9. punkts

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2Spēļu biznesa asociācija" (turpmāk - Asociācija) -

3norāda, ka likumdevējs laika gaitā esot konceptuāli mainījis

4pašvaldību kompetenci azartspēļu uzraudzības un kontroles

5jomā.

6Apstrīdētā norma tieši ierobežojot azartspēļu organizētāju

7iespējas veikt komercdarbību. Savukārt Augstākās tiesas blakus

8lēmums pats par sevi komersantiem tiesiskas sekas neradot, un

9Pieteikuma iesniedzēja arī neesot iebildusi pret šajā lēmumā

10sniegto tiesību normu interpretāciju. Turklāt Rīgas dome neesot

11piemērojusi apstrīdēto normu vairāk nekā 10 gadu garumā, tāpēc ne

12par kādu konsekventu Saistošo noteikumu Nr. 38 piemērošanas

13praksi nevarot būt runas. Tādējādi, pēc Asociācijas ieskata,

14tiesvedība lietā ir jāturpina.

15Asociācija norāda, ka Rīgas domei bija pienākums izvērtēt

16apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu

17un atbilstību Satversmes 105. pantam jau pirms Saistošo noteikumu

18Nr. 38 spēkā stāšanās. Savukārt saskaņā ar tiesu praksi

19nenoteiktais juridiskais jēdziens "būtisks valsts un

20attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu

21aizskārums" esot piepildāms ar saturu, ņemot vērā tādus

22kritērijus kā sabiedrības kustības intensitāte, iedzīvotāju

23attieksme, pilsētas teritorijas plānojumā norādītie mērķi. Rīgas

24dome, lemjot par spēļu zāļu slēgšanu, esot nevis novērsusi

25Augstākās tiesas blakus lēmumā konstatētos konkurences

26ierobežojumus, bet gan pasliktinājusi konkurences apstākļus,

27proti, komersantiem, kuru spēļu zāles atrodas četru un piecu

28zvaigžņu viesnīcās, nodrošinājusi bezkonkurences apstākļus.

29Turklāt Augstākās tiesas blakus lēmums neatbrīvojot Rīgas domi no

30pienākuma izpildīt Administratīvā procesa likuma un Azartspēļu

31likuma prasības. Attiecībā uz tik lielu un saimnieciski aktīvu

32teritoriju kā Vēsturiskais centrs, kur nepārtraukti izpaužas un

33saduras dažādas valsts un iedzīvotāju intereses, minētā

34nenoteiktā jēdziena piepildīšana ar saturu esot tāds uzdevums,

35kas prasa rūpīgu konkrēto apstākļu analīzi. Faktiskie apstākļi

36Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā esot atšķirīgi, un

37vienādu prasību noteikšana attiecībā uz dažādām apkaimēm neesot

38saprātīga un pamatota. Vēsturisko centru nevarot uzskatīt par

39"vietu" Azartspēļu likuma 42. panta sestās daļas

40izpratnē.

41Asociācija, pretēji Rīgas domes apgalvojumiem, uzskata, ka

42spēļu zāļu atrašanās Vēsturiskā centra teritorijā nekādā veidā

43neiznīcina, nebojā un neliedz aizsargāt un saglabāt tajā esošās

44kultūrvēsturiskās vērtības, tieši pretēji - spēļu zāļu īpašnieki

45un nomnieki attiecīgās ēkas atjaunojot. Rīgas dome neesot

46pamatojusi arī to, kādā veidā azartspēļu organizēšanas vietu

47atrašanās Vēsturiskajā centrā negatīvi ietekmē tūrismu un noved

48pie "Rīgas kultūrvēsturiskās savdabības un pievilcības

49zaudēšanas".

50Rīgas dome esot pārkāpusi tai ar likumu piešķirtās tiesības,

51jo neesot tādu normatīvo aktu vai to izstrādes materiālu, nedz

52arī tiesu prakses, no kā izrietētu likumdevēja nolūks piešķirt

53Rīgas domei pilnvarojumu saistošajos noteikumos noteikt

54ierobežojumus konkrēta veida komercdarbības veikšanai vai regulēt

55azartspēļu organizēšanu Vēsturiskā centra teritorijā. Aizliedzot

56ierīkot spēļu zāles Vēsturiskā centra teritorijā, tiekot pārkāpti

57tādi teritorijas plānošanas principi kā vienlīdzīgu iespēju

58princips un daudzveidības princips. Tāpat šāds Vēsturiskā centra

59plānojums neļaujot sasniegt Teritorijas plānošanas likuma mērķus,

60citstarp attiecībā uz līdzsvarotu ekonomisko attīstību. Turklāt

61Vēsturiskā centra plānojums neierobežojot citu azartspēļu

62organizēšanas vietu ierīkošanu Vēsturiskā centra teritorijā.

63UNESCO Konvencija neesot attiecināma uz spēļu zāļu izvietojumu

64Vēsturiskajā centrā, jo tās uzdevums un mērķis esot

65arhitektonisko vērtību saglabāšana. Turklāt spēļu zāles jau esot

66atradušās Vēsturiskajā centrā tad, kad UNESCO lēma par tā

67iekļaušanu Pasaules mantojuma sarakstā, un lielākā daļa atļauju

68atvērt spēļu zāles Vēsturiskā centra teritorijā izdotas pēc

69Vēsturiskā centra aizsardzības likuma spēkā stāšanās. Tātad Rīgas

70dome sākotnēji neesot šo atļauju izsniegšanu uzskatījusi par

71Vēsturiskā centra kultūrvēsturisko vērtību un vides apdraudējumu.

72Turklāt šobrīd gan UNESCO Nacionālā komisija, gan iedzīvotāji kā

73galveno Vēsturiskajam centram un tā aizsardzības zonai raksturīgo

74problēmu minot tieši lielveikalu būvniecību, nevis spēļu zāļu

75darbību.

76Asociācija norāda, ka Rīgas domes definētie apstrīdētās normas

77leģitīmie mērķi neatbilst EST atzītajiem mērķiem un ir šķietami,

78jo Rīgas dome nav veikusi pienācīgu izvērtējumu. Rīgas dome

79būtībā vairoties atzīt to, ka patiesais Vēsturiskā centra

80kultūrvēsturisko vērtību aizskārums, ko spēļu zāles tiešām var

81radīt, ir to vizuālais, ārējais noformējums, bet šis aizskārums

82būtu vienkārši novēršams ar ierobežojumiem attiecībā uz to namu

83fasāžu noformējumu, kuros atrodas spēļu zāles, vai ar citiem

84personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Vēsturiskā

85centra kultūrvēsturiskās vērtības ietverot vizuāli novērtējamus

86objektus, kurus neesot iespējams aizsargāt, aizliedzot noteikta

87veida komercdarbību, jo īpaši tādu, kas tiek veikta vienīgi

88iekštelpās.

89Attiecībā uz Rīgas domes norādīto leģitīmo mērķi aizsargāt

90iedzīvotāju labklājību Asociācija norāda, ka nav pamata

91Vēsturiskā centra teritorijas iedzīvotāju un apmeklētāju

92labklājību aizsargāt vairāk nekā to cilvēku labklājību, kuri

93dzīvo vai uzturas citās pilsētas daļās. Turklāt šo leģitīmo mērķi

94sasniegt traucējot arī kafejnīcas, bāri, lombardi un citas

95iestādes. Rīgas domei vajadzējis izvēlēties mazāk radikālu

96risinājumu nekā izsniegto atļauju atcelšana, piemēram, tā

97varējusi noteikt atļaujām termiņus. Asociācija secina, ka

98apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums nav

99piemērots un nav nepieciešams Rīgas domes izvirzīto leģitīmo

100mērķu sasniegšanai.

101Asociācija uzsver, ka apstrīdētās normas piemērošanas

102rezultātā visiem komersantiem, kuri tiesiski ierīkojuši spēļu

103zāles līdz apstrīdētās normas pieņemšanai, tiks nodarīts būtisks

104un neatgriezenisks kaitējums un ka dažiem no tiem draud pat

105maksātnespēja. Azartspēļu likuma 42. panta septītajā daļā

106noteiktais piecu gadu termiņš, pēc kura spēļu zāle slēdzama,

107nevarot tikt atzīts par tādu, kas šo kaitējumu atsvērtu. Turklāt

108darbu zaudēšot vairāki simti darbinieku un arī valsts un

109pašvaldības budžets zaudēšot ievērojamus līdzekļus. Pēc

110Asociācijas ieskata, komersanti nevar paļauties uz to, ka vispār

111būs iespējams pārstrukturēt savu darbību Rīgas pilsētas

112teritorijā. Ja pašvaldība aizliedz spēļu zāļu darbību vienā

113teritorijā, tai vajagot komersantiem ierādīt citu vietu

114azartspēļu organizēšanai, taču tā neesot noticis. Tādējādi

115labums, ko no apstrīdētās normas piemērošanas gūst sabiedrība,

116neesot lielāks par komersantiem nodarīto kaitējumu. Turklāt esot

117jāņem vērā arī tas, ka ikvienas personas tiesības pēc pašas

118brīvas izvēles spēlēt azartspēles aizsargā pamattiesības, proti,

119Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privāto dzīvi, kuras

120arī ar apstrīdēto normu tiekot ierobežotas.

121Asociācija vērš Satversmes tiesas uzmanību arī uz to, ka

122apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam identisks

123ierobežojums ietverts arī Saistošo noteikumu Nr. 38 465. punktā

124attiecībā uz jauktas apbūves teritorijām un 478. punktā attiecībā

125uz publiskās apbūves teritorijām.