19. pants

Ikviena personas pamattiesību ierobežojuma pamatā

ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 16.

punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka teritorijas

plānojumam piemīt īpašumu ierobežojošs sociāls aspekts, kas

nostiprināts Satversmes 105. panta otrajā teikumā un sašaurina

īpašuma tiesības. Līdztekus atsevišķu personu tiesībām uz

netraucētu sava īpašuma lietošanu ar teritorijas plānojumu tiek

nodrošināta vides aizsardzības prasību īstenošana, pareiza

infrastruktūras būvniecība un funkcionēšana, kā arī kultūrvides

saglabāšana (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu).

19.1. Visi lietas dalībnieki un pieaicinātās personas

atzīst, ka apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam ir

leģitīms mērķis, tomēr šā mērķa izpratne ir atšķirīga.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Vēsturiskā centra kā

kultūras mantojuma saglabāšana un aizsardzība, kā arī

ilgtspējīga, līdzsvarota un kvalitatīva attīstība un labvēlīga

vide ir "valsts un Rīgas pašvaldības administratīvās

teritorijas iedzīvotāju interese". Tādējādi ierobežojuma

leģitīmais mērķis, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, varētu

būt Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas iedzīvotāju

tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Pieteikumā arī norādīts, ka

pašvaldības pienākums ir savai administratīvajai teritorijai

izstrādāt tādu teritorijas plānojumu, kas teritorijas

ilgtspējības interesēs citstarp paredz arī nekustamo īpašumu

atļautās izmantošanas priekšnoteikumus (sk. lietas materiālu

1. sēj. 5. un 7. lp.).

Rīgas domes atbildes rakstā un pieaicināto personu viedokļos

minēti arī tādi iespējamie apstrīdētajā normā noteiktā

ierobežojuma leģitīmie mērķi kā sabiedrības tikumība, ikviena

cilvēka tiesības uz labvēlīgu kultūrvidi, kultūras mantojuma

aizsardzība (un tiesību uz kultūras mantojumu aizsardzība),

azartspēļu spēlētāju tiesību aizsardzība, sabiedrības materiālā

un nemateriālā labklājība, tūrisma veicināšana un pozitīva

Latvijas galvaspilsētas tēla veidošana.

Lai noteiktu apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmo

mērķi, Satversmes tiesai jāņem vērā gan Vēsturiskā centra

aizsardzības likuma un Vēsturiskā centra plānojuma, gan

Azartspēļu likuma mērķi.

19.2. Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 2. pants

noteic, ka likuma mērķis ir citstarp nodrošināt Vēsturiskā centra

un tā aizsardzības zonas saglabāšanu un aizsardzību. Savukārt

Vēsturiskā centra plānojuma mērķis saskaņā ar Saistošo noteikumu

Nr. 38 4. punktu ir saglabāt un aizsargāt Vēsturisko centru un tā

aizsardzības zonu kā kultūras mantojumu.

Satversmes tiesa jau secinājusi, ka Vēsturiskā centra

iekļaušana UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā apstiprina šā

kultūras objekta īpašo un universālo vērtību, kā arī to, ka tā

saglabāšana ir visas cilvēces interesēs. Tādējādi Vēsturiskā

centra saglabāšanai, aizsardzībai un attīstībai ir ne tikai

vietēja, bet arī valstiska un pat starptautiska nozīme. Latvija

ir uzņēmusies visus pienākumus, kurus tai kā dalībvalstij uzliek

UNESCO Konvencija, tostarp apņēmusies piešķirt kultūras

mantojumam zināmas funkcijas sabiedrības dzīvē, iekļaut šā

mantojuma aizsardzību plānošanas programmās, veikt pienācīgus

juridiskus, zinātniskus, tehniskus, administratīvus un

finansiālus pasākumus, lai aizsargātu šo mantojumu (sk.

Satversmes tiesas 2004. gada 30. janvāra sprieduma lietā Nr.

2003-20-01 8.1. un 8.2. punktu).

Saskaņā ar Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 1. panta 1.

punktu kultūrvēsturiska vērtība ir cilvēka radošā gara

meistardarbs, kas demonstrē nozīmīgu cilvēces vērtību

mijiedarbību noteiktā laika posmā vai vietā saistībā ar

arhitektūras vai tehnoloģijas attīstību, monumentālo mākslu,

pilsētas plānošanu, ainavu dizainu, kas tieši vai materiāli ir

saistīts ar notikumiem, dzīvām tradīcijām, mākslas vai literāriem

darbiem, kam piemīt īpaša universāla vērtība un kas nav jaunāks

par 25 gadiem.

Saeima uzskata, ka Vēsturiskā centra aizsardzības likums ir

vērsts uz kultūrvēsturisko vērtību fizisku (vizuālu), nevis

"saturisku" aizsardzību - tādu darbību ierobežošanu,

kuras nav saistītas ar vides neatļautu fizisku (vizuālu) vai

noteiktos gadījumos funkcionālu pārveidošanu (sk. lietas

materiālu 3. sēj. 65. lp.). Tādējādi Satversmes tiesai

jāizvērtē, kādā apjomā Vēsturiskais centrs un tā

kultūrvēsturiskās vērtības aizsargājamas.

Izvērtējot to, vai Vēsturiskā centra kultūrvēsturiskās

vērtības tiek valstiski un starptautiski aizsargātas vienīgi kā

fiziski objekti, ir jāņem vērā tas, ka Vēsturisko centru veido ne

tikai atsevišķas tajā ietilpstošās kultūrvēsturiskās vērtības,

tostarp dažāda aizsardzības līmeņa kultūras pieminekļi, bet ka

Vēsturiskais centrs pats par sevi ir UNESCO un valsts aizsargāts

kultūras piemineklis - komplekss objekts, kas aplūkojams kā

vienots veselums. Vēsturiskais centrs ir arī pati dzīvīgākā Rīgas

daļa, kurā cilvēku kustība un koncentrācija ir vislielākā.

Tādējādi Vēsturiskajam centram papildus fiziskajiem objektiem,

tostarp ēkām, ielām, laukumiem, ir raksturīga īpaša atmosfēra un

noskaņa, ko rada arī cilvēki un tajā notiekošās aktivitātes. To

apstiprina arī vairāki starptautiskie dokumenti un lietas

sagatavošanas gaitā apzinātie viedokļi.

Tā, piemēram, Eiropas Padomes Vispārējā konvencija par

kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai kultūras mantojumu definē

kā tādu uzkrātu resursu kopumu, kas saņemti mantojumā no pagātnes

un kas neatkarīgi no piederības indivīdu un sabiedrības izpratnē

tiek uzskatīti par vērtību, pārliecības, zināšanu, tradīciju

atspoguļotājiem un paudējiem. Konvencijā atzīts, ka Eiropas

kultūras mantojums kopumā veido kopīgu atmiņu, izpratnes,

identitātes, vienotības un radošuma avotu (sk. Eiropas Padomes

2005. gada 27. oktobra Vispārējās konvencijas par kultūras

mantojuma vērtību sabiedrībai 2. un 3. pantu).

Norādes par Vēsturiskā centra kā pasaules kultūras mantojuma

vietas aizsardzības apjomu atrodamas arī UNESCO ieteikumos un

vadlīnijās. Piemēram, UNESCO Ģenerālās konferences 2011. gada 10.

novembrī pieņemtajā Ieteikumā par vēsturisko pilsētas ainavu

noteikts, ka vēsturiskā pilsētas ainava ir pilsētas ainava, kas

izveidojusies, vēsturiski uzslāņojoties kultūras un dabas

vērtībām un to raksturojošajiem elementiem. Šis jēdziens aptver

plašāku pilsētas kontekstu, citstarp arī sociālās un kultūras

paražas un vērtības, ekonomikas procesus un mantojuma

nemateriālās dimensijas, kas attiecas uz daudzveidību un

identitāti. Vēsturisko pilsētas ainavu pieejā uzsvērta cilvēka

dzīves vides kvalitātes saglabāšana un pilsētas telpu produktīva

un ilgtspējīga izmantošana, līdzsvarotas un ilgtspējīgas

attiecības starp urbanizēto un dabisko vidi, kā arī starp

pašreizējo un nākamo paaudžu vajadzībām un pagātnes mantojumu.

Tāpat norādīts, ka arhitektūra nav vienīgais vispārējās

pilsētvides elements un pilsētu kultūras mantojuma saglabāšana

nozīmē ne tikai atsevišķu ēku saglabāšanu, bet uzskatāma par

pilsētplānošanas pamatu un komplicētu daudzpusēju disciplīnu

(sk. UNESCO Ģenerālās konferences 2011. gada 10. novembra

Ieteikuma par vēsturisko pilsētas ainavu 8., 9. un 11. punktu.

Pieejams:

http://www.unesco.lv/lv/dokumenti/ieteikumi-2/ieteikumi-1/).

Savukārt UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma

aizsardzības starpvaldību komitejas pieņemtajās Pasaules

mantojuma konvencijas īstenošanas operatīvajās vadlīnijās kā

kritērijs kultūras pieminekļa autentiskuma novērtēšanai un

iekļaušanai Pasaules mantojuma sarakstā minēts arī tā raksturs un

noskaņa (sk. UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma

aizsardzības starpvaldību komitejas Operatīvo vadlīniju Pasaules

mantojuma konvencijas īstenošanai 82. un 83. punktu. Pieejamas:

https://whc.unesco.org/en/guidlines/). Šā dokumenta 4.

pielikumā ietverts "Naras dokuments par autentiskumu",

kuru 1994. gadā pieņēmusi Starptautiskā pieminekļu un ievērojamu

vietu padome (International Council of Monuments and

Sites) un kurā uzsvērts, ka pasaules kultūru un kultūras

mantojuma dažādība ir visas cilvēces neaizstājama garīgā un

intelektuālā bagātība, kas jāaizsargā kā būtisks cilvēces

attīstības faktors. Visas kultūras un sabiedrības sakņojas īpašās

materiālo un nemateriālo formu un veidu izpausmēs, kas veido to

kultūras mantojumu. Visu formu un vēstures periodu kultūras

mantojuma saglabāšana saistīta ar vērtībām, kas tam piemīt. Tāpat

dokumentā secināts, ka atkarībā no kultūras mantojuma īpatnībām,

kultūras konteksta un tā attīstības laika gaitā spriedumi par

autentiskumu var būt saistīti ar lielu informācijas avotu

dažādību. Tie var citstarp ietvert tādus aspektus kā forma un

dizains, materiāli, izmantošana un funkcija, tradīcijas,

garīgums, gaisotne un citus iekšējos un ārējos faktorus (sk.

Starptautiskās pieminekļu un ievērojamu vietu padomes Naras

dokumenta par autentiskumu 5., 7., 9. un 13. punktu. Pieejams:

https://www.icomos.org/charters/nara-e.pdf).

Arī pieaicinātā persona U. Bratuškins izsaka viedokli, ka

pilsētvides identitātes neatņemama sastāvdaļa ir sabiedriskās

dzīves norises. Kultūrvēsturiskās vides kvalitāte esot komplekss

jēdziens, kas ietver gan vietas, gan tās aktuālā vizuāli

estētiskā un tehniskā stāvokļa, gan lietošanas (izmantošanas)

aspektus. To veidojot apbūves kvalitāte un daudzveidīgo sociālo

procesu kopums, kas var īstenoties gan ēku iekštelpās, gan ārpus

tām (sk. lietas materiālu 7. sēj. 133. un 134. lp.).

Izvērtējot minētos argumentus, Satversmes tiesa secina, ka

pilsētvides arhitektoniskā forma nav nošķirama no tās sociālās

nozīmes un pielietojuma. Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 5.

panta otrajā daļā uzskaitīto kultūrvēsturisko vērtību fiziskā jeb

arhitektoniskā forma ir aizsargājama primāri, tomēr tā ir tikai

viens no Vēsturiskā centra aizsardzības objektiem. Vēsturiskā

centra īpašie saglabāšanas, aizsardzības un attīstīšanas

noteikumi attiecināmi ne tikai uz pilsētas un tajā esošo

kultūrvēsturisko vērtību vizuāli uztveramo daļu, bet arī uz to

saturisko, nemateriālo aspektu, lai nodrošinātu visaptverošu

Vēsturiskā centra saglabāšanu, aizsardzību un arī ilgtspējīgu

attīstību.

19.3. Vēsturiskā centra aizsardzības likuma un

Vēsturiskā centra plānojuma mērķis ir arī veicināt ilgtspējīgu,

līdzsvarotu un kvalitatīvu Vēsturiskā centra un tā aizsardzības

zonas attīstību un labvēlīgu vidi. Ilgtspējība ir viens no

konstitucionālajiem principiem, kas vērsts uz Satversmē ietverto

mērķu un vērtību aizsardzību, kā arī to īstenošanu. Ilgtspējības

princips tiek piemērots daudzās tiesību nozarēs, un tas citstarp

ir arī teritorijas plānošanas pamatprincips (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-24-03 11.

punktu).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ilgtspējīga attīstība ir

sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas integrēta un

līdzsvarota attīstība, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās

sociālās un ekonomiskās vajadzības un nodrošina vides

aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu

vajadzību apmierināšanas iespējas (sk. Satversmes tiesas 2008.

gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 15. punktu).

Teritorijas plānošanas mērķis ir veidot ilgtspējīgas, veselīgākas

un labāk organizētas sabiedrības nosacījumus. Ilgtspējīgu

attīstību citstarp raksturo arī pilsētu ekosistēmu saglabāšana.

Pašvaldības uzdevums ir, izšķiroties par konkrētiem risinājumiem

teritorijas plānojumā, nodrošināt indivīdiem labākus dzīves

apstākļus pilsētvidē un uzlabot dzīves kvalitāti. Līdz ar to

pašvaldībai ir tiesības un vienlaikus arī pienākums, ņemot vērā

visas līdzsvarojamās intereses, ar savu rīcību sasniegt

ilgtspējīgu, kā arī teritorijas plānošanas principiem un

faktiskajai situācijai atbilstošāko risinājumu (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 14.

un 15. punktu un 2014. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr.

2014-04-03 14. punktu).

Ilgtspējībai ir trīs savstarpēji saistīti aspekti: ekoloģiskā,

ekonomiskā un sociālā ilgtspējība. Ilgtspējīgas attīstības

centieni ir vērsti uz cilvēkiem un viņu tiesībām dzīvot veselīgu

un produktīvu dzīvi saskaņā ar dabu (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 24. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-48-03 6.1.1.

punktu). Pilsētās dominē cilvēku veidotā vide, taču tas

nenozīmē, ka uz to nebūtu attiecināmas ilgtspējības prasības. Arī

pilsētvidē, īpaši pilsētu vēsturiskajos centros, ar teritorijas

plānošanas palīdzību jānodrošina tas, ka tiek cienītas tajos

esošās kultūrvēsturiskās vērtības un līdzsvarotas sabiedrības

dažādās intereses un vajadzības, padarot šīs teritorijas pēc

iespējas piemērotākas (draudzīgākas) sabiedrībai.

19.4. Atbilstoši Azartspēļu likuma 2. panta pirmajai

daļai šā likuma mērķis ir nodrošināt sabiedrības interešu un

spēlētāju tiesību aizsardzību. Azartspēles vēsturiski ir

uzskatītas par izklaidi, un sabiedrības interese par tām pastāvēs

vienmēr. Tāpēc ir jānodrošina līdzsvars starp azartspēļu kā

izklaides pasākumu organizēšanu un sabiedrības interesēm, tostarp

personu tiesību aizsardzību, novēršot iespējamo azartspēļu

atkarības rašanos un tādējādi mazinot gan sabiedrības veselības

apdraudējuma risku, gan sociālos riskus. Savukārt Eiropas

Savienības līmenī azartspēļu nozare ir atzīta par īpaša rakstura

saimniecisko darbību, kurā tiek ņemtas vērā katras dalībvalsts

īpatnības un tradīcijas, - tās regulējums nav harmonizēts Eiropas

Savienības līmenī un ir katras dalībvalsts kompetencē (sk.

2019. gada 10. janvārī valsts sekretāru sanāksmē izsludināto

"Azartspēļu un izložu politikas pamatnostādņu 2019.-2026.

gadam" pielikuma 4.-6. lp. Pieejamas:

http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/ ?pid=40468195).

Uz azartspēļu riskiem un iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz

indivīdu un sabiedrību kopumā norāda arī lietā pieaicinātās

personas. S. Lasmane izsaka viedokli, ka azartspēļu nozares

piedāvātā izklaide un komercdarbība ir riskanta, sociālo un

morālo vidi degradējoša, saistīta ar azartspēļu atkarības risku,

kā arī rada materiāla un nemateriāla zaudējuma risku pašam

spēlētājam, viņa ģimenei, valstij un sabiedrībai kopumā (sk.

lietas materiālu 7. sēj. 144., 145. un 148. lp.). Savukārt A.

Utināns norāda, ka azartspēļu atkarība ir psihisks stāvoklis,

kura attīstību veicina azartspēļu vietas pieejamība, ka

azartspēļu atkarības ārstēšana ir sarežģīta, bieži vien

bezrezultatīva, turklāt tās izmaksas gulstas uz ģimenes vai

sabiedrības pleciem (sk. lietas materiālu 7. sēj. 139. un 140.

lp.).

Satversmes tiesa secina: likumdevējs ir apzinājies, ka

azartspēļu nozares piedāvātie pakalpojumi ietver paaugstinātu

risku indivīdam un sabiedrībai kopumā, tāpēc normatīvajos aktos

noteikti dažāda veida ierobežojumi, tostarp vecuma ierobežojumi

pakalpojuma saņemšanai, azartspēļu un to organizēšanas vietu

reklāmai, kā arī stingri tiek reglamentēta azartspēļu

organizētāju un azartspēļu organizēšanas vietu licencēšanas

kārtība.

19.5. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts vairāku šādu

aizsargājamu tiesību un interešu dēļ: Vēsturiskā centra un tā

kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana un aizsardzība, indivīda

tiesības uz dzīvi labvēlīgā vidē, tostarp tiesības uz labvēlīgu

kultūrvidi un tiesības uz kultūras mantojumu, sabiedrības

tiesības uz ilgtspējīgu attīstību un sabiedrības interese tikt

aizsargātai no azartspēļu nelabvēlīgās ietekmes, kā arī

azartspēļu spēlētāju un viņu tuvinieku tiesības. Visas šīs

aizsargājamās tiesības un intereses ir savstarpēji saistītas un

daļēji pārklājas, tāpēc nav aplūkojamas atrauti cita no citas.

Kopumā tās var tikt aptvertas ar diviem leģitīmiem mērķiem:

pirmkārt, citu cilvēku tiesību aizsardzība un, otrkārt,

sabiedrības labklājības aizsardzība. Turklāt aizsargājamās

sabiedrības intereses nevar tikt skatītas sašaurināti, attiecinot

tikai uz to sabiedrības daļu, kas dzīvo Vēsturiskā centra

teritorijā, jo to apmeklē gan citi Rīgas un visas Latvijas

iedzīvotāji, gan tūristi, kuru priekšstats par Rīgu un Latviju

visupirms veidojas, iepazīstoties ar centrālo pilsētas daļu.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu

cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība.