4. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

Saeima (turpmāk - Saeima) - uzskata, ka visupirms azartspēļu

organizēšanas ierobežojumi ir noteikti Azartspēļu likuma 41.

pantā un šos ierobežojumus pēc to mērķa, jēgas un būtības var

iedalīt vairākās kategorijās. Pēc Saeimas ieskata, galvenais

iemesls, kura dēļ azartspēlēm vispār tiek noteikti ierobežojumi,

ir tas, ka azartspēles var izraisīt atkarību un vienmēr ir

saistītas ar augstu finansiālu risku tieši to spēlētājam, kā arī

var atstāt būtisku negatīvu ietekmi ne vien uz personas mantisko

labklājību, bet arī uz tās psihisko stāvokli, attiecībām ar

tuviniekiem, darbu un citiem dzīves aspektiem. Tādēļ likumdevējs

esot uzskatījis par nepieciešamu noteikt zināmus ierobežojumus,

lai šos riskus mazinātu vai attiecībā uz konkrētām personu

grupām, piemēram, nepilngadīgajiem, novērstu.

Azartspēļu likumā noteiktais liegums organizēt azartspēles

kādā noteiktā vietā varot būt saistīts ar vairākiem pēc būtības

atšķirīgiem iemesliem, tomēr pamatā vienmēr esot vērsts uz to,

lai azartspēles nebūtu viegli pieejamas vietās, kur pulcējas

īpaši aizsargājamas personas, kas varētu būt vieglāk ietekmējamas

un pamudināmas uz piedalīšanos azartspēlēs, vai vietās, kur

personām vispār nevajadzētu būt pakļautām šādam riskam. No

attiecīgo ierobežojumu izstrādes materiāliem izrietot, ka šie

ierobežojumi ir vērsti uz sabiedrības labklājības (veselības un

finansiālās labklājības) un citu cilvēku (spēlētāju) tiesību

aizsardzību, proti, ierobežojumu galvenais mērķis esot mazināt

azartspēļu pieejamību un līdz ar to vēlmi tās spēlēt, kas var

novest pie atkarības un no tās izrietošajām negatīvajām

sekām.

Saeimas viedoklī norādīts, ka pašvaldību kompetence azartspēļu

organizēšanas ierobežojumu noteikšanā, proti, gan azartspēļu

organizēšanas saturiskie ierobežojumi, gan veids un forma, kādā

tie nosakāmi, visupirms izriet no Azartspēļu likuma un tā 42.

panta "Pašvaldības tiesības azartspēļu regulēšanā". Šis

pants reglamentējot pašvaldības tiesības tikai saistībā ar likuma

26. un 27. pantā minēto individuālo atļauju azartspēļu

organizēšanas vietas atvēršanai un neietverot likumdevēja

pilnvarojumu pašvaldībai regulēt azartspēļu organizēšanu

vispārsaistoša ārējā normatīvā akta - saistošo noteikumu - formā.

Par to liecinot arī likuma 42. pantā konsekventi lietotā

terminoloģija - "atļauja", "lēmums",

"motivēts lēmums". Tāpat tas izrietot no minētā panta

devītajā daļā ietvertā efektīvā tiesību aizsardzības mehānisma,

kas ļauj attiecīgajam azartspēļu organizētājam pašvaldības lēmumu

pārsūdzēt tiesā. Pašvaldība varot Azartspēļu likuma 42. panta

sestajā daļā lietoto terminu "vieta" tulkot

paplašināti, ar to saprotot ne tikai konkrētas telpas vai ēku,

tomēr pašvaldības veiktajam izvērtējumam un saskaņā ar

likumdevēja tai piešķirtajām pilnvarām pieņemtajam lēmumam tik un

tā jebkurā gadījumā vajagot būt individuālam un attiecinātam uz

konkrēta azartspēļu organizētāja iesniegumu.

Saeima uzsver, ka pašvaldībai esot zināma rīcības brīvība,

vērtējot to, kas uzskatāms par "valsts vai attiecīgās

administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu

aizskārumu", jo likums nenosaka, kādu iemeslu dēļ un uz kāda

pamata pašvaldība var noteikt šādus ierobežojumus. Proti,

pašvaldība varot ņemt vērā personu pamattiesības, tostarp

tiesības uz labvēlīgu vidi, kā vienu no azartspēļu organizēšanas

ierobežojumu pamatiem. Tomēr šie iemesli esot izvērtējami

individuāli katrā konkrētajā atļaujas pieprasīšanas gadījumā un

nevarot būt pretrunā ar to, ko likumdevējs noteicis ar likumu vai

kas saskaņā ar likumdevēja piešķirto pilnvarojumu ir ietverts

Ministru kabineta noteikumos.

Attiecībā uz Vēsturiskā centra aizsardzības likumu Saeima

norāda, ka tas visupirms ir vērsts uz kultūrvēsturisko vērtību

fizisku (vizuālu) aizsardzību. Kultūrvēsturisko vērtību

saglabāšana, nenoliedzami, nodrošinot arī ar tām saistīto

asociāciju vai noskaņu saglabāšanu, tomēr no Vēsturiskā centra

aizsardzības likuma neizrietot tas, ka kultūrvēsturisko vērtību

aizsardzība būtu nodrošināma citādi kā vien fiziski.

Saeima arī norāda, ka Vēsturiskā centra aizsardzības likumā

pašvaldībai piešķirtais pilnvarojums izstrādāt Rīgas vēsturiskā

centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojumu nevar tikt

interpretēts tik plaši, ka pašvaldībai būtu tiesības regulēt

visus aspektus, kas varētu ietekmēt iedzīvotāju uzturēšanos

Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā. Vēsturiskā centra

aizsardzības likumā neesot ietverts pilnvarojums pašvaldībai ar

tās saistošajiem noteikumiem reglamentēt azartspēļu organizēšanas

ierobežojumus, ja vien tie nav saistīti ar jebkuram komersantam

izvirzāmajiem noteikumiem attiecībā uz ēku izskatu, kā arī

būvniecības noteikumiem un citām prasībām, kas vērstas uz

kultūrvēsturisko vērtību un vides saglabāšanu. Azartspēļu

organizēšana neietilpstot pašvaldību autonomajā kompetencē, tāpēc

šajā jomā pašvaldību rīcības brīvība esot strikti ierobežota.

Tāpat šajā gadījumā uz pašvaldībām esot attiecināmas vispārīgās

ar pilnvarojumu izdot ārēju normatīvo aktu saistītās

prasības.