19. punkts

1Ikviena personas pamattiesību ierobežojuma pamatā

2ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad

3ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa

4labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

5sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 16.

6punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka teritorijas

7plānojumam piemīt īpašumu ierobežojošs sociāls aspekts, kas

8nostiprināts Satversmes 105. panta otrajā teikumā un sašaurina

9īpašuma tiesības. Līdztekus atsevišķu personu tiesībām uz

10netraucētu sava īpašuma lietošanu ar teritorijas plānojumu tiek

11nodrošināta vides aizsardzības prasību īstenošana, pareiza

12infrastruktūras būvniecība un funkcionēšana, kā arī kultūrvides

13saglabāšana (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa

14sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu).

1519.1. Visi lietas dalībnieki un pieaicinātās personas

16atzīst, ka apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam ir

17leģitīms mērķis, tomēr šā mērķa izpratne ir atšķirīga.

18Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Vēsturiskā centra kā

19kultūras mantojuma saglabāšana un aizsardzība, kā arī

20ilgtspējīga, līdzsvarota un kvalitatīva attīstība un labvēlīga

21vide ir "valsts un Rīgas pašvaldības administratīvās

22teritorijas iedzīvotāju interese". Tādējādi ierobežojuma

23leģitīmais mērķis, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, varētu

24būt Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas iedzīvotāju

25tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Pieteikumā arī norādīts, ka

26pašvaldības pienākums ir savai administratīvajai teritorijai

27izstrādāt tādu teritorijas plānojumu, kas teritorijas

28ilgtspējības interesēs citstarp paredz arī nekustamo īpašumu

29atļautās izmantošanas priekšnoteikumus (sk. lietas materiālu

301. sēj. 5. un 7. lp.).

31Rīgas domes atbildes rakstā un pieaicināto personu viedokļos

32minēti arī tādi iespējamie apstrīdētajā normā noteiktā

33ierobežojuma leģitīmie mērķi kā sabiedrības tikumība, ikviena

34cilvēka tiesības uz labvēlīgu kultūrvidi, kultūras mantojuma

35aizsardzība (un tiesību uz kultūras mantojumu aizsardzība),

36azartspēļu spēlētāju tiesību aizsardzība, sabiedrības materiālā

37un nemateriālā labklājība, tūrisma veicināšana un pozitīva

38Latvijas galvaspilsētas tēla veidošana.

39Lai noteiktu apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmo

40mērķi, Satversmes tiesai jāņem vērā gan Vēsturiskā centra

41aizsardzības likuma un Vēsturiskā centra plānojuma, gan

42Azartspēļu likuma mērķi.

4319.2. Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 2. pants

44noteic, ka likuma mērķis ir citstarp nodrošināt Vēsturiskā centra

45un tā aizsardzības zonas saglabāšanu un aizsardzību. Savukārt

46Vēsturiskā centra plānojuma mērķis saskaņā ar Saistošo noteikumu

47Nr. 38 4. punktu ir saglabāt un aizsargāt Vēsturisko centru un tā

48aizsardzības zonu kā kultūras mantojumu.

49Satversmes tiesa jau secinājusi, ka Vēsturiskā centra

50iekļaušana UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā apstiprina šā

51kultūras objekta īpašo un universālo vērtību, kā arī to, ka tā

52saglabāšana ir visas cilvēces interesēs. Tādējādi Vēsturiskā

53centra saglabāšanai, aizsardzībai un attīstībai ir ne tikai

54vietēja, bet arī valstiska un pat starptautiska nozīme. Latvija

55ir uzņēmusies visus pienākumus, kurus tai kā dalībvalstij uzliek

56UNESCO Konvencija, tostarp apņēmusies piešķirt kultūras

57mantojumam zināmas funkcijas sabiedrības dzīvē, iekļaut šā

58mantojuma aizsardzību plānošanas programmās, veikt pienācīgus

59juridiskus, zinātniskus, tehniskus, administratīvus un

60finansiālus pasākumus, lai aizsargātu šo mantojumu (sk.

61Satversmes tiesas 2004. gada 30. janvāra sprieduma lietā Nr.

622003-20-01 8.1. un 8.2. punktu).

63Saskaņā ar Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 1. panta 1.

64punktu kultūrvēsturiska vērtība ir cilvēka radošā gara

65meistardarbs, kas demonstrē nozīmīgu cilvēces vērtību

66mijiedarbību noteiktā laika posmā vai vietā saistībā ar

67arhitektūras vai tehnoloģijas attīstību, monumentālo mākslu,

68pilsētas plānošanu, ainavu dizainu, kas tieši vai materiāli ir

69saistīts ar notikumiem, dzīvām tradīcijām, mākslas vai literāriem

70darbiem, kam piemīt īpaša universāla vērtība un kas nav jaunāks

71par 25 gadiem.

72Saeima uzskata, ka Vēsturiskā centra aizsardzības likums ir

73vērsts uz kultūrvēsturisko vērtību fizisku (vizuālu), nevis

74"saturisku" aizsardzību - tādu darbību ierobežošanu,

75kuras nav saistītas ar vides neatļautu fizisku (vizuālu) vai

76noteiktos gadījumos funkcionālu pārveidošanu (sk. lietas

77materiālu 3. sēj. 65. lp.). Tādējādi Satversmes tiesai

78jāizvērtē, kādā apjomā Vēsturiskais centrs un tā

79kultūrvēsturiskās vērtības aizsargājamas.

80Izvērtējot to, vai Vēsturiskā centra kultūrvēsturiskās

81vērtības tiek valstiski un starptautiski aizsargātas vienīgi kā

82fiziski objekti, ir jāņem vērā tas, ka Vēsturisko centru veido ne

83tikai atsevišķas tajā ietilpstošās kultūrvēsturiskās vērtības,

84tostarp dažāda aizsardzības līmeņa kultūras pieminekļi, bet ka

85Vēsturiskais centrs pats par sevi ir UNESCO un valsts aizsargāts

86kultūras piemineklis - komplekss objekts, kas aplūkojams kā

87vienots veselums. Vēsturiskais centrs ir arī pati dzīvīgākā Rīgas

88daļa, kurā cilvēku kustība un koncentrācija ir vislielākā.

89Tādējādi Vēsturiskajam centram papildus fiziskajiem objektiem,

90tostarp ēkām, ielām, laukumiem, ir raksturīga īpaša atmosfēra un

91noskaņa, ko rada arī cilvēki un tajā notiekošās aktivitātes. To

92apstiprina arī vairāki starptautiskie dokumenti un lietas

93sagatavošanas gaitā apzinātie viedokļi.

94Tā, piemēram, Eiropas Padomes Vispārējā konvencija par

95kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai kultūras mantojumu definē

96kā tādu uzkrātu resursu kopumu, kas saņemti mantojumā no pagātnes

97un kas neatkarīgi no piederības indivīdu un sabiedrības izpratnē

98tiek uzskatīti par vērtību, pārliecības, zināšanu, tradīciju

99atspoguļotājiem un paudējiem. Konvencijā atzīts, ka Eiropas

100kultūras mantojums kopumā veido kopīgu atmiņu, izpratnes,

101identitātes, vienotības un radošuma avotu (sk. Eiropas Padomes

1022005. gada 27. oktobra Vispārējās konvencijas par kultūras

103mantojuma vērtību sabiedrībai 2. un 3. pantu).

104Norādes par Vēsturiskā centra kā pasaules kultūras mantojuma

105vietas aizsardzības apjomu atrodamas arī UNESCO ieteikumos un

106vadlīnijās. Piemēram, UNESCO Ģenerālās konferences 2011. gada 10.

107novembrī pieņemtajā Ieteikumā par vēsturisko pilsētas ainavu

108noteikts, ka vēsturiskā pilsētas ainava ir pilsētas ainava, kas

109izveidojusies, vēsturiski uzslāņojoties kultūras un dabas

110vērtībām un to raksturojošajiem elementiem. Šis jēdziens aptver

111plašāku pilsētas kontekstu, citstarp arī sociālās un kultūras

112paražas un vērtības, ekonomikas procesus un mantojuma

113nemateriālās dimensijas, kas attiecas uz daudzveidību un

114identitāti. Vēsturisko pilsētas ainavu pieejā uzsvērta cilvēka

115dzīves vides kvalitātes saglabāšana un pilsētas telpu produktīva

116un ilgtspējīga izmantošana, līdzsvarotas un ilgtspējīgas

117attiecības starp urbanizēto un dabisko vidi, kā arī starp

118pašreizējo un nākamo paaudžu vajadzībām un pagātnes mantojumu.

119Tāpat norādīts, ka arhitektūra nav vienīgais vispārējās

120pilsētvides elements un pilsētu kultūras mantojuma saglabāšana

121nozīmē ne tikai atsevišķu ēku saglabāšanu, bet uzskatāma par

122pilsētplānošanas pamatu un komplicētu daudzpusēju disciplīnu

123(sk. UNESCO Ģenerālās konferences 2011. gada 10. novembra

124Ieteikuma par vēsturisko pilsētas ainavu 8., 9. un 11. punktu.

125Pieejams:

126http://www.unesco.lv/lv/dokumenti/ieteikumi-2/ieteikumi-1/).

127Savukārt UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma

128aizsardzības starpvaldību komitejas pieņemtajās Pasaules

129mantojuma konvencijas īstenošanas operatīvajās vadlīnijās kā

130kritērijs kultūras pieminekļa autentiskuma novērtēšanai un

131iekļaušanai Pasaules mantojuma sarakstā minēts arī tā raksturs un

132noskaņa (sk. UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma

133aizsardzības starpvaldību komitejas Operatīvo vadlīniju Pasaules

134mantojuma konvencijas īstenošanai 82. un 83. punktu. Pieejamas:

135https://whc.unesco.org/en/guidlines/). Šā dokumenta 4.

136pielikumā ietverts "Naras dokuments par autentiskumu",

137kuru 1994. gadā pieņēmusi Starptautiskā pieminekļu un ievērojamu

138vietu padome (International Council of Monuments and

139Sites) un kurā uzsvērts, ka pasaules kultūru un kultūras

140mantojuma dažādība ir visas cilvēces neaizstājama garīgā un

141intelektuālā bagātība, kas jāaizsargā kā būtisks cilvēces

142attīstības faktors. Visas kultūras un sabiedrības sakņojas īpašās

143materiālo un nemateriālo formu un veidu izpausmēs, kas veido to

144kultūras mantojumu. Visu formu un vēstures periodu kultūras

145mantojuma saglabāšana saistīta ar vērtībām, kas tam piemīt. Tāpat

146dokumentā secināts, ka atkarībā no kultūras mantojuma īpatnībām,

147kultūras konteksta un tā attīstības laika gaitā spriedumi par

148autentiskumu var būt saistīti ar lielu informācijas avotu

149dažādību. Tie var citstarp ietvert tādus aspektus kā forma un

150dizains, materiāli, izmantošana un funkcija, tradīcijas,

151garīgums, gaisotne un citus iekšējos un ārējos faktorus (sk.

152Starptautiskās pieminekļu un ievērojamu vietu padomes Naras

153dokumenta par autentiskumu 5., 7., 9. un 13. punktu. Pieejams:

154https://www.icomos.org/charters/nara-e.pdf).

155Arī pieaicinātā persona U. Bratuškins izsaka viedokli, ka

156pilsētvides identitātes neatņemama sastāvdaļa ir sabiedriskās

157dzīves norises. Kultūrvēsturiskās vides kvalitāte esot komplekss

158jēdziens, kas ietver gan vietas, gan tās aktuālā vizuāli

159estētiskā un tehniskā stāvokļa, gan lietošanas (izmantošanas)

160aspektus. To veidojot apbūves kvalitāte un daudzveidīgo sociālo

161procesu kopums, kas var īstenoties gan ēku iekštelpās, gan ārpus

162tām (sk. lietas materiālu 7. sēj. 133. un 134. lp.).

163Izvērtējot minētos argumentus, Satversmes tiesa secina, ka

164pilsētvides arhitektoniskā forma nav nošķirama no tās sociālās

165nozīmes un pielietojuma. Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 5.

166panta otrajā daļā uzskaitīto kultūrvēsturisko vērtību fiziskā jeb

167arhitektoniskā forma ir aizsargājama primāri, tomēr tā ir tikai

168viens no Vēsturiskā centra aizsardzības objektiem. Vēsturiskā

169centra īpašie saglabāšanas, aizsardzības un attīstīšanas

170noteikumi attiecināmi ne tikai uz pilsētas un tajā esošo

171kultūrvēsturisko vērtību vizuāli uztveramo daļu, bet arī uz to

172saturisko, nemateriālo aspektu, lai nodrošinātu visaptverošu

173Vēsturiskā centra saglabāšanu, aizsardzību un arī ilgtspējīgu

174attīstību.

17519.3. Vēsturiskā centra aizsardzības likuma un

176Vēsturiskā centra plānojuma mērķis ir arī veicināt ilgtspējīgu,

177līdzsvarotu un kvalitatīvu Vēsturiskā centra un tā aizsardzības

178zonas attīstību un labvēlīgu vidi. Ilgtspējība ir viens no

179konstitucionālajiem principiem, kas vērsts uz Satversmē ietverto

180mērķu un vērtību aizsardzību, kā arī to īstenošanu. Ilgtspējības

181princips tiek piemērots daudzās tiesību nozarēs, un tas citstarp

182ir arī teritorijas plānošanas pamatprincips (sk. Satversmes

183tiesas 2017. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-24-03 11.

184punktu).

185Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ilgtspējīga attīstība ir

186sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas integrēta un

187līdzsvarota attīstība, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās

188sociālās un ekonomiskās vajadzības un nodrošina vides

189aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu

190vajadzību apmierināšanas iespējas (sk. Satversmes tiesas 2008.

191gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 15. punktu).

192Teritorijas plānošanas mērķis ir veidot ilgtspējīgas, veselīgākas

193un labāk organizētas sabiedrības nosacījumus. Ilgtspējīgu

194attīstību citstarp raksturo arī pilsētu ekosistēmu saglabāšana.

195Pašvaldības uzdevums ir, izšķiroties par konkrētiem risinājumiem

196teritorijas plānojumā, nodrošināt indivīdiem labākus dzīves

197apstākļus pilsētvidē un uzlabot dzīves kvalitāti. Līdz ar to

198pašvaldībai ir tiesības un vienlaikus arī pienākums, ņemot vērā

199visas līdzsvarojamās intereses, ar savu rīcību sasniegt

200ilgtspējīgu, kā arī teritorijas plānošanas principiem un

201faktiskajai situācijai atbilstošāko risinājumu (sk. Satversmes

202tiesas 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 14.

203un 15. punktu un 2014. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr.

2042014-04-03 14. punktu).

205Ilgtspējībai ir trīs savstarpēji saistīti aspekti: ekoloģiskā,

206ekonomiskā un sociālā ilgtspējība. Ilgtspējīgas attīstības

207centieni ir vērsti uz cilvēkiem un viņu tiesībām dzīvot veselīgu

208un produktīvu dzīvi saskaņā ar dabu (sk. Satversmes tiesas

2092011. gada 24. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-48-03 6.1.1.

210punktu). Pilsētās dominē cilvēku veidotā vide, taču tas

211nenozīmē, ka uz to nebūtu attiecināmas ilgtspējības prasības. Arī

212pilsētvidē, īpaši pilsētu vēsturiskajos centros, ar teritorijas

213plānošanas palīdzību jānodrošina tas, ka tiek cienītas tajos

214esošās kultūrvēsturiskās vērtības un līdzsvarotas sabiedrības

215dažādās intereses un vajadzības, padarot šīs teritorijas pēc

216iespējas piemērotākas (draudzīgākas) sabiedrībai.

21719.4. Atbilstoši Azartspēļu likuma 2. panta pirmajai

218daļai šā likuma mērķis ir nodrošināt sabiedrības interešu un

219spēlētāju tiesību aizsardzību. Azartspēles vēsturiski ir

220uzskatītas par izklaidi, un sabiedrības interese par tām pastāvēs

221vienmēr. Tāpēc ir jānodrošina līdzsvars starp azartspēļu kā

222izklaides pasākumu organizēšanu un sabiedrības interesēm, tostarp

223personu tiesību aizsardzību, novēršot iespējamo azartspēļu

224atkarības rašanos un tādējādi mazinot gan sabiedrības veselības

225apdraudējuma risku, gan sociālos riskus. Savukārt Eiropas

226Savienības līmenī azartspēļu nozare ir atzīta par īpaša rakstura

227saimniecisko darbību, kurā tiek ņemtas vērā katras dalībvalsts

228īpatnības un tradīcijas, - tās regulējums nav harmonizēts Eiropas

229Savienības līmenī un ir katras dalībvalsts kompetencē (sk.

2302019. gada 10. janvārī valsts sekretāru sanāksmē izsludināto

231"Azartspēļu un izložu politikas pamatnostādņu 2019.-2026.

232gadam" pielikuma 4.-6. lp. Pieejamas:

233http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/ ?pid=40468195).

234Uz azartspēļu riskiem un iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz

235indivīdu un sabiedrību kopumā norāda arī lietā pieaicinātās

236personas. S. Lasmane izsaka viedokli, ka azartspēļu nozares

237piedāvātā izklaide un komercdarbība ir riskanta, sociālo un

238morālo vidi degradējoša, saistīta ar azartspēļu atkarības risku,

239kā arī rada materiāla un nemateriāla zaudējuma risku pašam

240spēlētājam, viņa ģimenei, valstij un sabiedrībai kopumā (sk.

241lietas materiālu 7. sēj. 144., 145. un 148. lp.). Savukārt A.

242Utināns norāda, ka azartspēļu atkarība ir psihisks stāvoklis,

243kura attīstību veicina azartspēļu vietas pieejamība, ka

244azartspēļu atkarības ārstēšana ir sarežģīta, bieži vien

245bezrezultatīva, turklāt tās izmaksas gulstas uz ģimenes vai

246sabiedrības pleciem (sk. lietas materiālu 7. sēj. 139. un 140.

247lp.).

248Satversmes tiesa secina: likumdevējs ir apzinājies, ka

249azartspēļu nozares piedāvātie pakalpojumi ietver paaugstinātu

250risku indivīdam un sabiedrībai kopumā, tāpēc normatīvajos aktos

251noteikti dažāda veida ierobežojumi, tostarp vecuma ierobežojumi

252pakalpojuma saņemšanai, azartspēļu un to organizēšanas vietu

253reklāmai, kā arī stingri tiek reglamentēta azartspēļu

254organizētāju un azartspēļu organizēšanas vietu licencēšanas

255kārtība.

25619.5. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā

257ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts vairāku šādu

258aizsargājamu tiesību un interešu dēļ: Vēsturiskā centra un tā

259kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana un aizsardzība, indivīda

260tiesības uz dzīvi labvēlīgā vidē, tostarp tiesības uz labvēlīgu

261kultūrvidi un tiesības uz kultūras mantojumu, sabiedrības

262tiesības uz ilgtspējīgu attīstību un sabiedrības interese tikt

263aizsargātai no azartspēļu nelabvēlīgās ietekmes, kā arī

264azartspēļu spēlētāju un viņu tuvinieku tiesības. Visas šīs

265aizsargājamās tiesības un intereses ir savstarpēji saistītas un

266daļēji pārklājas, tāpēc nav aplūkojamas atrauti cita no citas.

267Kopumā tās var tikt aptvertas ar diviem leģitīmiem mērķiem:

268pirmkārt, citu cilvēku tiesību aizsardzība un, otrkārt,

269sabiedrības labklājības aizsardzība. Turklāt aizsargājamās

270sabiedrības intereses nevar tikt skatītas sašaurināti, attiecinot

271tikai uz to sabiedrības daļu, kas dzīvo Vēsturiskā centra

272teritorijā, jo to apmeklē gan citi Rīgas un visas Latvijas

273iedzīvotāji, gan tūristi, kuru priekšstats par Rīgu un Latviju

274visupirms veidojas, iepazīstoties ar centrālo pilsētas daļu.

275Līdz ar to apstrīdētajā normā

276noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu

277cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība.