18. punkts

1Satversmes tiesa ir secinājusi, ka demokrātiskas

2tiesiskas valsts pamatnorma un Satversmes 101. pants ietver

3pašvaldību principu un rada tiesisku pamatu pašvaldību

4institucionālai pastāvēšanai un funkcionālai darbībai. Pašvaldība

5institucionālajā aspektā ir īpaša valsts pārvaldes jeb publisko

6lietu pārvaldīšanas forma - pašpārvalde -, kuras augstākais

7orgāns - dome - ir demokrātiski tieši leģitimēta, proti,

8pašvaldības iedzīvotāju ievēlēta. Savukārt funkcionālajā aspektā

9valsts pārvalde atbilstoši demokrātijas principam un pašvaldības

10principam ir organizējama subsidiāri, proti, nozīmīgu vietēja

11rakstura vajadzību un interešu pārvaldīšana nododama pēc iespējas

12tuvāk pašiem iedzīvotājiem viņu organizētai pašvaldībai. Valstij

13un pašvaldībai piekritīgo pārvaldes funkciju nošķiršana ir

14atkarīga no likumdevēja apsvērumiem par iespējami efektīvāko

15valsts pārvaldi un pārvaldāmo interešu izlemšanu pēc iespējas

16tuvāk iedzīvotājiem. Pašvaldības atrodas Ministru kabineta

17padotībā un kompetences jomā un kā pastarpinātās pārvaldes

18iestādes organizatoriski ietilpst vienotajā valsts pārvaldes

19sistēmā (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma

20lietā Nr. 2017-32-05 11. un 12. punktu un 2018. gada 15. novembra

21sprieduma lietā Nr. 2018-07-05 15.1. punktu).

22Likumdevējs atsevišķu jautājumu izlemšanu var nodot arī

23pašvaldību kompetencē, tomēr pašvaldības domei nav likumdevēja

24rīcības brīvības. No likumības un varas dalīšanas principiem

25izriet, ka pašvaldībai ir tiesības izdot saistošos noteikumus

26tikai likumā noteiktos gadījumos, likuma ietvaros, un tie

27nedrīkst būt pretrunā ar Satversmes normām, kā arī citām augstāka

28juridiska spēka tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2016.

29gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 14.1. un 14.3.

30punktu). Saistošie noteikumi ir pašvaldības domes izpildu

31varas instruments, ar kura palīdzību dome var organizēt savu

32autonomo funkciju izpildi un noregulēt citus jautājumus, ja

33likums vai Ministru kabineta noteikumi ir pašvaldību tam

34pilnvarojuši (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. novembra

35sprieduma lietā Nr. 2018-07-05 15.2. punktu).

36Satversmes tiesa ir arī atzinusi, ka, noskaidrojot likumdevēja

37piešķirtā pilnvarojuma apjomu, jāņem vērā konkrētās nozares

38specifika. Ar likumdevēja pilnvarojumu nav jāsaprot tikai viena

39konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet tiesiskā regulējuma būtība

40un mērķi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra

41sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.4. punktu). Tādējādi

42pilnvarojums Rīgas domei izdot apstrīdēto normu izvērtējams,

43ņemot vērā konkrētās nozares specifiku, un tas var izrietēt ne

44tikai no vienas konkrētas likuma normas.

4518.1. Vispārīgi pilnvarojums pašvaldībām izstrādāt un

46apstiprināt teritorijas plānojumu un noteikt zemes izmantošanas

47un apbūves kārtību ir noteikts likuma "Par pašvaldībām"

4815. panta pirmās daļas 13. punktā un 43. panta pirmās daļas 1.

49punktā, kā arī teritorijas plānošanu regulējošos normatīvajos

50aktos, kas attiecīgajā laikā bijuši spēkā.

51Saskaņā ar Vēsturiskā centra plānojuma izstrādes un

52apstiprināšanas laikā spēkā bijušā Teritorijas plānošanas likuma

531. pantu un 5. panta 4. punktu pašvaldības teritorijas plānojums

54ir ilgtermiņa teritorijas plānošanas dokuments, kurš izstrādāts

55un stājies spēkā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un kurā

56noteiktas pašvaldības teritorijas attīstības iespējas, virzieni

57un aprobežojumi, kā arī pašvaldības teritorijas pašreizējā un

58plānotā (atļautā) izmantošana. Teritorijas plānojuma izstrādē

59jāņem vērā tādi teritorijas plānošanas principi kā ilgtspējības

60princips, interešu saskaņotības princips, daudzveidības princips,

61konkurences princips, kā arī nepārtrauktības un pēctecības

62princips (sk. Teritorijas plānošanas likuma 3. pantu).

63Likums noteica arī pašvaldību un citu institūciju kompetenci

64teritorijas plānošanas jomā.

65Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. pants, kā

66arī normatīvie akti teritorijas plānošanas jomā piešķir

67pašvaldībai rīcības brīvību noteikt tās teritorijas plānojumā

68darbību prioritātes, attīstības virzienus un sasniedzamos mērķus,

69kuru labad nepieciešams paredzēt īpašuma tiesību izmantošanas

70priekšnoteikumus. Tomēr šī piešķirtā rīcības brīvība nav

71neierobežota. Par vadlīnijām rīcības brīvības pareizai, adekvātai

72izmantošanai teritorijas plānošanas jomā jākalpo gan vispārējiem

73tiesību principiem un valsts pārvaldes principiem, gan

74teritorijas plānošanas principiem (sal. sk. Satversmes tiesas

752004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 5. punktu un

762013. gada 5. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-20-03 12.

77punktu).

78Tādējādi likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma ietvaros

79pašvaldībai ir noteikta rīcības brīvība teritorijas plānošanas

80jomā, tostarp tiesības paredzēt tās teritorijas plānojumā īpašuma

81tiesību aprobežojumus.

8218.2. Izskatāmajā lietā vērā ņemams tas, ka apstrīdētā

83norma attiecas uz Vēsturisko centru un ietverta Vēsturiskā centra

84plānojumā. Tādējādi, vērtējot apstrīdēto normu, ir jāņem vērā arī

85Vēsturiskā centra aizsardzības tiesiskais regulējums.

86Kopš 1995. gada 10. aprīļa Latvijā ir spēkā UNESCO Konvencija.

87Tās preambulā norādīts, ka kultūras un dabas mantojumam arvien

88vairāk draud izzušana, pie kā var novest arī sociālās un

89ekonomiskās dzīves attīstība. Tāpēc starptautiskajai sabiedrībai

90kopīgi jāpiedalās īpašas nozīmes universālas vērtības dabas un

91kultūras mantojuma aizsardzībā. Saskaņā ar konvencijas 1. pantu

92kultūras mantojums ir atsevišķi pieminekļi, ansambļi vai

93ievērojamas vietas: cilvēka radītas vai cilvēka un dabas kopīgi

94radītas, kā arī teritorijas, kas ietver arheoloģiski ievērojamas

95vietas, kam ir īpašas nozīmes universāla vērtība no vēstures,

96estētikas, etnoloģijas vai antropoloģijas viedokļa. Savukārt

97konvencijas 4. pants noteic, ka pienākums nodrošināt kultūras un

98dabas mantojuma identifikāciju, aizsardzību, konservāciju,

99popularizāciju un nodošanu nākamajām paaudzēm vispirmām kārtām

100gulstas uz valsti. Valstij jādara viss, kas ir tās spēkos, gan

101maksimāli izmantojot esošos resursus, gan arī nepieciešamības

102gadījumā izmantojot starptautisko palīdzību un sadarbību.

103Par valsts nozīmes kultūras pieminekli Vēsturiskais centrs

104atzīts jau 1983. gadā. 1997. gada 4. decembrī UNESCO Pasaules

105mantojuma komiteja pieņēma lēmumu un 6. decembrī iekļāva

106Vēsturisko centru Pasaules mantojuma sarakstā. Rīgas vēsturiskais

107centrs - UNESCO pasaules kultūras un dabas mantojuma objekts Nr.

108852 - ir arī daļa no valsts nozīmes kultūras pieminekļa, proti,

109pilsētbūvniecības pieminekļa Nr. 7442 "Rīgas pilsētas

110vēsturiskais centrs", kurš tika iekļauts Valsts aizsargājamo

111kultūras pieminekļu sarakstā ar Kultūras ministrijas 1998. gada

11229. oktobra rīkojumu Nr. 128.

113Vēsturiskā centra aizsardzības likums tika pieņemts 2003. gada

11429. maijā, un saskaņā ar tā 2. pantu šā likuma mērķis ir

115nodrošināt Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas

116saglabāšanu, aizsardzību un kvalitatīvu attīstību. Likuma 3.

117pants noteic, ka šā likuma uzdevums ir noteikt Vēsturiskā centra

118un tā aizsardzības zonas statusu, teritoriju, saglabāšanas,

119aizsardzības, izmantošanas, kā arī attīstības projektu

120īstenošanas kārtību un prasības Vēsturiskā centra plānojuma

121izstrādei. Savukārt Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 5.

122pants paredz, ka Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā

123aizliegta jebkāda darbība, kas var izraisīt tajā esošo

124saglabājamo un aizsargājamo kultūrvēsturisko vērtību iznīcināšanu

125vai bojāšanu.

126Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 9. panta pirmā daļa

127redakcijā, kas bija spēkā līdz 2017. gada 31. maijam, noteica

128Rīgas domei pienākumu izstrādāt un apstiprināt Vēsturiskā centra

129un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojumu saistošo noteikumu

130veidā, ievērojot normatīvos aktus, kā arī Nacionālās kultūras

131mantojuma pārvaldes (līdz 2018. gada 12. jūnijam - Valsts

132kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija) un UNESCO Nacionālās

133komisijas prasības. Vēsturiskā centra plānojumā rakstveidā un

134grafiski parādāma Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas

135pašreizējā un plānotā (atļautā) izmantošana, izmantošanas

136aprobežojumi un prasības kultūrvēsturiskās vides un vēsturisko

137vērtību saglabāšanai (sk. Vēsturiskā centra aizsardzības

138likuma 8. panta pirmo daļu).

139Vēsturiskais centrs un tā aizsardzības zona ir Rīgas pilsētas

140administratīvās teritorijas daļa, kurai Vēsturiskā centra

141aizsardzības likums paredz atsevišķa teritorijas plānojuma

142izstrādi. Rīgas teritorijas plānojumā 2006.-2018. gadam,

143tostarp ne teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos, ne

144grafiskajā daļā, nav detalizēti noteikta Vēsturiskā centra un tā

145aizsardzības zonas plānotā (atļautā) izmantošana. Rīgas domes

1462005. gada 20. decembra saistošo noteikumu Nr. 34 "Rīgas

147teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" 9. punktā

148noteikts, ka Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas

149teritorijā ievēro Vēsturiskā centra aizsardzības likumu, Ministru

150kabineta 2004. gada 8. marta noteikumus Nr. 127 "Rīgas

151vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumi" un

152Vēsturiskā centra plānojumu. Rīgas teritorijas plānojuma

1532006.-2018. gadam paskaidrojuma rakstā norādīts: ņemot vērā

154Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas īpašo nozīmi pilsētā,

155šai teritorijai ir izstrādāts speciāls teritorijas plānojums, kas

156detalizē Rīgas teritorijas plānojumu 2006.-2018. gadam.

157Vēsturiskā centra plānojumam esot noteicošais spēks, realizējot

158jebkādu jaunu teritorijas izmantošanas vai apbūves attīstības

159projektu (sk.: Rīgas teritorijas plānojuma 2006.-2018. gadam