9. pants

Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

Spēļu biznesa asociācija" (turpmāk - Asociācija) -

norāda, ka likumdevējs laika gaitā esot konceptuāli mainījis

pašvaldību kompetenci azartspēļu uzraudzības un kontroles

jomā.

Apstrīdētā norma tieši ierobežojot azartspēļu organizētāju

iespējas veikt komercdarbību. Savukārt Augstākās tiesas blakus

lēmums pats par sevi komersantiem tiesiskas sekas neradot, un

Pieteikuma iesniedzēja arī neesot iebildusi pret šajā lēmumā

sniegto tiesību normu interpretāciju. Turklāt Rīgas dome neesot

piemērojusi apstrīdēto normu vairāk nekā 10 gadu garumā, tāpēc ne

par kādu konsekventu Saistošo noteikumu Nr. 38 piemērošanas

praksi nevarot būt runas. Tādējādi, pēc Asociācijas ieskata,

tiesvedība lietā ir jāturpina.

Asociācija norāda, ka Rīgas domei bija pienākums izvērtēt

apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu

un atbilstību Satversmes 105. pantam jau pirms Saistošo noteikumu

Nr. 38 spēkā stāšanās. Savukārt saskaņā ar tiesu praksi

nenoteiktais juridiskais jēdziens "būtisks valsts un

attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu

aizskārums" esot piepildāms ar saturu, ņemot vērā tādus

kritērijus kā sabiedrības kustības intensitāte, iedzīvotāju

attieksme, pilsētas teritorijas plānojumā norādītie mērķi. Rīgas

dome, lemjot par spēļu zāļu slēgšanu, esot nevis novērsusi

Augstākās tiesas blakus lēmumā konstatētos konkurences

ierobežojumus, bet gan pasliktinājusi konkurences apstākļus,

proti, komersantiem, kuru spēļu zāles atrodas četru un piecu

zvaigžņu viesnīcās, nodrošinājusi bezkonkurences apstākļus.

Turklāt Augstākās tiesas blakus lēmums neatbrīvojot Rīgas domi no

pienākuma izpildīt Administratīvā procesa likuma un Azartspēļu

likuma prasības. Attiecībā uz tik lielu un saimnieciski aktīvu

teritoriju kā Vēsturiskais centrs, kur nepārtraukti izpaužas un

saduras dažādas valsts un iedzīvotāju intereses, minētā

nenoteiktā jēdziena piepildīšana ar saturu esot tāds uzdevums,

kas prasa rūpīgu konkrēto apstākļu analīzi. Faktiskie apstākļi

Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā esot atšķirīgi, un

vienādu prasību noteikšana attiecībā uz dažādām apkaimēm neesot

saprātīga un pamatota. Vēsturisko centru nevarot uzskatīt par

"vietu" Azartspēļu likuma 42. panta sestās daļas

izpratnē.

Asociācija, pretēji Rīgas domes apgalvojumiem, uzskata, ka

spēļu zāļu atrašanās Vēsturiskā centra teritorijā nekādā veidā

neiznīcina, nebojā un neliedz aizsargāt un saglabāt tajā esošās

kultūrvēsturiskās vērtības, tieši pretēji - spēļu zāļu īpašnieki

un nomnieki attiecīgās ēkas atjaunojot. Rīgas dome neesot

pamatojusi arī to, kādā veidā azartspēļu organizēšanas vietu

atrašanās Vēsturiskajā centrā negatīvi ietekmē tūrismu un noved

pie "Rīgas kultūrvēsturiskās savdabības un pievilcības

zaudēšanas".

Rīgas dome esot pārkāpusi tai ar likumu piešķirtās tiesības,

jo neesot tādu normatīvo aktu vai to izstrādes materiālu, nedz

arī tiesu prakses, no kā izrietētu likumdevēja nolūks piešķirt

Rīgas domei pilnvarojumu saistošajos noteikumos noteikt

ierobežojumus konkrēta veida komercdarbības veikšanai vai regulēt

azartspēļu organizēšanu Vēsturiskā centra teritorijā. Aizliedzot

ierīkot spēļu zāles Vēsturiskā centra teritorijā, tiekot pārkāpti

tādi teritorijas plānošanas principi kā vienlīdzīgu iespēju

princips un daudzveidības princips. Tāpat šāds Vēsturiskā centra

plānojums neļaujot sasniegt Teritorijas plānošanas likuma mērķus,

citstarp attiecībā uz līdzsvarotu ekonomisko attīstību. Turklāt

Vēsturiskā centra plānojums neierobežojot citu azartspēļu

organizēšanas vietu ierīkošanu Vēsturiskā centra teritorijā.

UNESCO Konvencija neesot attiecināma uz spēļu zāļu izvietojumu

Vēsturiskajā centrā, jo tās uzdevums un mērķis esot

arhitektonisko vērtību saglabāšana. Turklāt spēļu zāles jau esot

atradušās Vēsturiskajā centrā tad, kad UNESCO lēma par tā

iekļaušanu Pasaules mantojuma sarakstā, un lielākā daļa atļauju

atvērt spēļu zāles Vēsturiskā centra teritorijā izdotas pēc

Vēsturiskā centra aizsardzības likuma spēkā stāšanās. Tātad Rīgas

dome sākotnēji neesot šo atļauju izsniegšanu uzskatījusi par

Vēsturiskā centra kultūrvēsturisko vērtību un vides apdraudējumu.

Turklāt šobrīd gan UNESCO Nacionālā komisija, gan iedzīvotāji kā

galveno Vēsturiskajam centram un tā aizsardzības zonai raksturīgo

problēmu minot tieši lielveikalu būvniecību, nevis spēļu zāļu

darbību.

Asociācija norāda, ka Rīgas domes definētie apstrīdētās normas

leģitīmie mērķi neatbilst EST atzītajiem mērķiem un ir šķietami,

jo Rīgas dome nav veikusi pienācīgu izvērtējumu. Rīgas dome

būtībā vairoties atzīt to, ka patiesais Vēsturiskā centra

kultūrvēsturisko vērtību aizskārums, ko spēļu zāles tiešām var

radīt, ir to vizuālais, ārējais noformējums, bet šis aizskārums

būtu vienkārši novēršams ar ierobežojumiem attiecībā uz to namu

fasāžu noformējumu, kuros atrodas spēļu zāles, vai ar citiem

personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Vēsturiskā

centra kultūrvēsturiskās vērtības ietverot vizuāli novērtējamus

objektus, kurus neesot iespējams aizsargāt, aizliedzot noteikta

veida komercdarbību, jo īpaši tādu, kas tiek veikta vienīgi

iekštelpās.

Attiecībā uz Rīgas domes norādīto leģitīmo mērķi aizsargāt

iedzīvotāju labklājību Asociācija norāda, ka nav pamata

Vēsturiskā centra teritorijas iedzīvotāju un apmeklētāju

labklājību aizsargāt vairāk nekā to cilvēku labklājību, kuri

dzīvo vai uzturas citās pilsētas daļās. Turklāt šo leģitīmo mērķi

sasniegt traucējot arī kafejnīcas, bāri, lombardi un citas

iestādes. Rīgas domei vajadzējis izvēlēties mazāk radikālu

risinājumu nekā izsniegto atļauju atcelšana, piemēram, tā

varējusi noteikt atļaujām termiņus. Asociācija secina, ka

apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums nav

piemērots un nav nepieciešams Rīgas domes izvirzīto leģitīmo

mērķu sasniegšanai.

Asociācija uzsver, ka apstrīdētās normas piemērošanas

rezultātā visiem komersantiem, kuri tiesiski ierīkojuši spēļu

zāles līdz apstrīdētās normas pieņemšanai, tiks nodarīts būtisks

un neatgriezenisks kaitējums un ka dažiem no tiem draud pat

maksātnespēja. Azartspēļu likuma 42. panta septītajā daļā

noteiktais piecu gadu termiņš, pēc kura spēļu zāle slēdzama,

nevarot tikt atzīts par tādu, kas šo kaitējumu atsvērtu. Turklāt

darbu zaudēšot vairāki simti darbinieku un arī valsts un

pašvaldības budžets zaudēšot ievērojamus līdzekļus. Pēc

Asociācijas ieskata, komersanti nevar paļauties uz to, ka vispār

būs iespējams pārstrukturēt savu darbību Rīgas pilsētas

teritorijā. Ja pašvaldība aizliedz spēļu zāļu darbību vienā

teritorijā, tai vajagot komersantiem ierādīt citu vietu

azartspēļu organizēšanai, taču tā neesot noticis. Tādējādi

labums, ko no apstrīdētās normas piemērošanas gūst sabiedrība,

neesot lielāks par komersantiem nodarīto kaitējumu. Turklāt esot

jāņem vērā arī tas, ka ikvienas personas tiesības pēc pašas

brīvas izvēles spēlēt azartspēles aizsargā pamattiesības, proti,

Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privāto dzīvi, kuras

arī ar apstrīdēto normu tiekot ierobežotas.

Asociācija vērš Satversmes tiesas uzmanību arī uz to, ka

apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam identisks

ierobežojums ietverts arī Saistošo noteikumu Nr. 38 465. punktā

attiecībā uz jauktas apbūves teritorijām un 478. punktā attiecībā

uz publiskās apbūves teritorijām.