Par pārkāpuma konstatēšanu un naudas soda uzlikšanu 9. pants

Vienošanās par daudzpusējām

starpbanku komisijas maksām Konkurences likuma 11.panta

izpratnē

Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas 1.punkts nosaka, ka

ir aizliegtas un kopš noslēgšanas brīža spēkā neesošas tirgus

dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences

kavēšana, ierobežošana vai deformēšana Latvijas teritorijā, kas

izpaužas kā tiešu vai netiešu cenu, tarifu vai to veidošanas

noteikumu noteikšana jebkādā veidā.

VISA un MC līgumu 5.punkts

Vietējo darījumu starpbanku komisijas un komisiju

kvalifikāciju prasības nosaka komisijas apmēru gan kā

procentus no darījuma summas, gan kā fiksētu summu (skatīt

1.pielikumu), kā arī nosaka maksāšanas un iekasēšanas pienākumu.

VISA un EC/MC līguma 5.4.punkts un Maestro līguma 5.3.punkts

nosaka, ka izdevējbanka22

maksā starpbanku komisiju Pieņēmējbankai23

par ATM naudas izsniegšanu Vietējiem darījumiem un naudas

izsniegšanu bankas filiālē [..], savukārt Pieņemējbanka

maksā starpbanku komisiju Izdevējbankai par pirkuma Vietējiem

darījumiem [..]. VISA un EC/MC līguma 5.5.punkts un Maestro

līguma 5.4.punkts paredz, ka izdevējbanka maksā starpbanku

komisiju Pieņēmējbankai par ATM bilances pieprasījumu Vietējiem

darījumiem [..].

VISA un MC līgumu 9.2.punkts paredz, ka atsevišķas bankas

var savstarpēji vienoties par starpbanku komisijām, kas ir

atšķirīgas no šī līguma 5.nodaļā minētajām. Šajā gadījumā šīs

bankas slēdz atsevišķu savstarpēju līgumu, turpinot arī turpmāk

ievērot šī līguma noteikumus, izņemot atbilstošās savstarpējā

līgumā noteiktās starpbanku komisijas [..].

9.1. Starpbanku komisijas maksa

(MIF)

9.1.1. Kad pircējs (kartes turētājs) norēķinās ar karti

pie tirgotāja, izdevējbanka debetē pircēja kontu par preces cenu.

Izdevējbanka MIF iekasē no pieņēmējbankas, savukārt pieņemējbanka

to iekļauj tirgotāja komisijas maksā kā izdevumus, tādējādi MIF

veido daļu no MSC, kas ir cena, ko tirgotājs maksā pieņēmējbankai

par karšu maksājumu pieņemšanas pakalpojumu (skatīt 10.attēlu).

Tādējādi Pieņēmējbanka no izdevējbankas saņem preces cenu,

atņemot MIF. Savukārt tirgotājs no pieņēmējbankas saņem

preces cenu, atņemot karšu maksājuma pieņemšanas pakalpojuma

maksu - MSC. Tādējādi nauda par preci plūst no

izdevējbankas uz pieņēmējbanku un tālāk pie tirgotāja, bet

komisijas maksu plūsma notiek pretējā virzienā.

(p - preces cena, MIF - daudzpusēji noteikta starpbanku

komisijas maksa, MSC - tirgotāja komisijas maksa, f - konta

apkalpošana, kartes gada maksa u.c.)

10.attēls. Komisijas maksas

četru pušu karšu norēķinu sistēmā

Izvērtējot MIF un MSC izmaiņas laika periodā no 2004. līdz

2009.gadam, Konkurences padome secina, ka MIF veidoja būtisku MSC

daļu (11., 12.tabula).

11.tabula. MIF daļa MSC

debetkartēm (%)

2004.

2.pusg.

2005

2006

2007

2008

2009

Vidējā MSC (%)

(*)

Vidējā MIF (%)

(*)

MIF/MSC (%)

Avots: banku sniegtā informācija lietā (LKA 28.12.2010.

vēstule Nr.4.3.-323/328)

12.tabula. MIF daļa MSC

kredītkartēm (%)

2004. 2.pusg.

2005

2006

2007

2008

2009

Vidējā MSC (%)

(*)

Vidējā MIF (%)

(*)

MIF/MSC (%)

100

Avots: banku sniegtā informācija lietā (LKA 28.12.2010.

vēstule Nr.4.3.-323/328)

Informācija 11.tabulā un 12.tabulā parāda, ka, samazinoties

vidējai MSC, bet MIF paliekot nemainīgai, no 2004.gada līdz

2009.gadam būtiski pieauga MIF daļa MSC, 2009.gadā sasniedzot 75%

debetkartēm un 100% kredītkartēm, tādējādi fiksējot būtisku MSC

daļu, t.i., pieņēmējbankas cenu par karšu pieņemšanas pakalpojumu

tirgotājam.

Konkurences padome izvērtēja, vai MIF faktiski ietekmēja banku

rīcību, nosakot MSC. Saskaņā ar banku sniegto informāciju

13.tabulā norādītas pieņēmējbanku noteiktās zemākās, vidējās un

augstākās MSC uz informācijas sniegšanas brīdi lietā.

13.tabula. Banku noteiktās

MSC (%) karšu maksājumos ar citu banku kartēm

(*)

Informācija 13.tabulā apliecina, ka zemākās MSC galvenokārt

nav noteiktas zemākas par MIF debetkartēm 0,50 - 0,65% un

kredītkartēm 0,80 - 0,95%. Jāatzīmē, ka Swedbank noteiktā zemākā

MSC likme kredītkartēm (*) % attiecas tikai uz (*), nākamā zemākā

likme ir (*) %, bet Nordea bankas noteiktā MSC likme debetkartēm

un kredītkartēm (*) % attiecas tikai uz (*), nākamā zemākā MSC

likme debetkartēm ir (*) %, bet kredītkartēm (*) %, tādēļ

iepriekšminēto likmju noteikšana nav uzskatāma par vispārēju

praksi, ko apliecina vidējās svērtās MSC (skatīt 11., 12.tabulu).

Minēto apliecina arī POS pētījumā aprēķinātā vidējā MSC

debetkartēm (0,86%) un kredītkartēm (1,12%). Papildus zemākas MSC

noteikšana par MIF kredītkartēm skaidrojama ar to, ka bankas no

kredītkartēm gūst citus ienākumus, piemēram, ienākumus no karšu

kredītiem, tādēļ tās var noteikt MSC zem MIF. Līdzīgi bankas

konkrētām kredītkartēm nenosaka gada maksu atkarībā no katras

bankas stratēģijas.

9.1.2. HACR un NDR rezultātā pieņēmējbankas ar

tirgotājiem slēgtajos līgumos par karšu maksājumu pieņemšanu

iekļāva pienākumu tirgotājiem pieņemt karšu maksājumus ar visām

derīgajām maksājumu kartēm, kā arī iekļāva noteikumu, kurš liedza

tirgotājam kartes maksājuma gadījumā piemērot augstāku preces vai

pakalpojuma cenu nekā noteiktā cena, pircējam norēķinoties ar

skaidru naudu, vai prasīt papildu maksu par karšu maksājumu.

Rezultātā tirgotājam bija jāpieņem jebkuras izdevējbankas kartes,

neatkarīgi no tām noteiktā MIF lieluma, tādējādi ierobežojot

tirgotāju iespēju ietekmēt MIF. MIF faktiski bija slēpts

maksājums, ko apliecina tirgotāju sniegtā informācija par

vispārēju neizpratni vai daļēju izpratni par MIF un tā

piemērošanu24.

Tāpat arī pircējs nevarēja iegūt informāciju par to, cik faktiski

izmaksā maksājums ar konkrēto karti, jo norēķins tam izmaksāja

vienādi neatkarīgi no kartes veida vai cita maksājumu līdzekļa

(skaidras naudas). Secīgi, pircēja vara, izvēloties vai

neizvēloties maksājumu kartes kā maksāšanas līdzekli atkarībā no

cenas, bija ierobežota. Līdz ar to MIF kopsakarā ar HACR un NDR

ierobežoja tirgotājiem un karšu turētājiem iespēju veicināt

lētāku karšu izplatību, piemēram, atsakoties no kartēm ar

augstāku MIF. Tādējādi, nosakot fiksētu MIF un pakalpojuma

sniegšanas noteikumus, bankas kolektīvi realizēja tirgus varu

pret tirgotājiem un pircējiem, ierobežoja un kavēja cenas

veidošanos atbilstoši pieprasījumam un piedāvājumam tirgū.

9.1.3. Saskaņā ar lietā iegūto informāciju laika

periodā no 2005.gada līdz 2008.gada 1.pusgadam MIF ir tieši

ietekmējusi 65 - 70% no visiem vietējiem karšu maksājumiem

(skatīt 11.attēlu), kā arī ietekmējusi MSC lielumu iekšējiem

karšu maksājumiem.

Avots: banku sniegtā informācija lietā un Latvijas Bankas

maksājumu statistika (http://www.bank.lv)

11.attēls. Iekšējo un ārējo karšu maksājumu skaita attiecība

(%)

Pieņēmējbankām bija interese

paaugstināt MSC iekšējiem darījumiem (bankas galvenokārt noteica

MSC tikpat augstu kā "ārējiem" karšu

maksājumiem)25.

Pieņēmējbankas nebija ieinteresētas noteikt MSC zemāku par MIF,

jo pretējā gadījumā tā saņemtu mazāk ienākumu nekā, ja darbotos

tikai izdošanas tirgū. Līdz ar to MIF ietekmēja visus vietējos

karšu maksājumus.

9.1.4. Izvērtējot iepriekšminēto, Konkurences

padome konstatē, ka vienošanās par MIF ir kvalificējama kā

vienošanās par cenu Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas

1.punkta izpratnē, kuras mērķis un sekas bija kavēt, ierobežot un

deformēt konkurenci, jo:

(1) MIF faktiski noteica minimālo MSC jeb pieņēmējbankas cenu

par karšu pieņemšanas pakalpojumu tirgotājam, ierobežojot

pieņēmējbankas iespējas noteikt zemākas MSC par MIF, t.i., brīvas

konkurences apstākļiem atbilstošu pakalpojuma cenu;

(2) Tā kā MIF noteica MSC minimālo apmēru, pieņēmējbankas

(konkurenti) apzinājās, ka citu

pieņēmējbanku tirgotāji maksā ļoti līdzīgas MSC, tādēļ

samazinājās risks pazaudēt klientu (tirgotāju) MSC

nesamazināšanas gadījumā. Līdz ar to tirgū tika nodrošināts

stabils pamats konkurentu (pieņēmējbanku) savstarpējai sapratnei

par zemāko MSC līmeni, ierobežojot un kavējot pieņēmējbanku

konkurenci;

(3) MIF varēja samazināt motivāciju bankām darboties

pieņemšanas tirgū, īpaši ievērojot izdošanas un pieņemšanas

tirgus struktūru, jo no visām pieņēmējbankām vienīgi Swedbank

2009.gadā bija pozitīva samaksātā un saņemtā MIF starpība;

(4) MIF apmēru nevarēja ietekmēt ne tirgotāji, ne karšu

turētāji;

(5) MIF ietekmēja visus karšu maksājumus gan ārējos (tieši),

gan iekšējos (netieši);

(6) MIF bija izdevējbanku ienākums, ko tās ieguva neatkarīgi

no to izmaksu lieluma. Tā kā pieņēmējbankas ir arī izdevējbankas

vēsturisku apstākļu dēļ,26

izdevējbankas bija ieinteresētas vienoties par augstu MIF, jo

neatkarīgi no tā, ka MIF jāmaksā jebkurai pieņēmējbankai, karšu

maksājumu darījumos, kuros tās ir izdevējbankas, tās arī saņēma

MIF no citām pieņēmējbankām. Tādējādi secināms, ka bankām bija

motivācija gūt finansiālu labumu no MIF.

9.1.5. Bankas nav iesniegušas pierādījumus, kuri

pamato vienošanās rezultātā noteikto komisijas maksu lielumu

pirms vienošanās 2002.gadā. Lai arī iesniegtā informācija ir

pretrunīga, no tās secināms, ka bankas noteica MIF, vadoties no

VISA un MasterCard MIF. Swedbank norāda, ka VISA un MC līgumos

ietvertās MIF izvērtētas pēc komercbanku un FDL metodoloģijas

pirms VISA un MC līgumu noslēgšanas (12.09.2008. vēstule

Nr.316LG00-158A). Rietumu banka norāda, ka MIF tiek aprēķinātas,

balstoties uz darījumu apstrādes, riska vadības un netiešām

(pamatlīdzekļu iegāde un uzturēšana u.c.) izmaksām (13.11.2008.

vēstule Nr.42-13-36/8270). Latvijas tirdzniecības banka atzīst,

ka bankai nav izstrādāta metodika MIF noteikšanai (17.11.2008.

vēstule Nr.04.5-E-21.K/1637). Hipotēku un Zemes banka norāda, ka

MIF veidošanās metodikas pamatā ir VISA un MC līgumi (13.11.2008.

vēstule Nr.2.10.17/8284). Norvik banka norāda, ka uz doto brīdi

MIF ir atrunātas VISA un MC līgumos, kas noslēgti 2002.gadā,

tādējādi dati par metodiku vairs nav pieejami (20.11.2008.

vēstule Nr.24.2-6/20717). Latvijas Krājbanka norāda, ka

"Vēsturiski Latvijā MIF tika ieviestas, pārņemot

starptautisko maksājumu karšu organizāciju praksi. Neapgalvojot,

ka šīs maksas ir noteiktas nesamērīgi augstas, tomēr apzinoties,

ka šo maksu noteikšanai un pārskatīšanai trūkst metodoloģiska

pamatojuma, Krājbanka kopā ar citām Latvijas bankām ir

piesaistījusi neatkarīgu ekspertu Payment Systems Europe Limited

(PSE), kurš veiks jautājuma izpēti (..)".

Kā jau norādīts iepriekš, MIF bija izdevējbanku ienākums, ko

tās ieguva neatkarīgi no to izmaksu lieluma. Tā kā pieņēmējbankas

ir arī izdevējbankas vēsturisku apstākļu dēļ,27

izdevējbankas bija ieinteresētas vienoties par augstu MIF, jo

neatkarīgi no tā, ka MIF jāmaksā jebkurai pieņēmējbankai, karšu

maksājumu darījumos, kuros tās ir izdevējbankas, tās saņēma arī

MIF no citām pieņēmējbankām. Tādējādi secināms, ka bankām bija

motivācija gūt finansiālu labumu no MIF. Papildus iepriekš banku

sniegtajai informācijai minēto apliecina tas, ka bankas MIF

noteica, vadoties no VISA un MasterCard noteiktajām likmēm

(uzskatot tās par zemāko līmeni), nevērtējot katras bankas

individuālās izmaksas, jo ienākumu gūšanas intereses vadītas

bankas nebija ieinteresētas vienoties par zemākām likmēm nekā

bija noteikušas VISA un/vai MasterCard, kuru noteiktās likmes

būtu piemērojamas vietējo MIF neesamības gadījumā.28

Gan vietējā MIF, gan VISA MIF kredītkartēm ir atkarīga t.sk.

no kartes un POS termināla tehnoloģijas. Vidējā MIF kredītkartēm

laika periodā no 2004.gada līdz 2009.gadam bija robežās no 0,91

līdz 0,93%, kura bija piemērojama karšu maksājumiem, kuros

izmantota EMV standartam29

atbilstoša karte un POS termināls, tādēļ salīdzināšanai

izmantojama atbilstošam karšu darījumam noteikta VISA MIF, kas

laika periodā no 2004.gada līdz 2009.gadam bija robežās (*) %.

Tādējādi secināms, ka VISA MIF bija ievērojami zemāka kā

vienošanās rezultātā noteiktā MIF. Atbilstošam karšu maksājumam

MasterCard MIF laika periodā no 2004.gada līdz 2009.gadam bija

0,80% un augstāk, tādēļ MasterCard MIF atkarībā no konkrēta karšu

maksājuma ar attiecīgas tehnoloģijas karti attiecīgas

tehnoloģijas POS terminālā varēja būt gan zemāka, gan augstāka

nekā vienošanās rezultātā noteiktā MIF no 0,91 līdz 0,93 %.

Tāpat arī vidējā MIF Maestro debetkartēm (no 2004.gada līdz

2009.gadam bija no 0,581 - 0,592%) bija piemērojama karšu

maksājumiem, kuros izmantota EMV standartam atbilstoša karte un

POS termināls. Šajā laikā atbilstošam karšu maksājumam MasterCard

MIF debetkartēm bija 0,50 - 0,55% (ja daļa maksājumu kvalificējās

darījumam, kuros kartes turētāja identifikācijas metode bija ar

parakstu, tad MIF likme bija 0,80 %), tādēļ atkarībā no karšu

turētāja identifikācijas metodes, veicot maksājumu, MasterCard

MIF debetkartēm varēja būt gan zemāka, gan augstāka nekā

vienošanās rezultātā piemērotā MIF (no 0,581 - 0,592%). VISA MIF

debetkartēm no 2002.gada līdz bija 2010.gadam bija noteikta

absolūtā vērtībā par katru karšu maksājumu, tādējādi,

salīdzināšanai pārrēķinot tās saskaņā ar VISA debetkaršu

maksājumu skaitu Latvijā, procentuāli tās attiecīgajā laika

periodā būtu augstākas nekā vienošanās rezultātā noteiktās MIF

(LKA 02.07.2010. vēstule Nr.4.3.-95/215). Tomēr no 2010.gada

vienošanās rezultātā noteiktās MIF VISA debetkartēm bija

augstākas kā VISA MIF debetkartēm30.

Kā arī no 16.08.2008. vienošanās rezultātā noteiktās MIF

MasterCard debetkartēm bija augstākas kā MasterCard MIF

debetkartēm, jo no 16.08.2008. MasterCard atcēla pārrobežu

darījumiem piemērojamās MIF un vēlāk tās noteica 0,3% apmērā

kredītkartēm un 0,2% apmērā debetkartēm.31

Papildus iepriekš norādītajiem pierādījumiem, pēc VISA un MC

līgumos noteikto MIF atcelšanas, banku divpusējos līgumos

noteiktais MIF līmenis VISA debetkartēm (skatīt 14.tabulu) ir

augstāks nekā VISA noteiktā MIF debetkartēm.32

14.tabula. Starpbanku

komisijas maksas divpusējos līgumos par maksājumiem POS

terminālos un internetā

(*)

Izvērtējot iepriekšminēto kopsakarā, Konkurences padome

secina, ka bankām nebija jebkādas pamatotas metodikas MIF

noteikšanai un MIF tika noteiktas, vadoties no VISA un MasterCard

noteiktajām likmēm (uzskatot tās par zemāko līmeni), jo ienākumu

gūšanas intereses vadītas bankas nebija ieinteresētas vienoties

par zemākām likmēm kā bija noteikušas VISA un/vai MasterCard,

kuru noteiktās likmes būtu piemērojamas vietējo neesamības

gadījumā.33

9.1.6. Banku

daudzpusēja vienošanās par funkcionāliem jautājumiem

(piemēram, karšu darījumu autorizācija, darījumu un reklamāciju

apstrāde, klīrings un starpbanku norēķini, pievienošanās līgumam

procedūra u.c.) būtu nepieciešama, lai

tehnoloģiski un droši, piemērojot vienotus standartus un

procedūras, varētu nodrošināt karšu maksājumus četru pušu

maksājumu vietējā sistēmā, tomēr MIF nebija objektīvi

nepieciešama karšu maksājumu vietējās sistēmas funkcionēšanai kā

tādai. Izdevējbanka varēja noteikt maksu karšu turētājiem

par tās sniegtajiem pakalpojumiem, savukārt pieņēmējbanka varēja

noteikt maksu tirgotājiem par saviem pakalpojumiem, un rezultātā

gan izdevējbanku, gan pieņēmējbanku noteiktās cenas būtu

pakļautas konkurences spiedienam, vai arī nepieciešamības

gadījumā pastāvēja iespēja vienoties divpusēji, kas ir mazāk

konkurenci ierobežojošs veids.

9.1.7. Banku argumenti

Bankas norāda, ka "Vienošanās paredzētās MIF darījumos

ar VISA kartēm KP pētītajā laikposmā vienmēr bijušas zemākas par

VISA noteiktajām reģionālajām MIF, kas citādi būtu bijušas

piemērojamas. Arī MasterCard Incorporated, MasterCard

Intenational Incorporated un MasterCard Europe S.p.r.l. (turpmāk

- MC) vadītajā un pārstāvētajā maksājumu sistēmā noteiktās

starpvalstu MIF Eiropas Ekonomiskajā zonā KP pētītajā laikposmā

ir bijušas augstākas par Vienošanās noteiktajām MIF līdz

2008.gada jūnijam, kad MC uz laiku atcēla vairākas starpvalstu

MIF", kas bija vienošanās mērķis.

Konkurences padome norāda, ka zemāka vietējo MIF esamība nekā

VISA vai MasterCard noteiktās neattaisno banku rīcību, kā arī

neapliecina, ka bankām nebija mērķis kavēt un ierobežot

konkurenci. Pat ja banku noteiktās likmes kādā laika periodā bija

zemākas kā VISA un MasterCard noteiktās, vienojoties

koordinējošais efekts netika izslēgts. LKA 02.07.2010. vēstulē

Nr.4.3.-95/215 (turpmāk - Vēstule Nr.215) salīdzina vidējo

vietējo MIF VISA kredītkartēm vērtību (no 2004.gada 1.pusgada

līdz 2009.gadā 0,910 - 0,925%) un vietējā MIF MasterCard

kredītkartēm (no 2004.gada 1.pusgada līdz 2009.gadā 0,920 -

0,947%) ar VISA un MasterCard MIF aptuveno komisijas maksas likmi

0,95%, nenorādot, kā noteikta aptuvenā vērtība. Tas pats

attiecināms arī uz MIF debetkartēm salīdzināšanu. Papildus

iepriekš lēmumā norādītie pierādījumi apliecina, ka vienošanās

rezultātā noteiktās MIF kopumā nebija zemākas par VISA un

MasterCard MIF visos gadījumos un laika periodos, kā arī banku

rīcība norāda, ka banku patiesais mērķis nebija noteikt zemākas

MIF nekā VISA un MasterCard MIF.

Bankas norāda, ka "KP nav secinājusi, ka starpbanku

komisijas maksa, kuru paredz vienošanās, faktiski būtu uzskatāma

par MSC "grīdu", un šāds secinājums arī būtu nepareizs

[..] empīriski dati liecina, ka faktiski MIF nav MSC

"grīdas" cēlonis - jebkuras divas Vienošanās

dalībnieces jebkurā laikā var līgt par atšķirīgām un zemākām

divpusējām komisijas maksām [..]"

Pierādījumi lietā apliecina, ka MIF veido nozīmīgu tirgotāja

komisijas maksas daļu par karšu maksājuma pieņemšanas

pakalpojumu, būtiski ierobežojot pieņēmējbankas noteikt tirgotāju

komisijas maksu zemāku kā MIF, turklāt bankas MIF ir uzskatījušas

par MSC zemāko līmeni (skatīt lēmuma 9.1.punktu). Bankas nav

norādījušas, kuri dati liecina par to, ka MIF nav MSC

"grīdas" cēlonis. Bankas vienīgi piemin, ka iespēja

vienoties par divpusējām starpbanku komisijas maksām ir

apliecinājums tam, ka MIF nav MSC "grīda", tomēr

iespēja vienoties divpusēji nekādi neietekmē MIF kā MSC

"grīdas" novērtējumu.

Bankas Vēstulē Nr.215 (9.lpp.) norāda, ka dati liecina, ka

tirgotāji bieži maina pieņēmējbanku, tā norādot, ka konkurence

pieņēmējbanku starpā netiek ierobežota. Bankas nesniedz

apliecinājumu minētajam un norāda, ka nevienai bankai nav

pieejama informācija par to, cik bieži konkrēti klienti mainījuši

pieņēmējbankas.

Konkurences padome norāda, ka pieņēmējbankas maiņas iemesli

var būt dažādi, tai skaitā citu bankas pakalpojumu cenas. Jebkurā

gadījumā konkurence pieņēmējbanku starpā var pastāvēt tikai par

to MSC daļu, kas paliek tās rīcībā, atņemot MIF. Savukārt MIF,

kas ir būtiska un fiksēta MSC daļa, nav pakļauta konkurences

spiedienam. Kā konstatēts lēmuma 9.1.4. un 9.1.5.punktā, bankas

galvenokārt nenosaka MSC zemāku par MIF, un vienošanās rezultātā

tiek fiksēta nozīmīga MSC daļa, tādējādi būtiski ierobežojot

iespēju samazināt MSC un kavējot konkurenci ar cenu pieņemšanas

tirgū.

Bankas ir norādījušas, ka cits

mehānisms nebūtu pietiekami efektīvs karšu tirgus darbības

nodrošināšanai, kā arī HACR esamība neļautu attīstīties banku

konkurencei. Bankas Vēstulē Nr.215 (30.lpp.) norāda, ka banku

divpusējas sarunas par MIF nebūtu pietiekami efektīvs mehānisms

sistēmas darbībai HACR esamības dēļ. HACR uzliek par pienākumu

pieņēmējbankai pieņemt visu banku izdotās attiecīgā veida kartes.

Bankas norāda, ka pat nelielai izdevējbankai sarunās ar jebkuru

pieņēmējbanku būtu spēcīga pozīcija, jo neatkarīgi no MIF lieluma

pieņēmējbankai jāpieņem jebkuras bankas kartes. Turpat 9.lpp.

norāda, ka "[..] abi noteikumi - par cenu un par zīmolu

diskriminācijas nepieļaujamību - nav atkarīgi no Vienošanās; to

avots ir VISA un MC noteikumi, bet cenu diskriminācijas

aizliegums nu jau nostiprināts Maksājumu pakalpojumu likuma

77.panta trešajā daļā [..]".

Konkurences padome lietā ņem vērā

to, ka izdevējbankas un pieņēmējbankas starpā nepastāv izteiktas

pārdevēja un pircēja attiecības, tomēr Konkurences padomes

ieskatā, nepastāvot banku rīcību koordinējošam efektam par zemāko

MSC līmeni, divpusēju sarunu gadījumā joprojām saglabājas stimuli

bankām veicināt karšu izdošanu, tādēļ nevar uzskatīt, ka bankas

divpusējās sarunās varētu būt ieinteresētas vienoties par

pārmērīgi augstu starpbanku komisijas maksu. Pat ja cenu

diskriminācijas aizliegums tieši neizrietēja no VISA un MC

līgumiem, MIF ietekmi nevar vērtēt atrauti no citiem noteikumiem,

kuri faktiski veicināja MIF ietekmi uz konkurenci pieņemšanas

tirgū. Konkurences padome vērš uzmanību, ka VISA un MasterCard

noteikumi nevar būt attaisnojums, lai rīkotos pretēji Konkurences

likumam, kā arī Maksājumu pakalpojumu likums stājās spēkā

31.03.2010., tādēļ tā normas nav attiecināmas uz iepriekšējo

periodu, kurā bija spēkā MIF.

Tāpat bankas Vēstulē Nr.215

(28.lpp.) norāda, ka, ļaujot tirgotājiem iekasēt komisijas maksu

par norēķiniem ar karti, tādējādi radot tirgotāju kā pakalpojuma

ņemēju spiedienu uz banku noteiktajām pakalpojumu maksām,

tirgotāji iekasētu maksu, kādu tirgus spēj maksāt, nevis maksu,

kas atspoguļo tirgotāja izmaksas, jo tirgotāja pamata motivācija

ir maksimizēt ieņēmumus un motivācija stimulēt patērētājus

izmantot izdevīgāko norēķina veidu ir tikai pakārtota pārdošanas

apjoma palielināšanai.

Konkurences padomes ieskatā

tirgotāju vēlme izmantot izdevīgāko norēķina veidu nesamazinās,

un nevar piekrist banku apgalvojumam, ka tirgotāji varētu sākt

uztvert karšu maksājumus kā preci, par kuru tie noteiktu maksu,

kuru pircēji vēlas maksāt. Kā jau Konkurences padome lēmumā

iepriekš norāda - tirgotājam, lai tas spētu nodrošināt

labu servisu, pārdodot preces vai sniedzot pakalpojumus visiem

potenciāliem klientiem, ir motivācija veicināt karšu maksājumu

izplatību, jo tā tiek celta tirgotāja konkurētspēja. Pretējā

gadījumā tirgotājs riskē pazaudēt klientus, jo tie var izvēlēties

citu tirgotāju, kurš nenosaka komisijas maksu par karšu

maksājumu. Secīgi, tirgotāji ir ieinteresēti vest sarunas ar

bankām par zemāku tirgotāju komisijas maksu.

No LKA 23.09.2009. vēstulē

Nr.4.3.-123/102 norādītā izriet, ka bez vienošanās tiktu radīti

šķēršļi ieiešanai tirgū - bankām būtu nepieciešams patērēt daudz

administratīvo resursu, lai sagatavotu lielu skaitu divpusēju

līgumu, kā arī bankas Vēstulē Nr.215 norāda, ka 2002.gadā bankām

pietrūka zinātības divpusēju sarunu vešanai. LKA norāda, ka trīs

līgumu objektīvu nepieciešamību apliecina fakts, ka līgumam tā

darbības laikā ir pievienojušās jaunas bankas. Vēstulē Nr.215

(26.lpp.) bankas papildus norāda, ka viena līguma slēgšana

samazina izmaksas, jo, ja nebūtu daudzpusējas vienošanās, bankām

būtu VISA jāmaksā (*) EUR līguma reģistrēšanas VISA sistēmā maksa

par katru līgumu. No banku norādītā saprotams, ka vienošanās par

MIF novērsa šķēršļus konkurencei.

Konkurences padome norāda, ka, ienākot tirgū, katrai bankai

par komisijas maksām būtu jānoslēdz līgumi ar mazāk kā 22 bankām,

kas, salīdzinot, piemēram, ar līgumu skaitu par karšu maksājumu

pieņemšanu u.c. nepieciešamo līgumu skaitu, ir niecīgs. Tādēļ

šāda skaita līgumu noslēgšanas

nepieciešamība neattaisno MIF objektīvu nepieciešamību un

konkurences ierobežojumu. Tas pats attiecināms uz banku argumentu

par zinātības trūkumu 2002.gadā, ņemot vērā, ka daļa bankas

darbojas starptautiskā mērogā ar pietiekamu juridisko

atbalstu.

Fakts, ka VISA un MC līgumiem ir

pievienojušās jaunas bankas, nav arguments, kurš būtu vērtējams

vienošanās kā ierobežojuma nepieciešamības kontekstā, ņemot vērā,

ka arī MIF neesamības gadījumā bankām būtu tāda pati iespēja

uzsākt darbību izdošanas, pieņemšanas un skaidras naudas

izsniegšanas tirgos.

VISA pilnvarotās personas

23.12.2010. vēstulē norādītā informācija atklāj, ka attiecībā uz

vietējiem darījumiem divpusēji noteiktu starpbanku komisijas

maksu reģistrācijas maksa jāmaksā vienīgi tādā gadījumā, ja

attiecīgās bankas vēlas, lai to darījumus apstrādā VISA sistēmā.

Šāda kārtība uz vietējiem darījumiem bija piemērojama no

2004.gada pēc Latvijas iekļaušanas VISA Europe reģionā sakarā ar

Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Tādējādi, ja šo banku

darījumus apstrādā cits darījumu apstrādes operators (piemēram,

FDL Latvijā), tad reģistrācijas maksa nebija jāmaksā. FDL sniegtā

informācija lietā apliecina, ka visas lietas dalībnieces vietējos

darījumus no 2002.gada apstrādā FDL34.

Savukārt MasterCard pilnvarotās personas sniegtā informācija

20.12.2010. vēstulē apliecina, ka MasterCard no 2002.gada nav

piemērojusi divpusēju līgumu, kuri nosaka starpbanku komisijas

maksas vietējiem darījumiem, reģistrācijas maksu. Tādējādi LKA

arguments ir nepamatots.

9.2. Vienošanās par starpbanku

komisijas maksu par skaidras naudas izsniegšanas ATM un bankas

filiālē pakalpojumiem, un konta bilances apskates ATM

pakalpojumu

9.2.1. ATM vai filiāļu tīkls ir viens no banku

instrumentiem, ar kuru tās savstarpēji konkurē par klientiem.

Banka, kuras īpašumā ir ATM (turpmāk - ATM banka) vai filiāles,

cita starpā var konkurēt ar citām ATM vai filiāļu īpašniecēm ar

ATM un filiāļu tīkla plašumu un pieejamību un komisijas maksām

par skaidras naudas izsniegšanas un konta bilances apskates ATM

pakalpojumu citām bankām un to klientiem.

Ievērojot visu karšu obligātas pieņemšanas noteikumu, jebkurai

ATM bankai bija jāapkalpo jebkurš karšu turētājs ar jebkuras

izdevējbankas konkrētajā maksājumu sistēmā izdoto karti. Tas

nozīmē, ka visas ATM bankas gan citām ATM bankām, gan bankām,

kurām nav savu ATM, sniedz ATM jeb filiāles pakalpojumus

(skaidras naudas izsniegšanas ATM un bankas filiālē pakalpojumus

vai konta bilances apskates ATM pakalpojumu), kas savukārt

nodrošina iespēju ATM bankām sniegt saviem klientiem skaidras

naudas izsniegšanas pakalpojumu un konta bilances apskates

pakalpojumu plašākā ATM vai filiāļu tīklā vai bankām, kurām nav

savu ATM vai filiāļu, nodrošina pieeju ATM vai filiāļu tīklam,

lai sniegtu minētos pakalpojumus saviem klientiem.

Kad kartes turētājs izņem skaidru naudu citas bankas ATM vai

citas bankas filiālē vai veic konta bilances apskati citas bankas

ATM, izdevējbanka un netieši karšu turētājs maksā ATM vai

filiāles īpašniekam pakalpojuma maksu (starpbanku komisijas

maksa) par ATM lietošanu vai filiāles pakalpojuma izmantošanu,

t.i., banka, kurai pieder ATM vai filiāle, iekasē starpbanku

komisijas maksu no izdevējbankas, savukārt izdevējbanka

starpbanku komisijas maksu un papildus izdevējbankas noteikto

pakalpojuma maksu saviem klientiem atskaita no karšu turētāja

bankas konta (skatīt 12.attēlu). Pretēji kā MIF gadījumā, kur

komisijas maksu saņem kartes izdevējbanka, ATM pakalpojumu

gadījumā komisijas maksu saņem ATM banka no izdevējbankas par

sniegto pakalpojumu tās klientam. Tādējādi secināms, ka

starpbanku komisijas maksa ir cena par ATM vai filiāles

pakalpojumu citām bankām. Starpbanku komisijas maksa fiksē daļu

no izdevējbankas pakalpojuma maksas, ko tā nosaka saviem

klientiem par skaidras naudas izsniegšanas ATM vai banku filiālē

pakalpojumu vai konta bilances apskates ATM pakalpojumu citu

banku ATM vai filiālēs.

(m - izdevējbankas komisijas maksa, k - starpbanku komisijas

maksa, f - kartes gada maksa)

12.attēls. Komisijas maksas

ATM pakalpojumu sistēmā

Izvērtējot iepriekšminēto, secināms, ka starpbanku komisijas

maksa ir cena par citas bankas ATM vai filiāles pakalpojumu

izmantošanu, un šāda vienošanās ir kvalificējama kā vienošanās

par cenu Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas 1.punkta

izpratnē.

Vienošanās par starpbanku komisijas maksām par skaidras naudas

izsniegšanas ATM un filiālē pakalpojumu un konta bilances

apskates ATM pakalpojumu mērķis un sekas bija kavēt un ierobežot

konkurenci (1) starp ATM bankām un bankām, kuru īpašumā ir

filiāles, un vienlaicīgi (2) radīja negatīvu efektu banku

savstarpējai konkurencei kopumā, ko apliecina turpmāk lēmumā

konstatētie pierādījumi.

9.2.2. Vienošanās rezultātā tika noteikta

ievērojami augstāka starpbanku komisijas maksa par skaidras

naudas izsniegšanas ATM pakalpojumu nekā vidējās pakalpojuma

izmaksas 2008.gadā. VISA un MC līgumi paredz komisijas maksas

1,00 LVL un 1,10 LVL apmērā par vienu skaidras naudas

izsniegšanas reizi (skatīt 1.pielikumu), kas ir 2,5 vai 2,9

reizes (atkarībā no tā, kuru likmi piemēroja konkrētajā darījumā)

augstāk par banku pasūtītajā pētījumā par Latvijas banku

izmaksām, nodrošinot ATM pakalpojumus35

(turpmāk - ATM pētījums), aprēķinātajām vidējām pakalpojuma

izmaksām 0,283 LVL, t.i. ar 253% vai 289% uzcenojumu. Cita starpā

ATM pētījumā atzīts, ka VISA un MC līgumos noteiktās un

piemērotās starpbanku komisijas maksas par skaidras naudas

izsniegšanas ATM pakalpojumu ir augstas salīdzinājumā ar daudzām

Eiropas Savienības valstīm, izņemot Vāciju.

Konkurences padome 09.09.2009. vēstulēs bankām lūdza iesniegt

starpbanku komisijas maksu par skaidras naudas izsniegšanas ATM

un bankas filiālē pakalpojumiem, kā arī un konta bilances

apskates ATM pakalpojumu noteikšanas (aprēķināšanas) metodiku

pirms VISA un MC līgumu slēgšanas vai grozījumu izdarīšanas

tajos. Bankas nav iesniegušas pierādījumus, kuri pamato

vienošanās rezultātā noteikto komisijas maksu lielumu pirms

vienošanās 2002.gadā. Bankas norāda, ka, nosakot iepriekšminētās

komisijas maksas, tika ņemts vērā starptautisko maksājumu karšu

organizāciju VISA un MasterCard tajā laikā spēkā esošā prakse un

noteiktās komisijas maksas un izdevumi, nenorādot to

aprēķināšanas metodiku.36

Tā kā starp konkrētām ATM bankām un citām bankām bija noslēgti

divpusēji līgumi par starpbanku komisijas maksu par skaidras

naudas izsniegšanas ATM pakalpojumu, tad VISA un MC līgumos

noteiktā komisijas maksa bija attiecināma tikai uz darījumiem

starp tām bankām, starp kurām nebija šādas divpusējas vienošanās.

Konkurences padome konstatē, ka daudzpusējās starpbanku komisijas

maksas par skaidras naudas izsniegšanas ATM pakalpojumu ir

augstākas nekā divpusēji noteiktās komisijas maksas. VISA un MC

līgumi paredz komisijas maksu 1,00 LVL un 1,10 LVL apmērā par

vienu skaidras naudas izņemšanas reizi, bet divpusēji noteiktās

komisijas maksas ir ievērojami zemākas (skatīt 2.pielikumu).

Konkurences padome izvērtēja, vai divpusējo līgumu un tajos

noteikto zemāko starpbanku komisijas maksu par skaidras naudas

izsniegšanas ATM pakalpojumu rezultātā bankas saviem klientiem

noteica zemākas skaidras naudas izsniegšanas maksas citu banku

ATM (skatīt 15., 16.tabulu).

15.tabula. Banku noteiktās

pakalpojumu maksas saviem klientiem par skaidras naudas

izsniegšanas ATM pakalpojumu savos ATM un banku ATM, ar kurām

starpbanku komisijas maksa noteikta divpusējos līgumos 2011.gada

19.janvārī.37

Banka

ATM banka

Debetkartes

Kredītkartes

Swedbank

bez maksas

Latvijas Krājbanka

SEB banka

DnB NORD Banka

SEB banka

bez maksas vai 0,30 LVL*

0,5%, min.0,50 LVL

DnB NORD Banka

GE Money Bank

Hipotēku banka

Latvijas Krājbanka

Rietumu banka

Swedbank

Latvijas Krājbanka

bez maksas vai 0,70 LVL**

2%, min.1 LVL

SEB banka

Citadele banka

GE Money Bank

DnB NORD

Swedbank

Hipotēku banka

Nordea

PrivatBank

DnB Nord Banka

bez maksas

1%, min.0,50 LVL

SEB banka

Latvijas Krājbanka

Swedbank

Aizkraukles Banka

PrivatBank

bez maksas

Latvijas Krājbanka

LTB Bank

SEB banka

0,30 LVL

SMP Bank

Latvijas Krājbanka

bez maksas

1,5%, min.2 LVL

GE Money Bank

Citadele banka

Trasta Komercbanka

Latvijas Krājbanka

1%, min.0,75 LVL

1%, min.0,90 LVL

Latvijas Biznesa Banka

DnB Nord Banka

bez maksas

Latvijas Krājbanka

Baltic International Bank

visas bankas

Komercbanka Baltikums

Latvijas Krājbanka

0,80 vai 0,20 LVL***

1 LVL

Norvik Banka

Latvijas Krājbanka

0,40 LVL****

DnB Nord

GE Money Bank

Nordea

Danske Bank

Nordea

Nordea/Danske Bank

bez maksas

2 LVL + 2%

Latvijas Krājbanka

Hipotēku banka

UniCredit Bank

SEB banka

bez maksas

DnB NORD Banka

Aizkraukles Banka

visas bankas

1% min.3 EUR

1,5%, min.5 EUR

Rietumu banka

0.30 LVL

1%, min.1 LVL

SEB banka

Hipotēku banka

Danske Bank

Danske Bank/Nordea

bez maksas

Reģionālā investīciju banka

Latvijas Krājbanka

0,7 LVL

1 LVL

Citadele banka

bez maksas

3%, min.1 LVL

GE Money Bank

Latvijas Krājbanka

Hipotēku banka

GE Money Bank

bez maksas

2,5% min.2,50 LVL

Latvijas Krājbanka

Citadele banka

SEB banka

Hipotēku banka

bez maksas

1.5%

Rietumu banka

Latvijas Krājbanka

SEB banka

Citadele banka

* ja nemaksā kartes lietošanas gada maksu

** VISA Electron kartēm, ja nemaksā gada maksu

*** ja ar uzņēmumu ir noslēgts līgums par sadarbību

**** sākot no trešās transakcijas mēnesī

Avots: Banku interneta vietnes

16.tabula. Banku noteiktās

pakalpojumu maksas saviem klientiem par skaidras naudas

izsniegšanas ATM pakalpojumu banku ATM darījumos, kuros

piemērojamas VISA un MC līgumos noteiktās starpbanku komisijas

maksas 2011.gada 19.janvārī.38

Banka

Debetkartes

Kredītkartes

Aizkraukles Banka

1% min.3 EUR

1,5%, min.5 EUR

Baltic International Bank

1,5%, min.2 LVL

Citadele banka

1%, min.2 LVL

3%, min.2 LVL

Danske Bank

1 LVL

1,5%, min.3 LVL

DnB Nord Banka

2%, min.2,50 LVL

2%, min 2,50 LVL

GE Money Bank

1%, min 1,30 LVL

2,5% min 2,50 LVL

Hipotēku banka

1,50 LVL + 1,5%

3 LVL + 1,5%

Komercbanka Baltikums

1% + 2 LVL

2% + 2 LVL

Latvijas Biznesa Banka

1 LVL + 1%

1 LVL +1%

Latvijas Krājbanka

1,50 LVL + 2%

2%, min.2 LVL

LTB Bank

1,5 LVL + 1,50%

Nordea

2%, min.2 LVL

2 LVL + 2%

Norvik Banka

1%, min.2 LVL

1,5%, min.2 LVL

PrivatBank

1,5%, min.2 LVL

Reģionālā investīciju banka

1 % + 1,50 LVL

1,5 %, min.3 LVL

Rietumu banka

2 %, min.2 LVL

SEB banka

1,5%, min.1,50 LVL

1,5%, min.2,50 LVL

SMP Bank

1%, min.1,50 LVL

2%, min.3 LVL

Swedbank

2 LVL + 2%

Trasta Komercbanka

1,5%, min.2 LVL

2%, min.2 LVL

UniCredit Bank

2%, min.3 LVL

Avots: Banku interneta vietnes

Izvērtējot iepriekš norādītos pierādījumus, Konkurences padome

konstatē, ka: