11. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

emeritētā profesore Dr. phil. Skaidrīte Lasmane -

uzskata, ka valsts veikta azartspēļu uzraudzība un atbilstoša

kontrole nav vienīgais regulējuma veids. Ņemot vērā azartspēļu

nozares problemātisko un riskanto raksturu, esot nepieciešama

precīza un tālredzīga politiskā stratēģija, kā arī argumentēts

morālās pieļaujamības izvērtējums.

Azartspēļu morālās pieļaujamības pamatojumam pārsvarā tiekot

izmantots viedoklis par to, kā indivīda liberālās brīvības

iespējas reāli īstenojas patērētāju un brīvā tirgus attiecību

sabiedrībā. Azartspēļu ietekmes pētījumos uzsvērti gan to

pieļāvuma un attaisnojuma, gan riska faktoru un ierobežojumu

argumenti. Argumenti par labu azartspēlēm esot, piemēram, tādi,

ka paplašinās noteiktas iedzīvotāju grupas izklaides un brīvā

laika pavadīšanas iespējas, valsts un pašvaldības, izsniedzot

atļaujas spēļu zāļu atvēršanai un iekasējot nodokļus, palielina

savus ieņēmumus, tiek piesaistīti tūristi un attīstīta tūrisma

industrija. Tomēr azartspēļu nozares piedāvātā izlaide un

komercdarbība esot atzīstama par specifisku, problemātisku un

riskantu izvēli. Pētījumos azartspēles parasti tiekot

pielīdzinātas alkohola, nikotīna, narkotisko un citu atkarību

izraisošu vielu lietošanas paradumiem. Tās esot saistītas arī ar

reālu īpašuma vai finanšu, kā arī morāla zaudējuma risku un visām

no tā izrietošajām sekām, kas skar pašu spēlētāju, viņa ģimeni,

valsti un sabiedrību kopumā.

Runājot par azartspēļu nodarītajiem individuālajiem un visas

sabiedrības morālajiem zaudējumiem, esot minama atkarīgā

spēlētāja patības degradācija un deformācija, jo spēles azarts

audzējot nekontrolējamas vēlmes, kuras agrāk vai vēlāk novedot

pie pārmērībām un morāli neattaisnojamām individuālām un sociālām

problēmsituācijām. Azartspēļu atkarība sagraujot indivīda cieņu,

pašapziņu un laimes izjūtu, jo egoistiska bauda un bezspēcīga,

nekontrolēta pakļaušanās azarta varai nedodot nekādu labumu ne

indivīdam pašam, ne citiem. Bieži šo atkarību pavadot

alkoholisms, un abas šīs atkarības kopā izraisot depresiju un

citas mentālas slimības. Pastāvot arī liels risks, ka var izirt

atkarīgā cilvēka ģimene, ka viņš var zaudēt draugus.

Saistībā ar visu iepriekš minēto nenovēršams un postošs esot

nabadzības un sociālās nevienlīdzības pieaugums, jo, ņemot vērā

daudzu cilvēku nespēju pretoties spēles vilinājumam, finanšu

līdzekļi un īpašumi tiekot netaisnīgi pārdalīti par labu peļņas

guvējiem - spēļu zāļu īpašniekiem. No azartspēļu jomas iegūtie

valsts un pašvaldību ieņēmumi neesot samērojami ar nabadzības

riskam pakļautās sabiedrības daļas postu. Turklāt nabadzības un

nevienlīdzības palielināšanās izraisot konfliktu un sadursmju

vairošanos, neapmierinātību ar dzīvi, novedot pie tā, ka sociālā

vide un sabiedrība kļūst aizvien depresīvāka.

Azartspēļu atkarība un spēļu zālēs pavadītās garās stundas

graujot Latvijā tradicionālo darba tikumu, nopietni apdraudot

cilvēka darbaspējas un nereti novedot pie darba zaudējuma. Tāpat

vājinoties cilvēka individuālā un sociālā tikumība, jo laika

izšķiešana spēļu zālēs neveicinot nedz fizisku, nedz intelektuālu

un emocionālu pilnveidi. Azartspēļu atkarība novēršot cilvēku no

morālā saprātīguma, sociālā taisnīguma, pilnvērtīgas,

kvalitatīvas atpūtas un dzīves kvalitātes uzturēšanas iespējām.

Azartspēles esot primitīva patērnieciska izklaide, kas tiklab

indivīdam, kā arī sabiedrībai radot finansiālus, kognitīvus un

morālus zaudējumus.

Latvijā ar azartspēlēm saistītie ieguvumi un zaudējumi neesot

izvērtēti un pienācīgi apspriesti ne valsts politikas, ne

likumdošanas ietvaros, nedz arī plašsaziņas līdzekļos. S. Lasmane

izsaka bažas par pārmērīgi intensīvo un blīvo spēļu zāļu

vairošanos galvaspilsētā un visā Latvijas teritorijā un par tās

ietekmi uz sociālo vidi un labklājību. Veselīgas sociālās vides

aspektā daudz svarīgāka par Vēsturiskā centra atbrīvošanu no

spēļu zālēm būtu to koncentrēšana kādā noteiktā ģeogrāfiskā

vietā, tādējādi patiesi veicinot tūrismu, nevis iedzīvotāju

atkarību.

S. Lasmane uzskata, ka nepieciešami stingrāki likumdošanas

akti, kas pievērstu uzmanību azartspēlēm, palīdzētu apzināties to

bīstamību un izgaismotu to degradējošās sekas. Tāpat esot

stingrāk ierobežojama azartspēļu tiešā un netiešā reklāma,

citstarp attiecīgās nozares komersantu tiesības un iespējas

atbalstīt sporta un kultūras pasākumus. Spēļu zāles esot

atzīstamas par riskantām izklaides vietām, kur peļņu gūst neliela

sabiedrības daļa, bet zaudējumus piedzīvo ne tikai regulārie to

apmeklētāji, bet sociālā vide un sabiedrība kopumā. No morālās

pieļaujamības viedokļa spēļu zāļu darbība esot vērtējama kā

negodīga, bezatbildīga, sociālo un morālo vidi degradējoša

komercdarbība. Spēļu zāļu izplatības ierobežojumi esot

neatsverams ieguvums no sabiedrības dzīves kvalitātes, morālās un

sociālās labklājības viedokļa.