20. punkts

1Konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

2mērķi, nepieciešams izvērtēt šā ierobežojuma atbilstību

3samērīguma principam un tādējādi noskaidrot:

41) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā

5mērķa sasniegšanai, tas ir, vai ar apstrīdēto normu var sasniegt

6ierobežojuma leģitīmo mērķi;

72) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai mērķi nevar

8sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses

9mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

103) vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, tas ir, vai labums,

11ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

12likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

13Ja, izvērtējot ierobežojuma samērīgumu, tiek atzīts, ka tas

14neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tiesību norma

15neatbilst samērīguma principam un ir prettiesiska (sk.,

16piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā

17Nr. 2015-18-01 15. punktu).

1820.1. Tiesību normas izdevēja izraudzītie līdzekļi ir

19piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu

20šis mērķis tiek sasniegts (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7.

21oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu).

22Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā

23noteiktais ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai,

24tomēr izsaka arī tādu viedokli, ka spēļu zāļu ierīkošanas

25ierobežojums tikai Vēsturiskajā centrā neesot savienojams ar

26rūpēm par visu pārējo Rīgas un Latvijas iedzīvotāju tiesībām

27dzīvot labvēlīgā vidē un tikt aizsargātiem no azartspēļu

28atkarības (sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lp.).

29Izvērtējot to, vai apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

30ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, vērā jāņem

31tas, ka apstrīdētajā normā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam

32ir divi leģitīmie mērķi un tie ietver vairākas savstarpēji

33saistītas intereses. Satversmes tiesa jau secināja, ka citstarp

34no Latvijas starptautiskajām saistībām izriet pienākums saglabāt

35un aizsargāt Vēsturisko centru un tā kultūrvēsturiskās vērtības

36materiālā un nemateriālā dimensijā (sk. šā sprieduma 19.2.

37punktu). Apstrīdētā norma, kas ierobežo iespēju ierīkot spēļu

38zāles JC teritorijās, ir piemērots līdzeklis šā mērķa

39sasniegšanai, jo ļauj Vēsturiskajā centrā izvairīties no spēļu

40zālēm raksturīgiem arhitektoniskiem un reklāmas risinājumiem,

41piemēram, necaurredzamiem logiem un spilgtām gaismas reklāmām.

42Tādējādi tiek paaugstināta sabiedrības drošības sajūta un

43Vēsturiskā centra pievilcīgums tā iedzīvotāju un apmeklētāju acīs

44un viņi var pilnvērtīgi lietot un baudīt pilsētvidi.

45Turklāt Satversmes tiesa jau secināja to, ka azartspēļu nozare

46tiek saistīta ar indivīdam un sabiedrībai nelabvēlīgām sekām, kā

47arī to, ka Vēsturiskais centrs ir visintensīvāk apmeklētā Rīgas

48teritorija (sk. šā sprieduma 19.2. un 19.4. punktu).

49Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums pasargā

50personas no pieejas spēļu zālēm un līdz ar to arī no potenciālas

51azartspēļu atkarības, jo spēļu zāļu pieejamība ir viens no

52atkarību veicinošiem faktoriem. Tātad minētais ierobežojums ļauj

53aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības labklājību.

54Tādējādi apstrīdētajā normā

55noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu

56- citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība -

57sasniegšanai.

5820.2. Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja

59nepastāv nekādi citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un

60kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot

61to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa

62uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet

63tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz

64tādā pašā kvalitātē. Turklāt alternatīvu risinājumu iespējamā

65eksistence pati par sevi nepadara izvērtējamo normu par tiesiski

66nepamatotu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra

67sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu un 2014. gada 7. jūlija

68sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28.1. punktu).

69Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv

70alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

71pamattiesības aizskartu mazāk. Tāpat tiesas kompetencē ir

72noskaidrot, vai likumdevējs, ierobežojot kādas personas vai

73personu grupas pamattiesības, ir apsvēris to, vai konkrētajā

74gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām

75Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk.

76Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

772009-85-01 19. punktu un 2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr.

782013-17-01 28.1. punktu). Tomēr, noskaidrojot saudzējošāka

79risinājuma iespējamību, tiesa nevar darboties likumdevēja un

80valsts pārvaldes vietā un pati meklēt optimālus risinājumus, jo

81tas ir tiesību normas pieņēmēja uzdevums (sal. sk. Satversmes

82tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

83secinājumu daļas 19. punktu un 2005. gada 4. novembra sprieduma

84lietā Nr. 2005-09-01 14.3. punktu).

8520.2.1. No lietas materiāliem, proti, SIA

86"ALFOR" lūguma Administratīvajai rajona tiesai iesniegt

87pieteikumu Satversmes tiesai, izriet, ka, pēc tās ieskata,

88apstrīdētā norma satur absolūtu aizliegumu un leģitīmo mērķi var

89sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem (sk. lietas materiālu 1.

90sēj. 105. lp.).

91Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējs var tiesību normās

92ietvert absolūtus aizliegumus, tomēr tādā gadījumā likumdevējam

93ir jāpārliecinās arī par to, ka, paredzot izņēmumus no šāda

94aizlieguma, leģitīmo mērķi nebūtu iespējams sasniegt līdzvērtīgā

95kvalitātē (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra

96sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3. punktu).

97Satversmes tiesa secina, ka komersantiem, tostarp SIA

98"ALFOR", apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

99ierobežojums nav absolūts. Komersanti var turpināt nodarboties ar

100azartspēļu organizēšanu Rīgā ārpus Vēsturiskā centra teritorijas

101un citur Latvijā. Satversmes tiesa ir informēta par Rīgas domes

1022019. gada 27. martā konceptuāli pieņemto lēmumu slēgt visas

103spēļu zāles Rīgā, taču šis lēmums nav izvērtējams izskatāmās

104lietas ietvaros.

105Turklāt apstrīdētajā normā paredzēts izņēmums - spēļu zāles ir

106atļauts ierīkot Vēsturiskā centra teritorijā četru un piecu

107zvaigžņu viesnīcās. Tas nenostāda četru un piecu zvaigžņu

108viesnīcās darbojošās spēļu zāles privileģētā situācijā, bet

109norāda uz to, ka pašvaldība ir vērtējusi ierobežojumu un

110atzinusi, ka pieļaujams izņēmums no tā. Spēļu zāles, kas atrodas

111viesnīcās, ir orientētas galvenokārt uz to iemītnieku - tūristu -

112izklaidi un visbiežāk garāmgājējiem nav manāmas. Tādējādi spēļu

113zāles, kas atvērtas četru un piecu zvaigžņu viesnīcās, un spēļu

114zāles, kas atvērtas ārpus šādām viesnīcām, neatrodas salīdzināmā

115situācijā. Turklāt arī azartspēļu organizētājiem, kas vēlas

116ierīkot spēļu zāles četru un piecu zvaigžņu viesnīcās, ir jāsaņem

117pašvaldības atļauja atvērt spēļu zāli un organizēt attiecīgās

118azartspēles konkrētajās telpās.

11920.2.2. Pieteikuma iesniedzēja un Asociācija kā

120alternatīvu līdzekli apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam

121min spēļu zāļu vizuālā noformējuma un reklāmas ierobežojumus

122(sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lp. un 7. sēj. 53.

123lp.).

124Jau šobrīd Azartspēļu likuma 41. panta piektajā daļā noteikts,

125ka azartspēļu reklāma ir aizliegta ārpus azartspēļu organizēšanas

126vietām un tajās ir atļauts norādīt vienīgi azartspēļu vietas

127nosaukumu un azartspēļu organizētāja reģistrētu preču zīmi.

128Azartspēles tiek organizētas iekštelpās, tām raksturīga

129norobežošanās no apkārtējās vides, visbiežāk - ar necaurredzamu

130logu palīdzību, un tas, kā norāda pieaicinātā persona U.

131Bratuškins, nav savienojams ar drošas un caurredzamas publiskās

132telpas veidošanas principiem (sk. lietas materiālu 7. sēj.

133136. lp.). Savukārt tādā gadījumā, ja šie spēļu zālēm

134raksturīgie risinājumi tiktu liegti, tajās notiekošais kļūtu

135redzams garāmgājējiem, un tas arī būtu pretrunā ar apstrīdētajā

136normā noteiktā ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem.

137Tādējādi spēļu zāļu vizuālā noformējuma un reklāmas

138ierobežojumi nebūtu tikpat iedarbīgi un neļautu apstrīdētajā

139normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus

140sasniegt tādā pašā kvalitātē, kādā tie tiek sasniegti ar

141apstrīdēto normu.

14220.2.3. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Azartspēļu

143likuma 42. panta sestajā daļā paredzētā iespēja pašvaldībai

144atcelt atļauju spēļu zāles atvēršanai tādā gadījumā, ja spēļu

145zāle konkrētajā vietā rada būtisku valsts un attiecīgās

146administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārumu,

147personas pamattiesības ierobežo mazāk (sk. lietas materiālu 1.

148sēj. 8. lp.). Taču šādas pašvaldības tiesības nav uzskatāmas

149par alternatīvu, personas tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli.

150Tās ir jau šobrīd likumā pašvaldībai paredzētās tiesības, kuras

151pašvaldība konkrētajā gadījumā var izmantot līdztekus jeb

152papildus teritorijas plānojumā noteiktajam regulējumam.

153Pašvaldība savā lēmumā atcelt atļauju atvērt spēļu zāli

154Vēsturiskā centra teritorijā var, pamatojot būtisku iedzīvotāju

155interešu aizskārumu, citstarp atsaukties arī uz Vēsturiskā centra

156plānojumu, kura izstrādes gaitā jau ir saskaņojusi atsevišķu

157personu un sabiedrības intereses. Turklāt īpašuma tiesību

158aprobežojumu noteikšana teritorijas plānojumā ir komersantiem

159labvēlīgāks risinājums, jo nodrošina komercdarbības vides

160paredzamību un ļauj tiem labāk plānot savu komercdarbību

161attiecīgajā teritorijā.

162Satversmes tiesa secina, ka nepastāv tādi alternatīvi

163līdzekļi, kas ierobežotu personas pamattiesības mazāk nekā

164apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums un ļautu sasniegt šā

165ierobežojuma leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē.

166Tādējādi apstrīdētajā normā

167noteiktais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams leģitīmo

168mērķu - citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības

169aizsardzība - sasniegšanai.

17020.3. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

171leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

172sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

173rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

174sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās

175intereses un tas, kurai no šīm interesēm būtu piešķirama

176prioritāte (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra

177sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu). Teritorijas

178plānojuma mērķis ir nodrošināt gan ekonomisku attīstību, gan

179sociālo un kultūras interešu īstenošanu, kā arī vides aizsardzību

180(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā

181Nr. 2007-11-03 15. punktu).

182Izskatāmajā lietā salīdzināmas komersanta - azartspēļu

183organizatora - tiesības veikt komercdarbību un gūt no tās labumu,

184no vienas puses, un apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību

185ierobežojuma leģitīmajos mērķos ietvertās tiesības un intereses,

186tostarp Vēsturiskā centra un tā kultūrvēsturisko vērtību

187saglabāšana un aizsardzība, indivīda tiesības uz dzīvi labvēlīgā

188vidē, sabiedrības tiesības uz ilgtspējīgu attīstību un interese

189tikt aizsargātai no azartspēļu nelabvēlīgās ietekmes, kā arī

190azartspēļu spēlētāju un viņu tuvinieku tiesības, no otras

191puses.

192Teritorijas plānošanas procesa galvenais uzdevums ir kompleksi

193saskaņot atsevišķu privātpersonu intereses ar attiecīgās

194teritorijas ilgtspējīgas attīstības iespējām. Paredzot vai

195īstenojot citu sākotnējo teritorijas plānošanas uzdevumu,

196piemēram, sekmējot vienīgi pilsētas ekonomisko izaugsmi, neņemot

197vērā īpašās dabas un kultūras vērtības, tiek panākts prettiesisks

198rezultāts (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma

199lietā Nr. 2003-16-05 5. punktu). Izvērtējot pamattiesību

200ierobežojuma nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā, Satversmes

201tiesa ir pievērsusi uzmanību arī tam, vai ierobežojums ir sociāli

202nepieciešams (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra

203sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 14. punktu). Ņemot vērā

204azartspēļu iespējamās nelabvēlīgās sekas, kas skar indivīdu un

205visu sabiedrību, valstij šīs nozares regulēšanā ir dota lielāka

206rīcības brīvība nekā citu nozaru regulēšanā.

207Rīgas dome ir izvērtējusi un līdzsvarojusi salīdzināmās

208intereses, gan izstrādājot un apstiprinot Vēsturiskā centra

209plānojumu, gan arī iepriekš - izstrādājot saistošos noteikumus

210Nr. 97 "Par azartspēļu organizēšanas aizliegumu Rīgā".

211Šie noteikumi, kas stājās spēkā 2005. gada 2. aprīlī, to

212sākotnējā redakcijā noteica, ka aizliegts organizēt azartspēles

213noteiktās Rīgas teritorijās, tostarp Vēsturiskajā centrā.

214Savukārt ar šo noteikumu 2005. gada 13. septembra grozījumiem,

215kas stājās spēkā 2005. gada 22. septembrī, tika noteikts, ka

216azartspēļu organizēšana aizliegta visā Rīgas teritorijā, izņemot

217konkrētu viesnīcu teritorijas. Šā regulējuma izstrādāšanas laikā

218tika saņemti daudzi iedzīvotāju iesniegumi, kas atbalstīja

219ierobežojumu noteikšanu. Savu viedokli izteica arī azartspēļu

220organizētāji un Asociācija. Ieinteresētajiem azartspēļu

221organizētājiem bija iespēja savu viedokli izteikt arī Vēsturiskā

222centra plānojuma izstrādāšanas laikā. Tādējādi regulējums par

223azartspēļu organizēšanas ierobežojumiem Rīgas teritorijā bija

224spēkā jau no 2005. gada 2. aprīļa līdz 2005. gada 31. decembrim

225un šajā laikā Rīgā bija noteikti pat stingrāki azartspēļu

226organizēšanas ierobežojumi nekā tie, kas noteikti apstrīdētajā

227normā. Apstrīdētā norma attiecas uz konkrētām Vēsturiskā centra

228funkcionālajām zonām, tā nenosaka absolūtu aizliegumu, un tajā ir

229paredzēts izņēmums attiecībā uz četru un piecu zvaigžņu

230viesnīcām. Turklāt šī norma netika grozīta, arī izstrādājot un

231apstiprinot Vēsturiskā centra plānojuma grozījumus, kas stājās

232spēkā 2013. gada 23. septembrī.

233Satversmes tiesa jau secināja, ka izskatāmajā lietā liela

234nozīme ir citu cilvēku tiesībām un sabiedrības labklājības

235interesēm. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

236ierobežojums skar atsevišķus komersantus, bet ar leģitīmo mērķi

237aizsargātās tiesības un intereses attiecas uz daudz plašāku

238personu loku un labumu no šā ierobežojuma gūst visa sabiedrība.

239Rīgas dome kā lēmējinstitūcija, pieņemot Vēsturiskā centra

240plānojumu, ir vērtējusi lietderības apsvērumus par to, kurām no

241iepriekš minētajām interesēm dodama priekšroka. Satversmes tiesa

242attiecīgo ierobežojumu varētu atzīt par nesamērīgu vienīgi tad,

243ja tas nebūtu atbilstošs leģitīmā mērķa sasniegšanai (sal. sk.

244Satversmes tiesas 2014. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr.

2452014-04-03 18. punktu).

246Azartspēļu organizētājiem bija jārēķinās ar to, ka Azartspēļu

247likuma 42. panta sestā daļa jau kopš 2006. gada 4. jūlija paredz

248pašvaldībai tiesības izvērtēt azartspēļu organizēšanas vietas

249pieļaujamību konkrētā teritorijā un atcelt atļauju atvērt spēļu

250zāli, ja tā aizskar būtiskas valsts vai attiecīgās

251administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses. Turklāt šā

252panta septītā daļa paredz, ka atļauja atvērt spēļu zāli ir derīga

253vēl piecus gadus pēc attiecīgā pašvaldības lēmuma spēkā stāšanās.

254Atceļot labvēlīgu administratīvo aktu, vērā ņemams arī

255Administratīvā procesa likuma regulējums un tajā paredzētie

256personas tiesību aizsardzības mehānismi. Tātad spēkā esošais

257tiesiskais regulējums ļauj komersantiem samazināt nelabvēlīgās

258īpašuma tiesību ierobežojuma sekas un respektē to tiesisko

259paļāvību. Satversmes tiesa secina, ka sabiedrības ieguvums no

260apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma ir lielāks

261par nelabvēlīgajām sekām, ko šā ierobežojuma dēļ cieš atsevišķa

262persona.

263Tādējādi apstrīdētajā normā

264noteiktais pamattiesību ierobežojums ir atbilstošs leģitīmo mērķu

265- citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība -

266sasniegšanai. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais

267pamattiesību ierobežojums ir samērīgs.