11. pants

Konkurences likuma 11.panta

pirmās daļas 1.punkta pārkāpums

Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas 1.punktā noteikts, ka

ir aizliegtas un kopš noslēgšanas brīža spēkā neesošas

tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir

konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana Latvijas

teritorijā, to skaitā vienošanās par tiešu vai netiešu

cenu vai tarifu noteikšanu jebkādā veidā vai to veidošanas

noteikumiem, kā arī par tādas informācijas apmaiņu, kura attiecas

uz cenām vai realizācijas noteikumiem.

Banku vienošanās Konkurences padomes ieskatā ir vērtējama kā

tāda, kuras mērķis ir vērsts uz konkurences kavēšanu,

ierobežošanu vai deformēšanu, jo tā paredz vienošanos konkurentu

starpā par vienotām pakalpojumu komisijas maksām (konkurenci

ierobežojošais mērķis izriet no banku vienošanos satura).

Kā nostiprināts Eiropas Savienības tiesas (bij. Eiropas

Kopienas tiesa) judikaturā, konkurences tiesībās, vērtējot tā

sauktos "mērķa ierobežojumus" [angļu val. - object

restrictions, uzsvars liekams uz faktu, ka šādas vienošanās

aptver nosacījumus, kas brīvas konkurences apstākļos, lēmumus

pieņemot individuāli, iespējams, attīstītos citādāk. Citiem

vārdiem sakot - mērķa ierobežojumi rada potenciālus vai faktiskus

draudus mākslīgi izmainīt tirgus struktūru. Tā, piemēram, Eiropas

Kopienas tiesa 06.10.2009. sprieduma apvienotajās lietās C‑501/06

P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P 63.punktā noteica:

"Pirmkārt, no šīs tiesību normas nekādi neizriet, ka pret

konkurenci vērsts mērķis ir tikai nolīgumiem, ar kuriem

patērētājiem tiek atņemtas zināmas priekšrocības. Otrkārt, ir

jāuzsver, ka Tiesa ir nospriedusi, ka Eiropas Kopienas

dibināšanas līguma 81.pants, kā arī pārējie Līgumā iekļautie

konkurences noteikumi ir paredzēti ne vien lai aizsargātu

konkurentu vai patērētāju intereses, bet arī lai aizsargātu

tirgus struktūru un līdz ar to konkurenci pašu par sevi. Tādējādi

nolīguma pret konkurenci vērsta mērķa konstatēšanu nevar pakārtot

tam, ka galapatērētājiem tiktu atņemtas efektīvas konkurences

priekšrocības piedāvājuma vai cenu ziņā (skatīt pēc analoģijas

iepriekš minēto spriedumu lietā T‑Mobile Netherlands u.c.,

38. un 39. punkts)."

Konkurences "mērķa

ierobežojumi" ir tie,

"kuri jau pašā būtībā ir spējīgi potenciāli ierobežot

konkurenci". (..) Spriedumā

ANSEAU-NAVEWAM53

lietā Eiropas Kopienu tiesa konstatēja,

ka apskatāmais līgums pēc mērķa bija konkurenci ierobežojošs,

norādot, ka: "līguma mērķis, ņemot vērā tā noteikumus,

juridisko un ekonomisko ietvaru, kādā tas tika noslēgts un pušu

rīcību, ir vērsts uz jūtamu konkurences ierobežošanu kopējā

tirgū. (..) Šī secinājuma pamatotību neietekmē fakts, ka visu

līguma slēdzēju pušu nolūks nav bijis konkurences

ierobežošana." Šo pašu viedokli tiesa atkārtoja lietā

CRAM and Rhenzink54,

kurā tiesa konstatēja: "Lai noskaidrotu vai līguma mērķis ir

bijusi konkurences kavēšana, nav nepieciešams noskaidrot, kuras

līguma slēdzējas puses iniciatīva ir bijusi jebkura konkrēta

līguma punkta iekļaušanai līgumā, vai pierādīt, ka pusēm bijis

šāds kopīgs mērķis līguma slēgšanas brīdī. Nozīme ir līguma

mērķim kopumā, ekonomiskajā kontekstā, kādā līgumu paredzēts

pildīt."55

Konkurences padomes ieskatā lietā vērtētā vienošanās ir

definējama kā aizliegta vienošanās starp konkurentiem par

pakalpojumu cenu noteikšanu. Vienlaicīgi Konkurences padome

uzskata par nepieciešamu sniegt šādas vienošanās kvalifikācijas

skaidrojumu, ņemot vērā konkrētās vienošanās būtību, Latvijas un

Eiropas Savienības konkurences tiesību normatīvo regulējumu,

judikatūru un līdzšinējo Konkurences padomes praksi.

Konkurences likuma 11.pants nesniedz skaidrojumu par aizliegto

vienošanos veidiem un kvalifikācijām, norādot vien, kādas

vienošanās no to satura viedokļa ir aizliegtas. Sīkāk aizliegto

vienošanos veidi, atkarībā no tā, vai vienošanās puses ir

konkurenti (horizontālās vienošanās), vai tirgus dalībnieki, kas

darbojas dažādos saimnieciskās darbības līmeņos (vertikālās

vienošanās), skaidroti Ministru kabineta noteikumos, kas izdoti

saskaņā ar Konkurences likuma regulējumu: MK 29.09.2008.

noteikumi Nr.797. par atsevišķu vertikālo vienošanos nepakļaušanu

Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā noteiktajam vienošanās

aizliegumam; MK 29.09.2008. noteikumi Nr.798. par atsevišķu

horizontālo sadarbības vienošanos nepakļaušanu Konkurences likuma

11.panta pirmajā daļā noteiktajam vienošanās aizliegumam

(turpmāk- MK noteikumi Nr.798) ; MK 29.09.2008. noteikumi Nr.796.

Kārtība, kādā nosakāms naudas sods par Konkurences likuma

11.panta pirmajā daļā un 13.pantā paredzētajiem pārkāpumiem

(turpmāk ‑ MK noteikumi Nr.796). MK 29.09.2008. noteikumi Nr.797.

netiks iztirzāti, jo lietā vērtētā vienošanās ir slēgta starp

konkurentiem - tātad kvalificējama kā horizontālā vienošanās.

MK noteikumu Nr.798. 2.1.apakšpunktā horizontālā sadarbības

vienošanās skaidrota kā vienošanās starp esošiem vai potenciāliem

konkurentiem par kopīgu darbību, lai efektivizētu saimniecisko

darbību. Piemēri, kas ilustratīvi parāda ar šiem noteikumiem

aptverto vienošanos būtību, izriet no noteikumu normām, tajos

ietvertajiem piemēriem - vienošanās par kopīgu preces

iepirkumu, pārdošanu vai izplatīšanu un kopīgu preces

reklamēšanu, kuras nav pakļautas vienošanās aizliegumam,

specializācijas vienošanās un vienošanās par kopīgas preces

ražošanu, kuras nav pakļautas vienošanās aizliegumam u.c.

Noteikumu formulējums iezīmē skaidru robežšķirtni starp atļautām

sadarbības formām konkurentu starpā un tādām, kuru mērķis, gluži

pretēji, ir tieši vērsts uz konkurences ierobežošanu. To

apliecina, tajā skaitā, MK noteikumu Nr.798 2.9.apakšpunktā

sniegtā horizontālā karteļa vienošanās definīcija kā

pretnostatījums horizontālajām sadarbības vienošanām -

vienošanās starp konkurentiem, kuras mērķis ir kavēt,

ierobežot vai deformēt konkurenci starp tiem, tai skaitā

vienošanās par tiešu vai netiešu cenu vai tarifu noteikšanu

jebkādā veidā vai to veidošanas noteikumiem, kā arī par tādas

informācijas apmaiņu, kura attiecas uz cenām vai realizācijas

noteikumiem, vienošanās par ražošanas vai realizācijas apjomu,

tirgu, tehniskās attīstības vai investīciju ierobežošanu vai

kontroli, vienošanās par tirgus sadali, ņemot vērā teritoriju,

pircējus, piegādātājus vai citus nosacījumus, un vienošanās par

piedalīšanos vai nepiedalīšanos konkursos vai izsolēs vai par šīs

darbības (bezdarbības) noteikumiem. Konkrētajā lietā

analizētā banku vienošanās ne pēc satura, ne jēgas neatbilst

horizontālās sadarbības vienošanās būtībai un tiesiskajam

ietvaram, un līdz ar to nav pamatoti to vērtēt atbilstoši MK

noteikumu Nr.798 2.10.apakšpunktam kā aizliegtu horizontālu

sadarbības vienošanos, bet kā aizliegta vienošanās starp

konkurentiem par pakalpojumu cenu noteikšanu tā vērtējama

analoģiski MK noteikumu Nr.798 2.9.apakšpunktam.

Lai gan Konkurences likums un tam pakārtotie normatīvie akti

veidoti pēc analoģijas ar attiecīgajām Eiropas Savienības

konkurences tiesību normām, jāatzīst, ka Latvijas regulējums

atsevišķos aspektos ir šaurāks, kas skaidri iezīmējas, nonākot

pie pārkāpuma kvalifikācijas, kam ir būtiska nozīme jebkurā

lietā, veicot naudas soda aprēķinu. Proti - MK noteikumu Nr. 796

15.punktā noteikts strikts ietvars pārkāpuma kvalifikācijai -

Pēc pārkāpuma veida par vieglu pārkāpumu uzskata aizliegtas

vertikālās vienošanās un aizliegtas horizontālās sadarbības

vienošanās, kā arī dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu

mazumtirdzniecībā, par smagu pārkāpumu - dominējošā stāvokļa

ļaunprātīgu izmantošanu un vertikālās vienošanās, kuru mērķis ir

ierobežot pircēja iespēju noteikt tālākpārdošanas cenu, par

sevišķi smagu pārkāpumu - horizontālās karteļu vienošanās un

vienošanās, kuras satur ierobežojumus preču importam vai

eksportam. Kā redzams no minētās tiesību normas, tā, nosakot

naudas sodu, faktiski neatstāj iespēju konkrētu pārkāpumu

kvalificēt citādāk, kā tikai uzskaitītajā veidā, kam konkrētajā

lietā ir būtiska nozīme. Eiropas Savienības konkurences tiesībās

nav šāda strikta ietvara, kas dod iespēju kvalificēt pārkāpumu

atbilstoši konkrētajam gadījumam, jo ne visas situācijas

iespējams aptvert ar precīzu tiesību normu. Tas īpaši raksturīgi

ir konkurences tiesībām, kur pat pārkāpumus nosakošajos pantos,

tajā skaitā 11.panta pirmajā daļā, norādītās pārkāpuma izpausmes

minētas neizsmeļošā veidā - kā piemēri.

Aizliegtas vienošanās starp konkurentiem par cenu noteikšanu

(cenu fiksēšana, minimālo cenu noteikšana), to skaitā karteļa

vienošanās, pieder pie smagākajām aizliegto vienošanos formām.

Eiropas Savienības konkurences tiesībās karteļa definīcija nav

sniegta, tā ir attīstīta Eiropas Komisijas lēmumu pieņemšanas

praksē un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā. Karteļa jēdzienu

parasti raksturo ne tikai konkurentu attiecīgas darbības, bet arī

slepenība, kādā koordinācija tiek realizēta, konkurentiem

apzinoties tiesiskās sekas, kādas var iestāties karteļa

atklāšanas gadījumā. Eiropas Savienības tiesībās lietotais

slepenā karteļa [secret cartel] jēdziens atrodams arī Eiropas

Komisijas Paziņojumā par atbrīvojumu no soda naudas un soda

naudas samazināšanu karteļu gadījumos, kur cita starpā noteikts:

"Šajā paziņojumā ir noteikta shēma to uzņēmumu sadarbības

atbalstīšanai Eiropas Komisijas izmeklēšanā, kuri piedalās vai ir

piedalījušies slepenos karteļos, kas ietekmē Kopienu. Karteļi ir

vienošanās un/vai saskaņotas darbības starp diviem vai vairākiem

konkurentiem ar mērķi saskaņot savas pret konkurenci vērstās

darbības tirgū un/vai ietekmēt attiecīgos konkurences rādītājus,

īstenojot tādu praksi kā iepirkuma vai pārdošanas cenu vai citu

tirdzniecības nosacījumu noteikšana, ražošanas vai pārdošanas

kvotu piešķiršana, tirgu sadalīšana, tostarp manipulēšana ar cenu

piedāvājumu, ierobežojumu noteikšana importam vai eksportam

un/vai pret konkurenci vērstas darbības attiecībā uz citiem

konkurentiem. Šāda prakse ir viens no vissmagākajiem EK Līguma

81. panta pārkāpumiem. (..)Pēc būtības slepenus karteļus bieži

vien ir grūti atklāt un izmeklēt bez sadarbības ar uzņēmumiem vai

privātpersonām, kas tajos iesaistītas. Tāpēc Komisija uzskata, ka

Kopienas interesēs ir atalgot šāda veida nelegālā darbībā

iesaistītos uzņēmumus, kuri labprāt izbeidz savu līdzdalību un

sadarbojas Komisijas izmeklēšanā, neatkarīgi no pārējiem kartelī

iesaistītajiem uzņēmumiem. Patērētāju un iedzīvotāju

ieinteresētība slepeno karteļu atklāšanā un sodīšanā ir svarīgāka

par ieinteresētību to uzņēmumu sodīšanā, kas Komisijai ļauj

atklāt un aizliegt attiecīgo praksi."56

Ņemot vērā izklāstīto argumentāciju un konkrētās lietas

faktus, Konkurences padome uzskata par pamatotu banku vienošanos

kvalificēt kā aizliegtu vienošanos starp konkurentiem par

pakalpojumu cenu, ņemot vērā tās mērķi, ekonomisko un juridisko

ietvaru, kas detalizēti skaidrots šajā lēmumā, kā arī ievērojot

lēmumā sniegto banku vienošanos izvērtējumu atbilstoši

Konkurences likuma 11.panta otrajā daļā sniegtajiem

kumulatīvajiem kritērijiem (skatīt lēmuma 10. punktu.).

Bankas Vēstulē Nr.215 (2.- 6.lpp.) norāda, ka Konkurences

padome nepareizi atsaucas uz Eiropas Komisijas secinājumiem VISA

un MasterCard lietās, jo Eiropas Komisija tajās vērtēja

reģionālās nevis vietējās komisijas maksas, un tādējādi VISA un

MasterCard lēmumos izdarītie secinājumi nav attiecināmi uz

vietējās MIF izvērtējumu. Vēlāk Swedbank mainīja nostāju,

atsaucoties uz Eiropas Komisijas vadlīnijām, norādot, ka

vienošanās par MIF ir atzīstama par tādu, kura var potenciāli

ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, tādēļ tā ir vērtējama

saskaņā ar LESD 101.pantu atsevišķi vai kopā ar Konkurences

likuma 11.pantu un MasterCard un VISA lēmumos izdarītie

secinājumi ir piemērojami Konkurences padomes lietā. Atsaucoties

uz Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 3.panta 2.punktu un 16.panta

2.punktu, Swedbank norāda, ka valsts konkurences tiesību aktu

piemērošana nedrīkst izraisīt tādu vienošanos aizliegšanu, kuras

var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, bet kuras

neierobežo konkurenci Līguma 81.panta 1.punkta nozīmē vai kuras

atbilst Līguma 81. panta 3. punkta nosacījumiem un, ja

dalībvalstu konkurences iestādes atbilstoši Līguma 81. pantam vai

82.pantam lemj par vienošanos, lēmumiem vai darbībām, uz kurām

jau attiecas Eiropas Komisijas lēmums, tās nevar pieņemt lēmumus,

kuri ir pretrunā ar Eiropas Komisijas pieņemto lēmumu. Papildus

Swedbank norāda, ka [..] konkurences iestādēm, pieņemot lēmumus

lietās atbilstoši LESD 101.pantam, kā atskaites punkts kalpo

Kopienas tiesu spriedumos un Eiropas Komisijas agrākajos lēmumos

un noteikumos noteiktie standarti, atsaucoties uz Eiropas

Komisijas paziņojuma "Par sadarbību konkurences iestāžu

tīklā" 54.punkta b) apakšpunktu. Balstoties uz

iepriekšminēto, Swedbank vēlas norādīt, ka, izvērtējot vienošanos

starp tirgus dalībniekiem atbilstoši LESD 101.pantam un

Konkurences likuma 11.pantam, Konkurences padome nedrīkst vērtēt

vietējo MIF stingrāk, kā to darījusi Eiropas Komisija, vērtējot

līdzīga rakstura vienošanās. Tādējādi Swedbank 10.12.2010.

vēstulē Nr.316LG00-192A (3.lpp.) papildus citiem apsvērumiem

norāda, ka banku vienošanās nav kvalificējama kā vienošanās pēc

mērķa un ka konkrēta līmeņa MIF nepārkāpj LESD 101.pantu,

atsaucoties uz to, ka: