10. pants

Pieaicinātā persona - Rīgas Tehniskās

universitātes profesors, Latvijas Zinātnes padomes eksperts

Dr. arch. Uģis Bratuškins - norāda, ka saskaņā ar

Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā un Vēsturiskā centra

aizsardzības likumā noteikto līdzās apbūvei, kas pilsētā nosaka

tās telpisko ietvaru, pilsētvides identitātes neatņemama

sastāvdaļa ir sabiedriskās dzīves norises, kuras telpiskajai

videi piešķir īpašu kolorītu. Tā kā Vēsturiskais centrs ir

iekļauts Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, šīs teritorijas

raksturīgās kvalitātes esot visas pasaules, proti, globālās

sabiedrības interese. Tātad atbildība sabiedrības priekšā par

Vēsturiskā centra saglabāšanu esot skatāma ne vien Rīgas pilsētas

vai Latvijas valsts, bet visas pasaules mērogā.

Viena no Vēsturiskā centra telpiskās vides kvalitātēm esot

striktais ielu telpas un apbūves dalījums jeb "blīvais

perimetrālais kvartālu apbūves princips", kas nozīmējot

nepārtraukti apbūvētas ielu frontes, kur ēkas cieši rindojas

blakus cita citai. Tieši vides mēroga atšķirības esot noteicošais

faktors, kas ietekmē sabiedriskās dzīves kvalitāti pilsētu

vēsturiskajos centros un ārpus tiem. Blīvas centra apbūves

apstākļos indivīdam (pilsētvides lietotājam) iespējas izvēlēties

pārvietošanās ceļus esot diezgan ierobežotas - relatīvi šaurās

ietves un nelielie atstatumi starp ēkām liekot viņam virzīties

tieši gar ēkām pat tādā gadījumā, ja viņam psiholoģiski šis ceļš

nemaz nav patīkams. Ārpus vēsturiskā centra apbūves blīvums

parasti esot mazāks, neapbūvēto un apzaļumoto platību esot vairāk

un iespējas izvēlēties alternatīvus pārvietošanās ceļus -

plašākas. Tādējādi spēļu zāļu izvietojums Vēsturiskā centra

apbūvē pilsētvides lietotājus ietekmējot tiešāk nekā citur, jo

apbūves mērogs nosakot ciešāku kontaktu starp ēkām un

cilvēkiem.

Gājēji esot viena no nozīmīgākajām un skaitliski lielākajām

pilsētvides lietotāju grupām, un tieši no viņu uztveres esot

atkarīgs pilsētvides kvalitātes novērtējums. Gājēji pārsvarā

pārvietojoties pa ietvēm gar ēku fasādēm, un tādējādi īpašu

nozīmi iegūstot tās funkcijas, kas tiek īstenotas ēku pirmajos

stāvos, tas ir, tiešā gājēju uztveres zonā. Tātad pilsētvides

kvalitāti nosakot ne tikai apbūves raksturs kopumā, bet

galvenokārt tās detaļas, kuras gājējs var redzēt un uztvert,

pārvietojoties pa pilsētu. U. Bratuškins uzsver, ka būtisks vides

kvalitātes indikators ir iespēja no ielas telpas redzēt, kas

notiek iekštelpās, tieši tāpat kā iespēja no iekštelpām redzēt,

kas notiek ārpusē. Ja pirmie stāvi ir slēgti un vienveidīgi,

būvēti no melna stikla, betona vai ķieģeļiem, pastaigas

pilsētvidē esot iespaidiem trūcīgas.

Caurredzama un sabiedriskajām norisēm piesātināta dzīve

pilsētas publiskajā telpā esot ne tikai estētiska vērtība, bet

arī sabiedrības drošību veicinošs faktors. Aktīvs ārtelpu un

iekštelpu dialogs ne tikai paplašinot ēku un āra teritoriju

izmantošanas funkcionalitāti, bet arī veicinot vides lietotāju,

tas ir, sabiedrības psiholoģisko komfortu un drošību. Tādējādi

esot atbalstāma jebkura aktivitāte, kas paaugstina pirmo stāvu

caurredzamu izmantošanu un piesaista publiku gan iekštelpās, gan

ārpus tām, savukārt aktivitātes, kas to bremzē, esot

ierobežojamas un izskaužamas. Spēļu zālēm raksturīgā

norobežošanās no apkārtējās vides un koncentrēšanās tikai uz

norisēm to iekšienē neesot savienojama ar caurredzamas un drošas

publiskās telpas veidošanas principiem. Turklāt agresīva, nereti

mirgojoša, ar gaismas efektiem piesātināta reklāma neesot

savienojama ar vēsturiskās vides saglabāšanas nostādnēm.

Ņemot vērā to, ka pilsētvides plānošana ir process, kurā

jāsalāgo dažādu ieinteresēto pušu viedokļi, bet viens no

ilgtspējīgas un cilvēkiem draudzīgas vides indikatoriem, īpaši

pilsētu vēsturiskajos centros, ir apmeklētāju skaits, pašvaldības

esot ieinteresētas savā teritorijā veicināt daudzveidīgu vides

izmantošanu. Dažādu pilsētu pieredze atšķiroties. Rīgas dome,

izstrādājot teritorijas plānojuma dokumentus, esot tajos

iestrādājusi principus, kas veicina pilsētvides dzīvotspēju. To

lielā mērā nodrošinot rosīga sabiedriskā dzīve, īpaši

tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas funkcijas. Sabiedrības

ieguvums no atbilstoši veidotas pilsētvides esot iespēja šo

pilsētvidi pilnvērtīgi lietot un baudīt visām lietotāju grupām

gan pēc statusa (pastāvīgie iedzīvotāji, pilsētas viesi, ēkās

izvietotajās darbavietās strādājošie), gan vecuma (bērni un

jaunieši, pieaugušie, seniori), gan fiziskajām īpatnībām (cilvēki

ar pārvietošanās vai vides uztveres grūtībām). U. Bratuškins

uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteikto ierobežojumu no

pilsētvides dzīvotspējas viedokļa var uzskatīt par samērīgu, jo

tas, no vienas puses, ļauj spēļu zāli atvērt arī Vēsturiskajā

centrā un, no otras puses, pasargā kultūrvēsturisko vidi no

tiešas konfrontācijas ar pilsētvidei nedraudzīgajiem spēļu zāļu

ietekmes faktoriem.