2. pants

SIA "IRIDEJA3" (turpmāk - Pieteikuma

iesniedzēja) lūdz izvērtēt Noteikumu Nr. 80 4.1. un 15. punkta

(turpmāk - apstrīdētās normas) atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk - Satversme) 105. panta pirmajam un trešajam

teikumam un atzīt tos par spēkā neesošiem no pieņemšanas

brīža.

Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka tā

savas saimnieciskās darbības veikšanai 2010. gadā atvērusi bāru

"Just", kas dienā darbojas kā restorāns, bet vakarā -

kā bārs un klubs, kurā bieži tiek atskaņota mūzika un notiek

dejas.

Pamatojoties uz apstrīdētajām normām, Pieteikuma iesniedzēja

ir divas reizes administratīvi sodīta par nepastāvīga rakstura

trokšņa pieļaušanu, atskaņojot mūziku un tādējādi traucējot

apkārtējo personu mieru.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka, veicot komercdarbību, tai

esot ekonomiskas intereses gūt peļņu, kas atzīstamas par īpašumu

gan Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. panta

izpratnē, gan Satversmes 105. panta pirmā teikuma izpratnē.

Mūzikas atskaņošana, kas neizbēgami radot troksni, esot tieši

saistīta ar bāra īpašnieka saimniecisko darbību un tādējādi arī

ar tiesībām uz īpašumu. Apstrīdētās normas, kas paredz sodu par

trokšņošanu, ierobežojot Pieteikuma iesniedzējas tiesības uz

īpašumu.

Pašvaldībai esot tiesības izdot saistošos noteikumus par

sabiedrisko kārtību, paredzot administratīvo atbildību par to

pārkāpšanu, tikai tad, ja tas nav paredzēts likumā. Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk arī - LAPK) 167. un

167.1 pantā esot noteikta administratīvā atbildība par

darbībām, kas rada gan pastāvīgu, gan nepastāvīgu troksni un

traucē sabiedrisko mieru un kārtību. Savukārt Noteikumu Nr. 80

4.1. punktā esot noteikta administratīvā atbildība par darbībām,

kas rada nepastāvīgu troksni un traucē sabiedrisko mieru un

kārtību. Tādējādi minētajās normās esot noteikts identisks

administratīvā pārkāpuma sastāva objekts. Turklāt neesot nozīmes

faktam, ka objektīvā puse Noteikumu Nr. 80 4.1. punktā ir

papildināta ar tādu pazīmi kā seku iestāšanās konstatēšanas

nepieciešamība. LAPK 167.1 panta un apstrīdēto normu

mērķi - sabiedriskās kārtības aizsardzība un cilvēku aizsardzība

no trokšņa - esot vienādi, tāpēc nevarot uzskatīt, ka normas

paredz atbildību par dažādiem pārkāpumiem. Ministru kabinets

atbilstoši LAPK 167.1 panta tiesiskajam sastāvam esot

paredzējis objektīvus un samērīgus skaļuma noteikšanas un

kontroles kritērijus. Ņemot vērā iepriekš minēto, varot secināt,

ka Rīgas dome, izdodot apstrīdētās normas, ir pārkāpusi

Pašvaldību likuma 43. panta pirmās daļas 4. punktā noteikto

pilnvarojumu. Līdz ar to esot secināms, ka apstrīdētajās normās

noteiktais Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību

ierobežojums nav noteikts saskaņā ar likumu.

Apstrīdētajās normās paredzētajam ierobežojumam esot leģitīms

mērķis - aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības drošību.

Rīgas domes izmantotais līdzeklis, proti, pilnīgs aizliegums

trokšņot, ja radītais troksnis neatkarīgi no tā līmeņa subjektīvi

traucē citām personām, esot piemērots leģitīmā mērķa - aizsargāt

citu cilvēku pamattiesības, tai skaitā Satversmes 96. un 105.

pantā garantētās pamattiesības - sasniegšanai.

Tomēr leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar citiem,

Pieteikuma iesniedzējas tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem.

Izvērtējot īpašuma tiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma

principam, esot jāņem vērā šā ierobežojuma pakāpe. Apstrīdētais

regulējums Satversmes 105. pantā noteiktās Pieteikuma

iesniedzējas tiesības ierobežojot būtiski, jo faktiski liedzot

tai iespēju veikt savu komercdarbību, kas esot tieši atkarīga no

mūzikas atskaņošanas. Troksnis varot radīt objektīvu kaitējumu

citām personām vienīgi tad, ja tas pārsniedz noteiktu līmeni.

Līdz ar to leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt nevis nosakot

pilnīgu aizliegumu trokšņot, bet gan aizliedzot radīt tādu

troksni, kas pārsniedz noteiktu līmeni.

Tā kā apstrīdētajās normās ietvertie ierobežojumi neatbilstot

vismaz vienam no samērīguma kritērijiem, esot secināms, ka

apstrīdētajās normās ietvertais Pieteikuma iesniedzējas

pamattiesību ierobežojums ir noteikts nesamērīgi, tas ir,

neatbilstoši Satversmes 105. panta trešajam teikumam.

Pieteikumā lūgts atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām

no to pieņemšanas brīža. Tikai tādā veidā Pieteikuma iesniedzēja

varot atgūt naudas līdzekļus, kas samaksāti kā administratīvais

sods par apstrīdēto normu pārkāpšanu.