Par Rīgas domes 2006. gada 7. februāra saistošo noteikumu Nr. 38 "Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" 459. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam

7. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda:

tas, ka personai piešķirtā atļauja veikt noteikta veida

komercdarbību tai piederošā nekustamajā īpašumā tiek atcelta,

pamatojoties uz apstrīdēto normu, ir vērtējams kā īpašuma tiesību

ierobežojums. Tiesībsargs piekrīt Rīgas domes atbildes rakstā

sniegtajiem argumentiem, un viņam nav šaubu, ka izvērtējamais

personas pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam

ir leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību uz labvēlīgu kultūrvidi

un tiesību uz kultūras mantojumu aizsardzība, vadoties pēc

ilgtspējības principa. Tiesībsargs uzskata, ka ar apstrīdēto

normu noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā

mērķa sasniegšanai.

Tiesībsargs izsaka viedokli, ka kopš Saistošo noteikumu Nr. 38

un tostarp apstrīdētās normas spēkā stāšanās SIA

"ALFOR" un citi azartspēļu organizētāji, kuriem bija

izsniegtas atļaujas spēļu zāļu atvēršanai Vēsturiskajā centrā un

tā aizsardzības zonā, baudīja izņēmuma stāvokli konkrētajā

komercdarbības jomā un konkrētajā teritorijā pretstatā citiem

komersantiem, kuriem apstrīdētā norma tika piemērota. Ar citiem

līdzekļiem, piemēram, Pieteikuma iesniedzējas norādīto izkārtņu

un reklāmas noņemšanu no skatlogiem, leģitīmais mērķis netiktu

sasniegts tādā pašā kvalitātē un vienlaikus tiktu izkropļota ar

Saistošo noteikumu Nr. 38 regulējumu noteiktā tiesiskā

stabilitāte. Turklāt, pēc tiesībsarga ieskata, arī šis līdzeklis

personas komercdarbību ietekmētu negatīvi, jo jebkuras veiksmīgas

komercdarbības pamatā esot veiksmīga reklāma. Tādējādi

izraudzītais līdzeklis esot nepieciešams leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Vērtējot Rīgas domes rīcības atbilstību, esot salīdzināmas

personas īpašuma tiesības, proti, tiesības izvēlēties konkrētu

komercdarbības jomu un tiesības gūt no tās labumu, no vienas

puses, un sabiedrības tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, kuras

izpaužas kā tiesības uz kultūras mantojumu, no otras puses.

Personas īpašuma tiesību ierobežojums neesot absolūts, proti, tai

neesot liegts konkrētā veida komercdarbību veikt ārpus Vēsturiskā

centra vai četru un piecu zvaigžņu viesnīcās Vēsturiskā centra

teritorijā. Personai neesot liegts arī izvēlēties citu

komercdarbības veidu un ar to nodarboties savā nekustamajā

īpašumā. Turklāt persona kopš apstrīdētās normas spēkā stāšanās

neesot varējusi paļauties uz to, ka tās iepriekš iegūtās tiesības

un vispārējai konkurencei neatbilstošais izņēmuma stāvoklis tiks

aizsargāts mūžīgi. Tiesībsargs pauž pārliecību, ka labums, ko

iegūst sabiedrība, ir lielāks par Pieteikuma iesniedzējas

norādīto personas tiesību aizskārumu. Tādējādi ierobežojums

atbilstot samērīguma principam un apstrīdētā norma atbilstot

Satversmes 105. pantam.