Par Rīgas domes 2006. gada 7. februāra saistošo noteikumu Nr. 38 "Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" 459. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam

6. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un

reģionālās attīstības ministrija (turpmāk - VARAM) - uzskata,

ka apstrīdētā norma atbilst normatīvajiem aktiem, kā arī Latvijas

un Rīgas stratēģiskās plānošanas dokumentiem.

Pieteikuma iesniedzēja neesot ņēmusi vērā to, ka

administratīvās lietas ietvaros pārsūdzēto lēmumu, tāpat kā visus

pārējos līdzīgos lēmumus par izsniegto atļauju atcelšanu, Rīgas

dome ir pieņēmusi, izpildot Augstākās tiesas blakus lēmumu un

īstenojot Azartspēļu likuma 42. panta sestajā daļā noteikto

kompetenci.

Pēc ministrijas ieskata, Pieteikuma iesniedzēja, vēršoties

Satversmes tiesā, būtībā vēlas panākt to, lai Satversmes tiesa

pārvērtē tiesību normu interpretāciju un piemērošanu, ko veikusi

Rīgas dome, izpildot Augstākās tiesas blakus lēmumu un pieņemot

lēmumu atcelt atļauju atvērt spēļu zāli, bet jo īpaši - lai

Satversmes tiesa pārvērtētu Augstākās tiesas judikatūrā

ietilpstošo Azartspēļu likuma 42. panta trešās un sestās daļas

interpretāciju kopsakarā ar apstrīdēto normu.

VARAM nepiekrīt tam, ka apstrīdētā norma izdota, pārkāpjot

Rīgas domei ar likumu piešķirto pilnvarojumu. Tas, ka Azartspēļu

likuma 42. panta trešā un sestā daļa noteic kārtību, kādā

azartspēļu organizētājs var saņemt atļauju spēļu zāles atvēršanai

vai zaudēt šādu jau saņemtu atļauju, nenozīmējot to, ka Rīgas

dome, pieņemot teritorijas plānojumu, nevarētu ierobežot

azartspēļu organizēšanu spēļu zālēs noteiktās Vēsturiskā centra

un tā aizsardzības zonas teritorijas funkcionālajās zonās.

Pēc VARAM ieskata, apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums

atbilst gan spēku zaudējušajiem, gan spēkā esošajiem

normatīvajiem aktiem. Tas esot noteikts saskaņā ar likumu, tā

leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību aizsardzība, proti,

tiesību uz labvēlīgu kultūrvidi un tiesību uz kultūras mantojumu

aizsardzība, kā arī sabiedrības labklājības nodrošināšana.

Turklāt šis ierobežojums esot piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Tādējādi apstrīdētā norma esot atbilstoša

Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam.