18. pants

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka demokrātiskas

tiesiskas valsts pamatnorma un Satversmes 101. pants ietver

pašvaldību principu un rada tiesisku pamatu pašvaldību

institucionālai pastāvēšanai un funkcionālai darbībai. Pašvaldība

institucionālajā aspektā ir īpaša valsts pārvaldes jeb publisko

lietu pārvaldīšanas forma - pašpārvalde -, kuras augstākais

orgāns - dome - ir demokrātiski tieši leģitimēta, proti,

pašvaldības iedzīvotāju ievēlēta. Savukārt funkcionālajā aspektā

valsts pārvalde atbilstoši demokrātijas principam un pašvaldības

principam ir organizējama subsidiāri, proti, nozīmīgu vietēja

rakstura vajadzību un interešu pārvaldīšana nododama pēc iespējas

tuvāk pašiem iedzīvotājiem viņu organizētai pašvaldībai. Valstij

un pašvaldībai piekritīgo pārvaldes funkciju nošķiršana ir

atkarīga no likumdevēja apsvērumiem par iespējami efektīvāko

valsts pārvaldi un pārvaldāmo interešu izlemšanu pēc iespējas

tuvāk iedzīvotājiem. Pašvaldības atrodas Ministru kabineta

padotībā un kompetences jomā un kā pastarpinātās pārvaldes

iestādes organizatoriski ietilpst vienotajā valsts pārvaldes

sistēmā (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2017-32-05 11. un 12. punktu un 2018. gada 15. novembra

sprieduma lietā Nr. 2018-07-05 15.1. punktu).

Likumdevējs atsevišķu jautājumu izlemšanu var nodot arī

pašvaldību kompetencē, tomēr pašvaldības domei nav likumdevēja

rīcības brīvības. No likumības un varas dalīšanas principiem

izriet, ka pašvaldībai ir tiesības izdot saistošos noteikumus

tikai likumā noteiktos gadījumos, likuma ietvaros, un tie

nedrīkst būt pretrunā ar Satversmes normām, kā arī citām augstāka

juridiska spēka tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2016.

gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 14.1. un 14.3.

punktu). Saistošie noteikumi ir pašvaldības domes izpildu

varas instruments, ar kura palīdzību dome var organizēt savu

autonomo funkciju izpildi un noregulēt citus jautājumus, ja

likums vai Ministru kabineta noteikumi ir pašvaldību tam

pilnvarojuši (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. novembra

sprieduma lietā Nr. 2018-07-05 15.2. punktu).

Satversmes tiesa ir arī atzinusi, ka, noskaidrojot likumdevēja

piešķirtā pilnvarojuma apjomu, jāņem vērā konkrētās nozares

specifika. Ar likumdevēja pilnvarojumu nav jāsaprot tikai viena

konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet tiesiskā regulējuma būtība

un mērķi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.4. punktu). Tādējādi

pilnvarojums Rīgas domei izdot apstrīdēto normu izvērtējams,

ņemot vērā konkrētās nozares specifiku, un tas var izrietēt ne

tikai no vienas konkrētas likuma normas.

18.1. Vispārīgi pilnvarojums pašvaldībām izstrādāt un

apstiprināt teritorijas plānojumu un noteikt zemes izmantošanas

un apbūves kārtību ir noteikts likuma "Par pašvaldībām"

15. panta pirmās daļas 13. punktā un 43. panta pirmās daļas 1.

punktā, kā arī teritorijas plānošanu regulējošos normatīvajos

aktos, kas attiecīgajā laikā bijuši spēkā.

Saskaņā ar Vēsturiskā centra plānojuma izstrādes un

apstiprināšanas laikā spēkā bijušā Teritorijas plānošanas likuma

1. pantu un 5. panta 4. punktu pašvaldības teritorijas plānojums

ir ilgtermiņa teritorijas plānošanas dokuments, kurš izstrādāts

un stājies spēkā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un kurā

noteiktas pašvaldības teritorijas attīstības iespējas, virzieni

un aprobežojumi, kā arī pašvaldības teritorijas pašreizējā un

plānotā (atļautā) izmantošana. Teritorijas plānojuma izstrādē

jāņem vērā tādi teritorijas plānošanas principi kā ilgtspējības

princips, interešu saskaņotības princips, daudzveidības princips,

konkurences princips, kā arī nepārtrauktības un pēctecības

princips (sk. Teritorijas plānošanas likuma 3. pantu).

Likums noteica arī pašvaldību un citu institūciju kompetenci

teritorijas plānošanas jomā.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. pants, kā

arī normatīvie akti teritorijas plānošanas jomā piešķir

pašvaldībai rīcības brīvību noteikt tās teritorijas plānojumā

darbību prioritātes, attīstības virzienus un sasniedzamos mērķus,

kuru labad nepieciešams paredzēt īpašuma tiesību izmantošanas

priekšnoteikumus. Tomēr šī piešķirtā rīcības brīvība nav

neierobežota. Par vadlīnijām rīcības brīvības pareizai, adekvātai

izmantošanai teritorijas plānošanas jomā jākalpo gan vispārējiem

tiesību principiem un valsts pārvaldes principiem, gan

teritorijas plānošanas principiem (sal. sk. Satversmes tiesas

2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 5. punktu un

2013. gada 5. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-20-03 12.

punktu).

Tādējādi likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma ietvaros

pašvaldībai ir noteikta rīcības brīvība teritorijas plānošanas

jomā, tostarp tiesības paredzēt tās teritorijas plānojumā īpašuma

tiesību aprobežojumus.

18.2. Izskatāmajā lietā vērā ņemams tas, ka apstrīdētā

norma attiecas uz Vēsturisko centru un ietverta Vēsturiskā centra

plānojumā. Tādējādi, vērtējot apstrīdēto normu, ir jāņem vērā arī

Vēsturiskā centra aizsardzības tiesiskais regulējums.

Kopš 1995. gada 10. aprīļa Latvijā ir spēkā UNESCO Konvencija.

Tās preambulā norādīts, ka kultūras un dabas mantojumam arvien

vairāk draud izzušana, pie kā var novest arī sociālās un

ekonomiskās dzīves attīstība. Tāpēc starptautiskajai sabiedrībai

kopīgi jāpiedalās īpašas nozīmes universālas vērtības dabas un

kultūras mantojuma aizsardzībā. Saskaņā ar konvencijas 1. pantu

kultūras mantojums ir atsevišķi pieminekļi, ansambļi vai

ievērojamas vietas: cilvēka radītas vai cilvēka un dabas kopīgi

radītas, kā arī teritorijas, kas ietver arheoloģiski ievērojamas

vietas, kam ir īpašas nozīmes universāla vērtība no vēstures,

estētikas, etnoloģijas vai antropoloģijas viedokļa. Savukārt

konvencijas 4. pants noteic, ka pienākums nodrošināt kultūras un

dabas mantojuma identifikāciju, aizsardzību, konservāciju,

popularizāciju un nodošanu nākamajām paaudzēm vispirmām kārtām

gulstas uz valsti. Valstij jādara viss, kas ir tās spēkos, gan

maksimāli izmantojot esošos resursus, gan arī nepieciešamības

gadījumā izmantojot starptautisko palīdzību un sadarbību.

Par valsts nozīmes kultūras pieminekli Vēsturiskais centrs

atzīts jau 1983. gadā. 1997. gada 4. decembrī UNESCO Pasaules

mantojuma komiteja pieņēma lēmumu un 6. decembrī iekļāva

Vēsturisko centru Pasaules mantojuma sarakstā. Rīgas vēsturiskais

centrs - UNESCO pasaules kultūras un dabas mantojuma objekts Nr.

852 - ir arī daļa no valsts nozīmes kultūras pieminekļa, proti,

pilsētbūvniecības pieminekļa Nr. 7442 "Rīgas pilsētas

vēsturiskais centrs", kurš tika iekļauts Valsts aizsargājamo

kultūras pieminekļu sarakstā ar Kultūras ministrijas 1998. gada

29. oktobra rīkojumu Nr. 128.

Vēsturiskā centra aizsardzības likums tika pieņemts 2003. gada

29. maijā, un saskaņā ar tā 2. pantu šā likuma mērķis ir

nodrošināt Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas

saglabāšanu, aizsardzību un kvalitatīvu attīstību. Likuma 3.

pants noteic, ka šā likuma uzdevums ir noteikt Vēsturiskā centra

un tā aizsardzības zonas statusu, teritoriju, saglabāšanas,

aizsardzības, izmantošanas, kā arī attīstības projektu

īstenošanas kārtību un prasības Vēsturiskā centra plānojuma

izstrādei. Savukārt Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 5.

pants paredz, ka Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā

aizliegta jebkāda darbība, kas var izraisīt tajā esošo

saglabājamo un aizsargājamo kultūrvēsturisko vērtību iznīcināšanu

vai bojāšanu.

Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 9. panta pirmā daļa

redakcijā, kas bija spēkā līdz 2017. gada 31. maijam, noteica

Rīgas domei pienākumu izstrādāt un apstiprināt Vēsturiskā centra

un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojumu saistošo noteikumu

veidā, ievērojot normatīvos aktus, kā arī Nacionālās kultūras

mantojuma pārvaldes (līdz 2018. gada 12. jūnijam - Valsts

kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija) un UNESCO Nacionālās

komisijas prasības. Vēsturiskā centra plānojumā rakstveidā un

grafiski parādāma Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas

pašreizējā un plānotā (atļautā) izmantošana, izmantošanas

aprobežojumi un prasības kultūrvēsturiskās vides un vēsturisko

vērtību saglabāšanai (sk. Vēsturiskā centra aizsardzības

likuma 8. panta pirmo daļu).

Vēsturiskais centrs un tā aizsardzības zona ir Rīgas pilsētas

administratīvās teritorijas daļa, kurai Vēsturiskā centra

aizsardzības likums paredz atsevišķa teritorijas plānojuma

izstrādi. Rīgas teritorijas plānojumā 2006.-2018. gadam,

tostarp ne teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos, ne

grafiskajā daļā, nav detalizēti noteikta Vēsturiskā centra un tā

aizsardzības zonas plānotā (atļautā) izmantošana. Rīgas domes

2005. gada 20. decembra saistošo noteikumu Nr. 34 "Rīgas

teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" 9. punktā

noteikts, ka Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas

teritorijā ievēro Vēsturiskā centra aizsardzības likumu, Ministru

kabineta 2004. gada 8. marta noteikumus Nr. 127 "Rīgas

vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumi" un

Vēsturiskā centra plānojumu. Rīgas teritorijas plānojuma

2006.-2018. gadam paskaidrojuma rakstā norādīts: ņemot vērā

Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas īpašo nozīmi pilsētā,

šai teritorijai ir izstrādāts speciāls teritorijas plānojums, kas

detalizē Rīgas teritorijas plānojumu 2006.-2018. gadam.

Vēsturiskā centra plānojumam esot noteicošais spēks, realizējot

jebkādu jaunu teritorijas izmantošanas vai apbūves attīstības

projektu (sk.: Rīgas teritorijas plānojuma 2006.-2018. gadam

paskaidrojuma raksts, 54. lp. Pieejams:

http://www.rdpad.lv/rtp/speka-esosais/). Tātad Vēsturiskā

centra plānojums konkretizē Vēsturiskā centra un tā aizsardzības

zonas teritorijas atļauto izmantošanu un tās aprobežojumus.

Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 9. panta pirmā daļa

šobrīd spēkā esošajā redakcijā paredz Rīgas domei pienākumu

Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijai izstrādāt

lokālplānojumu. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka lokālplānojums

ir ilgtermiņa teritorijas attīstības plānošanas dokuments, kas

precizē (detalizē) teritorijas plānojuma noteikumus un tiek

izstrādāts noteiktas teritorijas kompleksai plānošanai vai kāda

plānošanas uzdevuma risināšanai. Satversmes tiesas nolēmumos

ietvertās atziņas par teritorijas plānošanu ir attiecināmas arī

uz lokālplānojumiem, ciktāl tās nenonāk pretrunā ar

lokālplānojuma izstrādes īpašajiem noteikumiem (sk. Satversmes

tiesas 2014. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-04-03 6.

punktu).

Pieaicinātā persona Saeima izsaka viedokli, ka Vēsturiskā

centra aizsardzības likuma 9. panta pirmajā daļā Rīgas domei

piešķirtais pilnvarojums nav interpretējams tik plaši, ka tas

ļautu Rīgas domei Vēsturiskā centra plānojumā regulēt visus

aspektus, kas ietekmē iedzīvotāju uzturēšanos šajā teritorijā,

tostarp iedzīvotāju veselību, labklājību un citus ar tiesībām

dzīvot labvēlīgā vidē saistītos aspektus (sk. lietas materiālu

3. sēj. 65. lp.). Savukārt Rīgas dome norāda, ka šāda pieeja

nespētu nodrošināt to, ka vienlaikus tiek izvērtēti un

savstarpēji saskaņoti dažādi ekonomiskie, kultūras, sociālie un

vides aspekti, atsevišķu nozaru intereses, kā arī teritorijas

attīstības prioritātes, ņemot vērā dabas, kultūrvides, cilvēku un

materiālo resursu un saimnieciskās darbības daudzveidību (sk.

lietas materiālu 8. sēj. 15. lp.).

Satversmes tiesa secina, ka sabiedrības ilgtspējīgas

attīstības nodrošināšanas nolūkos teritorijas plānojuma izstrādes

ietvaros veiktā interešu saskaņošana ir komplekss, visaptverošs

process un vienas noteiktas intereses nevar tikt pilnvērtīgi

izvērtētas atsevišķā plānošanas dokumentā, neņemot vērā visas

pārējās šajā teritorijā līdzās pastāvošās indivīdu un sabiedrības

intereses. Nebūtu lietderīgi un teritorijas plānošanas principiem

atbilstoši plānot vienas teritorijas daļas attīstību divreiz -

Vēsturiskā centra plānojumā, ņemot vērā vienīgi kultūrvēsturisko

vērtību saglabāšanas, aizsardzības un attīstības intereses, un

Rīgas pilsētas kopējā teritorijas plānojumā, ņemot vērā visas

pārējās intereses, kas jebkurā teritorijas plānojumā ir

jāsaskaņo.

Tādējādi izskatāmajā lietā normatīvie akti, kas pilnvaro

pašvaldību izstrādāt un apstiprināt Vēsturiskā centra un tā

aizsardzības zonas teritorijas plānojumu, proti, likums "Par

pašvaldībām", normatīvie akti teritorijas plānošanas jomā un

Vēsturiskā centra aizsardzības likums, veido vienotu tiesiskā

regulējuma sistēmu. Šie normatīvie akti ir interpretējami

kopsakarā un nav pretstatāmi cits citam. No tiem izriet

pašvaldības tiesības plānot savas teritorijas attīstību un

noteikt teritorijas izmantošanas aprobežojumus, ja vien tie nav

pretrunā ar likumiem un Ministru kabineta noteikumiem, ja tiem ir

leģitīms mērķis un tie ir samērīgi.

18.3. Apstrīdētā norma nosaka ierobežojumus azartspēļu

organizētājiem, tāpēc, izvērtējot šo normu, vērā ņemams arī

azartspēļu organizēšanas tiesiskais regulējums.

No 1994. gada 2. jūlija līdz 2005. gada 31. decembrim bija

spēkā likums "Par izlozēm un azartspēlēm", kura 20.

panta pirmā daļa (sākotnējā redakcijā - 20. pants) paredzēja

pašvaldības tiesības noteikt teritorijas, kurās nedrīkst

atrasties azartspēļu nami. 2006. gada 1. janvārī spēkā stājās arī

šobrīd spēkā esošais Azartspēļu likums, kas šādas pašvaldību

tiesības expressis verbis neparedz.

2005. gada 27. oktobrī Saeimai iesniegtā likumprojekta

"Azartspēļu un izložu likums" anotācijā norādīts, ka

līdzšinējais regulējums radījis sabiedrībā nelabvēlīgu attieksmi

pret azartspēlēm kā uzņēmējdarbības veidu, tāpēc nepieciešams

izvirzīt un noteikt paaugstinātas ierobežojošas prasības šai

nozarei - no vienas puses, samazinot azartspēļu izplatību un

sabiedrisko pieejamību, bet, no otras puses, paaugstinot prasības

attiecībā uz šīs nozares piedāvāto pakalpojumu kvalitāti un

drošumu. Ar jauno likumu bija plānots līdzsvarot sabiedrības

intereses - vēlmi ierobežot azartspēles, no vienas puses, un

vēlmi izmantot šos pakalpojumus un organizēt azartspēles, no

otras puses (sk. 2005. gada 27. oktobrī Saeimā iesniegtā

likumprojekta Nr. 1419 "Azartspēļu un izložu likums"

anotāciju. Pieejama: http://www.saeima.lv/saeima8/lasa?dd

=LP1419_0).

Saskaņā ar Azartspēļu likuma 20. panta pirmo daļu azartspēles

drīkst organizēt tikai kazino, spēļu zālēs, bingo zālēs, kā arī

totalizatora vai derību likmju pieņemšanas vietās. Savukārt spēļu

zāle ir azartspēļu organizēšanas vieta, kas ēkas tehniskās

inventarizācijas plānā atzīmēta kā konstruktīvi nodalīta

atsevišķa telpa vai vairākas savstarpēji saistītas telpas, kurās

ir uzstādīti un tiek ekspluatēti vismaz 20 azartspēļu automāti

(sk. Azartspēļu likuma 22. panta pirmo daļu).

Azartspēļu likuma VI nodaļa noteic dažāda veida azartspēļu

organizēšanas ierobežojumus. Šajā nodaļā ietvertā 41. panta pirmā

daļa paredz, kādos gadījumos azartspēļu organizētājam aizliegts

organizēt azartspēles. Savukārt tā paša panta otrā daļa noteic,

ka azartspēles nav atļauts organizēt valsts iestādēs, baznīcās un

kulta celtnēs, ārstniecības, izglītības un kultūras iestādēs,

veikalos, autoostās, dzelzceļa stacijās, bāros, kafejnīcās un

citās sabiedriskās vietās.

Azartspēļu likuma 42. pants paredz pašvaldības kompetenci

azartspēļu regulēšanā. Sākotnējā redakcijā, kas bija spēkā līdz

2006. gada 3. jūlijam, šis pants paredzēja pašvaldībai tiesības

izsniegt atļauju atvērt azartspēļu organizēšanas vietu vai -

likumā noteiktajos gadījumos - šādu atļauju neizsniegt.

Šobrīd spēkā esošajā redakcijā Azartspēļu likuma 42. panta

trešā daļa nosaka: "Ja azartspēles paredzēts rīkot vietā, uz

kuru nav attiecināmi šā likuma 41. panta otrajā daļā noteiktie

ierobežojumi, par atļauju organizēt azartspēles katrā konkrētajā

gadījumā lemj pašvaldības dome, izvērtējot to, vai azartspēļu

organizēšana konkrētajā vietā nerada būtisku valsts un attiecīgās

administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārumu.

Pašvaldības atļauja nav nepieciešama kazino atvēršanai četru un

piecu zvaigžņu viesnīcās." Savukārt saskaņā ar šā panta

sesto daļu gadījumā, kad azartspēļu organizēšana konkrētajā vietā

rada būtisku valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas

iedzīvotāju interešu aizskārumu, pašvaldības dome ir tiesīga ar

motivētu lēmumu atcelt izsniegto atļauju atvērt spēļu zāli vai

citu azartspēļu organizēšanas vietu un organizēt azartspēles

konkrētajās telpās.

18.4. Vēsturiskā centra plānojums tika izstrādāts un tā

galīgā redakcija ar Rīgas domes 2005. gada 15. novembra lēmumu

Nr. 583 tika noteikta, kad bija spēkā likums "Par izlozēm un

azartspēlēm", kas deva pašvaldībām tiesības noteikt

teritorijas, kurās azartspēļu organizēšana aizliegta. Savukārt

Vēsturiskā centra plānojums un tajā ietvertie Saistošie noteikumi

Nr. 38 tika apstiprināti 2006. gada 7. februārī, bet spēkā stājās

2006. gada 18. februārī, kad jau bija spēkā Azartspēļu likums tā

sākotnējā redakcijā.

Teritorijas attīstības plānošanas likuma 23. panta piektā daļa

paredz: ja spēkā stājas jauni ar pašvaldības teritorijas

plānojumā ietveramo informāciju saistīti normatīvie akti ar

augstāku juridisko spēku, pašvaldība izvērtē nepieciešamību

izdarīt grozījumus tās teritorijas plānojumā. Savukārt tad, ja

pašvaldība neizdara grozījumus tās teritorijas plānojumā,

pretrunu gadījumā piemēro tā normatīvā akta prasības, kuram ir

augstāks juridiskais spēks.

Saeima, atsaucoties uz Azartspēļu likuma 42. panta trešo un

sesto daļu, kā arī likumprojekta "Grozījumi Azartspēļu un

izložu likumā" izstrādes materiāliem, savā viedoklī norāda,

ka likumdevējs attiecībā uz azartspēļu organizēšanas

ierobežojumiem ir paredzējis pašvaldībai tiesības izdot nevis

saistošos noteikumus, bet administratīvo aktu, kura pamatojums

katrā konkrētajā gadījumā var tikt pārbaudīts tiesā (sk.

lietas materiālu 3. sēj. 67. lp.).

Tātad jānoskaidro, vai Rīgas dome, izdodot apstrīdēto normu un

neizdarot tajā grozījumus, ir rīkojusies saskaņā ar Azartspēļu

likumu, proti, vai šā likuma regulējums ļauj pašvaldībām

teritorijas plānojumā noteikt ierobežojumus azartspēļu

organizēšanas vietu ierīkošanai.

2005. gada 17. novembrī, apspriežot likumprojektu

"Azartspēļu un izložu likums" Saeimas sēdē otrajā, tas

ir, galīgajā lasījumā, deputāti P. Simsons un J. Strazdiņš

norādīja, ka pašvaldības vislabāk zina, kurās to daļās atļaujama,

bet kurās - aizliedzama azartspēļu organizēšana, tāpēc ir

saglabājamas plašākas pašvaldību tiesības attiecībā uz azartspēļu

organizēšanas vietu izplatības ierobežošanu. Savukārt K.

Šadurskis norādīja, ka azartspēļu organizēšana būtu jākontrolē

gan valsts, gan pašvaldību līmenī: valstij jānosaka vispārēji

kritēriji, savukārt pašvaldībām jādod tiesības pastiprināt likumā

noteiktos ierobežojumus atbilstoši savu iedzīvotāju vajadzībām.

Ar 47 balsīm "par", 37 "pret" un astoņiem

deputātiem atturoties, Saeima atbalstīja Budžeta un finanšu

(nodokļu) komisijas priekšlikumu par 42. panta redakciju, un tika

noteikts, ka azartspēļu organizēšanas kontrole ir valsts

kompetencē (sk. 8. Saeimas 2005. gada 17. novembra sēdes

stenogrammu. Pieejama:

http://www.saeima.lv/steno/2002_8/st_051117/st1711.htm).

Par pašvaldību tiesībām azartspēļu organizēšanas jomā plašas

deputātu debates Saeimā notika, arī apspriežot likumprojektu

"Grozījumi Azartspēļu un izložu likumā", kurš trešajā

lasījumā tika pieņemts 2006. gada 6. aprīlī (Valsts prezidents to

nosūtīja Saeimai atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai, un likums

atkārtoti tika pieņemts 2006. gada 8. jūnijā). Apspriežot Budžeta

un finanšu (nodokļu) komisijas atbalstīto 42. panta trešās un

sestās daļas redakciju, vairāki deputāti norādīja uz iespējamām

pašvaldību grūtībām pamatot būtisko valsts un attiecīgās

teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārumu un tādējādi uz

nespēju ierobežot azartspēļu organizēšanas vietu izplatību savā

teritorijā. Deputāts A. Kampars uz šiem norādījumiem atbildēja,

ka darba grupa konkrēto risinājumu izvēlējusies tāpēc, ka

līdzšinējais regulējums neesot uzskatāms par efektīvu, tādēļ

vajadzīgs risinājums, kas pašvaldībām ļautu operatīvāk pieņemt

lēmumus par konkrētām azartspēļu organizēšanas vietām. Savukārt

deputāts Ē. Zunda norādīja, ka tiesības izdot saistošos

noteikumus ar azartspēļu organizēšanas ierobežojumiem

izmantojušas vien 20 no visām, tobrīd aptuveni 500 pašvaldībām.

Jaunais Azartspēļu likuma regulējums došot pašvaldībai plašākas

iespējas, lemjot par to, atļaut vai neatļaut organizēt

azartspēles konkrētā vietā (sk. 8. Saeimas 2006. gada 6.

aprīļa sēdes stenogrammu. Pieejama:

http://www.saeima.lv/steno/2002_8/st_060406/st0604.htm).

Kā liecina Saeimas sēžu stenogrammas, vairāki deputāti

iebilduši pret likumprojektā ietverto risinājumu un 42. panta

trešās un sestās daļas formulējumu, tomēr Saeima šīs normas

pieņēmusi tādā redakcijā, kas liek pašvaldībai izvērtēt

iedzīvotāju interešu aizskāruma būtiskumu, pieņemot katru

individuālo lēmumu par atteikšanos izsniegt atļauju atvērt spēļu

zāli un organizēt azartspēles attiecīgajās telpās vai šādas

atļaujas atcelšanu.

18.5. Azartspēļu likuma 42. panta trešās un sestās

daļas teksts, kā arī savulaik notikušās deputātu diskusijas par

šo normu redakciju liecina, ka likumdevējs gan ir vēlējies

atvieglot pašvaldību iespējas ierobežot azartspēļu izplatību, bet

nav expressis verbis pilnvarojis pašvaldības izdot tādus

saistošos noteikumus, tostarp teritorijas plānojumus, ar kuriem

to administratīvajā teritorijā vai tās daļā tiktu atļauta vai

aizliegta azartspēļu organizēšana.

Tomēr, interpretējot jebkuru tiesību normu, jāņem vērā

vispārējie tiesību principi, tostarp tiesību sistēmas vienotības

princips. Atbilstoši šim principam likumdevējs pieņem savstarpēji

saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību

sistēmas ietvaros, turklāt dažādos normatīvajos aktos ietvertas

tiesību normas ir jāinterpretē kā vienotu tiesību sistēmu

veidojošas (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta

sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 25.2. punktu un 2017. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2017-08-01 13.1. punktu).

Satversmes tiesai jāpārliecinās par to, vai minēto Azartspēļu

likuma normu teksts un tapšanas vēsture ir uzskatāmi par

pietiekami svarīgiem faktoriem, lai liegtu pašvaldībai tiesības

tās teritorijas plānojumā noteikt ierobežojumus azartspēļu

organizēšanas vietu ierīkošanai.

Satversmes tiesa secina, ka praksē pastāv divi veidi, kādos

pašvaldība var savā teritorijā ierobežot azartspēļu organizēšanas

vietu izplatību: pašvaldība var, pirmkārt, noteikt attiecīgus

teritorijas izmantošanas aprobežojumus teritorijas plānojumā un,

otrkārt, atbilstoši Azartspēļu likuma 42. panta trešajai vai

sestajai daļai pieņemt individuālu lēmumu neizsniegt atļauju vai

atcelt jau izsniegtu atļauju azartspēļu organizēšanas vietas

atvēršanai. Pēc pieaicināto personu Saeimas un Asociācijas

ieskata, abi šie ierobežojumu noteikšanas veidi ir pretstatāmi un

viens otru izslēdzoši. Saeima, pieņemot Azartspēļu likuma 42.

pantu šobrīd spēkā esošajā redakcijā, esot liegusi pašvaldībām

tiesības noteikt attiecīgus ierobežojumus ar vispārsaistošiem

normatīvajiem aktiem - pašvaldības saistošajiem noteikumiem,

tostarp teritorijas plānojumiem (sk. lietas materiālu 3. sēj.

64. lp. un 7. sēj. 51. lp.).

Satversmes tiesa, interpretējot tiesisko regulējumu sistēmiski

un teleoloģiski, secina, ka azartspēļu organizēšanas ierobežojumu

noteikšana pašvaldības teritorijas plānojumā un individuālu

lēmumu pieņemšana attiecībā uz konkrētām azartspēļu organizēšanas

vietām ir tādi risinājumi, kas viens otru nevis izslēdz, bet gan

papildina. Abi šie tiesiskie risinājumi mūsdienu situācijā var

darboties līdztekus un nodrošināt jēgpilnāko azartspēļu

organizēšanas vietu izplatības kontroles sistēmu. Šāda izpratne

ir savienojama arī ar likumdevēja mērķi izveidot pēc iespējas

efektīvāku sistēmu, kuras ietvaros pašvaldības varētu, ja tas

nepieciešams, ierobežot azartspēļu organizēšanas vietu izplatību

savā teritorijā. Ņemot vērā teritorijas attīstības plānošanas

būtību un principus, jāatzīst: ja jau pašvaldībai ir piešķirtas

tiesības ar individuāliem lēmumiem liegt azartspēļu organizēšanas

vietu ierīkošanu savā teritorijā, tad vēl jo vairāk pašvaldībai

ir tiesības tās teritorijas plānojumā noteikt attiecīgus

teritorijas izmantošanas aprobežojumus saskaņā ar teritorijas

plānošanas tiesisko regulējumu. Azartspēļu organizēšanas

ierobežojuma kā teritorijas izmantošanas aprobežojuma noteikšana

pašvaldības teritorijas plānojumā nodrošina paredzamību gan

komersantiem, gan iedzīvotājiem un sabiedrībai kopumā lielākā

mērā nekā individuālo atļauju sistēma. Turklāt arī teritorijas

plānojums ir pakļauts tiesas kontrolei, proti, persona var

iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu par pašvaldības pieņemto

teritorijas plānojumu tāpat kā par jebkuru normatīvo aktu, ar

kuru, pēc personas ieskata, tiek aizskartas tās

pamattiesības.

Arī līdzšinējā administratīvo tiesu praksē ir atzītas

pašvaldību tiesības noteikt azartspēļu organizēšanas

ierobežojumus gan teritorijas plānojumā, gan ar individuāliem

lēmumiem attiecībā uz konkrētām azartspēļu organizēšanas vietām.

Dažkārt pašvaldības individuālajā lēmumā sniegtais būtiskā

iedzīvotāju interešu aizskāruma pamatojums atzīts par

nepietiekamu tieši tādēļ, ka pašvaldība attiecīgo jautājumu nav

ietvērusi teritorijas plānojumā. Piemēram, Augstākā tiesa 2018.

gada 27. aprīļa rīcības sēdes lēmumā lietā Nr. SKA-428/2018

norādīja, ka pašvaldībai situācija ir jāizvērtē kompleksi un

ilgtermiņā, paredzot pilsētas teritorijā noteiktas vietas

azartspēļu organizēšanai, iespējams, izstrādājot atbilstošu

teritorijas plānojumu, un ka pašvaldība var atbilstoši plānošanas

dokumentiem un skaidri izstrādātiem kritērijiem turpmākajā

attīstības posmā pārveidot spēļu zāļu izvietojumu pilsētā,

pieņemot jau konkrētus administratīvos aktus (sk. Augstākās

tiesas 2018. gada 27. aprīļa rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.

SKA-428/2018 8. punktu).

Savukārt Satversmes tiesa ir vērtējusi pašvaldības tiesības

noteikt tās teritorijas plānojumā teritorijas izmantošanas

aprobežojumus attiecībā uz komercdarbības nozari, kurā pastāv

īpaša atļauju sistēma, un atzinusi: tas vien, ka Saeima un

Ministru kabinets ir noteikuši kārtību, kādā persona var saņemt

atļauju piesārņojošu darbību veikšanai, nenozīmē, ka pašvaldība,

pieņemot teritorijas plānojumu, nevarētu savā teritorijā vispār

aizliegt noteiktu piesārņojošu darbību veikšanu. Vietējai

pašvaldībai ir tiesības noteikt teritorijas plānojumā dažādus

īpašuma tiesību aprobežojumus saskaņā ar teritorijas plānojumā

paredzētajiem teritorijas attīstības virzieniem un sabiedrības

vairākuma vēlmēm attiecībā uz teritorijas turpmāko attīstību

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā

Nr. 2008-05-03 9.1. punktu).

Turklāt izskatāmajā lietā attiecībā uz apstrīdēto normu

Azartspēļu likuma 42. panta trešā un sestā daļa ir vērtējama

kopsakarā ar Vēsturiskā centra aizsardzības likumu un prasībām,

kādas Vēsturiskajam centram izvirzījusi UNESCO. Proti, ir

secināms, ka jau 2003. gadā, pieņemot Vēsturiskā centra

aizsardzības likumu, likumdevējs bija nospraudis mērķi noteikt

visaptverošu Vēsturiskā centra un tā kultūrvēsturisko vērtību

saglabāšanas un aizsardzības regulējumu. Šāds mērķis izriet arī

no Latvijas starptautiskajām saistībām un Vēsturiskā centra kā

Pasaules mantojuma sarakstā ierakstīta kultūras pieminekļa

statusa. Izvērtējot Vēsturiskā centra aizsardzības likuma normas,

Satversmes tiesa atzinusi, ka teritorijas attīstības plānošana ir

viena no svarīgākajām pašvaldības funkcijām un nozīmīgs

priekšnoteikums UNESCO Konvencijā noteikto mērķu sasniegšanai:

"[Teritorijas plānošana] ne tikai nosaka galvenās vadlīnijas

teritorijas izmantošanai nākotnē un dod iespēju kompleksi risināt

zemes izmantošanas jautājumus, sabalansējot indivīda un

sabiedrības intereses, bet arī nosaka attiecības starp vides un

kultūras mantojuma aizsardzības interesēm un apbūvi" (sk.

Satversmes tiesas 2004. gada 30. janvāra sprieduma lietā Nr.

2003-20-01 8.2. punktu). Tādējādi, vērtējot azartspēļu

tiesisko regulējumu, ir jāņem vērā īpašais Vēsturiskā centra

aizsardzības statuss un tam pakārtotais Vēsturiskā centra

plānojums.

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka konkrētajā

situācijā ar spēļu zāļu ierīkošanas ierobežojumu noteikšanu

Vēsturiskā centra plānojumā un individuālu lēmumu pieņemšanu

atbilstoši Azartspēļu likuma 42. panta sestajai daļai iespējams

sasniegt lietderīgāko un taisnīgāko, kā arī tiesību sistēmai

visatbilstošāko rezultātu. Tādējādi apstrīdētā norma nav pretrunā

ar Azartspēļu likumu.

18.6. Pieteikuma iesniedzēja izsaka viedokli, ka Rīgas

dome ir noteikusi ierobežojumus vienīgi turpmākai spēļu zāļu

atvēršanai, nevis to spēļu zāļu darbībai, kuras saņēmušas

pašvaldības atļauju pirms Vēsturiskā centra plānojuma stāšanās

spēkā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 8. lp.). Savukārt

Rīgas dome norāda, ka apstrīdētā norma attiecināma ne tikai uz

plānotajām, bet arī jau esošajām spēļu zālēm, kas ierīkotas JC

teritorijās līdz Vēsturiskā centra plānojuma spēkā stāšanās

brīdim (sk. lietas materiālu 2. sēj. 65. lp.). Tādējādi

Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai apstrīdētā norma ir

pietiekami skaidra un saprotama, lai persona varētu izprast savas

tiesības un pienākumus.

Lai izvērtētu to, vai apstrīdētā norma ir pietiekami skaidra

un saprotama, ir jānoskaidro un jāņem vērā tās mērķi.

Apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie

mērķi tiks izvērtēti šajā spriedumā turpmāk, taču no Vēsturiskā

centra aizsardzības likuma un Vēsturiskā centra plānojuma mērķiem

- Vēsturiskā centra saglabāšana, aizsardzība un kvalitatīva,

ilgtspējīga attīstība - pirmšķietami secināms, ka tie nav

sasniedzami, attiecinot apstrīdētajā normā noteiktos

ierobežojumus vienīgi uz jaunām spēļu zālēm. Turklāt regulējums,

kas liegtu vienīgi jaunu spēļu zāļu atvēršanu JC teritorijās,

ļautu tiem azartspēļu organizētājiem, kuri spēļu zāles jau

atvēruši, darboties ārpus konkurences, bet tas nebūtu savienojams

ar konkurences tiesisko regulējumu. Tātad apstrīdētā norma ir

pietiekami skaidra un saprotama.

Tādējādi apstrīdētā norma ir izdota,

pamatojoties uz likumdevēja piešķirto pilnvarojumu, un ir

pietiekami skaidra un saprotama. Līdz ar to apstrīdētajā normā

noteiktais pamattiesību ierobežojums ir noteikts saskaņā ar

likumu.