksājumu sistēma, vai arī tie pilnībā

319neattiecas uz MIF (iespēju norēķināties ar jebkuru karti pie

320jebkura tirgotāja nodrošināja maksājumu sistēmu noteikumi, nevis

321MIF).

322Starpbanku komisijas maksa veido daļu no tirgotāja komisijas

323maksas (cenas) par karšu maksājuma pieņemšanas pakalpojumu.

324Tirgotāji, savukārt, MSC izmaksas iekļauj preču un pakalpojumu

325cenā, tādējādi sadārdzinot preču un pakalpojumu cenas. Līdz ar to

326MIF vispirms samaksā tirgotājs, bet faktiski to samaksā kartes

327turētājs. Vienlaicīgi nav pamata uzskatīt, ka tirgotājs, nosakot

328cenas, neņemtu vērā izmaksas, ko rada karšu pieņemšana, ņemot

329vērā, ka saimnieciskās darbības mērķis ir gūt peļņu un viens no

330peļņas gūšanas priekšnoteikumiem ir segt saimnieciskās darbības

331izdevumus. Līdz ar to karšu turētājs faktiski samaksāja gan karšu

332lietošanas maksu, gan MIF, tādējādi banku arguments, ka karšu

333turētāji maksāja mazāk, nav pamatots.

334Banku ieskatā karšu turētāji un tirgotāji ir saņēmuši labumu

335no skaidras naudas aizvietošanas ar karšu maksājumiem. Bankas

336argumentu pamato ar to, ka MIF visticamāk iztur "tūristu

337testu jeb tirgotāju vienaldzības testu"47

338(turpmāk arī TVT), jo tirgotāji Latvijā ir devuši atlaidi par

339maksājumu ar skaidru naudu jeb prasījuši papildu maksu par

340maksājumu ar karti. Bankas atsaucas uz Eiropas Komisijas

341Konkurences ģenerāldirektorāta ekonomista H.Zengera atziņu, ka

342tūristu tests ir līdzvērtīgs atbilstoša uzrēķina48

343testam, un norāda, ka tirgotāji Latvijā ir prasījuši pircējiem

344papildu maksu par karšu norēķinu un šādi uzrēķini Latvijā ir

345salīdzinoši plaši izplatīti49,

346kā arī tirgotāju uzrēķinu līmenis ir līdzīgs tam, kāds ir

347novērots valstīs, kur šādi uzrēķini nav aizliegti.

348H.Zengera teorētiskais salīdzinājums parāda, ka līdzsvars

349situācijā, kurā MIF ir noteikts brīvi un kurā tirgotājs noteiktu

350atbilstošu uzrēķinu, ir vienāds ar līdzsvaru jeb rezultātu

351situācijā, kur MIF ir noteikts saskaņā ar tūrista testu un

352uzrēķins nav atļauts. Tas ir, tūristu testa rezultātā noteiktā

353MIF simulē situāciju tirgū, kura rastos, ja tirgotāji netiktu

354atturēti no pareizu cenu signālu nodošanas karšu turētējiem brīvi

355noteikta MIF gadījumā. Tiek pieņemts, ka brīvi noteikta MIF un

356uzrēķina noteikšanas pieļaujamības gadījumā tirgotājs noteiktu

357dažādas preču cenas atkarībā no maksājuma instrumenta, tas ir,

358tirgotājs nosakot cenas, aprēķinātu preces izmaksas, tām

359pieskaitot maksājuma transakcijas izmaksas, kuras samazinātu par

360ieguvumu apmēru, ko dod konkrētais maksājuma instruments iepretim

361citam maksājuma līdzeklim. Ja ieguvumu apmērs nenosedz maksājuma

362transakcijas izmaksas, tirgotājs nosaka atbilstošu uzrēķinu, ja

363nosedz, uzrēķinu nenosaka. Līdzsvars tiek radīts arī tūristu

364testa gadījumā, kad no izmaksu viedokļa tirgotājam ir vienalga,

365kādu maksājumu instrumentu pieņemt norēķinam.50

366Skatot banku argumentu kopsakarā ar H.Zengera atziņu par

367līdzsvaru, kas rodas atbilstoša uzrēķina un saskaņā ar TVT

368novērtētas MIF gadījumā, jāsecina tieši pretējais - ja tirgotāji

369ir prasījuši papildu maksu par karšu maksājumu vai devuši atlaidi

370par maksājumu ar skaidru naudu, tad, acīmredzot, konkrēto

371tirgotāju ieskatā karšu maksājuma transakcijas izmaksas bija

372augstākas nekā ieguvums no skaidras naudas aizvietošanas.

373Jānorāda, ka no tirgotāju labuma viedokļa, nosakot maksājumu ar

374skaidru naudu izmaksas, nebūtu ņemamas vērā valsts izmaksas par

375skaidras naudas emitēšanu, jo tās nerada tiešas izmaksas

376tirgotājiem. Pat, ja tirgotāji šīs izmaksas sedz netieši ar

377nodokļu maksājumiem, no tām nevar izvairīties, pieaugot

378maksājumiem ar kartēm. Jebkurā gadījumā maz ticams, ka tirgotāju

379uzrēķini un to apmērs Latvijā varētu norādīt, ka MIF izpilda TVT,

380jo tirgotāji Latvijā ir bijuši ierobežoti noteikt papildu maksu

381par konkrēta maksājuma instrumenta izmantošanu, kā arī nav

382pierādījumu, ka tirgotāju rīcību vadīja motivācija patiesi

383noteikt maksu par dārgāko maksājumu instrumentu, vadoties no

384ieguvumu novērtējuma starp dažādiem maksājuma līdzekļiem. Turklāt

385nav pietiekami, ka MIF tikai izpilda TVT, nepieciešami

386pierādījumi, ka MIF bija tāda, kura faktiski samazināja izmaksas

387un tādējādi deva labumu tirgotājiem salīdzinājumā ar citiem

388maksāšanas līdzekļiem. TVT ir tikai teorētiska metode, kurā cita

389starpā pieņem, ka visi tirgotāji ir vienādi, tādēļ saskaņā ar TVT

390novērtēta MIF vienam tirgotājam var dot labumu, bet citam nē.

391Tāpat, ievērojot tirgus struktūru un karšu izplatību, MIF kā tāda

392vispār var nebūt vajadzīga, vai tieši otrādi, iespējams, ka MIF

393var tikt atzīta par spēkā esošu saskaņā ar Konkurences likuma

39411.panta otro daļu, ja pastāv pierādījumi, ka MIF veicina

395ekonomisko attīstību, nodod pienācīgu daļu ieguvumu patērētājiem,

396turklāt vienošanās neuzliek attiecīgajiem tirgus dalībniekiem

397ierobežojumus, kas nav nepieciešami minēto mērķu sasniegšanai, kā

398arī nedod iespēju likvidēt konkurenci ievērojamā konkrētā tirgus

399daļā. Šo un citu iemeslu dēļ fakts, ka MIF iztur TVT,

400neapliecina, ka banku vienošanās par MIF ir saderīga ar

401Konkurences likuma 11.panta otro daļu.

402Bankas norāda, ka karšu izplatības rezultātā no mēroga efekta

403iegūtais izmaksu samazinājums jeb labums tika nodots tirgotājiem

404zemāku MSC veidā, ņemot vērā, ka MIF veido daļu no MSC. Pēc banku

405veiktā aprēķina MSC ir vidēji samazinājušās no 2004.gada

4061.pusgada līdz 2009.gadam debetkartēm par 0,80 procentpunktiem,

407bet kredītkartēm par 0,97 procentpunktiem (Vēstules Nr.215

40829.lpp.).

409Konkurences padome norāda, ka ne visi tirgotāji ir saņēmuši

410labumu no MSC samazināšanas. Turklāt tie tirgotāji, kuriem MSC

411samazinājās, neieguva no MIF, bet ieguva MSC mainīgās daļas

412samazināšanas rezultātā. Ja MIF mērķis bija veicināt karšu

413izplatību, tad jābūt konstatējamai MIF saiknei ar karšu izplatību

414veicinošu sistēmu, ar tai sekojošu labumu nodošanu visiem karšu

415turētājiem un visiem tirgotājiem.

416Katra banka atšķirīgi attiecina izmaksas uz katru karti un

417piešķir vai nepiešķir labumu karšu turētājiem, kuri saistīti ar

418kartes lietošanu.51

419Banku iesniegtā informācija apliecina, ka astoņas lielākās bankas

420vidēji uz karšu turētājiem ieturēja zemākas karšu lietošanas

421maksas, nekā to faktiskās izmaksas. Karšu lietošanas izmaksu

422samazinājums karšu turētājiem uz vienu karti no kopējām maksājumu

423karšu lietošanas izmaksām, ieskaitot ATM izmaksas, samazinājās no

4247,37 LVL 2004.gadā līdz 4,91 LVL 2009.gadā (LKA 28.12.2010.

425vēstule Nr.4.3.-323/328). Pierādījumi neapliecina, ka maksas

426samazinājumam karšu turētājiem par karšu lietošanu ir saikne ar

427MIF.

428Konkurences padome neapšauba to, ka bankas ir veicinājušas

429karšu izplatības pieaugumu Latvijā gan rīkojot dažādas akcijas,

430gan nenosakot karšu gada maksas, kas kopumā deva labumu karšu

431turētājam. Tomēr, kā jau konstatēts lēmuma 9.punktā, bankām ir

432cita motivācija tā rīkoties ‑ galvenokārt, klientu

433piesaistīšanai, kuri vēlāk izmantos ne tikai bankas maksājumu

434kartes un veiks ar tām maksājumus, bet izmantos arī citus bankas

435pakalpojumus, maksājot komisijas maksas vai procentus. Būtu

436absurdi uzskatīt, ka bankas MIF neesamības gadījumā rīkotos

437pretēji un necenstos piesaistīt klientus katra savas stratēģijas

438ietvaros.

439Kā apliecina tirgotāju sniegtā informācija, tad galvenokārt

440tirgotāju komisija no bankas puses tika samazināta tikai, ja

441tirgotājs pats uzsāka sarunas ar banku, kas pierāda, ka bankām

442nebija konkrēta sistēma, kā tās nodod labumu visiem karšu

443turētājiem un tirgotājiem.52

444Lai novērstu MIF būtisko ietekmi uz konkurenci pieņemšanas

445tirgū un motivētu tirgotājus pieņemt kartes, pieaugot karšu

446maksājumu apjomam un secīgi banku ienākumiem (skatīt 13.attēlu),

447MIF bija jāsamazinās. Tomēr visu VISA un MC līgumu darbības laiku

448MIF bija nemainīgs (skatīt 11., 12.tabulu), tādējādi ierobežojot

449mēroga radīto labumu nodot tirgotājiem, ņemot vērā, ka MIF

450noteica zemāko MSC robežu.

451(*)

45213.attēls. Banku ienākumi no

453MIF (LVL)

454Izvērtējot visu iepriekšminēto, Konkurences padome nekonstatē

455pierādījumus, ka banku labumu piešķiršanai karšu turētājiem būtu

456saikne ar MIF kā banku ienākumu. Tā kā MIF fiksēja būtisku MSC

457daļu un noteica MSC zemāko līmeni, kas bija nemainīgs visā lietā

458vērtētajā laika periodā, tad tirgotāji un netieši karšu turētāji,

459pērkot preces un pakalpojumus, nav saņēmuši pietiekamu labumu,

460kas atsvērtu MIF negatīvo ietekmi uz konkurenci.

46110.1.3. Ierobežojumi, kuri nav nepieciešami

462minēto mērķu sasniegšanai

463Bankas nav pierādījušas, ka MIF būtu skaidra saikne ar karšu

464maksājumu izplatību Latvijā, kā arī, ka patērētāji būtu saņēmuši

465labumu pietiekamā apmērā, lai attaisnotu ierobežojumus un būtisko

466ietekmi uz konkurenci.

467Ievērojot lēmuma 9.punktā

468konstatēto, Konkurences padome secina, ka ar vienošanos

469par MIF uzliktie ierobežojumi konkurencei nebija nepieciešami, jo

470vienošanās kavēja konkurenci, neveicināja preču ražošanas vai

471realizācijas uzlabošanos vai ekonomisko attīstību un nesniedza

472labumu patērētājiem.

473Ievērojot iepriekš konstatēto, nav

474pamata uzskatīt, ka LKA un banku norādītie mērķi - karšu

475maksājumu izplatība un ar to saistītie ieguvumi - nebūtu

476sasniegti vai nav sasniedzami MIF neesamības gadījumā. Cita

477starpā attiecībā uz MIF Eiropas Komisija MasterCard lēmumā ir

478konstatējusi, ka lielākais transakciju skaits uz vienu

479iedzīvotāju ir Eiropas valstīs, kurās vietējā karšu maksājumu

480sistēma darbojas bez MIF.

481Atsaucoties uz MasterCard lēmuma

482570.punktu, bankas Vēstulē Nr.215 (33.lpp.) norāda, ka MasterCard

483lēmumā pieminētā Somijas Pankkikorttti sistēma darbojas

484jau kopš 1979.gada un darījumu apjoms audzis vienmērīgi, turklāt

485tas noticis attīstītā ekonomikā. Tādēļ nav korekti Latvijas

4862002.gada tautsaimniecību salīdzināt ar Somijas tautsaimniecību

4872007.gadā, kad tika pieņemts MasterCard lēmums. Turpat bankas

488liek noprast, ka bez MIF Latvijā būtu gausa karšu norēķinu

489izplatība.

490Konkurences padome norāda, ka

491MasterCard lēmuma 570.punktā ir noteikts, ka debetkaršu maksājumu

492skaits Pankkikorttti sistēmā kopš 1979.gada ir ik gadu

493nepārtraukti pieaudzis, t.i., kopš sistēma uzsāka darbību, tādēļ

494MIF nepieciešamības kontekstā karšu maksājumu pieauguma fakts ir

495salīdzināms. Stabilu karšu maksājumu skaita pieaugumu Latvijā

496demonstrē arī Vēstules Nr.215 1.attēlā sniegtā informācija. Pat

497ja karšu maksājumu izplatību var ietekmēt tautsaimniecības

498attīstība, kā arī citi faktiskie apstākļi, Konkurences padomes

499secinājums ir pareizs, jo MasterCard lēmuma 697.punktā sniegtā

500informācija atklāj, ka arī "vecajās" Eiropas Savienības

501dalībvalstīs (Portugāle, Beļģija, Vācija, Itālija u.c.) -

502attīstītās ekonomikās karšu darījumu skaits uz vienu iedzīvotāju

503ir zemāks nekā sistēmās bez MIF.

50410.1.4.

505Ietekme uz konkurenci ievērojamā konkrēto tirgu daļā

506Atbilstoši lēmuma 7., 9.1. un

5079.3.punktā noteiktajam, vienošanās ietekmēja visus karšu

508darījumus ar VISA un MasterCard zīmolu kartēm, tādēļ konstatējama

509vienošanās ietekme uz konkurenci ievērojamā konkrēto tirgu

510daļā.

51110.2. Daudzpusējā starpbanku komisijas maksa

512par skaidras naudas izsniegšanu ATM vai bankas filiālē un konta

513bilances apskati ATM

514No banku norādītā saprotams, ka

515vienošanās par MIF un komisijas maksām par skaidras naudas

516izsniegšanu ATM sasniegtā efektivitāte ir tāda, ka tā visiem

517karšu turētājiem nodrošināja brīvu pieeju visiem ATM, kā

518rezultātā karšu turētāji varēja izmantot lētāko skaidras naudas

519izņemšanas veidu, t.i., ATM, nevis dārgāko - bankas filiālē.

520Bankas norāda, ka pieeja visu banku ATM nodrošināja, ka bankām

521bija jāinvestē tikai daļā no visas Latvijas ATM un ka vienošanās

522par komisijas maksu par skaidras naudas izsniegšanu ATM bija

523mehānisms, kā bankām dalīties investīciju izmaksās.

524Konkurences padome norāda, ka banku

525arguments nav izvērtējams starpbanku komisijas maksu sniegtās

526efektivitātes kontekstā, jo brīvu pieeju visiem ATM nodrošināja

527maksājumu sistēmu noteikumi (HACR, kas uzlika par pienākumu visām

528ATM bankām pieņemt jebkuras izdevējbankas karti), nevis

529starpbanku komisijas maksa. Tāpat vienotu komisijas maksu par

530skaidras naudas izsniegšanu ATM nevar attaisnot vienīgi ar

531nepieciešamību atgūt investīcijas. Jebkurā gadījumā banku

532arguments par investīciju atgūšanu nav pieņemams vienotas

533komisijas maksas par skaidras naudas izsniegšanu ATM gadījumā, jo

534banku rīcība bija pretēja, jau no VISA un MC līgumu spēkā

535stāšanās ATM banku savstarpējos skaidras naudas izsniegšanas

536darījumus galvenokārt regulēja divpusēji līgumi ar zemākām

537starpbanku komisijām (skatīt2.pielikumu).

538Kā konstatēts lēmuma 9.2.2.punktā, divpusēju pārrunu rezultātā

539noteiktu komisijas maksu gadījumā un vienošanās neesamības

540gadījumā netiktu radīta banku kopēja sapratne par savstarpējām

541komisijas maksām, bankas koordinējošs efekts tirgū, pastāvētu

542konkurence ATM banku starpā, radot banku interesi piedāvāt visām

543bankām sava ATM tīkla pakalpojumus atbilstoši reālajām izmaksām

544un tādējādi ietekmējot komisijas maksas apmēru tirgū. Bankas

545varētu saņemt ATM pakalpojumu par tirgus cenu no ATM bankām un

546noteikt atbilstošu pakalpojuma maksu saviem klientiem.

547Izdevējbankas klienti, izvēloties vai neizvēloties izņemt skaidru

548naudu vai apskatīt konta bilanci citas bankas ATM, radītu

549konkurenci ATM banku starpā ATM pakalpojumu tirgū un saņemtu tās

550radītos ieguvumus. Līdz ar to

551Konkurences padome uzskata, ka bankas nav iesniegušas

552pierādījumus, kādā veidā vienošanās par komisijas maksām

553par skaidras naudas izsniegšanas ATM vai bankas filiālē

554pakalpojumiem un konta bilances apskates ATM pakalpojumu

555veicināja preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanos vai

556ekonomisko attīstību un deva labumu patērētājiem Konkurences

557likuma 11.panta otrās daļas izpratnē.

558Kā norādīts lēmuma 9.2.2.punktā, vienošanās īpaši radīja

559negatīvu ietekmi ATM pakalpojumu tirgus sākuma stadijā, kad

560pircējam īpaši svarīga bija skaidras naudas izņemšanas iespēja

561ATM vai bankas filiālē. Pieaugot ATM skaitam un divpusējo līgumu

562skaitam, vienošanās par komisijas maksu

563par skaidras naudas izsniegšanu ATM vai bankas filiālē

564ietekme mazinājās, bet līdz pat VISA un MC līgumu darbības

565izbeigšanai nav noslēgti divpusēji līgumi starp visām bankām, kā

566arī ATM banku ienākumi no VISA un MC līgumos noteiktajām

567komisijas maksām 2010.gadā joprojām veido ievērojamu daļu (*) no

568kopējiem skaidras naudas izsniegšanas ATM darījumu ieņēmumiem.

569Ievērojot konta bilances apskates ATM

570pakalpojuma popularitāti patērētāju vidū un to, ka ATM ir būtisks

571banku konkurēšanas līdzeklis un konta bilances apskates

572pakalpojums faktiski ir saistīts ar skaidras naudas izsniegšanas

573ATM pakalpojumu, vienošanās par maksu par konta bilances apskati

574ATM kavēja konkurenci ievērojamā konkrētā tirgus

575daļā.Tādējādi vienošanās nebija

576objektīvi nepieciešama.

577Tā kā bankas nav iesniegušas

578pierādījumus, Konkurences padome nekonstatē, ka vienošanās par

579komisijas maksām par skaidras naudas izsniegšanas ATM vai

580bankas filiālē un konta bilances apskates ATM pakalpojumiem

581veicināja preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanos vai

582ekonomisko attīstību un ka vienošanās būtu devusi labumu

583patērētājiem. Bankas ir fiksējušas pakalpojumu cenas, tādējādi,

584tieši pretēji, ievērojot lēmuma 9.punktā konstatēto, patērētāji

585ir zaudējuši no cenu fiksēšanas. Līdz ar to vienošanās neattaisno

586konkurences ierobežojumu un nebija objektīvi nepieciešama.