20. pants

Konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi, nepieciešams izvērtēt šā ierobežojuma atbilstību

samērīguma principam un tādējādi noskaidrot:

1) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā

mērķa sasniegšanai, tas ir, vai ar apstrīdēto normu var sasniegt

ierobežojuma leģitīmo mērķi;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai mērķi nevar

sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

3) vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, tas ir, vai labums,

ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

Ja, izvērtējot ierobežojuma samērīgumu, tiek atzīts, ka tas

neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tiesību norma

neatbilst samērīguma principam un ir prettiesiska (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2015-18-01 15. punktu).

20.1. Tiesību normas izdevēja izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu

šis mērķis tiek sasniegts (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā

noteiktais ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai,

tomēr izsaka arī tādu viedokli, ka spēļu zāļu ierīkošanas

ierobežojums tikai Vēsturiskajā centrā neesot savienojams ar

rūpēm par visu pārējo Rīgas un Latvijas iedzīvotāju tiesībām

dzīvot labvēlīgā vidē un tikt aizsargātiem no azartspēļu

atkarības (sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lp.).

Izvērtējot to, vai apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, vērā jāņem

tas, ka apstrīdētajā normā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam

ir divi leģitīmie mērķi un tie ietver vairākas savstarpēji

saistītas intereses. Satversmes tiesa jau secināja, ka citstarp

no Latvijas starptautiskajām saistībām izriet pienākums saglabāt

un aizsargāt Vēsturisko centru un tā kultūrvēsturiskās vērtības

materiālā un nemateriālā dimensijā (sk. šā sprieduma 19.2.

punktu). Apstrīdētā norma, kas ierobežo iespēju ierīkot spēļu

zāles JC teritorijās, ir piemērots līdzeklis šā mērķa

sasniegšanai, jo ļauj Vēsturiskajā centrā izvairīties no spēļu

zālēm raksturīgiem arhitektoniskiem un reklāmas risinājumiem,

piemēram, necaurredzamiem logiem un spilgtām gaismas reklāmām.

Tādējādi tiek paaugstināta sabiedrības drošības sajūta un

Vēsturiskā centra pievilcīgums tā iedzīvotāju un apmeklētāju acīs

un viņi var pilnvērtīgi lietot un baudīt pilsētvidi.

Turklāt Satversmes tiesa jau secināja to, ka azartspēļu nozare

tiek saistīta ar indivīdam un sabiedrībai nelabvēlīgām sekām, kā

arī to, ka Vēsturiskais centrs ir visintensīvāk apmeklētā Rīgas

teritorija (sk. šā sprieduma 19.2. un 19.4. punktu).

Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums pasargā

personas no pieejas spēļu zālēm un līdz ar to arī no potenciālas

azartspēļu atkarības, jo spēļu zāļu pieejamība ir viens no

atkarību veicinošiem faktoriem. Tātad minētais ierobežojums ļauj

aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības labklājību.

Tādējādi apstrīdētajā normā

noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu

- citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība -

sasniegšanai.

20.2. Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja

nepastāv nekādi citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un

kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot

to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa

uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet

tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz

tādā pašā kvalitātē. Turklāt alternatīvu risinājumu iespējamā

eksistence pati par sevi nepadara izvērtējamo normu par tiesiski

nepamatotu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu un 2014. gada 7. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28.1. punktu).

Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv

alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

pamattiesības aizskartu mazāk. Tāpat tiesas kompetencē ir

noskaidrot, vai likumdevējs, ierobežojot kādas personas vai

personu grupas pamattiesības, ir apsvēris to, vai konkrētajā

gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām

Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

2009-85-01 19. punktu un 2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr.

2013-17-01 28.1. punktu). Tomēr, noskaidrojot saudzējošāka

risinājuma iespējamību, tiesa nevar darboties likumdevēja un

valsts pārvaldes vietā un pati meklēt optimālus risinājumus, jo

tas ir tiesību normas pieņēmēja uzdevums (sal. sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

secinājumu daļas 19. punktu un 2005. gada 4. novembra sprieduma

lietā Nr. 2005-09-01 14.3. punktu).

20.2.1. No lietas materiāliem, proti, SIA

"ALFOR" lūguma Administratīvajai rajona tiesai iesniegt

pieteikumu Satversmes tiesai, izriet, ka, pēc tās ieskata,

apstrīdētā norma satur absolūtu aizliegumu un leģitīmo mērķi var

sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 105. lp.).

Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējs var tiesību normās

ietvert absolūtus aizliegumus, tomēr tādā gadījumā likumdevējam

ir jāpārliecinās arī par to, ka, paredzot izņēmumus no šāda

aizlieguma, leģitīmo mērķi nebūtu iespējams sasniegt līdzvērtīgā

kvalitātē (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra

sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka komersantiem, tostarp SIA

"ALFOR", apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

ierobežojums nav absolūts. Komersanti var turpināt nodarboties ar

azartspēļu organizēšanu Rīgā ārpus Vēsturiskā centra teritorijas

un citur Latvijā. Satversmes tiesa ir informēta par Rīgas domes

2019. gada 27. martā konceptuāli pieņemto lēmumu slēgt visas

spēļu zāles Rīgā, taču šis lēmums nav izvērtējams izskatāmās

lietas ietvaros.

Turklāt apstrīdētajā normā paredzēts izņēmums - spēļu zāles ir

atļauts ierīkot Vēsturiskā centra teritorijā četru un piecu

zvaigžņu viesnīcās. Tas nenostāda četru un piecu zvaigžņu

viesnīcās darbojošās spēļu zāles privileģētā situācijā, bet

norāda uz to, ka pašvaldība ir vērtējusi ierobežojumu un

atzinusi, ka pieļaujams izņēmums no tā. Spēļu zāles, kas atrodas

viesnīcās, ir orientētas galvenokārt uz to iemītnieku - tūristu -

izklaidi un visbiežāk garāmgājējiem nav manāmas. Tādējādi spēļu

zāles, kas atvērtas četru un piecu zvaigžņu viesnīcās, un spēļu

zāles, kas atvērtas ārpus šādām viesnīcām, neatrodas salīdzināmā

situācijā. Turklāt arī azartspēļu organizētājiem, kas vēlas

ierīkot spēļu zāles četru un piecu zvaigžņu viesnīcās, ir jāsaņem

pašvaldības atļauja atvērt spēļu zāli un organizēt attiecīgās

azartspēles konkrētajās telpās.

20.2.2. Pieteikuma iesniedzēja un Asociācija kā

alternatīvu līdzekli apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam

min spēļu zāļu vizuālā noformējuma un reklāmas ierobežojumus

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lp. un 7. sēj. 53.

lp.).

Jau šobrīd Azartspēļu likuma 41. panta piektajā daļā noteikts,

ka azartspēļu reklāma ir aizliegta ārpus azartspēļu organizēšanas

vietām un tajās ir atļauts norādīt vienīgi azartspēļu vietas

nosaukumu un azartspēļu organizētāja reģistrētu preču zīmi.

Azartspēles tiek organizētas iekštelpās, tām raksturīga

norobežošanās no apkārtējās vides, visbiežāk - ar necaurredzamu

logu palīdzību, un tas, kā norāda pieaicinātā persona U.

Bratuškins, nav savienojams ar drošas un caurredzamas publiskās

telpas veidošanas principiem (sk. lietas materiālu 7. sēj.

136. lp.). Savukārt tādā gadījumā, ja šie spēļu zālēm

raksturīgie risinājumi tiktu liegti, tajās notiekošais kļūtu

redzams garāmgājējiem, un tas arī būtu pretrunā ar apstrīdētajā

normā noteiktā ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem.

Tādējādi spēļu zāļu vizuālā noformējuma un reklāmas

ierobežojumi nebūtu tikpat iedarbīgi un neļautu apstrīdētajā

normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus

sasniegt tādā pašā kvalitātē, kādā tie tiek sasniegti ar

apstrīdēto normu.

20.2.3. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Azartspēļu

likuma 42. panta sestajā daļā paredzētā iespēja pašvaldībai

atcelt atļauju spēļu zāles atvēršanai tādā gadījumā, ja spēļu

zāle konkrētajā vietā rada būtisku valsts un attiecīgās

administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārumu,

personas pamattiesības ierobežo mazāk (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 8. lp.). Taču šādas pašvaldības tiesības nav uzskatāmas

par alternatīvu, personas tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli.

Tās ir jau šobrīd likumā pašvaldībai paredzētās tiesības, kuras

pašvaldība konkrētajā gadījumā var izmantot līdztekus jeb

papildus teritorijas plānojumā noteiktajam regulējumam.

Pašvaldība savā lēmumā atcelt atļauju atvērt spēļu zāli

Vēsturiskā centra teritorijā var, pamatojot būtisku iedzīvotāju

interešu aizskārumu, citstarp atsaukties arī uz Vēsturiskā centra

plānojumu, kura izstrādes gaitā jau ir saskaņojusi atsevišķu

personu un sabiedrības intereses. Turklāt īpašuma tiesību

aprobežojumu noteikšana teritorijas plānojumā ir komersantiem

labvēlīgāks risinājums, jo nodrošina komercdarbības vides

paredzamību un ļauj tiem labāk plānot savu komercdarbību

attiecīgajā teritorijā.

Satversmes tiesa secina, ka nepastāv tādi alternatīvi

līdzekļi, kas ierobežotu personas pamattiesības mazāk nekā

apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums un ļautu sasniegt šā

ierobežojuma leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē.

Tādējādi apstrīdētajā normā

noteiktais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams leģitīmo

mērķu - citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības

aizsardzība - sasniegšanai.

20.3. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās

intereses un tas, kurai no šīm interesēm būtu piešķirama

prioritāte (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu). Teritorijas

plānojuma mērķis ir nodrošināt gan ekonomisku attīstību, gan

sociālo un kultūras interešu īstenošanu, kā arī vides aizsardzību

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2007-11-03 15. punktu).

Izskatāmajā lietā salīdzināmas komersanta - azartspēļu

organizatora - tiesības veikt komercdarbību un gūt no tās labumu,

no vienas puses, un apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmajos mērķos ietvertās tiesības un intereses,

tostarp Vēsturiskā centra un tā kultūrvēsturisko vērtību

saglabāšana un aizsardzība, indivīda tiesības uz dzīvi labvēlīgā

vidē, sabiedrības tiesības uz ilgtspējīgu attīstību un interese

tikt aizsargātai no azartspēļu nelabvēlīgās ietekmes, kā arī

azartspēļu spēlētāju un viņu tuvinieku tiesības, no otras

puses.

Teritorijas plānošanas procesa galvenais uzdevums ir kompleksi

saskaņot atsevišķu privātpersonu intereses ar attiecīgās

teritorijas ilgtspējīgas attīstības iespējām. Paredzot vai

īstenojot citu sākotnējo teritorijas plānošanas uzdevumu,

piemēram, sekmējot vienīgi pilsētas ekonomisko izaugsmi, neņemot

vērā īpašās dabas un kultūras vērtības, tiek panākts prettiesisks

rezultāts (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma

lietā Nr. 2003-16-05 5. punktu). Izvērtējot pamattiesību

ierobežojuma nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā, Satversmes

tiesa ir pievērsusi uzmanību arī tam, vai ierobežojums ir sociāli

nepieciešams (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 14. punktu). Ņemot vērā

azartspēļu iespējamās nelabvēlīgās sekas, kas skar indivīdu un

visu sabiedrību, valstij šīs nozares regulēšanā ir dota lielāka

rīcības brīvība nekā citu nozaru regulēšanā.

Rīgas dome ir izvērtējusi un līdzsvarojusi salīdzināmās

intereses, gan izstrādājot un apstiprinot Vēsturiskā centra

plānojumu, gan arī iepriekš - izstrādājot saistošos noteikumus

Nr. 97 "Par azartspēļu organizēšanas aizliegumu Rīgā".

Šie noteikumi, kas stājās spēkā 2005. gada 2. aprīlī, to

sākotnējā redakcijā noteica, ka aizliegts organizēt azartspēles

noteiktās Rīgas teritorijās, tostarp Vēsturiskajā centrā.

Savukārt ar šo noteikumu 2005. gada 13. septembra grozījumiem,

kas stājās spēkā 2005. gada 22. septembrī, tika noteikts, ka

azartspēļu organizēšana aizliegta visā Rīgas teritorijā, izņemot

konkrētu viesnīcu teritorijas. Šā regulējuma izstrādāšanas laikā

tika saņemti daudzi iedzīvotāju iesniegumi, kas atbalstīja

ierobežojumu noteikšanu. Savu viedokli izteica arī azartspēļu

organizētāji un Asociācija. Ieinteresētajiem azartspēļu

organizētājiem bija iespēja savu viedokli izteikt arī Vēsturiskā

centra plānojuma izstrādāšanas laikā. Tādējādi regulējums par

azartspēļu organizēšanas ierobežojumiem Rīgas teritorijā bija

spēkā jau no 2005. gada 2. aprīļa līdz 2005. gada 31. decembrim

un šajā laikā Rīgā bija noteikti pat stingrāki azartspēļu

organizēšanas ierobežojumi nekā tie, kas noteikti apstrīdētajā

normā. Apstrīdētā norma attiecas uz konkrētām Vēsturiskā centra

funkcionālajām zonām, tā nenosaka absolūtu aizliegumu, un tajā ir

paredzēts izņēmums attiecībā uz četru un piecu zvaigžņu

viesnīcām. Turklāt šī norma netika grozīta, arī izstrādājot un

apstiprinot Vēsturiskā centra plānojuma grozījumus, kas stājās

spēkā 2013. gada 23. septembrī.

Satversmes tiesa jau secināja, ka izskatāmajā lietā liela

nozīme ir citu cilvēku tiesībām un sabiedrības labklājības

interesēm. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

ierobežojums skar atsevišķus komersantus, bet ar leģitīmo mērķi

aizsargātās tiesības un intereses attiecas uz daudz plašāku

personu loku un labumu no šā ierobežojuma gūst visa sabiedrība.

Rīgas dome kā lēmējinstitūcija, pieņemot Vēsturiskā centra

plānojumu, ir vērtējusi lietderības apsvērumus par to, kurām no

iepriekš minētajām interesēm dodama priekšroka. Satversmes tiesa

attiecīgo ierobežojumu varētu atzīt par nesamērīgu vienīgi tad,

ja tas nebūtu atbilstošs leģitīmā mērķa sasniegšanai (sal. sk.

Satversmes tiesas 2014. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr.

2014-04-03 18. punktu).

Azartspēļu organizētājiem bija jārēķinās ar to, ka Azartspēļu

likuma 42. panta sestā daļa jau kopš 2006. gada 4. jūlija paredz

pašvaldībai tiesības izvērtēt azartspēļu organizēšanas vietas

pieļaujamību konkrētā teritorijā un atcelt atļauju atvērt spēļu

zāli, ja tā aizskar būtiskas valsts vai attiecīgās

administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses. Turklāt šā

panta septītā daļa paredz, ka atļauja atvērt spēļu zāli ir derīga

vēl piecus gadus pēc attiecīgā pašvaldības lēmuma spēkā stāšanās.

Atceļot labvēlīgu administratīvo aktu, vērā ņemams arī

Administratīvā procesa likuma regulējums un tajā paredzētie

personas tiesību aizsardzības mehānismi. Tātad spēkā esošais

tiesiskais regulējums ļauj komersantiem samazināt nelabvēlīgās

īpašuma tiesību ierobežojuma sekas un respektē to tiesisko

paļāvību. Satversmes tiesa secina, ka sabiedrības ieguvums no

apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma ir lielāks

par nelabvēlīgajām sekām, ko šā ierobežojuma dēļ cieš atsevišķa

persona.

Tādējādi apstrīdētajā normā

noteiktais pamattiesību ierobežojums ir atbilstošs leģitīmo mērķu

- citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība -

sasniegšanai. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais

pamattiesību ierobežojums ir samērīgs.